PĒC CEĻA

Turcija — izjūtās, pārdomās, vērtējumos, atmiņā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Droši var teikt, ka pagājušās nedēļas valsts vizīte Turcijas Republikā Latvijas Valsts prezidenta ārvalstu vizīšu plejādē ierakstījusies īpaši spilgtiem toņiem. Šķiet, tas bija zināmā mērā negaidīti gan pašam Valsts prezidentam un oficiālajai mūsu valsts delegācijai, gan arī kuplajam žurnālistu pulkam, kas Gunti Ulmani pavadīja šajā vizītē. Vizītes pirmie raksturojumi lidmašīnā ceļā uz Ankaru bija samērā rezervēti: starpvizīte ceļā uz Latvijas stratēģisko mērķi — integrāciju Eiropas struktūrās, vispirms jau Eiropas Savienībā un NATO.

Kaut arī diplomātiskās attiecības starp mūsu valstīm nodibinātas jau 1991. gada 22. oktobrī, Latvijas un Turcijas ekonomiskie kontakti valstu sadarbības līmenī līdz šim bijuši daudz mazāki nekā abu valstu potences. Abpusējais preču apgrozījums — tikai divi miljoni dolāru gadā. Un Turcijas vizītes laikā gan oficiālās delegācijas locekļiem, gan žurnālistiem nācās krietni vien mainīt savus līdzšinējos, mūsu valstī pagaidām visai izplatītos priekšstatus par Turciju. Negaidīts un spilgts vizītes laikā bija Turcijas puses liktais akcents uz savas valsts kultūrvēsturiskajām vērtībām. Būtisks faktors vizītes laikā bija arī Turcijas prezidenta un citu vadošo politiķu dziļā pašapziņa un konsekvence, virzot savu valsti uz integrāciju Eiropas struktūrās. Taču ļoti spēcīgi vizītes norisi un kopējo noskaņu iespaidoja abu valstu prezidentu teicamais cilvēciskais kontakts un Turcijas Republikas prezidenta Suleimana Demirela pasvītroti draudzīgā un cieņas pilnā attieksme pret Latvijas Valsts prezidentu. Austrumnieku mentalitātei raksturīgais dvēseles plašums savienojumā ar eiropeisko precizitāti veidoja šīs vizītes savdabīgi neatkārtojamo auru, dodot būtisku impulsu Latvijas un Turcijas politisko un ekonomisko attiecību straujākai attīstībai, kā arī tālāk nostiprinot abu valstu prestižu pasaulē.

Turcijā pašlaik notiek sarežģīti politiskie un psiholoģiskie procesi, cenšoties savienot demokrātiskas republikas tradīcijas, ko divdesmitajos gados iedibināja turku nācijas līderis Kemals Ataturks, un NATO dalībvalsts eiropeiskos principus ar musulmaņu pasaules islamisko mentalitāti. Šo divu vektoru sadursmes, kas Turcijā izpaužas jo daudzās ikdienas situācijās, Turcijas vadošie spēki cenšas sintezēt vienotas , demokrātiskas un modernas valsts pamatprincipos. Taču ortodoksālās islama tradīcijas un nervozā politiskā situācija vairākās kaimiņvalstīs atkal un atkal atgādina par sevi. Delikāts jautājums joprojām ir Turcijas attiecības ar kaimiņvalsti Grieķiju. Īpašu nozīmi Turcija pēdējā laikā pievērš Bulgārijai kā savam vienīgajam tiešajam ceļam uz Rietumeiropu. Pati Turcija, kas atrodas divu kontinentu krustcelēs, savu izvēli ir izdarījusi par labu Eiropai un tagad konsekventi cenšas integrēties Eiropas struktūrās, vispirms Eiropas Savienībā. Pagaidām Turcija, tāpat kā Latvija, ir ES asociētā valsts — jau kopš 1963. gada. Savu pirmo lūgumu uzņemt šajā starptautiskajā organizācijā Turcija iesniegusi 1987. gadā. Sarunās ar Turcijas politiķiem un žurnālistiem Latvijas pārstāvji ne reizi vien dzirdēja labestīgas skaudības pilnus vārdus par mūsu valsts “mazākajām un vieglāk atrisināmajām” problēmām — mūsu ceļš uz Eiropas Savienību esot daudz vienkāršāks. Visai zīmīgs un arī pamācošs aspekts mūsu pašmāju nereti pesimistisko komentāru kontekstā. Tiesa, pērn Turcija noslēdza muitas ūniju ar Eiropas Savienību. Turcijas starptautisko situāciju izvērtējot, grūti par augstu novērtēt NATO pilntiesīgas dalībvalsts statusu, ko Turcija ieguvusi jau šīs transatlantiskās alianses pastāvēšanas sākuma cēlienā. Šo faktu Turcija izmanto arī kā būtisku argumentu savā diplomātiskajā cīņā par iekļūšanu Eiropas Savienībā. Turcijas ārlietu ministre Tansu Čillere Briselē ir izteikusi viedokli, ka, bremzējoties viņas valsts ceļam uz Eiropas Savienību, Turcija varētu izmantot savas veto tiesības NATO paplašināšanas jautājumā. Turcija cenšas vairot savu starptautisko autoritāti un spodrina savu valstisko pašapziņu arī kvantitatīvos aspektos. Turcija lepojas ar otru lielāko NATO armiju aiz ASV (valsts bruņotajos spēkos ir 800 tūkstoši labi apbruņotu vīru). Turcija ar prieku un lepnumu vēro straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu valstī. Pašlaik Turcijā dzīvo 69 miljoni cilvēku, taču turki šim skaitlim bieži vien pievieno Rietumeiropas valstīs dzīvojošo turku miljonus. Optimistiskas prognozes tiek saistītas arī ar augsto dzimstības līmeni valstī. Turcija prognozē, ka jau pēc gadiem pieciem viņu valsts iedzīvotāju skaits pārsniegšot 80 miljonus un Turcija būšot otra lielākā Eiropas valsts — aiz Krievijas.

Būtisks apgrūtinājums Turcijas ceļā uz Eiropas Savienību ir plaši izplatītais viedoklis par Turcijā it kā pastāvošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Šādi pārmetumi regulāri tiek adresēti arī Latvijai, gan tikai no vienas vienīgas valsts — Krievijas. Reālā aina iepazīstama tikai pašā Turcijā. Tā ir sarežģīta, jo Turcijā mājvietu atraduši arī miljoniem kareivīgo kurdu, kam joprojām nav pašiem savas valsts. Pēc Turcijas politiķu oficiālā viedokļa, kurdi netiek uzskatīti par Turcijas problēmu un attieksmē pret kurdiem nav atrodami jelkādi nelabvēlības simptomi, par cilvēka tiesību pārkāpumiem nemaz nerunājot. Problēmas radot kurdu vidū plaši izplatītais terorisms — parādība, kas no Turcijas valdības prasa adekvātus drošības pasākumus. Tos vērojām arī Latvijas Valsts prezidenta vizītes laikā lidostās un visos braucienu maršrutos: jau sākot no lidmašīnas trapa , Latvijas Valsts Prezidenta un oficiālās delegācijas drošībai modri sekoja ar “kalašņikoviem” un amerikāņu automātiem bruņoti policijas īpašo vienību vīri un skaistas, tomēr barga izskata meitenes. Ankaras ielās patrulēja arī policijas bruņumašīnas, bet ārpus pilsētām drošības pasākumos bija iesaistītas arī vietējo žandarmu vienības. Dažādo dienestu ekipējums un savstarpējā sadarbība atstāja visnotaļ labu iespaidu.

Šie fakti un nianses veidoja savdabīgo Gunta Ulmaņa valsts vizītes fonu Turcijā, vēlreiz akcentējot atziņu, ka ik valsts un nācija ir unikāla. Un, lai izprastu kādu valsti un tautu, tā jāiepazīst. Laikam var teikt, ka Latvijas Valsts prezidenta vizītes četras dienas Turcijas iepazīšanā deva vairāk nekā iepriekšējie abu valstu diplomātisko attiecību gadi kopumā. Arī tāpēc šīs dienas pelnījušas, lai uz tām atskatītos vēlreiz— plašāk un ar laika distances mērauklu.

18. februāris, vizītes pirmā diena

Pulkstenis ir 7. 30 pēc Latvijas laika, un mēs zinām, ka tikpat tas šobrīd rāda arī Turcijā. Attālums starp mūsu valstīm būtībā ir krietni mazāks, nekā esam ieraduši domāt. Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar pavadītājiem ieņēmuši vietas mājīgajā “Air Baltic” kompānijas (Skandināvijas valstu un Latvijas kopuzņēmums) lidmašīnā, un skaistais angļu ražojuma “Avrozo” sāk darbināt savus amerikāņu dzinējus, bet salonā atskan latviešu stjuartes Dinijas sonorā balss: “Jūsu ekselence Valsts prezidenta kungs! Dāmas un kungi! Mēs lidojam uz Ankaru. Ceļā būsim trīsarpus stundas...” Lidmašīnai atraujoties no skrejceļa, apziņā neparasti skaidri uzplaiksnī milzīgais vēsturiskais ceļš, ko mūsu valsts nogājusi dažos gados. Bet lidojuma maršruts — pāri Minskai un Kijevai — vedina domāt par tik ļoti dažādajiem ceļiem, ko izvēlējušās vēl tikai pirms pieciem gadiem vienā varmācības impērijā ar varu apvienotās tautas. Deviņu kilometru augstumā pārlidojam Černobiļu, kas no augstuma izskatās kā necils nevainīgu būvju puduris lielas ūdenskrātuves malā. Melnā jūra paslēpusies aiz mākoņu vāliem, un tās otrā krastā jau ir Turcija.

Precīzi pulksten 11. 30, kā paredzēts, Valsts prezidenta lidmašīna nosēžas Ankarā. Īsa, korekta sagaidīšanas ceremonija. Policijas meitenes baltās bruņucepurēs smaidot salutē. Un tad jau automašīnu kortežs traucas uz Ankaru — Turcijas jauno galvaspilsētu, kas uzcelta valsts centrā, kādreizēja sīka ciemata vietā. Septiņdesmit gados Ankaras iedzīvotāju skaits no 25 tūkstošiem pieaudzis līdz 4 miljoniem. Šosejas malās daudz jaunceltņu. Pieticīgi veikaliņi, ciematos daudz mošeju. Uz mūsu mašīnām ziņkārīgi noraugās vienkārši, taču kārtīgi saģērbti bērni. Bet Ankara atstāj visumā modernas un pārtikušas pilsētas iespaidu.

Pēc īsas atpūtas savā vienas diennakts rezidencē — Turcijas prezidenta viesu pilī “Camli Kösk” (tulkojumā — Stikla pils) — Latvijas Republikas prezidents pēc Turcijas valsts protokola tradīcijas dodas uz Kemala Ataturka mauzoleju — parādīt godu modernās Turcijas valsts izveidotājam.

Plašais, pēc Otrā pasaules kara celtais, piemiņas komplekss gleznainā Ankaras augstienē pārsteidz ar savu monumentalitāti. Līdzās svinīgo ceremoniju zālei izveidots arī Kemala Ataturka muzejs ar plašu ekspozīciju par izcilā turku nācijas dēla dzīvi un politisko darbību. Pie muzeja, mauzoleja pakājē, pat uz ēku jumtiem izvietojusies godasardze. Skaistie mundieri, baltās ķiveres, siksnas un getras, karavīru brašā stāja un lepnums sejās liecina par armijas īpašo autoritāti un arī ietekmi Turcijā. (Ne velti Turcijas armijas ģenerālštāba priekšnieks dažos vērtējumos tiek uzskatīts par otru ietekmīgāko personu valstī — tūlīt aiz prezidenta.)

Mauzoleja pakājē parādās Latvijas oficiālā delegācija . Guntim Ulmanim pa priekšu turku karavīri militārā solī nes lielu vainagu. Procesija apstājas mauzoleja sēru zāles galā pie milzīga marmora sarkofāga. Latvijas Prezidents ar roku pieskaras vainagam, un karavīri to nogulda sarkofāga pakājē. Skan sēru maršs. Pēc klusuma brīža Guntis Ulmanis ar oficiālo Latvijas delegāciju atstāj mauzoleju un parakstās goda apmeklētāju grāmatā.

Īss atelpas brīdis savā rezidencē, un tad jau augstā viesa ceļš ved uz Turcijas Republikas prezidenta pili “Cankaja Kösku”, kur paredzēta Latvijas Republikas Valsts prezidenta oficiālā sagaidīšanas ceremonija. Turcijas prezidents Suleimans Demirels sagaida Gunti Ulmani pie automašīnas un ved uz laukumu pils priekšā, kur uz sarkana paklāja izvietojusies Turcijas armijas trīs ieroču šķiru godasardze. Militārais orķestris spēlē “Dievs, svētī Latviju” un Turcijas valsts himnu. Skan lielgabalu salūta zalves. Latvijas Valsts prezidents kopā ar Turcijas prezidentu un godasardzes komandieri apstaigā karavīru ierindu. Pie armijas karoga Guntis Ulmanis sveic turku karavīrus ar brašu “Merhaba asker” (“Sveiki, karavīri”— turku val.). Pēc tam abi prezidenti saka uzrunas presei. Latvijas Valsts prezidenta uzruna presei jau bija publicēta “Latvijas Vēstnesī” (skat. “LV” 19. 02.97.). Savukārt Turcijas Republikas prezidents Suleimans Demirels savā uzrunā teica:

“ Es gribu apsveikt Viņa ekselenci Gunti Ulmani, Latvijas prezidentu un augsti godājamos viņa delegācijas locekļus. Šī ir pirmā Latvijas prezidenta vizīte Turcijā, tādēļ tā ir īpaši nozīmīga. Kaut gan mūsu pašreizējie kontakti tika nodibināti 1991. gadā, Turcijas un Latvijas attiecību sākums meklējams mūsu Republikas dibināšanas pirmajos gados. 1925. gadā starp abām mūsu valstīm tika parakstīts līgums, kas radīja juridisko pamatu mūsu vēsturiskajai draudzībai. Pēc tam Latvijā sākās vairāk nekā 5O totalitāra režīma gadi. Tomēr Latvijas tauta ar savu stingro ticību brīvībai , ar pacietību un neatlaidību saglabāja savu identitāti. Turcija nekad nav atzinusi faktu, ka Baltijas valstis pēc Otrā pasaules kara netika iekļautas Eiropas politiskajā kartē. Šodien mēs redzam, ka mūsu tautu draudzība pēc 50 gadu pārtraukuma ir atguvusi savu vitalitāti. Pēc bipolārās sistēmas sabrukuma pasaules jaunā kārtība, kas balstīta uz brīvību, demokrātiju, cilvēka tiesībām, likuma tiesībām un tirgus ekonomiku, starp mūsu valstīm veido kopīgas vērtības.

Ulmaņa kunga vizītes laikā mēs apmainīsimies viedokļiem par dažādiem jautājumiem mūsu draudzīgo attiecību ietvaros, kas sakņojas draudzības vēsturē. Mēs aplūkosim iespējas tālāk uzlabot mūsu divpusējās attiecības un novērtēt tās Eiropas nākotnē. Bez tam mēs parakstīsim vairākus līgumus, lai radītu juridisko pamatu mūsu attiecībām. Es patiesi ticu, ka šī vizīte nodrošinās jaunu viedokli un dos impulsu ciešām un draudzīgām attiecībām starp divām valstīm. Es vēlreiz gribu sacīt prezidentam Ulmanim un delegācijai, kas viņu pavada: “Laipni lūdzu!” (“LV” tulkojums no angļu valodas).

Pēc tam notiek Latvijas un Turcijas prezidentu saruna, kā arī abu valstu divpusējās sarunas, kurās piedalās visa Latvijas oficiālā delegācija. Latvijas Republikas ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Turcijas Republikas ekonomikas ministre Aifera Jilmāse paraksta Latvijas Republikas un Turcijas Republikas Līgumu par ieguldījumu savstarpēju veicināšanu un aizsardzību un Līgumu par tirdzniecību un ekonomisko sadarbību starp Latvijas Republiku un Turcijas Republiku (līgumu teksti būs izlasāmi “Latvijas Vēstnesī”).

“Abas mūsu valstis ar atbildību raugās nākotnē,” prezidents Demirels saka pēc līgumu parakstīšanas. “Nav ne mazāko šaubu, ka tās abas ir Eiropas valstis. Abas mūsu valstis vienādā mērā interesē Eiropas problēmas. Tāpat abas mūsu valstis vienādā mērā interesē NATO un Eiropas Savienības paplašināšana. Mēs nupat apspriedām visus mūs interesējošos jautājumus, un abu pušu viedokļi ir ļoti tuvi. Mēs esam vienojušies atziņā, ka jāturpina abu valstu attiecību padziļināšana tirdzniecībā, kultūrā un citās jomās. Turcijas un Latvijas kopīgs mērķis ir pasaules miermīlīga attīstība. Esmu pārliecināts, ka mūsu viesi savā zemē atgriezīsies kā Turcijas draugi.” Prezidents Demirels arī paziņo, ka pieņēmis Latvijas Valsts prezidenta ielūgumu apmeklēt mūsu valsti atbildes vizītē. Arī prezidenta Ulmaņa vērtējums pirmās dienas sarunām ir visnotaļ atzinīgs (skat. “LV” 20.02.97.).

Pievakarē Latvijas Valsts prezidents savā rezidencē tiekas ar Turcijas Republikas premjerministru Nekmetinu Erbakanu, bet vakarā prezidents Demirels ar kundzi rīko vakariņas par godu augstajam viesim.

Pēc tām, jau vēlu naktī, Turcijas prezidents , cilvēciska sirsnības impulsa vadīts, grib augstajam Latvijas viesim parādīt senu cietoksni netālu no Ankaras. Vēlāk sarunā ar Turcijas vēstnieku Latvijā Erkanu Gezeru uzzinu, ka tas bijis tiešām bezprecedenta gadījums ārvalstu viesu uzņemšanas praksē Turcijā. Īpašas draudzības un labvēlības izpausme. Klusā ciemata iedzīvotāji ir pārsteigti, kad viņu naktsmieru pārtrauc grezno limuzīnu kavalkāde un policijas eskorta mašīnu ugunis.

Dinamiska, notikumiem un iespaidiem bagāta diena, kas iezīmējusi Latvijas Valsts prezidenta vizītes savdabīgo, cilvēciskas izpratnes un labestības piesātināto auru — arī turpmākajām dienām.

Par vizītes iespaidiem — arī turpmāk

Pie modernās Turcijas pamatlicēja Kemala Ataturka mauzoleja.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” speciālkorespondents