Latvijas tautsaimniecība. Šodienas acīm

Turpinājums.

Sākums 5/6., 7/8., 9/11., 22.,

42/43., 44/45., 51., 54/55. numurā

Pēc Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas izvērtējuma "Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. 1996.gada decembris"

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

Zemo ienākumu dēļ mājsaimniecībās praktiski nenotiek kaut cik nozīmīgi naudas uzkrājumi. Starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem kopumā 1.ceturksnī sastādīja tikai 2,3%, bet 2.ceturksnī - 4% pilsētu mājsaimniecībās. Mājsaimniecību izdevumos 1996.gada 2.ceturksnī 95,4% veidoja patēriņa izdevumi. Ievērojama nozīme mājsaimniecību izdevumos ir naturālajam patēriņam (materiālajiem labumiem un pakalpojumiem, kas saņemti no savas piemājas saimniecības, cita veida pašsagādēm, saņemti no citām mājsaimniecībām (radi, draugi, u.tml.), kā arī bezmaksas palīdzība no dažādām institūcijām). Tā īpatsvars mājsaimniecību izdevumos 2.ceturksnī veidoja 16%, bet lauku mājsaimniecībās - trešdaļu (33%).

3.24.tabula

Apsekoto mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi un izdevumi

(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī latos, faktiskajās cenās)

Mājsaimniecību patēriņa izdevumu apjoms un to struktūra cieši saistīta ar mājsaimniecības sociālekonomisko statusu, ko nosaka mājsaimniecības galvenā pelnītāja iztikas līdzekļu avots (skat.3.25.tabulu).

3.25.tabula

Apsekoto mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi 1996.gada 2.ceturksnī

(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī)

Ļoti augsts izdevumu īpatsvars uzturam ir zemnieku mājsaimniecībās. To ir ietekmējis naturālo ienākumu, kā arī izdevumu augstais īpatsvars tajās. Naturālie ienākumi veido 51 procentu no zemnieku mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma un 46 procentus no to patēriņa izdevumiem.

Augsts ir namīpašuma un dzīvokļa uzturēšanas izmaksu īpatsvars pensionāru mājsaimniecībās. Tas daļēji saistīts ar samērā lielo dzīvojamo platību uz katru šādu mājsaimniecības locekli. Saskaņā ar mājsaimniecību budžetu pētījumiem dzīvokļa kopējā platība, rēķinot uz vienu pensionāra mājsaimniecības locekli, bija par trešdaļu lielāka nekā vidēji visās mājsaimniecībās.

Sevišķi augsts izdevumu īpatsvars uzturam ir mazturīgajās mājsaimniecībās. Tā 1. un 2. (zemākajās) deciļu (decile - viena desmitā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to patēriņa izdevumu lieluma uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī) grupās tie sasniedza apmēram 70 procentus no šo mājsaimniecību izdevumiem. Šīs mājsaimniecības ievērojami mazāk bija spējušas atvēlēt līdzekļus dzīvokļu uzturēšanas izmaksu segšanai. Sevišķi zemi tie bija pirmajā (zemākajā) decilē - 7 procenti.

Kā liecina mājsaimniecību budžeta pētījumu tīklā veiktā sabiedriskās domas aptauja 1996. gada 3. ceturkšņa sākumā, 61 procents mājsaimniecību lielākā vai mazākā mērā nepietiek līdzekļu uztura iegādei, bet 10 procenti mājsaimniecību šajā ziņā cieš trūkumu. Dzīvokļa īri un komunālos pakalpojumus spēj apmaksāt 56 procenti mājsaimniecību, 32 procenti - maksā daļēji, savu iespēju robežās, bet 12 procenti mājsaimniecību šos maksājumus nevar nokārtot, jo naudas tik tikko pietiek visnepieciešamākajam.

Visai atšķirīgu mājsaimniecību pašreizējo dzīves apstākļu novērtējumu pauž dažāda sociālā sastāva mājsaimniecības. Viskritiskāk savu materiālo stāvokli 1996. gada 2. ceturksnī vērtē pensionāri un citas mājsaimniecības bez pastāvīgiem ienākumiem. Tā 48,2% aptaujāto pensionāru savus mājsaimniecības pašreizējos apstākļus novērtē kā sliktus, bet citas mājsaimniecības bez pastāvīgiem ienākumiem šādu novērtējumu dod 60,8% no savām atbildēm. Visai optimistiski savu materiālo stāvokli vērtē zemnieki, vairāk nekā pusei to atzīstot kā vidēju vai pat labāku.

Deciļu sadalījumā savu materiālo stāvokli ļoti kritiski novērtē zemāko ienākumu grupu mājsaimniecības. Piemēram, 69-83% divu zemāko deciļu grupu mājsaimniecības savus pašreizējos dzīves apstākļus novērtē kā sliktus un samērā sliktus. Taču tādās pašās domās ir arī 30% augstākās deciļu grupas mājsaimniecību. Savu materiālo stāvokli kā samērā sliktu vērtē aptuveni vienāds daudzums (21-22%) kā pašu trūcīgāko (zemākajā deciļu grupā), tā arī turīgāko (augstākajā deciļu grupā) mājsaimniecību.

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

Tautsaimniecībā nodarbināto skaits 1996. gadā turpināja samazināties, un 1. pusgadā tas vidēji bija 1172,5 tūkst. cilvēku jeb par 1,7 procentiem mazāks nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā. Lielākā daļa nodarbināto - 64 procenti - strādāja privātajā sektorā.

Vienlaikus pieaudzis nodarbinātības dienestā reģistrēto nestrādājošo personu skaits - no 81,8 tūkst. cilvēku 1995. gada septembra beigās līdz 95,5 tūkst. cilvēku 1996. gadā jeb par 16,7% vairāk, tai skaitā bezdarbnieku skaits attiecīgi no 76,6 tūkst. cilvēku līdz 88,5 tūkst. cilvēku jeb par 15,5% vairāk. 1995. gadā bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā svārstījās no 6 līdz 6,7%, šogad maksimālais vairākos mēnešos sasniedza jau 7,1%. Uz 1996. gada 1. decembri tas bija 7,2 procenti.

Ievērojami pieaudzis ilgstošo bezdarbnieku skaits. 1996. gada 1. oktobrī vairāk nekā sešus mēnešus darbu nebija atradis 57,1 tūkst. cilvēku, no tiem vairāk nekā gadu bez darba bija 26,1 tūkst. cilvēku (1995. gada oktobrī attiecīgi 38,1 tūkst. un 18,6 tūkst. cilvēku). To bezdarbnieku īpatsvars, kuri darbu nav varējuši atrast ilgāk nekā gadu, kopējā bezdarbnieku skaitā 1996. gada septembra beigās, salīdzinot ar gada sākumu, ir pieaudzis un sasniedzis 30% (gada sākumā - 26%). Tai pašā laikā pēdējos gados pakāpeniski samazinās bezdarbnieku skaits, kuri bija nosūtīti algotā pagaidu sabiedriskā darbā - no 20,2 tūkst. cilvēku 1994. gadā un 14 tūkst. cilvēku 1995. gadā līdz 8,6 tūkst. cilvēku 1996. gada 9 mēnešos. Arī uz profesionālo apmācību un pārkvalificēšanos nosūtīta samērā neliela bezdarbnieku daļa - šī gada 9 mēnešos 6,8 tūkst. cilvēku.

Tai pašā laikā visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršo profesiju pārstāvji, kuru darbs galvenokārt ir nekvalificēts (22,6 tūkst. cilvēku jeb 26%). Vismazāk bezdarbs skāris augstākās kvalifikācijas profesiju grupas, tai skaitā dažādu līmeņu vadītājus, kuru skaits ir tikai 1,8 tūkst. cilvēku vai 2% no bezdarbnieku kopskaita.

Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas fonda datiem, šī gada septembrī tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu bija 30,4 tūkst. cilvēku jeb 34% no bezdarbnieku kopskaita (1995. gada septembrī - 37%).

Bezdarba līmenis ievērojami atšķiras valsts rajonos un pilsētās un svārstās 1996. gada septembra beigās no 2,8% Ventspils pilsētā līdz 27,8% Rēzeknes rajonā. 1996. gada septembra beigās, salīdzinot ar attiecīgo laiku 1995. gadā, 29 rajonos un pilsētās no 33 bezdarba līmenis pieauga. Vissmagākais stāvoklis joprojām ir Latgales rajonos, kur bezdarba līmenis svārstās no 15% Ludzas rajonā līdz 27,8% Rēzeknes rajonā.

Citi pētījumi rāda, ka reālais bezdarba līmenis ir augstāks par oficiālo. Valsts statistikas komitejas 1995. gada novembrī veiktais darbaspēka izlases apsekojums liecina, ka Latvijā ir 227 tūkst. darba meklētāju jeb 18,9% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, turklāt pilsētās to īpatsvars ir augstāks nekā laukos - attiecīgi 21,2% un 12,9%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos ir tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī personas, kam galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas un personīgajā palīgsaimniecībā. Lielākā daļa aktīvo darba meklētāju nav reģistrējusies Nodarbinātības valsts dienestā (tikai 30%), bet gan katrs ceturtais (26%) darbu meklējis, iztaujājot radiniekus vai draugus, katrs piektais (20%) regulāri sekoja darba piedāvājumiem sludinājumos, astotā daļa (12%) darbu meklēja tieši pie darba devējiem. Sieviešu vidū populārāks darba meklēšanas veids bija reģistrēšanās Nodarbinātības valsts dienestā (31% sieviešu un 28% vīriešu).

Darba meklētāju visaugstākais īpatsvars ir vecuma grupā no 15-19 gadiem, turklāt tas sasniedz pusi (49,7%) no šīs grupas ekonomiski aktīvajām sievietēm, bet vīriešu vidū mazāk - 39,1%. Šī jauniešu nenodarbinātība veicina noziedzības palielināšanos, alkohola, narkotiku lietošanu, klaiņošanu u.c. Nākamajā vecuma grupā darba meklētāju īpatsvars samazinās gandrīz uz pusi un ir 25%, kas liecina, ka pēc vidējās speciālās vai augstākās izglītības iegūšanas ir vieglāk iekļūt darba tirgū

Jāņem vērā arī tā daļa ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju, kas ir potenciālie darba meklētāji, bet viņi ir zaudējuši cerības atrast darbu vai arī nezina, kur un kā darbu meklēt. Valsts statistikas apsekojums liecina, ka valstī tādu ir vairāk nekā 65 tūkst. cilvēku (11,5% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita, kas nemeklēja darbu) un pārsvarā tās ir sievietes.

Ekonomikas ministrijā ir izstrādāts koncepcijas projekts "Par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu" un uz projekta bāzes arī likumprojekts "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem". Šie projekti paredz īpaša statusa piešķiršanu reģioniem, to ekonomiskās attīstības veicināšanas instrumentus - valsts investīcijas infrastruktūrā, nodokļu un investīciju atlaides, īpašu kredīta politiku u.c. (detalizētāk skatīt 5.4. nodaļā).