PĒC CEĻA

Turcija — izjūtās, pārdomās, vērtējumos, atmiņā

Turpinājums.

Sākums — “LV” nr.58/59

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris:

19. februāris, vizītes otrā diena

Vizītes otrā diena sākas ar pārsteigumu: Latvijas Valsts prezidentu viņa rezidencē apciemo Turcijas Republikas prezidents Suleimans Demirels, un abu valstu līderiem notiek protokolā neparedzēta, apmēram stundu ilga saruna. “Pirmās dienas sarunā mēs galvenokārt uzdevām viens otram jautājumus, un vairākām atbildēm neatlika laika,” vēlāk šo faktu pieticīgi skaidros Latvijas Valsts prezidents. Taču Turcijas puses pārstāvji, arī Turcijas Republikas vēstnieks mūsu valstī Erkans Gezers sarunā ar “Latvijas Vēstneša” pārstāvi šādu Turcijas prezidenta rīcību nepārprotami raksturo kā Suleimana Demirela īpašas draudzības un labvēlības izpausmi. Sarunā tiek skarta arī abu valstu vieta un loma nākotnes Eiropā, un Turcijas prezidents apliecina savas — ietekmīgas NATO dalībvalsts — atbalstu Latvijai mūsu valsts centienos iestāties NATO. Gunta Ulmaņa un Suleimana Demirela sarunās tiek apspriesta arī abu valstu vēlme iestāties Eiropas Savienībā, kurā gan Latvija, gan Turcija pagaidām ir asociētās locekles. Un abi līderi viens otram apliecina savu valstu atbalstu otrai valstij tās centienos integrēties Eiropas struktūrās. Divu dienu sarunās Latvijas un Turcijas prezidenti ir pārrunājuši arī abu valstu plašākas ekonomiskas sadarbības iespējas, arī cilvēktiesību nodrošinājumu abās valstīs. Prezidenti arī vienojušies Ankarā aizsākto turpināt apspriest Rīgā, Turcijas prezidenta atbildes vizītes laikā.

Pēc tam Latvijas Republikas Valsts prezidents dodas uz Turcijas Republikas Nacionālo asambleju, kur notiek viņa saruna ar Turcijas parlamenta priekšsēdētaju Mustafu Kalemli. Guntis Ulmanis stāsta namatēvam, ka Latvija ir tipiska parlamentāra valsts, īsumā raksturo Latvijas parlamenta uzbūvi un mūsu valsts vēsturi. Latvijas prezidents Mustafu Kalemli arī informē par savām sarunām ar Turcijas prezidentu Suleimanu Demirelu. Latvijas Valsts prezidents un Turcijas Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs ir vienisprātis, ka abu valstu parlamentāriešu tikšanās varētu sniegt vēl labāku abpusējo izpratni abu prezidentu iztirzātajos jautājumos.

No Nacionālās asamblejas augstā viesa ceļš ved uz Turcijas nacionālo lepnumu — Anatolijas Civilizācijas muzeju, kura unikālie eksponāti vedina pavisam citā dimensijā paraudzīties uz pasaules procesiem un šodienas politiskajām kaislībām. Latvijas aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš tikmēr Turcijas Republikas bruņoto spēku ģenerālštāba mītnē ar ģenerālštāba priekšnieku ģenerāli Ismailu Haki Karadaju paraksta Latvijas un Turcijas līgumu par sadarbību militārajā jomā. Līguma parakstīšanas ceremonijā ir klāt visi Turcijas ģenerālštāba locekļi, tas liecina par ietekmīgās NATO dalībvalsts Turcijas simpātijām pret skaitliski daudz mazāko Latviju, kas vēl tikai cer iestāties transatlantijas savienībā, lai garantētu savu drošību.

Pēc tam Latvijas Republikas oficiālā delegācija un žurnālisti dodas uz Ankaras lidostu. Šeit pirms izlidošanas uz Izmiru Valsts prezidents un abi Latvijas ministri dalās ar žurnālistiem vizītes pirmā cēliena iespaidos un vērtējumos.

“Es esmu pārsteigts par Turcijas lielo interesi par Latvijā notiekošajiem procesiem”, saka prezidents Ulmanis, raksturojot savas sarunas ar Turcijas prezidentu Demirelu kā “divu dienu darbu Eiropas drošībai”. Pēc Gunta Ulmaņa vārdiem abi prezidenti bijuši vienisprātis, ka ekonomiskās sadarbības apjoms starp abām valstīm vēl nav pietiekams.

Prezidents arī atstāsta Turcijas parlamenta priekšsēdētāja lūgumu parūpēties, lai tiktu novērsti nevajadzīgie šķēršļi kāda Turcijas investīciju projekta īstenošanā Rīgā, Kalnciema ielas galā.

Aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš žurnālistiem lidostā pastāsta, ka Turcijas puse jau ielūgusi latviešu virsniekus uz plašiem Turcijas armijas manevriem, kas drīzumā notiks senās pilsētas Efesas apkaimē.

“Latvijas Vēstneša” pārstāvis Latvijas Valsts prezidentam vaicā, kāpēc abu prezidentu sarunās akcentēti cilvēka tiesību jautājumi, kas mūsu valstī pēc daudzu starptautisku ekspertu atzinuma ir labi aizsargātas.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:” Šo jautājumu apspriešanai izvirzīja Turcijas prezidents Suleimans Demirels. Es to neizvirzīju.”

Savukārt Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs pastāsta, ka paguvis vēl tikties ar Turcijas ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku Korimazu Haktamiru, kura kompetencē ir ministrijas praktiskie kontakti ar Baltijas valstīm. Abi vienojušies par turpmāku informācijas apmaiņu starp Latvijas un Turcijas ārlietu ministrijām.

Pēc improvizētā preses brīfinga Latvijas delegācija dodas uz nu jau ierasto “AirBaltic” lidmašīnu. Pilota kabīnes iluminatorā pland Latvijas Republikas Valsts prezidenta standarts. Salonā ieņem vietas arī vairāki Turcijas protokola pārstāvji un turku drošības dienesta vīri, kas mūs pavada visu vizītes laiku. Latvijas Valsts prezidenta ceļš ved uz Turcijas trešo lielāko pilsētu Izmiru Egejas jūras krastā.

Pulksten 13.30 prezidenta lidmašīna nosēžas Izmirā. Augsto viesi sagaida Izmiras gubernators Kutlu Aktass, Izmiras garnizona komandieris ģenerālis Fikrets Boztece un Izmiras mērs Burhans Ozfatura. Sarkano paklāju, pa kuru iet augstie viesi, ielenkušas policijas speciālās vienības meitenes tumši zilās beretēs. Automāti draudīgi paslieti augšup, taču meiteņu sejās, redzot pret sevi pavērstu fotoaparāta objektīvu, atplaukst koķeti smaidi. Gaisā viegli jaušams dienvidu ziemas siltums (Ankarā bija slapjdraņķis), un vējš atnes tuvās Egejas jūras svaigumu.

No lidostas ceļš ved uz krietni tālo Priežu līci (Kudasari) Egejas jūras krastā, kur augstajam viesim paredzētas pusdienas. Pēc tām — atkal ceļā. Garām zib turku zemnieku lauki, ciemati, pazib maza pilsētiņa. Tad automašīnu kortežs, strauji palēninot skrējienu, pa līkloču ceļu uzmanīgi dodas augšup kalnā. Žurnālistu autobuss šoreiz iegadījies prezidenta mašīnu grupai pa priekšu, un mēs pirmie skatām lietišķos uzrakstus, kas rāda ceļu uz Jaunavas Marijas māju. Līkumotā kalnu ceļa malā uzstādīta Dievmātes skulptūra. Vēl pāris kilometru, tad autobuss apstājas, tālāk ejam kājām. Nelielo ēku puduri, kas uzcelts Dievmātes kādreizējā mitekļa apkaimē, ielenkusi dubulta policistu un vietējo žandarmu ķēde, radot dziļu kontrastu starp divtūkstoš gadus tālo senatni un šodienu — Latvijas prezidenta drošības pasākumiem.

Pēc pāris simtiem metru pa tūristu iestaigātu taku sasniedzam nelielu, ļoti vienkāršu akmens namu, kurā pēc Jēzus Kristus nogalināšanas dzīvojusi Jaunava Marija. Ir dokumentāli pierādīts, ka Dievmāte šeit, stāvā Egejas jūras krastā, netālu no senās Efesas pilsētas, nodzīvojusi divdesmit gadus, pēc tam kļūstot par svēto.

Tagad ik gadu šo vietu apmeklē miljoniem svētceļotāju. Taču šobrīd, gaidot Latvijas Valsts prezidentu, Jaunavas Marijas nams parastiem apmeklētājiem ir slēgts. Mums, žurnālistiem, šī ir reta un unikāla iespēja — vienatnē un klusumā būt sienās, kurās ilgāku laiku dzīvojusi Pestītāja māte. Ieejot pa šaurajām durvīm, pārņem savāda, pārdabiska sajūta. Svēti jēdzieni, kas mums līdz tam bijuši šķietami tāli, pēkšņi izrādās tuvi un pārsteidzoši reāli. Nelielajā namiņā tagad iekārtota kapella. Divas nelielas pultis dievlūdzējiem. Dievmātes attēls. Ziedi tā pakājē. Svēto rakstu sējumi...Grūti iedomāties vēl vienkāršāku, vēl pieticīgāku lūgšanu vietu. Tik ļoti no greznajiem, daudzviet pasaulē skatītajiem dievnamiem atšķiras šī nelielā, pieticīgā kapella. Taču neparasti spēcīga ir šeit jūtamā garīguma aura. Arī mani līdz tam skaļie kolēģi un ceļabiedri ir apklusuši un dziļā bijībā aplūko svēto vietu. Aizdedz svecītes...Pēc tam runājam ar kādu jaunu amerikānieti katoļu mūķeni, kura šeit atbraukusi pirms pāris gadiem. Viņas, dažas mūķenes, šeit pat netālu dzīvojot, pārmaiņus dežūrējot Jaunavas Marijas namiņā, lai uzraudzītu kārtību un sniegtu svētceļotājiem paskaidrojumus. Mums par pārsteigumu, viņa teic, ka neesot nemaz zinājusi par Latvijas prezidenta apmeklējumu. Šajā dienā namā viss esot tāpat kā citām reizēm. Vienīgi policisti un žandarmi pēkšņi sabraukuši, līdz ar to arī pārtrūkusi parasto apmeklētāju straume.

Tad jau ir arī klāt Latvijas Valsts prezidents ar pavadoņiem. Šajā vietā īpaši daudz ir Turcijas dažādo televīzijas kanālu operatoru un preses fotogrāfu, kas kuplā lokā ielenc nelielā namiņa abas ieejas, iemūžinot Gunta Ulmaņa ieiešanu. Videokameru un fotoaparātu gaismas pavada mūsu prezidentu arī pie svētā avota namiņa pakājē. Valsts prezidents pats par šo Jaunavas Marijas nama apmeklējumu vēlāk intervijā “Latvijas Vēstnesim” teiks, ka Jaunavas Marijas nama apmeklējums viņa sirdī atstājis visdziļākās pēdas.

Pēc tam augstajam viesim rāda antīkās ostas pilsētas Efesas drupas. Staigājam pa veco bruģi, cenšoties iztēloties, ka pirms četrtūkstoš gadiem šī bijusi liela un slavena ostas pilsēta, kuras ielas pienākušas tieši pie Egejas jūras. Tagad jūra ir tālu atkāpusies, un kādreizējo ūdeņu vietā ganās aitas. Efesas ziedu laiki pieder tālai vēsturei. Vien Jaunavas Marijas nams, kas palika augstu kalnos, met mūžīgā garīguma tiltu no senatnes uz šodienu.

Latvijas darījuma aprindu viedokli par Latvijas Valsts prezidenta vizīti Turcijā un mūsu valstu sadarbības perspektīvām sniedz oficiālās delegācijas loceklis Viktors Kulbergs — Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības palātas prezidents:

— Latvija ir Eiropas vārti, un arī Turcija ir Eiropas vārti. Un starp abiem vārtiem ir jāpastāv sadarbībai. Ja mēs gribētu būt klosteris, kurā nevienu citu nelaižam iekšā, tad mums būtu jābaidās no Turcijas tirgotāju konkurences. Bet, ja mēs gribam ieiet pasaules un Eiropas apritē, mēs nedrīkstam baidīties no konkurences. Mums ir jāmācās. Un tur Turcija var mums daudz ko mācīt. Turcija var mums daudz palīdzēt kopīgi ieinteresētā veidā. Turciju interesē daudzas preces un produkcija, ko mēs varam dot, it sevišķi kokmateriāli. Pašlaik ir būtībā absurda situācija: mēs konstatējām, ka mūsu kokmateriāli no Latvijas tiek sūtīti uz Somiju, Zviedriju, Angliju, bet pēc tam nokļūst Turcijā. Tāpat daudzas Turcijas preces Latvijā nonāk caur Rietumeiropas valstu tirdzniecības namiem Vācijā, Skandināvijā... Mums jātirgojas “pa tiešo”, tas būs daudz lētāk un izdevīgāk abām valstīm. Mēs jau ar vairākām Turcijas holdinggrupām pārrunājām viņu intereses un priekšlikumus. Nav tā, ka Turcijā Latvija visiem būtu nepazīstama. Ir daudzas aktīvas grupas, kuras jau strādā Latvijā, ir bijušas pie mums, jau interesējas par sadarbības iespējām ar Latviju. Tagad, kad mums ar Turciju ir parakstīts investīciju aizsardzības līgums, ir jāsagatavo un jāparaksta brīvās tirdzniecības 1īgums, tad ieguvējas būs abas puses. Jo biznesā iegūst abas puses. (Ja iegūtu tikai viens, tad tā būtu krāpšana.) Uz Turciju varētu sūtīt Latvijas kokmateriālus, viņus ieinteresētu arī “Liepājas metalurga” produkcija. Taču līdz šim plašāku sadarbību šajā virzienā traucēja vēl nerealizētā privatizācija. Turki nožēlo, ka viņi nebija informēti par iespēju piedalīties šajā privatizācijā. Turciju interesē arī mūsu lauksaimniecības produkti, un otrādi — mūs arī interesē Turcijas pārtikas preces. Lai uz mūsu un viņu galdiem būtu lielāka dažādība. Jo pārtikas produktu izmaksas un produkcijas cena, ja tā tiek racionāli ražota, ir vienāda abās pusēs.

— Kādā aspektā šī vizīte, jūsuprāt, bija nozīmīgāka — politiskā vai ekonomiskā?

— Pirmām kārtām droši vien no politiskā viedokļa. Bet tūlīt pēc tam otrā prioritāte ir ekonomika. Šīs ir vienas medaļas divas puses, kas viena bez otras nepastāv. Ekonomika attīstās, sākot ar politisko tuvināšanos. Es domāju, process tagad ir ļoti pareizi uzsākts, Latvijai un Turcijai ir ļoti labas attīstības iespējas.

Par vizītes iespaidiem — a

Dievmātes Jaunavas Marijas nams Izmiras apkaimē

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” speciālkorespondents