“Drošu nākotni — katram un valstij”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts televīzijā vakar, 3.martā, pulksten 20.00

Labvakar, godātie Latvijas iedzīvotāji!

Pirms desmit gadiem visskaidrāk izpaudās mūsu griba būt brīviem.

Brīvību saistījām ar to, ka gūsim drošāku nākotni katram un valstij. Vai esam saņēmuši to, ko bijām cerējuši? Kas mūs ir samulsinājis tagad, kad tuvojas pašvaldību vēlēšanas un drīz iesāksies Saeimas priekšvēlēšanu laiks?

Sarunas ar morāli ir uzmanības centrā, un tās noris ap trim tēmām. Pirmkārt, atkal sasparojas partijas, kuras sola visus labumus un brīnumus, zinot, ka Latvijā daudzi labprāt vēl joprojām ļauj sevi mānīt. Otrkārt, atkal daudzi Saeimas deputāti ir mainījuši savu partijas piederību, mēģinot visus apmānīt, ka viņi jau visu mūžu esot gribējuši būt vai nu nekādā, vai nu tajā otrajā pareizajā partijā. Treškārt, atkal kāds esot apstiprināts par augstu amatpersonu, kuram droši vien pašam vajadzētu turēties tālāk no amatiem.

Kā lai to visu vērtējam?

Es redzu iemeslu brīdināt no populisma briesmām Latvijā. Sestās Saeimas vēlēšanas atnesa mums visiem pārsteigumus, šogad un turpmāk mēs nedrīkstam atkārtot šo pieredzi. Vēsturei ir jābūt mūsu skolotājai. Tāpēc es vēršos pret politisko muskuļu audzēšanu un demonstrēšanu tur, kur ar to mēģina noslēpt politiskās domas duļķainību. Politiskais egoisms un spītība nav tas pats, kas politiskā gudrība un griba. Daudziem tas vēl būs jāmācās, bet mēs būsim pacietīgi un viņiem nemācīsim katru dienu.

Politiķu savstarpējā saskaņošanas un dalīšanas kārē un viņu runas plūdos bija aizmirsti valsts iedzīvotāji. Savās runās politiķi nemaz nepamanīja, ka viņos vairs neklausās. Partiju no partijas ar neapbruņotu aci vairs nebija iespējams atšķirt. Kurš no mums šodien var pateikt, kura partija Saeimā ir pozīcijā un kura opozīcijā. Pat tās, kuras vakar viena otru uzskatīja par politiskiem pretiniekiem, šodien izrādās gana labas koalīcijai, ja vien izdodas sadalīt krēslus. Uz varu tiecas jau ikviena normāla partija ikvienā valstī, taču par kādu cenu?

Mana atbilde ir īsa — arī turpmāk es mērķtiecīgi veicināšu valstiski domājošo politiķu saliedēšanas procesu. Politiskie demagogi, populisti par savu galveno argumentu izmanto šķietamo patiesību par to, ka valdība neko nedarot un ka pēdējo gadu reformas neesot sniegušas nekādas pārmaiņas, ka tauta izmiršot, ja tieši viņiem neļaus nākt pie varas. Mūsu dzīvei savu loģiku uzspiež ekonomisko pārveidojumu nepieciešamība, jo tikai tie var garantēt sociālo atdevi. Ekonomiskā patstāvība ir atslēga sociālajai labklājībai un nemēdz būt otrādi. Tad neļausim sevi atkal apmānīt.

Valsts pati neko neražo, tās uzdevums ir tikai izveidot ietvarus patstāvīgai saimniekošanai katram — es pasvītroju — katram, kas to šodien spēj. Domāsim visi par to, kas valdībai vēl ir jādara, lai pamats atbildīgai un solidārai sociālai politikai būtu aizvien stiprāks, lai būtu vairāk naudas medicīnai, skolām, pensionāriem.

Savu attieksmi pret valdību un tās vadītāju izsaku ar jautājumu, vai pietiekami tiek darīts, lai brīvā uzņēmējdarbība sniegtu drošu nākotni — katram un valstij. Esmu gandarīts, ka mūsu sarunu rezultātā ir tapušas vairākas premjera iniciatīvas tieši sociālajai jomai. Arī šī ir atbilde populisma morālei.

Šobrīd partijas sāk uzrādīt savu krāsu — to, kāda tā ir patiesībā. Kāda ir politiskās partijas programma un vai tāda vispār ir, kādi ir tās ētikas principi un vai tie netiek prasīti tikai no citiem, kāda ir partijas attieksme pret domu dažādību pašai sevī, un vai tai ir pietiekams intelektuālais un morālais pašattīrīšanās spēks. Šie ir jautājumi, un kuriem mēs visi kopā spiežam politiķus atbildēt. Ar “mēs” es šeit saprotu žurnālistus, valsts iedzīvotājus, tautu kopumā.

Šobrīd redzam, ka kļūst saliedētāki tie politiķi, kuri spēj domāt valsts kategorijās, kuri spēj savām šaurām interesēm pretnostatīt perspektīvu par drošu nākotni — katram un valstij. Vēlētāju izvēlei un tātad nacionālajām interesēm nepieciešams, lai Saeimā būtu skaidrs vairākums valstiski domāt spējīgu politiķu. Arī tā būs atbilde populisma morālei. Vēlētāju izvēlei un tātad nacionālajām interesēm nepieciešams, lai Saeimā būtu skaidra politiskā pozīcija un opozīcija. Tāpēc mums visiem kopā arī turpmāk jāveicina skaidras, caurskatāmas un atpazīstamas politiskās pozīcijas un opozīcijas veidošanās. Tas nav uzdevums tikai atsevišķiem valsts vadītājiem — ir vajadzīgs arī augsts pilsoniskais prasīgums.

Jautājumu par politiķu morāli uzdevām sev novērojot, kā Saeimā deputāti, pametot vienu frakciju, kļūst par kādas citas frakcijas vai vispār par neatkarīgo deputātu. Viņi attaisnojas, sakot, ka esot beidzot kaut ko svarīgu sapratuši — vai nu vēlētāju gribu, vai nu savas vecās vai jaunās frakcijas īstos nodomus. Aicinu turpmāk pirms vēlēšanām mēģināt pārliecināties, ka izvirzītie kandidāti patiešām ir spējīgi īstenot savas ieceres. Viņus izvērtējot, būsim prasīgāki un neļausim savas balsis nopirkt par skaistiem solījumiem. Arī tagad, pirms pašvaldību vēlēšanām.

Kāpēc daudzi no mums vēl aizvien pauž, ka neko negaida no partijām, no valdības? Lai arī atzīsim — tik pat lielā mērā mēs visu vēl aizvien gaidām no valdības, tātad tieši no partijām. Šo pretrunu pārvarēt var, tikai katram kļūstot politiski aktīvam. Tā ir vienīgā atbilstošā atbilde deputātiem, kuru partijas piederībai ir izteikti sezonāls raksturs. Atcerēsimies kādu vienkāršu likumu. Politiķu morāles problemātiskums ir tieši proporcionāls pilsoniskajai pasivitātei. Uzdosim sev jautājumu, vai katrs no mums varam teikt — esmu kopā ar to partiju, kura veido nākotni drošu katram un valstij.

Vai esošo politisko partiju modelis Latvijā mūs apmierina — to izdiskutēsim visi kopā atklātībā vēl šīs Saeimas laikā, lai deputātu staigāšana nedraudētu pārtapt no morāles par politiskās stabilitātes problēmu un lai Latvijas vēsturē būtu bijusi tikai viena gājputnu Saeima. Šonedēļ es uz pirmo šādu diskusiju aicināšu politiķus, kuri pārstāvēti Saeimā.

Tāpat kā līdz šim, arī turpmāk būšu pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju vēstulēm, kurās viņi pauž savu skatījumu uz notiekošo politikā, valstī kopumā. Es regulāri ar tām iepazīstos, un ar daudziem Latvijas iedzīvotājiem man ir izvērties īsts dialogs. Iedzīvotāju balss un vērtējums man ir svarīgs zināšanu avots.

Visbeidzot — jautājumu par politiķu morāli uzdevām sev, redzot, kā politiskās partijas rīkojas, izvirzot un apstiprinot amatos cilvēkus, kuriem patiesībā nevajadzētu ļaut sevi izvirzīt kādam amatam. Mūsu politiķi zināja, kuru kolēģi izvirza kādam amatam, un tomēr to darīja.Tas nozīmē, ka partiju iekšējie morāles aizsargmehānismi nav darbspējīgi un ka tie vēl nav pašpietiekami.

Protams neviena tauta nevar pārkāpt pāri savai pagātnei un to aizmirst. Pagātne vienmēr apzināma arī kā atsevišķu cilvēku rīcība un tās sekas. Nevienā zemē zem pagātnes nav iespējams pavilkt svītru, arī Latvijā. Vēstures gaitā nav izdevies kaut ko noslēpt. Reiz viss nāk gaismā. Taču, tāpat kā ikvienā zemē, arī šeit, tauta ir gatava piedot pati sev savas pagātnes kļūdas, ja tās tiek atklāti izrunātas un par tādām atzītas un ja runa nav par noziegumu. Tomēr runa šeit nav tikai par atsevišķu cilvēku pagātnes darbiem un rīcību.

Mērķis katram ir likt skaidri sajust sevi kā šīs valsts daļu. Katram jāizjūt sava vēsturiskā piederība savai zemei un tautai — vismaz pēdējo divu tūkstošgadu laikā.

Mēs nedrīkstam pārvērst priekšvēlēšanu laiku par visu karu pret visiem. Vēstures izvērtēšanu veiksim, uzdodot sev jautājumu — cik mūsu valstī ir svarīgs katra valsts iedzīvotāja pašvērtējums. Neviens netiek spiests darīt neiespējamo, bet mēs nevaram atlikt līdz labākiem laikiem pašattīrīšanos. Sirdsapziņa ir tūkstoš liecinieku vērta.

Tas mums jādara tagad, lai 7. Saeimas laiks būtu tas brīdis, kad varēsim teikt, ka esam tikuši kalnam pāri un mūsu priekšā ir droša nākotne katram un valstij.