PRESES KONFERENCES

Pa izglītības ceļu — pa reformu ceļu

Turpinājums no 1.lpp.

Lai pilnīgi nodrošinātu skolotāju atestācijai izvirzītos uzdevumus, tā būs skaitāma miljonos latu. Skolotāju algu izmaiņas notiks arī tad, kad skolām finansējumu aprēķinās pēc normatīviem uz vienu skolēnu. Tātad tajās skolās, kurās ir lielāks skolēnu skaits, skolotāji nopelnīs vairāk, kur mazāks skaits skolēnu, tur nopelnīs mazāk. Grūtākā situācijā nonāks lauku skolas, bet tām, kā jau teicu, pašām jādomā par apvienošanos, ja skolēnu skaits ir neliels. Taču šo uzdevumu nedrīkst risināt formāli. Normatīvi, kas noteikti vienam skolēnam, manuprāt, veidojas no trim galvenajiem komponentiem. Viens no tiem ir finansējums skolotāju darba algām, otrs — līdzekļi mācību procesa nodrošināšanai (uzskates līdzekļi, inventārs, mācību līdzekļi), trešais — summa, kas nepieciešama skolas saimnieciskai nodrošināšanai. To nevar aprēķināt, vadoties tikai no normatīva, kas noteikts vienam skolēnam. Tie ir tehniski normatīvi, kas nepieciešami skolas ēkas nodrošināšanai. Tie tagad jāpārskata un jāizstrādā no jauna. Tātad skolas telpām ir vajadzīgs normatīviem atbilstošs siltums, apgaismojums un daudz kas vēl. To nevar samazināt, ja klasē pārtrauc mācīties trīs četri skolēni. Tie ir tehniski normatīvi. Taču arī tajos jābūt kādai robežai, sarkanai svītrai, kad, izdarot tehnisko lielumu aprēķinus uz vienu skolēnu, var izdarīt secinājumu, ka ir pārsniegtas normatīvu maksimāli pieļaujamās robežas un skola kļuvusi nerentabla. Pie šā jautājuma vajadzēs nopietni pastrādāt, lai to visu šādā veidā sagatavotu.

Par vispārizglītojošo skolu. Nopietni jādomā par mācību saturu, mācību grāmatām, mācību programmām un mācīšanas metodiku. Visām šīm lietām jāpievērš liela vērība. Vairākos mācību priekšmetos jāpārskata mācību programmas, mācību grāmatas un jācenšas uzlabot darbu šajā virzienā. Pēdējā laikā visai bieži tiek runāts par 13. klases nepieciešamību vispārizglītojošā skolā. Šī doma vēl ir idejas līmenī. Tai, manuprāt, nav reāla nodrošinājuma. Uzskata, ka 13. klases ieviešana ļautu par vienu gadu samazināt mācību laiku augstskolās. Šādām klasēm nav jābūt visās skolās, tās varētu organizēt lielos centros, kur ir labi sagatavoti pedagogi un attiecīga mācību bāze. Es neredzu iespēju, ka šī ideja varētu īstenoties jau tuvākajos gados. Taču šo domu es negribu noraidīt. Līdz manai atnākšanai darbā ministrijā šeit ir apspriests arī pamatskolas reformas projekts, kurā paredzēts pāriet no sistēmas 4+5 uz sistēmu 3+3+3. Es neesmu iedziļinājies šajā jautājumā. Iespējams, ka šāda iekšējā izglītības satura sakārtošana dod arī kādus pozitīvus rezultātus. Tomēr, pieļaujot iespēju, ka tiek veidotas trīsgadīgas skolas un sešgadīgas skolas, mēs, manuprāt, virzītos pretēji konceptuālajai ievirzei, kas paredz veidot maksimāli piepildītas skolas, kur mācību process būtu lētāks nekā mazās, sīkās skoliņās. Tāpēc par šo ideju vēl ir jādiskutē. Es vēl neesmu gatavs šo nostādni atbalstīt. Man ir daudz jautājumu šajā sakarā.

Par profesionālo izglītību. Arī šajā virzienā ir nopietni jāstrādā. Profesionālajā izglītībā es saskatu virkni problēmu. Bieži vien jaunieši tiek sagatavoti tādām profesijām, kuras nav pieprasītas, un tāpēc šādās skolās samazinās audzēkņu skaits. Spilgts piemērs tam bija Zūru profesionālā skola, kurā samazinājās audzēkņu skaits tiktāl, ka nācās skolu slēgt un likvidēt. Šī skola nestrādāja atbilstoši tam pieprasījumam, kāds pastāvēja šajā reģionā, un nenodrošināja jauniešu izglītošanās intereses. Šādas situācijas vērojamas visai bieži. Es uzskatu, ka līdz ar pašvaldību reformu vajadzētu profesionālās izglītības jautājumus nodot pašvaldību pārziņā. Tās arī noteiktu, kādas profesijas attiecīgajā reģionā ir vajadzīgas. Vienlaikus profesionālā izglītība neiztiks bez valdības atbalsta. Tāpēc jādomā par līdzekļiem, par mācību tehniskās bāzes nostiprināšanu. Ja tagad iegriezīsimies profesionālajās skolās, arī profesionālajās vidusskolās, kur ir materiālā bāze dažādu priekšmetu mācīšanai, tad daudzās skolās redzēsim uzskates līdzekļus — modeļus, škērsgriezumus un tā tālāk, kas domāti vecas, Padomju Savienībā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados ražotās tehnikas apgūšanai. Šie mācību kabineti vairs neatbilst mūsdienu prasībām, un mācību bāze ir nomaināma. Katrā profesionālajā skolā to izdarīt būs grūti. Tāpēc ir jādomā par lielākiem profesionālās izglītības centriem, kur varētu koncentrēt līdzekļus un mūsdienu prasībām atbilstošu materiālo bāzi. Šis uzdevums ir aktuāls un jāīsteno pakāpeniski.

Par augstāko izglītību un zinātni. Bijušais valsts ministrs Pēteris Cimdiņš aizsāka vairākas reformas. Taču jau izskanējušas domas, ka jaunais izglītības un zinātnes ministrs, konkrēti es, varētu sākt kaut kādā mērā bremzēt reformas, tāpēc izteikšu savu viedokli par šīm reformām. Es neesmu pret reformām, es esmu par un atbalstu daļu no tā, ko Cimdiņa kungs ir aizsācis. Tikai man ir cita pieeja, kā šīs reformas realizēt. Es nepiekrītu tīri administratīvām reformām — tādām, kas neiegūst atbalstu no zinātniekiem, augstskolu darbiniekiem un tā tālāk. Es uzskatu, ka visi reformu projekti ir jāapspriež zinātnieku un augstskolu darbinieku vidē, jāsaskaņo ar šiem cilvēkiem un jāpanāk viņu atbalsts. Tikai tādā veidā panāksim, ka reformas turpmāk attīstīsies straujāk. Manuprāt, tieši šajā virzienā pietrūka vajadzīgās saiknes. Es atbalstu ideju par zinātnes integrāciju augstskolās. Tai ir paredzēti līdzekļi, un es domāju, ka mēs turpināsim uzsākto virzienu. Tikai šī integrācija nedrīkst būt formāla, tāda, kas paliek uz papīra un pavīd attiecīgos dokumentos, bet dzīvē nekas reāli nemainās. Dzīve ir pierādījusi, ka jāvirzās uz to, lai augstskolas pasniedzējs vienlaikus ar mācību darbu veiktu zinātnisko darbību. Tikai tādā veidā viņš studentiem var dot pašu jaunāko, ko sasniegusi zinātne tajā nozarē, kurā pasniedzējs strādā. Līdz šim bija vērojama šo divu sfēru atrautība. Ja augstskolas pasniedzējs ir tikai lektors, lasa studentiem lekcijas un ar zinātni nav saistīts, viņš pakāpeniski zaudē saikni ar zinātnes attīstību. Un ir otra puse — ja zinātnieks nav saistīts ar studentiem, viņam nav kam atdot savas zināšanas. Bieži vien tādiem zinātniekiem trūkst sekotāju. Daudzās nozarēs mūsu zinātniekiem pietrūkst viņu darba turpinātāju. Mums ir izcili zinātnieki vecumā no 60 līdz 70 gadiem. Bet, kad pajautā, kāpēc viņiem nav sekotāju, bieži vien līdzās tādiem argumentiem kā finansējuma trūkums zinātnei, mazas darba algas — un tam ir jāpiekrīt — min arī to, ka zinātniekiem pietrūkusi saikne ar jaunatni, studentiem, doktorandiem.

Zinātnes un augstskolas integrācija būs, tā tiks sekmēta. Sagaidāma zinātnisko institūtu reforma. Šiem institūtiem ir jāpārorganizējas par moderniem zinātnes centriem. Es maksimāli centīšos sekmēt šo darbības virzienu. Pašās augstskolās viens no reformas soļiem ir konkurss uz profesoru vietām, tas jau ir sagatavots. Uzskatu, ka šis konkurss ir progresīva parādība augstskolās. Tas ir jāatbalsta un jāvirza. Taču pastāv viena problēma. Tāpat kā skolās, kur notiek skolotāju un direktoru atestācija, arī konkurss uz profesoru vietām ir jāsaista ar darba algas palielināšanu. Tam ir jāparedz līdzekļi. Šobrīd tieši to mums nepietiek, un viens no risinājuma variantiem ir šāds: šogad šo konkursu uz profesoru vietām veikt tikai Latvijas Universitātē. Šajā sakarā mans priekšgājējs Māris Grīnblats, vēl pēdējās dienas būdams šajā amatā, parakstīja rīkojumu piešķirt 160 tūkstošus latu no zinātnes integrācijas līdzekļiem Latvijas Universitātei konkursa nodrošināšanai. Tātad vismaz vienā Latvijas augstskolā reformu varēs uzsāk jau šogad. Vakar Augstākās izglītības padomē mēs šo jautājumu jau apspriedām. Padome šādu problēmas risinājuma variantu atbalstīja. Konkurss vispirms notiek Universitātē. Tas darbosies gluži kā pilotprojekts, un mums būs iespēja šo procesu vērot un analizēt. Protams, tas ir saistīts ar daudzām problēmām. Vispirms jau ar finansēm. Tāpēc jānoskaidro, kā atrast naudu šim mērķim. Manuprāt, ir jāizdara labojums budžetā un jāparedz, ka šie 160 tūkstoši latu tiek izmantoti citām vajadzībām. Otra problēma — tā ir netaisnība pret citām Latvijas augstskolām. Ja šo konkursu mēs uzsākam tikai Latvijas Universitātē, tad tas nozīmē, ka citas augstskolas tādus līdzekļus šogad nesaņems. Varētu pat sākties profesoru pāriešana, teiksim, no Tehniskās universitātes uz Latvijas Universitāti, jo tur paveras iespēja pēc panākumiem konkursā strādāt par ievērojami lielāku atalgojumu.

Vakar mēs diskutējām, vai būtu pareizi, ka šis konkurss uz profesoru vietām notiek vienā gadā, bet pēc tam, visu pārējo laiku — sešus gadus, nekas nenotiek. Arī tā ir zināma problēma, lai gan nebūs jau tā, ka sešus gadus nekas nenotiks — profesori, vienalga, tāpat mainīsies. Tāpēc konkurss uz profesoru vietām var pakāpeniski izlīdzināties, sadaloties pa visu sešus gadus garo ciklu.

Esmu par to, ka reformas ir jāsāk un jāturpina, un es esmu par to, ka tās nedrīkst aizkavēt. Ar šādu savu nostāju es apliecinu pēctecību, sākot strādāt Izglītības un zinātnes ministrijā šajā amatā. Korekcijas un izmaiņas tajā darbā, kas šeit ticis aizsākts, būs samērā minimālas. Pamatvirzieni, kas tika aizsākti, turpināsies. Ja man šajā jomā izdosies kaut ko sakārtot, kaut ko izdarīt lietas labā, tad man būs gandarījums, personisks gandarījums.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

Pēc diktofona ieraksta 28. februāra preses konferencē Izglītības un zinātnes ministrijā