Pirmreizējs pētījums par Latvijas jaunatnes brīvības izjūtu liktens laikā
Vakar, 5.martā, Latvijas Valsts arhīvā pulcējās interesenti — skolēni, pedagogi, vēsturnieki, arhīvu darbinieki, Saeimas deputāti, partiju pārstāvji, lai atzīmētu jaunas grāmatas iznākšanu. Vēstures habilitētais doktors profesors Tālivaldis Vilciņš (1922) pie sava darba “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā (1940–1941)” strādājis pēdējos gados, pamatojoties uz līdz šim zinātniskajā pētniecībā neizmantotiem materiāliem. Grāmatu izdevis Latvijas Valsts arhīvs, tās klajā nākšanu finansējis sabiedriskais fonds “Tauta. Zeme. Valsts”.
Sapulcējušos ar ievadvārdiem sveica Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa, savās pārdomās par jaunatnes nacionālo audzināšanu dalījās Saeimas deputāts Juris Dobelis un fonda “Tauta. Zeme. Valsts” pārstāvji, solot, ka sadarbība patriotiskās literatūras atbalstīšanā neapsīks.
Tā kā pats Tālivaldis Vilciņš šobrīd slimo, viņa vārdā sanākušos uzrunāja autora dzīvesbiedre Stefānija Vilciņa:
— Autors izsaka vislielāko gandarījumu, ka viņa vairāku gadu darba rezultāts ir guvis reālu apliecinājumu šajā izdevumā, un teic sirsnīgu paldies visiem, kas nodrošinājuši grāmatas iznākšanu. Šajā darbā ir apstrādāti līdz šim neizmantoti vēstures materiāli. Pirmo reizi Latvijas vēstures pētniecībā autors centies parādīt Latvijas skolu jaunatnes cīņu par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu jau 1940.gadā, sākot ar padomju varas okupācijas pirmajām dienām.
Autoram šī grāmata ir ļoti tuva un mīļa arī tādēļ, ka viņš šeit aplūko tieši savas paaudzes jauniešus. Daudzi viņu vidū ir autoram un arī man personiski bijuši tuvi un pat klases biedri. Un šajās fotogrāfijās grāmatā mēs raugāmies uz pazīstamām, mīļām sejām, kuru īstais liktenis kļuvis zināms tikai tagad, pēc brīvības atgūšanas. Šajā grāmatā, man šķiet, vislabāk ir parādīta tālaika jauniešu tēvzemes mīlestība, īstais patriotisms. Līdz tam pilnīgi nesagatavoti, tikai savu karsto siržu vadīti, ļoti dziļas tēvzemes mīlestības vadīti, viņi uzsāka cīņu ar spēkos nesalīdzināmi pārāku ienaidnieku un, protams, cieta bezgala daudz zaudējumu.
Autors cer, ka šī grāmata būs ne tikai viņa līdzaudžu un Latvijas labāko jauniešu svēta piemiņa, bet arī labs materiāls jaunatnes patriotiskajā audzināšanā. Kā jau katrs autors, arī Tālivaldis Vilciņš grib, lai šo grāmatu iepazītu pēc iespējas vairāk lasītāju un lai tā nestu svētību jaunatnes izglītošanā.
Andris Sproģis,
“LV” nozaru virsredaktors