Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavaliere Jete Užāne. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.03.1997., Nr. 66/67 (781/782) https://vestnesis.lv/ta/id/42507

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Aizvien vairāk savu, privāto dzīvokļu

Vēl šajā numurā

06.03.1997., Nr. 66/67 (781/782)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavaliere Jete Užāne

Cimdi — grūtību prieks

Cēsu apriņķa Dzērbenes pagasta “Jaunauļos” 1924.gada 7.maijā, saulītei lecot, pasaulē ierodas meitiņa, kurai vecāki — Ādolfs un Kristīne Užāni — deva vārdu Jete, kas todien bijis kalendārā.

Biju otrais bērns, pirms manis bija Andrejs, pēc manis vēl ieradās Velta, Jānis, Juris, Valdis. Tēvam kā bijušajam Latvijas armijas seržantam bija piešķirta jaunsaimniecība, 17 hektāri zemes. Puse bija tīrumi, puse purvainas, krūmainas pļavas. “Lejniekus” vēl tikai būvēja. Tur dzīvot iegājām pēc pusotra gada. Šeit tad arī esmu nodzīvojusi līdz šai dienai.

Kad saslimu, bija četri gadiņi. Tā bija mātesmāte, kas pirmā pamanīja, ka bērnam ar muguriņu nav kaut kas labi. Tiku aizvesta uz Rīgu pie daktera Neiberga, kurš teica, ka kaulu tbc. Tad sekoja Krimuldas sanatorijā divi gadi. Tad vēl kājiņām gāju pēc sanatorijas, pa māju dzīvojoties nekas nekaitēja, pāris reizes jau aizveda uz skolu atlasīt. Tajā pašā rudenī saslimu otrreiz, nu smagi. Tie bija salnas rīti, kad ejot ganos līdzi citiem bērniem, kājiņas gauži nosala, skrienot pa ledaino rasu. Pilnīgi bez kustībām mani atkal aizveda uz Krimuldas sanatoriju, šoreiz uz četriem gadiem. Staigāt vairs nevarēju, bet varēju nepiegurusi sēdēt. Bija tāds krēsls ar koka ritenīšiem, brālīši bīdīja. Labi mani brāļi, līdz šai dienai izpalīdzīgi.

Tā pamazām vien vajadzēja sākt lāpīt, šūt, adīt. Auga brāļi, auga viņu vajadzības, bikses un krekli kļuva garāki. Darbu par atlīdzību sāku, kad bija 16 gadi, adot pūra cimdus vietējai rūpnieka meitai. Pirmoreiz ar saviem cimdiem piedalījos Rīgā, kur Vēstures muzejā 1950.gadā Gundega Ivanova tika aicinājusi piedalīties izstādē visas adītājas. Tad gandrīz katru gadu piedalīšanās kādā izstādē Rīgā vai citur. Kad 1960.gadā dabūju Tautas daiļamata meistares vārdu, katru mēnesi “izadīju” sev nelielu naudiņu avīzēm, grāmatām. Cimdus adot, tika meklēta kopsakarība vārdam, krāsai, lietai, izteiksme lasītajam, redzētajam, izjustajam. Radīt kaut ko no tā paša trūcīgā materiāla, kas palika pāri, kad bija izadītas valkājamās lietas. Gadi nāca, un nāca papildu vainas, septiņdesmito gadu vidū dažādas slimnīcas un nu jau vairs ilgstoši nevaru sēdēt, nu jāada guļus. Tēva nav, nav arī vairs mātes, brāļi izgājuši tautās, bet esmu aizvien savās mīļajās mājās. 1980.gads ir pagrieziena gads, iznāk iepazīties ar cilvēkiem, kas dod vairāk paļāvības savai varēšanai. Tā rodas aizvien kas citāds. Sāk vairāk braukt ciemiņi, cimdus skatīties, klausīties, ko stāstu, jo katrs pārītis ar savu notikumu. Sāk avīzēs rakstīt, seko 1986/7. gada ziemā televīzijas raidījums par manu darbu un cimdu izstāde Rīgā, kas man pašai ir īpašs notikums, ilgus gadus tas bija zils sapnis, pavisam zils.

Tā gads aiz gada, ik vakaru ar citādiem cimdiem un citādiem ciemiņiem.

1995.gada 1.decembrī Valsts prezidents Guntis Ulmanis atved man Triju Zvaigžņu ordeni (senās pasakās Pelnrušķīte dodas uz karaļa pili, tagad karalis pats ierodas pie Pelnrušķītes). 8.decembrī Rīgā Lietišķās mākslas muzejā atklāj manu cimdu izstādi. Vienmēr bijuši laipni cilvēki, kas to visu kārtojuši. Tā nu ir iznācis: cits savu mūžu ir izdziedājis, cits izdejojis, es savu mūžu esmu cimdos izadījusi.

Cilvēks vienmēr no kaut kā kaut ko var iztaisīt, arī no savas nelaimes. Domādams izdomā, darīdams izdara un vēlāk brīnās, cik tas bija vienkārši!

ÉPadsmit gados pavisam nebija viegli — bija daudz jādomā, ko darīt ar dzīvi, pieņemt vai noraidīt? Tas bija zināms, ka veselība neuzlabosies — kājiņas nestaigās... Nekad nebūs tiesību, nebūs iespēju dzīvot kā dzīvo visi, kroplība jānes kā Golgātas krusts visu mūžu. Nekad, nekad neviens nepateiks tos vārdiņus — es tevi mīlu...

Ja dzīvo, tad nedrīkst žēloties par dzīvi, ir iespējas aiziet, durvis taču ir vaļā. Ja dzīvo, tad ar smaidu. Un tā līdz šai dienai

— Neviens mani neredzēja,

Kad es gauži noraudāju,

Piedurknīte, tā redzēja,

Tur slaucīju asariņas. —

Cimdi no praktiski lietojama priekšmeta man kļuvuši par formu, kur izteikties, atbrīvoties domai — tāds pārtopošs brīdis, grūtību prieks, aizmiršanās no nedienas. Mīļa man etnogrāfija, ar to esmu sākusi, liekas gan nekur nav tik skaistu cimdu kā latviešiem. Bet pēdējos gados man ir interesanti paskatīties, ko cimdos izadījušas citas tautas.

Foto: Romvalds Salcēvičs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!