SARUNAS. PROBLĒMAS

Par Latvijas administratīvi teritoriālo reformu

Aija Melluma, Dr.habil.geogr., Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore — “Latvijas Vēstnesim”

Šo sarunu ar Aiju Mellumu izprovocēja īsa informācija masu medijos, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Latvijas teritoriju varētu sadalīt četros sešos apriņķos (varbūt to nosaukums būs cits), kas būtu piesaistīti kultūrvēsturiskajiem novadiem.

— Cienījamā profesore, kā jūs komentētu pašreizējo situāciju pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas attīstībā?

— Nesen publicētā Deklarācija par Ministru kabineta darbu atkārtoti pievērsa uzmanību pašvaldību reformai kā vienam no valdības uzdevumiem. Nosaukts arī iespējamais administratīvo vienību daudzums — kā apriņķu, tā arī vietējo pašvaldību skaits. Šajā sakarībā jāatskatās nesenajā pagātnē. Proti, par Latvijas administratīvo un teritoriālo reformu tiek runāts vismaz jau kopš 1992.gada. Vēl LR Augstākās Padomes laikā administratīvi teritoriālās reformas komisija (priekšsēdētājs V.Šteins) izstrādāja reformas projektu. Pēc tam otru, nedaudz atšķirīgu projektu izstrādāja projektēšanas institūts “Zemesprojekts”. Abos darbos piedāvātas atškirīgas pieejas, arī “lielo” pagastu skaits ir dažāds. Vēlāk, 1994.gadā tika izstrādāts vēl viens projekts (to vadīja ģeogrāfs J.Turlajs), kura izstrādes metodika bija atšķirīga, salīdzinot ar diviem pirmajiem. Nenosaucu šeit projektos piedāvāto vietējo pašvaldību skaitu, jo būtībā skaitam nav izšķirošas nozīmes pārvaldes sistēmas uzlabošanā. Būtisks ir kaut kas cits: kā motivēta kādu konkrēto pagastu apvienošanās lietderība, pašvaldības teritorijas robežu reforma, un vai teritorijas paplašināšanai būs izšķiroša nozīme pārvaldes uzlabošanā, pašvaldību funkciju realizēšanā.

Jāatgādina, ka 1993.gadā “Lauku avīzē” bija publicēti abi pirmie pašvaldību reformas projekti. Par tiem tika izteikti dažādi spriedumi, taču kopumā attieksme bija noraidoša. Pārlasot tā laika publikācijas, rodas iespaids, ka galvenais cēlonis bijusi nepietiekami skaidrā motivācija — gan kopumā, gan attiecībā uz pilnīgi konkrētiem gadījumiem.

Pagājušajā gadā tika izstrādāta un publiski apspriesta pašvaldību reformas koncepcija. Taču pašreiz situācija ir ievērojami izmainījusies, un pieņemtie politiskie lēmumi liek atkārtoti pārvērtēt koncepciju.

— Kāpēc izveidojās šāda noraidoša attieksme? Vai tagad nevaram sagaidīt to pašu?

— Pēckara gados Latvijā vairākkārt notika administratīvi teritoriālās reformas, kurām piemita noteikti politiskie mērķi. To norise un sekas joprojām saglabājušās iedzīvotāju atmiņas. Par to var pārliecināties sarunās ar cilvēkiem dažādos novados, kur par vietvārdiem kļuvuši senaizmirstie kādreizējo mazo kolhozu nosaukumi, kur atceras kolhozu apvienošanos gaitu un kas notika ar “pievienotajiem”. Pieredzēta arī “perspektīvo” un “neperspektīvo” apdzīvoto vietu izdalīšana laukos. Vēl tagad reālajā vidē redzamas šī procesa sekas, var teikt, ka pagātne ietekmē šodienas attīstības procesus.

Tādēļ pilnīgi saprotama ir cilvēku skepse, neticība, ka paši varētu šo pašvaldību reformas procesu ietekmēt (to paredz arī reformas koncepcija). Vēl nesen Talsu pusē kāds pagasta vecākais teica, ka Rīgā jau “viss ir izlemts un sazīmēts”.

Vērtējot aizvadīto gadu darbu no malas, ir pamats teikt, ka tam pietrūka nepieciešamā atklātība un vēlēšanās saskaņot skatījumus “no augšas” un “no lejas”. Būtībā piedāvātie projekti bija sagataves, kuru turpmākais apstrādei bija jānotiek uz vietas Latvijas pagastos un rajonos, meklējot vislabākos iespējamos variantus. Jāsaka gan, ka vairākos rajonos tas ar labiem panākumiem ir darīts.

Jāatzīmē vēl viens aspekts. Par pašvaldību reformu biežāk rakstījuši žurnālisti, mazāk bieži — politiķi, un vēl mazāk — pētnieki. Manuprāt, pietiekami izvērstas pētnieciskās bāzes trūkums (es domāju vispārējo teritoriālo un reģionālo sakarību analīzi Latvijā), kā arī tās nepieciešamības nepietiekams novērtējums ir viens no iemesliem, kādēļ nav pietiekami pārliecinoša argumentācija. Tāds iespaids radies, sekojot publikācijām presē.

Ko Latvijā atzīst par labu esam

Iepērkoties tirgū, kādā vairāk vai mazāk izmeklētā veikalā, diezin vai ienāk prātā painteresēties, kur ražoti šie pārtikas produkti un vai tiem ir kvalitāti apliecinoši dokumenti. Un, ja arī interese rodas, tad vairumam pircēju kautrīgums neļauj šādus jautājumus uzdot, kaut arī tie šķiet loģiski un pamatoti. Zinot, kādas preces mēdz piepildīt mūsu tirgu un ka tās ne vienmēr legālā ceļā ienākušas valstī, radās doma izpētīt, kādas instances nodarbojas ar pārtikas kvalitāti un vai mūsu patērētājs var justies aizsargāts. Šoreiz — galvenokārt par gaļu, tās ražošanu un produkcijas kvalitāti.

Jau pašā raksta sākumā lūdzu atvainot tās iestādes — inspekcijas, centrus, departamentus, kas arī nodarbojas ar pārtiku un tās kontroli, bet kas šeit netiks minētas un kuru viedoklis netiks uzklausīts. Sākot pētīt šīs lietas, sapratu, ka ar pārtiku saistītas pārāk daudzas un dažādas vairākām ministrijām pakļautas institūcijas. Un — kas ir visīpatnējākais — tās katra nodarbojas ar savu šauru jomu, nepastāv vienota datu bāze, notiek funkciju dublēšanās un šajos jautājumos nav nedz īstas skaidrības, nedz arī īstas kārtības. Ja uzņēmējs vēlas atvērt savu gaļas pārstrādes uzņēmumu, iegūt produktam arī sertifikātu, tirgot to atbilstoši pastāvošajām prasībām, tad septiņi pāri zābaku tiks noplēsti, kā likts.

Ar pārtikas produktu — tātad arī gaļas — kvalitātes sistēmu šobrīd strādā trīs ministrijas — Ekonomikas ministrija (EM), Labklājības ministrija (LM) un Zemkopības ministrija (ZM). Ja uzņēmējs vēlas atvērt savu ražotni, viņam vispirms būs jāsaskaras ar LM pakļautībā un pārraudzībā esošām iestādēm.

Vides veselības centrs

Viena no iestādēm, kurp jādodas jauna gaļas pārstrādes ceha atvērējam vai vecās ražotnes pārveidotājam, ir Vides veselības centrs (VVC). Tā filiāles atrodas katrā Latvijas rajonā un arī Rīgā, un tās visas pakļautas Nacionālajam vides veselības centram (NVVC) Rīgā.

NVVC Uzturhigiēnas daļas vadītājas vietas izpildītāja Ineta Tērauda pastāstīja, ka centrs veic telpu un aparatūras tehnisko novērtējumu, dod slēdzienu telpu sanitārajam stāvoklim. Ārsti higiēnisti brauc uz projekta vietu un saskaņo to ar reālo situāciju jaunajā uzņēmumā: pati ēka, instalācija, notekūdeņi, santehnika, inventārs, telpu uzkopšana, tīrība, produkcijas tara, iesaiņojums (Latvijā ražotais), ražošanas tehniskie noteikumi, uzturpiedevas. Viss no sanitārijas viedokļa, kas neattiecas uz produktu. Par to, kas tiek iesaiņots un iepildīts, atbildīgas Zemkopības ministrijas iestādes.

Uzņēmumos strādā reģionālie VVC, kas ņem arī produktu paraugus un veic organoleptiskās pārbaudes, mikrobioloģiskās analīzes, kā arī seko, kādos apstākļos produkts ir gatavots un vai termiski pareizi tiek apstrādāts. Produktu kvalitātes analīzes veic starptautiski akreditēta NVVC laboratorija.

NVVC šobrīd saskaņo Latvijā pastāvošos higiēnas noteikumus ar Eiropas prasībām. Tieši uz gaļu vēl joprojām attiecas mums tik pierastie “gosti”, tādēļ pakāpeniski tiek veidoti nacionālie noteikumi, kas nebūs pretrunā ar Eiropas standartiem.

VVC izlases veidā kontrolē arī produktu atbilstību standartiem tirdzniecības tīklā — kā tie tiek uzglabāti un vai nav pārsniegts derīguma termiņš.

Turpinājums — 11.lpp.