SARUNAS. PROBLĒMAS

Par Latvijas administratīvi teritoriālo reformu

Aija Melluma, Dr.habil.geogr., Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore,— “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tādēļ pašreiz pats svarīgākais būtu formulēt administratīvās un teritoriālās reformas mērķus 1997.gada situācijas kontekstā, kopsakarībā ar visas valsts pārvaldes sistēmas optimizācijas idejām.

Kāda turpmāk varētu būt iedzīvotāju un vietējo pašvaldību vadītāju attieksme? Liekas, ka kopumā tā ir mainījusies, jo pagājuši pieci nolieguma un šaubu gadi. Kā zināms vidēji tāds ir nepieciešamais laiks, lai iestātos nākamā sabiedrības attīstības fāze. Protams, korekcijas var ienest pašvaldību vēlēšanas, un ar to jārēķinās.

— Līdz šim pašvaldību reformas sakarā vairāk runāts par pagastu apvienošanās nepieciešamību, par spēcīgu vietējo pašvaldību viedošanos, bet mazāk — par esošo administratīvo rajonu reformu vai par kādreizējo apriņķu atjaunošanu. Kā vērtēt šo situāciju?

— Tā tas tiešām ir. Jautājums par iespējamo pagastu robežu reformu pats par sevi ir skaidrāks un vieglāk argumentējams, turklāt nevienam nav pat mazāko šaubu par vietējo pašvaldību nepieciešamību. Citādāk ir ar reģionālo pašvaldību vai valsts pārvaldes posmu. Tā iespējamā pārveidošana bija ieskicēta jau pieminētajos projektos, taču visai atšķirīgi. Arī pašreiz nav vienota priekšstata par to, vai turpmāk Latvijā būs reģionālā līmeņa pašvaldības, vai saglabāsies valsts pārvalde, vai arī būs kāds cits, kombinēts variants. Raugoties no reģionālās attīstības viedokļa, reģionālajiem teritoriālajiem veidojumiem (vienalga, vai tos sauc par rajoniem, apriņķiem, reģioniem) ir viena īpaša funkcija: proti, tie sasista nacionālās un vietējās intereses. Tieši tādēļ būtu nepieciešams šo jautājumu apspriest plašāk, lai atrastu pēc iespējas labāko risinājumu rajonu teritoriālai reformai.

Pagasti ir seni teritoriālie veidojumi, gadsimtu gaitā tajos izveidojusies īpatnēja kultūrvide, to teritorijas samērojamas ar cilvēka uztveres īpatnībām un vēl ir atpazīstamas. Tomēr pēckara gados vēsturiskās pagastu robežas ir nojauktas — tas noticis daudzkārtējo reformu gaitā. Ir pamats domāt, ka agrāk notikušās pārmaiņas var ietekmēt arī turpmākās robežu reformas norisi, iespējamo lielo pagastu veidošanos.

Par apriņķiem. Pirms kara Latvijā bija 19 apriņķi, tie saglabājās arī pirmajos pēckara gados. 1949.gada beigās tika izveidoti administratīvi rajoni (atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtajiem nosaukumiem), to skaits bija 58. Vēlāk, 60–to gadu sākumā, veidojās lieli rajoni un 1966.gadā jau bija 26 rajoni, tāpat kā tagad. Jāpiezīmē, ka rajoni nav tikai kāda noteikta skaita pagastu apvienotāji. Laika gaitā tajos izveidojusies sava teritoriālā struktūra, ko noska rajona centra un citu pilsētu novietojums, ceļu tīkls, apdzīvojuma īpatnības, dabas apstākļu atšķirības un citi faktori. To var labi redzēt visās kartēs. Turklāt ši jaunā, pēckara gados veidojusies struktūra ir citādāka nekā tā bija pirms kara toreizējos apriņķos. Tādēļ atgriešanās pie tiem var būt diezgan problemātiska. Taču iespējami ir arī citi ceļi.

— Tomēr ir jau nosaukts iespējamais apriņķu skaits — četri līdz seši. Vai tie nevarētu būt saistīti ar Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem?

— Iespējams, taču to es nezinu. Kultūrvēsturiskie novadi ir realitāte, ar ko jārēķinās jebkurā gadījumā. Tie atspoguļo Latvijas vēsturi, kultūrvides īpatnības, tieši svarīgi cilvēku identitātes saglabāšanai. Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale — bet ne tikai. Vēl var nosaukt Augšzemi, Sēliju, Līvu krastu, arī Suitu zemi. Ar to gribu teikt, ka kultūrvestuirisko apstākļu dazādība, arī dabas un sociālekonomisko apstākļu dažādība četru Latvijas novadu robežās ir ļoti liela. Turklāt realitāte ir arī Latvijas centrā izveidojusies “jaunā zeme” — Rīgava (pēc V.Šteina). Liekas, ka kultūrvēsturiskie novadi vairāk attiecas uz apziņas sfēru, bet to fiziskās robežas mazāk vai vairāk izplūdušas. Tādēļ diezin vai būtu lietderīgi mēģināt formalizēt robežas, kurām nozīme bijusi pagātnē, citos sociālekonomiskos apstākļos.

Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā pēckara gados notikusi liela iekšējā migrācija, ievērojami palielinājusies urbanizācijas pakāpe. Piemēram, veicot socioloģiskos pētījumus Jelgavas, Valmieras un Ludzas rajonos 1990.gadā (B.Rivža un M.Krūzmētra) konstatēja, ka 47% no aptaujātajiem ir iebraucēji no citām vietām. Līdzīgi dati atrodami arī citā pētījumā, ko veica 1995.gadā ZA Ekonomikas, Filozofijas un socioloģijas institūtu darbinieki.

Domāju, ka turpmāk par problēmu var kļūt kultūrvēsturisko nivadu raksturīgāko īpatnību saglabāšana un kopšana, kas būtu kā atsvars vispārējai tendencei uz vienādošanu un internacionalizāciju.

— Jūs vairākkārt pieminējāt rajonu lomu reģionālās attīstības plānošanā?

— Runājot par reformām, — līdz šim praktiski nav pieminēta viena reforma, kas būtiski var ietekmēt Latvijas attīstību. Proti, plānošanas procesa reforma, tā demokratizācija. Mainās arī plānotāja loma, viņš drīzāk kļūst par vidutāju, procesa vadītāju, iesaistot tajā vietējos iedzīvotājus un interešu grupas. Tādējādi pieaug pašvaldību loma savas attīstības plānošanā, kā arī atbildība. Sevišķi tas sakāms par vietējām pašvaldībām.

Rajonu attīstības plāniem ir cita nozīme. Tie atļauj saskatīt plašākas teritoriālās un funkcionālās kopsakarības rajona robežās, kas klājas pāri pagastu robežu tīklam. Tādējādi rodas iespēja vērtēt pagastu attīstības iespējas citā aspektā, nekā to dara katrs pagasta atsevišķi. Rajonu attīstības plāni atklāj tās sakarības, ko nevar “saskatīt no Rīgas” un ko neparāda statistikas dati.

Tādēļ dabiski, ka viens no rajonu plānojumu uzdevumiem var būt pagastu robežu reformu projekta izstrāde, protams, rēķinoties ar pašu pagastu plānotāju apsvērumiem. Ka tas ir iespējams, to rāda vairāku rajonu — Jelgavas, Limbažu, Preiļu, Talsu — plānošanas pieredze.

No pagastu vadītāju puses bieži dzirdēta doma, ka reformas procesā nepieciešami starpnieki, kas palīdzētu, piemēram diviem pagastiem noskaidrot un saskaņot visus jautājumus, kaut arī viņiem nav nekādu principiālu iebildumu pret apvienošanos. Domāju, ka rajonu attīstības plāni arī bilda savdabīga starpnieka lomu, jopalīdz pagastu plānotājiem un iedzīvotājiem labāk saprast dažādās teritoriālās sakarības, funkcionālās saites starp pagastiem, katra priekšrocības vai īpašās intereses.

Tādējādi rajonu attīstības plānu izstrādes veicināšana savukārt var veicināt vietējo pašvaldību reformas gaitu. Tir var dot arī papildus argumentāciju pārejai no rajoniem uz apriņķiem vai reģioniem. Raugoties no šā viedokļa, veidojamās rajonu valsts pārvaldes galvenais uzdevums varētu būt tieši reģionālās attīstības plānošana aptverot visu problēmu loku.

— Kas sagaidāms tupmākajā pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas attīstībā?

— Acīmredzot par to ir domāts, ja reiz nosaukti tik konkrēti uzdevumi. Tomēr gribu pateikt, ka jaunu priekšlikumu izstrādi nevajadzētu sasaistīt ar tām pārvaldes struktūrām, kam faktiski jārealizē. Un vēl: nedrīkst automātiski pārņemt citu valstu pieredzi administratīvās un teritoriālās reformas veikšanā, bet jārēķinās ar reālo situāciju Latvijā, ar tiem mērķiem, ko gribam sasniegt ar reformas palīdzību.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors