SARUNAS. PROBLĒMAS

Par pārtiku, kādu ēdam mēs un Eiropa

Ko Eiropā atzīst par labu esam

Gundega Mičule, Zemkopības ministrijas Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Biju Briselē uz trīs mēnešiem pērnā gada nogalē, lai apgūtu Eiropas Savienības (ES) likumdošanu veterinārijas jautājumos. Tā kā šāda lieliska iespēja iepazīties ar ES no iekšpuses Latvijā nerodas nemaz tik bieži, tad domāju būtu nepiedodami, ja gūtās atziņas paturētu tikai pie sevis.

ES prasības, saraksti, iespējas

Eiropas Savienība ir izveidojusi brīvu preču tirgu savā teritorijā. Tas nozīmē, ka precēm, kas tiek ražotas dalībvalstīs, jāatbilst kopējām prasībām un katrai dalībvalstij jānodrošina, ka šīs kopējās vienošanās par preču kvalitāti (galvenokārt attiecībā uz to nekaitīgumu) tiek pienācīgi kontrolētas un tādējādi īstenotas. Tātad iekšējā tirgū pastāv gandrīz absolūta valstu savstarpēja uzticēšanās. Un tieši tādēļ uzmanība ir saasināta uz importu no tā saucamajām trešajām valstīm (jebkura cita valsts, kas neietilpst ES).

Šeit gribu paskaidrot, pēc kādiem principiem vērtē dzīvnieku izcelsmes preču kvalitāti, lai tos atļautu ievest ES, neiztirzājot kvantitatīvo ierobežojumu jautājumu, kvotu sistēmas, kas arī pastāv attiecībā uz atsevišķiem produktiemn.

Tātad par kvalitatīvajiem ierobežojumiem. Vispirms visi dzīvnieku izcelsmes produkti tiek sadalīti lielākās grupās. Turpmāk nosaukšu produktu grupu un Eiropas Savienības oficiālā dokumenta numuru, kurā aprakstītas pamatprasības attiecībā uz attiecīgo produktu grupu. Grupas ir šādas: gaļa un gaļas produkti (Eiropas Ministru padomes — EMP — direktīva 72/462/EEC); putnu gaļa (91/494/EEC); meža dzīvnieku gaļa (92/45/EEC); piens un piena produkti (92/46/EEC); zivis un zivju produkti (91/493/EEC un 92/48/EEC); citi produkti (92/118/EEC). Pirmais nosacījums, lai kāda valsts varētu eksportēt uz ES nosauktos produktus, — tai ir jānokļūst attiecīgā Eiropas Savienības komisijas izdotā sarakstā. Lai tas notiktu, jāsaņem pozitīvs atzinums no ES komisijas veterinārās un fitosanitārās inspekcijas inspektoriem. Iekļūšana šajā sarakstā vēl nenozīmē “zaļo gaismu”, bet tas ir pirmais solis. Vēl tiek vērtēts attiecīgās valsts dzīvnieku vispārējais veselības stāvoklis; valsts veterinārā dienesta struktūra un rīcībspēja, kā arī informētība par stāvokli valstī; valsts likumdošana, cik precīzi sadalītas kompetences dažādu valstu iestāžu starpā un kā tās var realizēt savu atbildību; dzīvnieku slimību profilakses un apkarošanas noteikumi un programmas; dzīvnieku barības, barības piedevu un veterināro zāļu un citu vielu izplatīšanas un lietošanas noteikumi, kā arī šo noteikumu ievērošanas uzraudzība u.c. jautājumi atkarībā no konkrētā produkcijas veida.

Latvija ir iekļuvusi sarakstos, kas tai principā atļauj eksportēt uz ES lietošanai cilvēku uzturā: liellopu, cūku (izņemot meža cūku), aitu, kazu, zirgu gaļu un gaļas produktus; trušu gaļu un gaļas produktus; želatīnu (pārtikas); medījumu gaļu (zalēdāju); termiski apstrādātus olu produktus (piem., olu pulveri); termiski apstrādātu (pasterizētu u.c.) pienu un šāda piena produktus. Attiecībā uz zivīm un un zivju produktiem šāds saraksts vēl nav sastādīts un līdz ar to ES dalībvalstis pašas var lemt par zivju produktu importu, protams, ja produkcija atbilst pastāvošajām prasībām. Bet tieši tagad valstīm tiek izsūtīts jautājumu komplekts, uz kuriem tām jāatbild, ja grib nokļūt attiecīgajā sarakstā par valstīm, no kurām atļauts zivju produktu imports Eiropas Savienībā.

No dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas nav paredzēti lietošanai cilvēku uzturā, Latvijai ir principā atļauts importēt ES termiski apstrādātu pienu un tā produktus, pārstrādātu dzīvnieku izcelsmes olbaltumu, t.sk. zivju un citu jūras dzīvnieku miltus; dzīvnieku asins produktus (izņemot zirgu) un citas dzīvnieku izejvielas tehniskai pārstrādei; gaļas jēlproduktus (izņemot putnu un mežacūku) dzīvnieku barības ražošanai; kā arī zemes mēslošanai paredzētus pārstrādātus dzīvnieku mēslus (izņemot putnu mēslus), bet zirgu mēslus arī nepārstrādātus.

Latvija nav iekļauta sarakstos, kas tai atļautu eksportēt uz ES putnu gaļu, līdz ar to arī jēlas olas un meža putnu gaļu (Lietuva šādā sarakstā ir) un gliemežus (Lietuva ir). Ir arī tādi produkti, kurus ES dalībvalstīs var importēt no jebkuras trešās valsts: augkopības produktus, medu, kā arī vilnu, atgremotāju apspalvojumu, putnu spalvas, kaulus un kaulu izstrādājumus (izņemot kaulu miltus); ragus un ragu izstrādājumus (izņemot ragu miltus) var ievest no jebkuras valsts, ja tie nav paredzēti lietošanai cilvēku uzturā vai dzīvnieku ēdināšanā.

Uzņēmējiem, kurus interesē sarakstā neiekļauto produktu eksports uz ES, vajadzētu apdomāt savu interešu nopietnību un pozitīva vērtējuma gadījumā kopā ar Valsts veterināro departamentu darīt visu nepieciešamo, lai Latvija būtu šajā sarakstā. Te vajadzīga Latvijas puses iniciatīva.

Kad valsts ir nokļuvusi šādā sarakstā, tālākās prasības dažādiem poroduktu veidiem ir atšķirīgas. Vislielākā uzmanība tiek pievērsta gaļas produktiem (liellopu, aitu, kazu, cūku, zirgu). Tiek uzskatīts, ka par šiem produktiem visas prasības ir pilnīgi harmonizētas un ES šādu gaļu un gaļas produktus, kas paredzēti lietošanai cilvēku uzturā, var ievest tikai tad, ja tie ražoti atzītā valstī (ir sarakstā) un ES atzītā uzņēmumā. Tas nozīmē, ka ES veterinārie inspektori personīgi ierodas katrā uzņēmumā un novērtē tā darbību. Bez šāda pozitīva novērtējuma nevienai ES dalībvalstij nav tiesību importēt gaļu un tās produktus (pašreiz nav runa par putnu gaļu un medījumiem). Tātad visiem tiem Latvijas uzņēmējiem, kas ieinteresēti nosaukto gaļas produktu eksportēšanā uz ES, jānokārto sava ražošana atbilstoši ES noteikumiem (tas ir, EMD direktīvām 64/433/EEC un 77/99/EEC). Šie noteikumi ietver sevī gan ganāmpulku veselības jautājumus, gan dzīvnieku veterinārsanitāro ekspertīzi pirms un pēc kaušanas, gan uzņēmuma iekārtojumu, gan higiēnas prasību ievērošanu un, protams, savas darbības precīzu dokumentēšanu. Lai to visu nodrošinātu, ražošana jāorganizē saskaņā ar HACCP sistēmas principiem (īsos vārdos — tie ir principi, kā ražotājam rīkoties, lai nebūtu šaubu par produktu kvalitāti). Te gan jāpiebilst, ka ar ražotāju pašu pūliņiem vēl nepietiks, jo, lai eksportētu gaļu uz ES, Latvijā jāievieš stingra un precīza dažādu atliekvielu kontroles sistēma. Ar atliekvielām saprot gan iespējamās zāļu paliekas gaļā pēc dzīvnieku ārstēšanas vai attiecīgu barības piedevu izēdināšanas, gan pesticīdu un citu vielu atliekas, kas gaļā varētu nonākt no dzīvniekiem izēdināmās barības, ja tā ir satrurējusi šādas vielas. Un šis jautājums nav tik vienkāršs, jo prasa lielu koordināciju. Valsts veterinārais departaments pašreiz izstrādā šādu programmu. Bet tās īstenošanas gaitā liela atbildība gulsies uz zemniekiem, kuriem jāsaprot, cik svarīgi ir pareizi lietot gan augu aizsardzības līdzekļus lopbarības audzēšanā, gan veterinārās zāles un barības piedevas. Lielākā uzmanība būs jāveltī arī lopbarības iepirkšanai, prasot uzrādīt tās kvalitātes sertifikātus (apliecības) un nepērkot to no gadījuma rakstura pārdevējiem.

Pats par sevi saprotams, ka dzīvnieku izcelsmes produktu imports ES netiek pieļauts, ja eksportētājvalstī vai tās daļā uzliesmojusi kāda bīstama dzīvnieku infekcijas slimība. Šī iemesla pēc Latvijas cūkgaļas eksportu uz ES pašreiz kavētu klasiskā cūku mēra uzliesmojumi, kā arī fakts, ka cūkas tiek vakcinētas pret šo slimību. Diemžēl cūku vakcināciju pret šo slimību Latvijā nevar pārtraukt, jo ir inficētas arī mežacūkas. Tikai kompleksa situācijas izpēte un mērķtiecīga rīcība spēs izvest Latviju no šī apburtā loka. Tas acīmredzot ir viens no jautājumiem, kura risināšanā nepieciešams iesaistīt attiecīgās starptautiskās organizācijas un finanses, kā arī izveidot valsts programmu.

Attiecībā uz pārējiem dzīvnieku izcelsmes produktiem atzīto uzņēmumu saraksti nav vēl pilnībā harmonizēti visā ES, un to, vai atļaut vai neatļaut šo produktu importu, šobrīd nosaka katra dalībvalsts atsevišķi. Tad, kad notiks šo katrā dalībvalstī atzīto uzņēmumu harmonizēšana ES mērogā, šajos sarakstos jau vajadzētu būt pēc iespējas vairāk Latvijas uzņēmumiem. Visdrīzāk uzņēmumu sarakstu harmonizēšana sagaidāma attiecībā uz pienu, tā produktiem un putnu gaļu. Tātad par šiem lauksaimniecības produktiem Latvijas ražotājiem pēc iespējas ātrāk jātiek skaidrībā par eksporta politiku.

ES veselības un dzīvības sardzē

Iemesli, kāpēc preces jākontrolē uz robežas, ir vairāki. Viens — lai novērstu nelegālu biznesu. Otrs — lai veiktu preču importa un eksporta uzskaiti, kas nepieciešama valsts ekonomiskās attīstības vērtēšanai. Trešais — lai likumdošanā paredzētajos gadījumos iekasētu attiecīgus nodokļus. Ceturtais, par kuru es gribētu runāt nedaudz plašāk, — lai nepieļautu cilvēku, dzīvnieku, augu dzīvībai, veselībai un apkārtējai videi bīstamu kravu ievešanu. Šis aspekts gūst arvien lielāku uzmanību Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) aktivitāšu sakarā, kad starptautiskā tirdzniecība ieiet jaunā attīstības fāzē. Katra valsts grib un tai ir tiesības sevi pasargāt no bīstamām kravām, bet, ja tā ir PTO dalībvalstis, tai nav tiesību bez iemesla ierobežot starptautisko tirdzniecību.

ES sāka veidot robežu aizsardzības mehānismus tūlīt pēc pirmajām vienošanām par kopējo tirgu (Romas vienošanās 1957.gadā). Tradicionāli vislielākā uzmanība tika pievērsta dzīvnieku un augu lipīgo slimību izplatīšanās ierobežošanai. Un tas arī saprotams, jo ievedot valstī kādas bīstamas dzīvnieku infekcijas slimības ierosinātāju (piemēram, mutes un nagu sērga), var saslimt un iet bojā ne vien daudzi dzīvnieki, tādējādi radot lielus ekonomiskus zaudējumus, bet atsevišķu slimību gadījumā (piemēram, trakumsērga) no dzīvnieka var inficēties arī cilvēki. Tāpēc pašreiz ES likumdošana satur sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz dzīvnieku un augu produktu kvalitāti, un tās kontroli uz robežas. Tā kā pat pārstrādāti dzīvnieku izcelsmes produkti var saturēt bīstamu slimību ierosinātājus, tad ir noteikts, ka ES nedrīkst ievest dzīvnieku izcelsmes produktus (t.sk. cilvēkiem paredzētu pārtiku), iekams tos uz robežas nav pārbaudījusi veterinārā kontrole. To atļauts veikt tikai attiecīgi pilnvarotam veterinārārstam speciāli iekārtotos robežpunktos. Kontroles laikā pārbauda kravas pavaddokumentus; pārliecinās, vai krava (preces) ir tā, kas norādīta dokumentos (identifikācija); nepieciešamības gadījumos (aizdomas vai izlases veidā) produkti tiek vērtēti arī sīkāk (organoleptiski, laboratoriski). Obligāti jābūt attiecīgas eksportētājvalsts veterinārā dienesta izsniegtam veterinārajam sertifikātam. Līdzīgas pārbaudes uz robežas veic arī augu aizsardzības, jeb fitosanitārie speciālisti.

Tomēr, attīstoties ražošanai, ieviešot jaunas tehnoloģijas, lietojot dažādas ķīmiskas un fizikālas procedūras produkta izskata, garšas uzlabošanai un it īpaši derīguma termiņā pagarināšanai (kas ir svarīgi, veicot garākus starptautiskus pārvadājumus), kā arī ražošanas izmaksu samazināšanai, ražošanas procesu paātrināšanai u.tml., palielinās nepieciešamība vērtēt — vai šādi ražotās preces nav kaitīgas cilvēku, dzīvnieku, augu veselībai un dzīvībai. Tāpēc atsevišķās valstīs un arī starptautiskā mērogā (piemēram, ES direktīvas, “FAO Codex alimentarius”) nosaka, kādas vielas un kādas procedūras ir pieļaujamas pārtikas apstrādē un cik lielā mērā. Rodas nepieciešamība to visu kontrolēt. Un šajā sakarā ES notiek darba dalīšana. Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta (DG VI) veterinārās likumdošanas nodaļa turpina strādāt pie tā saucamajām vertikālajām direktīvām — veterinārajām prasībām dažādiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, bet rūpniecības ģenerāldirektorāts (DG III) sācis izstrādāt produktu kvalitātes un to vērtēšanas principus tā saucamajām horizontālajām direktīvām. Pie pēdējām pieder, piemēram, atļautās pārtikas piedevas, etiķetes saturs, atļautie iepakojuma materiāli un citas lietas. Koordinācija par dzīvnieku izcelsmes pārtiku notiek tādējādi, ka tā saucamajās vertikālajās jeb produktu direktīvās tiek iekļautas atsauces uz horizontālajām direktīvām, līdz ar to vertikālās direktīvas ir visaptverošas un pilnībā regulē kvalitātes prasības attiecīgajam produktam.

Tāpēc uz robežas, ievedot attiecīgās dzīvnieku izcelsmes preces, pilnvarotie veterinārārsti kontrolē ne tikai gluži veterināros aspektus (kā saka — animal health ), bet arī pārējos ES noteiktos kvalitātes kritērijus šiem produktiem ( public health ). Šī iemesla pēc ir paplašinātas prasības veterinārā sertifikāta saturam un pašu sertifikātu dēvē par veselības sertifikātu. Galarezultātā varam teikt, ka attiecībā uz dzīvniekiem un visiem dzīvnieku izcelsmes produktiem ES uz ārējām robežām speciāli pilnvaroti veterinārārsti veic ļoti vispusīgu un stingri reglamentētu kontroli. Dzīvnieku vai dzīvnieku izcelsmes preču kravu var nelaist valstī atsevišķos gadījumos var pieprasīt to iznīcināt, ja pastāv risks cilvēku, dzīvnieku, augu dzīvībai, veselībai, apkārtējai videi. Pastāv arī iespēja neatbilstošos produktus pārstrādāt citos produktos, ja tā var samazināt risku.

Attiecībā uz augiem — fitosanitārā kontrole uz robežas tiek veikta nepārstrādātiem augiem un to daļām (dārzeņiem, augļiem u.c.), bet tā neskar konservus un citus pārstrādātus augu valsts produktus. Pašreiz ES notiek diskusijas, kā pastiprināt augu valsts un visu pārējo pārtikas produktu kontroli uz robežas un panākt to tādā līmenī, kādā ir veterinārā kontrole dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Pēc tagadējās ES likumdošanas visu pārējo, izņemot veterinārai un fitosanitārai kontrolei pakļauto preču kontroli, t.sk. kvalitātes atbilstību, veic muitas dienests. Tas attiecas ne tikai uz pārējo pārtiku, bet arī uz jebkurām precēm, kurām ir noteiktas kādas prasības attiecībā uz nekaitīgumu cilvēku, dzīvnieku, augu veselībai, dzīvībai un apkārtējai videi (piemēram, rotaļlietas, parfimērija, automašīnas u.c.). Muitas dienesta pienākums ir ziņot valsts iekšējiem dienestiem, kas atbildīgi par attiecīgo preču izplatīšanas uzraudzību, ja kādai importa preču kravai konstatētas novirzes no prasībām. Ja šie iekšzemes atbildīgie dienesti uzskata par vajadzīgu (saskaņā ar likumdošanu), attiecīgās preces var neielaist valstī.

Tomēr veids, kā minētā ES likumdošana tiek ieviesta, dažādās valstīs mēdz būt nedaudz atšķirīgs. Valstij ir tiesības veikt stingrāku kontroli, protams, nepārkāpjot kopējo likumdošanu, bet tā nedrīkst neievērot panāktās vienošanās un pieņemtos kopējos likumus.

ES likumdošanas virtuve

Var teikt, ka ES trīs galvenās kopējā viedokļa veidojošās institūcijas ir — Eiropas parlaments, Eiropas Ministru padome (EMP) un Eiropas Savienības komisija.

Eiropas parlaments pretēji tam, kā tas ir atsevišķās valstīs, nepieņem likumus, bet izsaka savu viedokli, ko piedāvā gan EMP, gan komisijai. Pēdējām ir jāieklausās šajā viedoklī, bet nav obligāti to pieņemt. Taču pēdējā laikā Eiropas Savienības valstu apspriedēs izskan runas par Eiropas parlamenta lomas palielināšanu. Otra institūcija — Eiropas Ministru padome — faktiski ir galvenā kopējo likumu pieņēmēja, lai gan tā nav viendabīgs veidojums. Faktiski ir daudzas EMP — vienas vai līdzīgu nozaru ministri no visām ES dalībvalstīm sanākot kopā, veido attiecīgo Eiropas Ministru padomi. Ar lauksaimniecību saistītos jautājumus izskata dalībvalstu lauksaimniecības ministri savā Eiropas Ministru padomē. Galvenā skaitās ārlietu ministru veidotā EMP. Trešajā institūcijā — komisijā — ir 23 ģenerāldirektorāti vai kaut kas līdzīgs ministrijām, un tajā strādā liels skaits (ap 15 000, no tiem trešdaļa ir tulki) ierēdņu. Lauksaimniecības ģenerāldirektoram ir piešķirts Nr.6 un saīsināti to sauc — DG VI. Komisija arī var izdot savus ES dalībvalstīm saistošus dokumentus, bet tikai par jautājumiem, kuru risināšanu tai atvēlējusi kāda no EMP. ES pēdējās divas minētās institūcijas izdod trīs veidu dokumentus — noteikumus (regulations), norādījumus (directive) un lēmumus (desision). Pirmos divus dokumentu veidus parasti izdod EMP, bet pēdējo — komisija, tomēr var būt arī citādi. Atšķirība starp minētajiem normatīvajiem dokumentiem ir tāda, ka noteikumi ir spēkā ar to pieņemšanas dienu uzreiz visās dalībvalstīs. Nepastāv nekāda procedūra, atskaitot publicēšanu, kā tie uzsāk savu darbību. Parasti noteikumos ietvertas ļoti konkrētas lietas, kas vienkārši ir jāievēro. Norādījumi ir dokumenti, kuros izskaidro kādas jaunas prasības jāievieš, sīkāk nepaskaidrojot kā to izdarīt. Līdz ar to katrai dalībvalstij pašai jādomā kā ieviest jaunās prasības, un jāiestrādā (parasti) tās savā likumdošanā. Tas prasa zināmu laiku, tāpēc direktīvas nestājas spēkā uzreiz. Trešā kategorija — lēmumi ir skaidrojoši dokumenti, kas precizē kā ieviest vai izpildīt kādas direktīvas prasības. Tie var attiekties arī uz kādu atsevišķu valsti vai atsevišķu jautājumu, kas uzskatāms par uzņēmumu. Lēmumi var būt ierobežoti laikā.

Tātad — kā tiek pieņemti minētie dokumenti? Lai pieņemtu EMP direktīvu, nepieciešams šī dokumenta projekts. To parasti sagatavo komisija. Tas var notikt pēc EMP lēmuma, pēc Eiropas parlamenta ieteikuma, pēc komisijas pašas iniciatīvas, pēc citu ES iestāžu iniciatīvas. Kad projekts ir gatavs iesniegšanai EMP, ir vajadzīga divu ES institūciju piekrišana — jau pieminētā Eiropas parlamenta un Sociālās komitejas (patstāvīga institūcija, kas uzrauga, lai netiktu pārkāptas cilvēktiesības un līdzīgi jautājumi). Kad projekts saņēmis šo divu iestādījumu atbalstu, to iesniedz EMP, kas nodibina darba grupu. Darba grupā ietilpst par attiecīgo jautājumu atbildīgi ierēdņi pa divi no katras dalībvalsts.

Man bija iespēja būt klāt EMP darba grupas sēdēs, kur izskatīja grozījumus direktīvā par veterinārām pārbaudēm uz ES robežām, ievedot dzīvnieku izcelsmes produktus. Kad darba grupa vienojas, projekts tiek nosūtīts uz nākamo institūciju — dalībvalstu pārstāvniecību (misiju) ES ietvaros — komisijas pārstāvju sanāksmei. Ja saņemts atbalsts, atliek vairāk vai mazāk formāla procedūra — pieņemšana EMP attiecīgo ministru sēdē. Ja atbalsts netiek iegūts, no jebkuras stadijas projektu sūta atpakaļ — pārstrādāšanai. Ar šādu diezgan sarežģītu procedūru cenšas iegūt gan profesionāli, gan politiski saskaņotus dokumentus. Bet šādā veidā izlemj tikai principiālus jautājumus. Pakārtotus sīkākus jautājumus ar savu dokumentu pieņem komisija. Taču arī komisija nevar viena pati izlemt. Dokumenta (direktīvas, lēmuma) projekts tiek skatīts kādā no pastāvīgajām profesionālajām komitejām (PPK). Veterināros jautājumus izlemj Pastāvīgajā veterinārajā komitejā (Standing Veterinary Committee), kurai ir divas atsevišķas grupas — dzīvnieku veselības jautājumiem un sabiedrības veselības jautājumiem. Balsošanas procedūra ir diezgan sarežģīta, jo valstīm ir dažāds balsu skaits, piemēram, Francijai, Apvienotajai Karalistei (Lielbritānijai), Vācijai un Itālijai — pa 10 balsīm, citām 8,5,4,3 un, visbeidzot, Luksemburgai — tikai 2 balsis. Kopā 87 balsis. Lēmums ir pieņemts, ja vismaz 62 balsis ir par lēmumu. Līdzīgi notiek arī balsošana citās lemjošajās institūcijās, kur balso dalībvalstu pārstāvji. Atsevišķos gadījumos tiek prasīts, lai pret lēmumu nebūtu vairāk kā 62 balsis. Tātad, ja attiecīgā pastāvīgā profesionālā komiteja nobalsojusi par, tad attiecīgo dokumentu (lēmumu) komisija izdod formāli. Šī ir samērā ātra procedūra. Sevišķi operatīvus lēmumus esot iespējams pieņemt pat 24 stundu laikā. Pastāvīgās veterinārās komitejas sēdes parasti notiek divas reizes mēnesī. Bet, kas notiek, ja PPK nevienojas? Tad paliek divas iespējas — dokuments tiek atdots pārstrādāšanai vai, ja komisija pastāv uz to, ka tāds dokuments tomēr nepieciešams, tad, neņemot vērā PPK negatīvo lēmumu, komisija var iesniegt lēmumprojektu EMP politiska lēmuma pieņemšanai. EMP var izdot savu lēmumu, bet var atdot atpakaļ dokumentu komisijā, kurai šajā brīdī ir tiesības pašai izdot lēmumu, ja EMP nav principā bijusi pret to. Tāda nu ir šī procedūra. Valstīm, protams, ir pietiekami lielas iespējas argumentēt savu viedokli par vai pret projektiem, bet pats dokumenta teksts, tā izklāsts un sistematizācija lielā mērā paliek to ierēdņu ziņā, kas raksta attiecīgos projektus. Jāteic, ka šie dokumenti ir diezgan grūti lasāmi dažādu atsauču un atkārtošanās dēļ. Taču tiek uzskatīts, ka katra valsts pati veido savu likumdošanu, bet ES centrālās institūcijas galvenokārt nosaka pamatlietas un virzienus.

Bez minētajām ES pastāv vēl daudz citu oficiālu un sabiedrisku institūciju. No oficiālām veterinārajām institūcijām vēl jāmin vismaz divas — Zinātniskā veterinārā padome (Scientific Veterinary Committee), Veterināro jautājumu padome (Veterinary Advisory Committee). Pirmajā ir pārstāvēti zinātnieki, bez tam tās sastāvs mainās atkarībā no apspriežamā jautājuma. Otrajā ir gan veterinārārsti, gan dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrādātāji, patērētāji un citi. Šīm divām komitejām ir iniciatīvas tiesības, dažreiz tiek īpaši arī prasīts to viedoklis. No sabiedriskajām veterinārajām organizācijām jāmin Eiropas Veterinārārstu federācija (EVF), kurā Latvijai ir novērotājvalsts statuss. EVF ir divas vietas arī Veterināro jautājumu padomē.

Esot Briselē, man bija iespējas piedalīties arī Pastāvīgās veterinārās komitejas sēdēs un Veterināro jautājumu padomes sēdē.

Tas bija ļoti vērtīgi, jo palīdzēja ne vien ātrāk un labāk izprast pastāvošo ES likumdošanu, bet arī uzzināt aktuālās problēmas un ievirzes to risināšanā. Tas varētu sekmēt Latvijā neatkārtot citu kļūdas.

Par tēmu arī blakus — 11.lpp.