SARUNAS. PROBLĒMAS

Ko Latvijā atzīst par labu esam

Turpinājums no 1.lpp.

Valsts veterinārais departaments

Kad uzņēmumā LM sistēmas iestādes darbu beigušas, tad kvalitātes stafeti pārņem ZM, konkrēti — Valsts veterinārais departaments (VVD), kas atbild par visa valsts veterinārā dienesta darbu un arī par veterināro speciālistu privātpraksi. VVD galvenā speciāliste Silvija Strika teica, ka VVD pakļautībā ir 26 rajonu un Rīgas veterinārā pārvalde. Valsts veterinārā uzraudzība ir bezmaksas, bet uzņēmumi slēdz ar pārvaldi līgumu par veterināro aprūpi. Katra rajona veterinārā pārvalde veic pārtikas produkta vai kautprodukta kontroli, un pārvaldes priekšnieks pilnvaro inspektorus un ekspertus šim darbam.

Jau kautuvē veterinārie speciālisti izsniedz veterinārās ekspertīzes apliecību par kautķermeņa pārbaudi. Šādu apliecību var izsniegt arī pagasta pilnvarotais veterinārārsts. Veterinārais dienests gaļas pārstrādes uzņēmumā atbild par jēlprodukciju, kāda tiek izmantota (vai atbilst izsniegtajai apliecībai), par visu tehnoloģiskās darbības procesu līdz galaproduktam: vai jēlprodukti ir pareizi uzglabāti un vai tehnoloģiskā procesa gaitā nerodas kaitīguma kritēriji.

Kad produkts ir gatavs un sākas tā realizācija, uzņēmums izdod veterinārās ekspertīzes apliecību, ko garantē tehnologs. Uz šīs apliecības pamata veterinārais eksperts dod savu slēdzienu par to, ka produkta ražošanai izmantotas kvalitatīvas izejvielas, ka tas atbilst standartam pēc garšas un krāsas un ir lietoti kvalitatīvi iesaiņojamie materiāli. (Par higiēniskajiem rādītājiem atbild VVC.) Arī to, vai realizācija notiek tirdzniecībai atļautās vietās, kontrolē Veterinārais departaments. VVD pārziņā ir arī ievesto produktu kvalitātes pārbaude.

Tiktāl — par legālo biznesu. Domāju, interesanti būs uzzināt, ko Silvija Strika stāsta par pieredzēto saskarsmē ar nelegālajiem gaļas un desu ražotājiem.

Daļai nelegālo darboņu ir zemnieku reģistra apliecības, kurās reģistrēta saimniecība ar ne pārāk lielu zemes platību, kaut arī zemi viņi acīs nav redzējuši (acīmredzot nav problēmu šādu apliecību nopirkt). Šie darboņi uzpērk nelegālo ievesto produkciju vai arī braukā pa pagastiem, uzpērkot lopus, ko turpat pie kūts stūra arī nokauj. Izsekot viņus gandrīz nav iespējams.

Runājot par gaļu no Lietuvas (kas ir bīstami, jo Lietuvā bija liels trihinelozes uzliesmojums), šeit grēko arī mūsu pašu pierobežas zemnieki. Viņi caur savu īpašumu ielaiž lietviešus ar visām viņu cūkām, turpat mežmalā tās kopīgi nokauj un uzdod kā paša saimniecībā izaudzētu. Veterinārā apliecība viņa paša izaudzētam ruksim visbiežāk jau ir izdota. Taču veterinārais eksperts uzreiz var pateikt, kas kāvis cūku — latvietis vai lietuvietis, jo mūsu kaimiņiem ir citāda kaušanas tehnoloģija, rokraksts. Mūsu zemniekiem, kas šādi dara, acīmredzot tas vienalga. Galvenais, ka tikai saņem savu daļu naudas no šī darījuma, nedomājot par iespējamām sekām.

Interesanti piecos no rīta paskatīties, kas notiek kanālmalā pie Rīgas centrāltirgus. Tos Lietuvā izaudzēto cūku kautķermeņus tirgoņi stiepj atspērušies. Varbūt brīvais tirgus noliks visu savās vietās un par šo produkciju beidzot tiks maksāti nodokļi.

Tirgos ir veterinārās ekspertīzes laboratorijas, kurās visa realizācijai paredzētā gaļa tiek pakļauta atkārtotai pārbaudei. Ja kautķermeņa dokumenti sakrīt ar liemeni un tas atbilst visām prasībām, tad gaļa tiek nodota tirgošanai. Ja kautķermenim ir tikai veterinārā apliecība, bet nav veikta ekspertīze, tad turpat tirgū izdara nepieciešamās analīzes. Gadās, ka tirgus veterinārajam ekspertam rodas aizdomas par nekvalitatīvu ekspertīzes slēdzienu. Tādā gadījumā analīzes veic atkārtoti.

Dažkārt arī mūsu zemnieki tīši mēģina apkrāpt tirgus ekspertus un “iesmērēt” lietuviešu gaļu ar mūsu papīriem. Veterinārais dienests nedrīkst darīt neko vairāk, kā tikai pateikt, vai šī gaļa derīga cilvēku uzturam vai ne. Citu tiesību ekspertam nav, un krāpšanas gadījumā veterinārie speciālisti ir bezspēcīgi, tādēļ iznāk sadarboties ar municipālo un ekonomisko policiju. Ir bijuši gadījumi, kad tirgotājs aizbēg, bet liemenis paliek uz galda — ar visiem dokumentiem.

Kad gaļa jau atrodas uz letes, tad vairs nevar pateikt, kas tā bijusi par cūku — mūsu vai kaimiņu. Pircējam zem deguna var pabāzt jebkuru veterināro apliecību vai sertifikātu, jo atšķirības starp cūkas gaļu un cūkas gaļu pēc izskata nav nekādas. Vienīgi tādā gadījumā var būt atšķirība, ja arī izcirtējs nav bijis mūsu cilvēks, jo lietuviešu izcirtējiem ir savādāks arī kautķermeņa sadalīšanas stils. Taču šo atšķirību noteiks tikai speciālists.

— Var jau arī saprast mūsu zemnieku,— saka Silvija Strika .— Ja viņš nevarēs pārdot savus izaudzētos kartupeļus vai arī saņems par tiem niecīgu maksu (kas ir visticamāk), tad tie pieci lati, ko viņam piedāvā par dokumentu “aizdošanu”, ir liels kārdinājums. Gadās, ka mājas apstākļos nokautais dzīvnieks ir bijis slims (piespiedu kāvums), tad zemnieks meklē, kur to realizēt. Ja šādu lopu vedīs uz tirgu, to pamanīs. Tādēļ šādi kautķermeņi visbiežāk tiek iztirgoti veikalos. Zemnieks to ar veterināro apliecību (bez nepieciešamā ekspertīzes slēdziena) aizved uz veikalu, kur gaļa ir ļoti gaidīta, neprasot dokumentus. Veikalu īpašniekiem reizēm ir apbrīnojama vienaldzība pret to, ka piegādātajiem produktiem trūkst nepieciešamo pavaddokumentu. Kā lai Veterinārais departaments to pārbauda? Pēdējos trijos gados Latvijas iedzīvotājiem reģistrēti vidēji 55 saslimšanas gadījumi gadā ar trihinelozi. Kā lai neuztraucas?

Tādēļ tieši laikā ir runāt par kautuvēm. Pirms dažiem gadiem, kad Latvijā sākās demokrātija un decentralizācija, to skaits krasi samazinājās un vienubrīd no 400 darbojās tikai 100. Kautuvju saimniecība no 1992. gada pamazām sāk atkopties, un šobrīd Latvijā darbojas apmēram 200 kautuves. Diemžēl vēl nav obligāta prasība visus tirdzniecībai paredzētos dzīvniekus kaut tikai kautuvēs, kā bija iecerēts. Domājams, ka noteikumi spēkā stāsies 1. aprīlī. Zemnieki uztraucas, ka kautuvju pakalpojumi būs pārāk dārgi. Taču būs iespējams norēķināties arī ar ādu, iekšējiem orgāniem, galvām, kas segs ja ne visus, tad lielāko daļu kautuves pakalpojumu, ieskaitot arī transporta izdevumus. Kas ir būtiskākais, kādēļ šie noteikumi jāpieņem? Tā ir veterinārā ekspertīze. Jau tagad daudzi zemnieki arī pašu vajadzībām lietojamos dzīvniekus ved uz kautuvēm, jo atkrīt klapatas, netīrība un nav taču nekā svarīgāka par veselību.

— Mēs nedrīkstam piekāpties kautuvju jautājumā,— Silvija Strika ir pārlircināta. — Pret tām visaktīvāk protestē individuālie tirgotāji. Daudzi, arī daļa gaļas uzpircēju, ir sapratuši, ka jāceļ jaunas labas kautuves, kurās kautu dzīvnieku gaļu drīkstēs realizēt arī ārpus Latvijas.

Slimības izplatās, un Silvija Strika nevienam neiesaka pirkt gaļu “no rokas”. Tas ir liels risks. Diemžēl mūsu iedzīvotāju apziņas līmenis ir pārāk zems — gan tiem, kas tirgo, gan tiem, kas pērk un piegādā.

Pārtikas produkcijas kvalitātes valsts inspekcija

Pārtikas produkcijas kvalitātes valsts inspekcija pārbauda visu pārtikas produktu kvalitāti visu veidu uzņēmumos. Tajā strādā seši inspektori, kas dodas pārbaudīt uzņēmumus. Gaļas pārstrādes uzņēmumos šī kvalitātes pārbaude sākas no brīža, kad uzņēmumā tiek ievesti dzīvnieki: kādā veidā notiek to pieņemšana, kā tos sver, zīmogo (vai tas viss atbilst nacionālajam standartam), kā kautķermenis tiek sadalīts un kā notiek gaļas pārstrādes tehnoloģiskais process. Šeit nenotiek funkciju dublēšanās ar veterināro dienestu, jo VVD kompetencē ir dzīvnieku veselības stāvoklis.

— Ļoti svarīgi ir, vai tehnoloģiskā procesa gaitā produktā tiek izmantotas tās izejvielas, kurām tajā ir jābūt,— stāsta inspekcijas direktore Jevgēņija Pušmucāne . — Tas atkarīgs no produkta nosaukuma, no konkrētā izstrādājuma normatīvā dokumenta. Nevar ielikt kādā produktā tās izejvielas, kuras jāizmanto citā produktā. Vēl mēs pārbaudām, kā notiek produktu marķēšana, kādi ir realizācijas termiņi, arī produkcijas kvalitāti — tās atbilstību noteiktajam normatīvajam dokumentam. Šīs pārbaudes mēs veicam pēc grafika, un ir uzņēmumi, kuros ierodamies tikai reizi gadā, bet, ja neesam pārliecināti par uzņēmuma produkcijas kvalitāti, tad dodamies uz uzņēmumu biežāk.

Pārtikas produkcijas kvalitātes valsts inspekcija pagaidām pārbauda arī preču kvalitāti tirdzniecības tīklā, bet šo funkciju labprāt varētu uzticēt kādai citai institūcijai LM sistēmā, domā direktore. Bet ražošana un pārstrāde būtu jāatstāj ZM sistēmas iestādēm.

Nacionālais sertifikācijas centrs

Ja gaļas pārstrādes uzņēmums veiksmīgi uzsācis darbu un vēlas iegūt produkcijai sertifikātu, tad ceļs ved atpakaļ LM sistēmā, konkrēti — uz Sertifikācijas centru (SC). Šis centrs tika izveidots 1994. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu, lai novērtētu pārtikas produktu drošumu. Lai nedublētos funkcijas ar citām LM iestādēm, SC sertificētos uzņēmumus vairs nekontrolē Vides veselības centrs. Šobrīd ir sertificējušies 18 gaļas pārstrādes cehi. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi ir noslēguši licences līgumu ar SC un tos no drošības un higiēnas viedokļa vairs neinspicē VVC. Sertifikātu produktam izsniedz uz vienu gadu un, ja šajā laikā uzņēmums strādā atbilstoši prasībām, tad SC to pagarina. (Taču tas, ka uzņēmumu kontrolē SC, nenozīmē, ka sertificēta ir visa produkcija. Sertifikātu izsniedz produktam, un tad, ja uzņēmums ražo desmit produktu veidus, sertifikāts var būt tikai vienam, diviem, pieciem produktiem.) Ja šī gada laikā uzņēmumā ir radušās problēmas un sertifikāts pagarināts netiks, tad SC paziņo VVC, ka uzņēmums vairs nav drošs un SC to turpmāk neinspicēs līdz brīdim, kad sarežģījumi tiks novērsti. Tātad uzņēmums no LM sistēmas nokļūst atkal VVC pārziņā.

— Labklājības ministrijas nolikumā ir rakstīts, ka tā ir atbildīga par cilvēku drošību un visiem jautājumiem, kas ar to saistīti,— sarunu sāk Sertifikācijas centra direktore Jeļena Jurēviča . — Sertifikācijas centram ir noslēgts līgums ar Latvijas un Vācijas akreditācijas biroju par centra atbilstību Eiropas standartam. (Vācijā ir notikusi mūsu Sertifikācijas centra novērtēšana un saņemts pozitīvs atzinums.) Mēs gaļas pārstrādes procesā sākam darbu tajā brīdī, kad Veterinārais dienests to beidz.

Ja uzņēmums vēlas sertificēties, tad jāuzraksta iesniegums un jāuzrāda, kādu produkciju un pēc kāda normatīvā dokumenta tas ražo. SC pārbauda veselības nekaitīguma kritērijus. Kad uzņēmums ir izpildījis visas SC prasības, turpinās darbs, ne tikai lai pierādītu galaprodukta atbilstību drošības prasībām, bet arī pie ražošanas procesa kontroles uzņēmumā no higiēnas viedokļa, sākot no kautķermeņa līdz pat iesaiņošanai.

Šo kontroli veic arī Vides veselības centrs, bet tā ir parastā kontrole. Sertifikācijas centrs kontroles rezultātā izsniedz produkcijas setrifikātus, kas ir papildu apliecinājums. Visādā ziņā tirgotājam ir priekšrocības produktu izvēlē — ņemt to no sertificēta vai no nesertificēta uzņēmuma. Tendence tomēr ir izvēlēties sertificētus produktus. Tādēļ arī uzņēmumi, neraugoties uz lielajām izmaksām, domā par sertifikātu iegūšanu. Diemžēl produkta iesaiņojums Latvijā neuzrāda, vai produkts ir sertificēts vai ne. Tā varētu būt kāda īpaša zīme, marka vai kas cits. Tas būtu labi ne tikai pircēju zināšanai, bet arī tirgotājiem, jo viņi nemitīgi zvana uz SC, lai noskaidrotu, vai produkts ir sertificēts vai ne.

Sertificēšana nav obligāta, tā ir katra uzņēmuma īpašnieka brīva izvēle. Acīmredzot tas ir svarīgi, lai iekarotu vietu mūsu tirgū un arī lai preci eksportētu.

Jeļena Jurēviča uzskata, ka obligātai vajadzētu būt uzņēmumu reģistrācijai un pārraudzībai, bez kuras uzņēmumi nedrīkstēs strādāt, bet kuras Latvijā vēl nav. Mūsu tirgū ir ļoti daudzi uzņēmumi, kas nav nekur reģistrējušies un nepakļaujas pilnīgi nekādai kontrolei. Vispirms jāapzina daudzie uzņēmumi, lai valsts varētu pildīt savu kontroles funkciju: testēšanu, sertificēšanu un inspicēšanu. Taču, lai šādu darbu veiktu, ir jābūt valsts pilnvarojumam. Saskaņā ar vienoto Baltijas tirgu un ES direktīvām iespējami ātri jāharmonizē drošības un kvalitātes kritēriji un jānolemj, kuru institūciju apliecinājums būs derīgs.

— Latvijā jau divus gadus ir pieņemti Eiropas standarti, kādām prasībām jāatbilst inspicēšanas institūcijām (harmonizētais nacionālais standarts),— SC direktore šķiet neapmierināta. — Taču vēl līdz šim brīdim nav nevienas inspicēšanas institūcijas, kas būtu novērtēta un šīm prasībām atbilstu. Un tajā pašā laikā daudzi inspicē. Vēl līdz šim brīdim īsti nav skaidrs arī, kur valsts uzraudzības ķēdē atradīsies katrs uzņēmums. Vēl īsti nav pateikts, ar ko katrs nodarbosies. Ja mums ir nacionālais standarts un mums ir pateikts, kādām jābūt laboratorijām, kādām jābūt sertificēšanas institūcijām un inspekcijām, tad šīs struktūras ir jāizveido. Struktūrām jāatbilst prasībām, un mūsu produkcijai jābūt atzītai ne vien nacionālajā sistēmā, bet vēl jo vairāk starptautiskajā arēnā. Nopietni uzņēmumi paši ir ieinteresēti, lai viņu produkti būtu starptautiski atzīti. To cilvēki paši grib. Tagad ir tikai šīs apzināšanās sākums.

Pirms pāris gadiem Latvijā izveidoja Pārtikas centru, bet tas nav attaisnojis uz to liktās cerības. Šim centram vajadzētu būt visa sākumā un pamatā — standartos, drošības prasībās un visā citā, kas saistīts ar produktu kvalitāti. Nekur Latvijā nav tādas datu bāzes, kur informācija par gaļu un tās pārstrādi būtu apkopota no kūts līdz patērētāja vēderam. Uz produkta iesaiņojuma dažkārt nav norādīts pat uzņēmuma nosaukums, nemaz nerunājot par sīkāku informāciju vai norādi, kur šādu informāciju var iegūt.

— Principā vajadzētu būt zināmam, kas reģistrē gaļas pārstrādes uzņēmumus. Tai nav jābūt obligāti kontrolējošai organizācijai. Mums nav reģistra kā datu bāzes nevienā jomā un nozarē,— saka Jeļena Jurēviča.— Vajadzīga viena iestāde, kas atbildētu par rezultātu. Mūsu ražotāji problēmas normāli atrisina, bet tās rodas aiz uzņēmuma vārtiem — tirgū. Tieši pēdējā posmā — tirdzniecībā — ir vislielākais kontroles trūkums, jo tur kontrolē visi, kam vien nav slinkums: Tirdzniecības uzraudzības komiteja, VVC, dažādas policijas, Finansu inspekcija — visi, kam gribas. Un nereti pārbaudāmais pat īsti nesaprot, kas viņu pārbauda un kādēļ. Diemžēl daudzi to dara arī neprofesionāli un met ēnu uz visām kontrolējošajām institūcijām. Pārdevējam būtu jāatbild par to, ko viņš tirgo, jo pie katra taču nevar nolikt kontrolētāju. Pagrabā vai garāžā ražošanu var pārtraukt. Ko darīt ar tirgošanu uz asfalta? Brīvais tirgus nav visatļautība.

Latvijas Pārtikas centrs

Latvijas Pārtikas centrs (LPC) ir izveidots pirms nepilniem diviem gadiem un atrodas LM pārraudzībā. LPC no VVC ir pārņēmis dažas funkcijas, piemēram, likumdošanas, preču drošuma un kaitīguma kritēriju izstrādāšanu. Arī ar pārtikas piedevām, kas ir nokļuvušas sabiedrības uzmanības lokā, nodarbojas LPC. Šobrīd centrs strādā pie grozījumiem likumā par pārtikas apriti. Kā teica centra direktors Olafs Stengrēvics, likumu pieņēma 1995. gadā un šobrīd tam vajadzīgas izmaiņas, kas saistītas ar ES direktīvām.

— Mēs nespējam šobrīd veikt visu to darbu, kas bija paredzēts, centru izveidojot,— stāsta Olafs Stengrēvics .— Bija domāts, ka mēs būsim tā iestāde, kuras paspārnē būs visas ar pārtiku, tās kvalitāti un patērētāju aizsardzību saistītās lietas, lai šo jomu sakārtotu. Diemžēl ir par maz līdzekļu, tātad arī — darbaspēka. Līdz ar to process ieilgst, jo, ja nav naudas, tad vajag daudz vairāk laika. Pirmais, ko darām, ir normatīvās bāzes sakaņošana ar Baltās grāmatas prasībām. To mūs lūdza darīt Labklājības ministrija. Ar ražošanu nodarbojas vairāk Zemkopības ministrijas pakļautības iestādes.

Pretēji daudzu pārtikas jomā strādājošu cilvēku uzskatiem, LPC direktors uzskata, ka vislielākā kārtība šobrīd ir tajā posmā, kad prece jau nonākusi uz letes. Kontroli šīm precēm nodrošina Vides veselības centri, un tie ir vienīgie, kuriem tas būtu arī jādara. Diemžēl tirdzniecības tīklā kontrolē arī Municipālā policija, Pārtikas kvalitātes inspekcija, Valodas komisija.

— Brīžiem,— saka Olafs Stengrēvics,— uzrodas pat kādas septiņas kontrolējošās iestādes. Šo nekārtību varētu viegli izbeigt, uzticot tirdzniecības tīkla kontroli tikai vienai iestādei ar konkrētām prasībām un tiesībām. Daudz smagāk ir sakārtot ražošanu pēc Eiropas principiem — tieši tehnoloģijas un produkta kvalitātes kontroles posmā. Nevar kontrolēt galaproduktu, jo tad vairs neko nevar grozīt. Jākontrolē process līdz šim galaproduktam, lai tas būtu kvalitatīvs. Diemžēl pagaidām Latvijā vēl nav vispārējas īpašnieku ieinteresētības produktu kvalitātes un prestiža celšanā.

Latvijas Gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācija

Latvijas gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācijas (GRGPA) valdes priekšsēdētājs Gundars Kleinbergs pastāstīja, ka centieni sakārtot gaļas tirgu turpinās jau otro gadu un iznāk sastapties ar ļoti daudziem pārvaramiem un nepārvaramiem šķēršļiem. Viens no šķēršļiem ir dzīvnieku kaušana mājas apstākļos jeb, kā tautā saka, pie staba. Te ir vairāki mīnusi. Pirmām kārtām šī gaļa netiek aplikta ar nodokļiem. Otrs — mājās kautā lopa gaļa nereti nokļūst mazajos pārstrādes cehos vai tirgū un visbiežāk bez dokumentiem. Ja ir kādi dokumenti, tad tie ir veterinārārstu izsniegti, bet te arī māc šaubas, vai var ticēt šim apzīmogotajam apliecinājumam.

1. aprīlī — ar ļoti lielu nokavēšanos — spēkā stāsies Veterinārā departamenta apstiprinātais nolikums par mazjaudas kautuvēm. Nolikums paredz to, ko GRGPA jau sen prasīja, proti tālākai pārstrādei vai tirgum paredzēto gaļu drīkst kaut tikai sertificētās kautuvēs. Šis process ir sākts, bet vēl nav zināms, kā Veterinārais departaments domā nodrošināt procesa kontroli. Latvijā ir daudzi uzņēmumi, kas ieinteresēti strādāt ar tādu gaļu, kas izgājusi ārpus nodokļu aprites. Šādi uzņēmumi apstrādā pietiekami lielu gaļas daudzumu.

Jebkurā gaļas pārstrādes uzņēmumā kautķermenim bez veterinārās ekspertīzes apliecības līdzi jābūt stingrās uzskaites pavadzīmei, kas uzrāda, ka par šo gaļu ir valstij samaksāts pievienotās vērtības nodoklis, un kas apliecina, ka arī turpmāk tiks maksāti visi nodokļi. Ļoti interesanti būtu salīdzināt veterināro dokumentāciju — veterināru izsniegto dokumentu pasaknīšus — ar Valsts ieņēmumu dienesta pasaknīšiem. Šāda uzskaite līdz šim nav veikta, taču būtu interesanti kaut vai par vienu mēnesi to izveidot. Vēl kas: izejot no ražošanas procesa, galaproduktam jābūt ne tikai veterinārajiem dokumentiem, bet arī stingrās uzskaites pavadzīmēm, kas šobrīd arī ir diezgan interesanta lieta.

Kas vēl uztrauc gaļas pārstrādātājus? Pagājušogad pirmo reizi izdevās ieviest un praksē pamēģināt, kā darbojas ievedkvotas ar pazeminātu ievedmuitu. No 1994. gada 10. decembra gaļas ievešanai tarifs ir 35 — 55 procenti no robežcenas atkarībā no produkcijas veida un valsts. Robežcenu nosaka ZM ieteikums Muitas departamentam, jo mainās cenas iekšējā un ārējā tirgū. Kur šajā procesā ir vājās vietas?

Vispirms jau trūka izskaidrošanas darba, kādēļ šīs kvotas vajadzīgas. Masu informācijas līdzekļi sāka pievērst šai problēmai pastiprinātu uzmanību. Daudzi žurnālisti teica, ka nav vajadzīgs gaļas imports, kaut mūsu vietējais tirgus jau strādā ar 40 procentiem importētās gaļas. Diemžēl neviens to klaji nepasaka. Atsevišķi ierēdņi redz tikai to, ka tirgus ir pilns, tātad — izejvielas pietiek.

Otrs — tās ir neiedomājami lielas naudas summas, ar kurām tiek spēlēts. Respektīvi, ja mēs valstī patērējam vienu daudzumu gaļas produktu, bet reāli saražojam citu daudzumu un ja caur muitas punktiem vēl piedevām ievedam citu daudzumu gaļas, tad rodas jautājums: kas sedz šo tirgus deficītu? Protams, ja šos skaitļus ar interesi papēta. Tirgus ir pilns, jo gaļas izstrādājumos tiek iestrādāts 20 000— 25 000 tonnu gaļas, kurai nevar uzrādīt nekādu izcelsmi. Ja Veterinārais departaments ir izsniedzis firmām ievešanas atļaujas, ja šī gaļa muitas uzskaitē tomēr neparādās, ja nodokļi nav nomaksāti, tad — kas piepilda šo tirgu? Iznāk, ka gaļa ir parādījusies no ne kurienes.

Tādēļ asociācija ierosina, ka tas daudzums nepārstrādātās gaļas, kāda pietrūkst no izaudzētā līdz pašreizējam patēriņam, ir legāli un organizēti jāieved. Te nebūt nav runa par to, ka gaļas tirgus sakārtošana būtu mesli Eiropas Savienībai. Gaļa, ko lieto mūsu pārstrādes cehi un kombināti, jāieved no zināmām vietām, pārbaudītiem piegādātājiem un oficiālā ceļā. Asociācija ar interesi analizēs arī 1996. gada gaļas bilanci un mēģinās atrast, no kurienes piepildās šis tukšums gaļas ražošanā.

Uz kvotām ar atvieglotiem noteikumiem pagājušajā gadā gaļu ieveda ļoti maz — tikai par 20 procentiem. Turklāt vēl šīs kvotas gaļas pārstrādes uzņēmumiem tika izsniegtas ar ļoti stingriem nosacījumiem. Gaļa ienāca valstī legālā ceļā un ar legāliem spēles noteikumiem. Un tajā pašā brīdī melnajā tirgū strauji nokritās gaļas cena.Gundars Kleinbergs uzskata, ka tirgus ir jākārto plānveidīgi, nedrīkst tam atļaut piepildīties haotiski.

Nodokļu nemaksātāju sarakstu pirmajā simtniekā nav neviena gaļas pārstrādes uzņēmuma. Tie visi ir nomaksājuši savus nodokļus, un asociācijas uzņēmumu maksājamā summa gadā ir 5 miljoni latu. Par šo summu uzņēmēji ir tiesīgi prasīt no valsts ierēdņiem sakārtotu robežu, sakārtotu uzskaiti visos sektoros un to, lai nodokļus visi maksātu vienādi.

Nodokļu nemaksāšana noved tādā kā apburtā lokā: ja precei nav izcelsmes, ja netiek uzrādīta ražotājuzņēmuma noslogotība, tad arī šo uzņēmumu neapliek ar nodokli. Ar 1997. gadu būtu jāprasa no organizācijām, kas kontrolē tirdzniecību, ļoti stingra rīcība, jo spēkā stājas likums par patērētāju aizsardzību. Tajā ir norādītas pircēja tiesības, arī tā nianse, kāda ir arī valodu likumā, — ka katrai precei ir jābūt anotācijai latviešu valodā. Vai tad šis likums “strādā”? It kā šādu preci bez latviskajiem uzrakstiem veikals tirgot nedrīkst, taču — kas notiek tirdzniecībā? Vai šis likums darbojas kaut vai tikai vienotā Baltijas tirgus ietvaros?

Gatavās produkcijas realizāciju nosaka likums par pārtikas preču aprites kārtību un uzraudzību, proti, tas nosaka, kādiem jābūt dokumentiem veikalos pieņemamajai produkcijai. Taču asociācijas pārstrādes uzņēmumi sastopas ar gadījumiem, kad tirgotājs vēlas tikai vienu kasti produkcijas, kurai ir dokumenti un kura vairākumā gadījumu kalpo par aizsegu lielam daudzumam nezināmas izcelsmes precēm. Tādēļ jāpievērš uzmanība un jācenšas savu preci visādi marķēt ar savām firmas zīmēm un tikai savai produkcijai raksturīgiem uzrakstiem, lai būtu grūtāk viltot. Galarezultāts ir tāds, ka, veicot visu iespējamo, lai savu preci aizsargātu, tās pašizmaksa ievērojami sadārdzinās. Savukārt preces, kurām nav raksturīgā marķējuma, ir lētākas un tādēļ arī pircējam labāk patīk. Atkal veidojas apburtais loks.

Gundars Kleinbergs uzskata, ka patērētāju Latvijā neaizsargā neviens. It kā pircējs ir tiesīgs prasīt šos preču izcelsmes dokumentus, bet nav izstrādātas vienotas prasības, kādos gadījumos dokumentus rāda un kādos nerāda. Bieži, it īpaši tirgū, pārdevējs nosauc kāda populāra uzņēmuma vārdu, kas it kā šo preci ir ražojis, un pircējam neatliek nekas cits kā vientiesīgi noticēt.

Pārtikas kvalitātes uzraudzību it kā veic ļoti daudzas instances — šo inspekciju ir nepārprotami par daudz. Tomēr līdz šim nav nosaukta viena konkrēta inspekcija, kurai būtu deleģētas tiesības un būtu ar pārtikas kvalitātes kontroli jānodarbojas. Un varbūt šo daudzo instanču paralēlā eksistēšana ir novedusi pie tā, ka pārtikas produktu kvalitātes pārbaude ir nosacīta un diezgan relatīva. Bieži vien par šādiem jautājumiem tiek domāts pārāk ilgi (kaut vai ieilgusī divu gadu stīvēšanās par obligāto lopu kaušanu sertificētās kautuvēs).

Pēc asociācijas aprēķiniem, gada laikā Latvijā ienāk aptuveni 20 000 — 25 000 tonnu kontrabandas gaļas.

— Kad par to sākam runāt, reakcija ir dažāda,— stāsta asociācijas valdes priekšsēdētājs. — Daļa amatpersonu to uztver mierīgi, jo šī kontrabanda nodrošina pilnu tirgu par samērā lētu cenu. Tas ir izdevīgi no sociālā viedokļa, tauta ir paēdusi... Maz ir tādu amatpersonu, kuras par šiem skaitļiem uztraucas. Pieļauju iespēju, ka kaut kādā posmā nesasaiste starp likumdevēju un likuma izpildītāju kādam varētu būt izdevīga. Likuma devējs ir savu izdarījis, šodien likumiskā bāze ir. “Nestrādā” nodokļu administrēšana. Atrisinājums ir — vai nu ieviest kārtību ar kvotu palīdzību — stingri un bargi, vai arī veikt vispārēju tarifu samazinājumu. Valstī, kurā ir zemi tarifi, nav nekādu problēmu ar kontrabandu.

Diezin vai vienīgais kontrabandas iemesls būs likumu nepildīšana uz robežas. Gaļa šobrīd ir pakļauta dubultai kontrolei: muitas kontrolei un arī veterinārajai kontrolei. Bet nav instances, kas salīdzinātu un kontrolētu abu kontroles mehānismu datus, meklējot vājās vietas.

Situācijā, kad pārtikas kvalitātes kontrole ir sadrumstalota starp trim ministrijām, Gundars Kleinbergs izeju redz šo funkciju atstāšanā vienas — Zemkopības ministrijas — pakļautībā. Visā pasaulē pārtika ir lauksaimnieku privilēģija. Zemkopības ministrijai jau ir pakļauti divi dienesti — Veterinārais dienests un Pārtikas kvalitātes inspekcija. Te jāpieaicina klāt ārsti higiēnisti un vēl pārējie nepieciešamie speciālisti, tad arī būs neliela kārtība.

Ir vēl viena pietiekami smaga lieta. Latvijā netiek veikta pārtikas bilance. Bilance par ievešanu un ražošanu daudzmaz tiek veikta spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem, arī graudiem, bet citiem pārtikas produktiem šādas bilances nav. Dati, ko iegūst pārējās pārtiku ražojošās asociācijas, ir ļoti vispārēji. Precīzus skaitļus nemaz nav iespējams iegūt, jo ir daži uzņēmumi, kas savus skaitļus nedod nevienam. Protams, šos ciparus var izskaitļot, analizējot visus kopējos statistiskos datus, bet tā jau ir ačgārnība. Informācijas trūkums ir problēma, par kuru būtu jārunā pilnā balsī, un asociācijas vadītāju izbrīna, kāpēc visi par tās trūkumu klusē.

Un klusē arī par kontrabandu. Visu savu savākto informāciju asociācija ir sniegusi ministrijām un Ministru kabinetam jau vairāku gadu garumā.

— Interesantas ir atbildes, ko saņēmām katru gadu,— atceras Gundars Kleinbergs .— Pagājušā gada atbildes liecina par situācijas uzlabošanos: tajās nav bilsts, ka šajā lauksaimniecības sektorā problēmu nav, ka vajag tikai strādāt ar ražotājiem pareizi un tad viss atrisināsies. Tagad parādās cilvēcīgākas nianses, ne tikai strupi norādījumi no augstiem plauktiem. Un galu galā — mūsu asociācija ir viens, pusotra cilvēka. Ar tādiem spēkiem daudz izdarīt nevar.

EM Kvalitātes struktūrpolitikas un vadības departaments

Līdz šim darīšanas bijušas tikai ar ZM un LM sistēmas iestādēm. Kur ir Ekonomikas ministrijas ietekmes sfēra?

— Ekonomikas ministrija izstrādā principus, kādā veidā kontrolējama preču kvalitāte un ievērojamas drošības prasības,— teica Kvalitātes struktūrpolitikas un vadības departamenta direktores vietniece Vivita Burkovska .— Mēs esam kā kuratori, jo viena no nacionālajām programmām ir kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma, kuras koordinatore ir departamenta direktore Lilija Stelpe.

EM strādā pie tā sauktās horizontālās likumdošanas, kas attiecas uz visām nozarēm: kā jāveic oficiālā pārtikas produktu kontrole, kādas ir ES direktīvu prasības attiecībā uz veselību, dzīvību un vidi. Tāda pati horizontālā direktīva ir par sanitāriju un higiēnu. Un tālāk tā saukto vertikālo likumdošanu pa sektoriem katrai konkrētai jomai jau izstrādās katra attiecīgā ministrija un tai pakļautās iestādes atbilstoši Eiropas prasībām.

ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore Gundega Mičule Ekonomikas ministrijas funkcijas saskata dažādu produktu kvalitātes sistēmas radīšanā un tās koordinēšanā, kā arī produkcijas marķēšanas un etiķetēšanas lietu saskaņošanā ar Eiropas direktīvām, arī kvalitātes laboratoriju akreditēšanā un tirdzniecības procedūras sakārtošanā. Tirdzniecības uzraudzības inspekcija, kas ir EM pakļautībā, vienubrīd kontrolēja arī produktu derīguma termiņu ievērošanu.

Produkcijas kvalitātes vadības departaments

Pēc reorganizācijas nule izveidotā ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta Kvalitātes sistēmas koordinācijas nodaļas vadītāja Zane Šmite pastāstīja, ka šis departaments nodarbosies ar ZM sistēmas visu kvalitātes dienestu darba funkciju koordināciju, tajā skaitā arī visu ar gaļas ražošanu un pārstrādi saistīto dienestu darba koordināciju, lai to funkcijas nedublētos un atbilstu arī ES prasībām. Otrs liels darbs ir valsts pārtikas kvalitātes kontroles sistēmas izveidošana, proti: kas jāveic tieši valstij, lai sakārtotu kontroles sistēmu, sākot ar robežām un beidzot ar uzņēmumu iekšējo kontroli. Jāvienojas arī, kādas valstiskās uzraudzības funkcijas būs jāpilda katrai ar pārtikas kvalitāti saistītai ministrijai. Vēl šis ZM departaments uz ES direktīvu pamata veidos mūsu likumdošanu pārtikas jomā.

— Tas ir ilgstošs process,— teic Zane Šmite ,— smags darbs vairāku gadu garumā. Daudz jautājumu vēl jāsakārto arī sakarā ar Baltijas vienoto ekonomisko zonu. Bet — pats galvenais — mums jātiek skaidrībā ar pašreizējo situāciju, lai varētu izveidot optimālāko pārtikas kvalitātes kontroles sistēmu.

— Pārtikas produktu patērētāju aizsardzības lietas vēl ir tādā kā rūgšanas stadijā,— saka ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore Gundega Mičule . — It kā vēl darbojas vecā sistēma, jo jaunā nav gatava. Process ir ieildzis un kļuvis mokošs kontrolētājiem un vēl jo vairāk ražotājiem. Šobrīd ir kādas piecas inspekcijas, kas var ieiet pie jebkura uzņēmēja un prasīt, kas ienāk prātā.

Lai sakārtotu šīs lietas, tikās visi trīs — zemkopības, labklājības un ekonomikas — ministri un vienojās dažu nedēļu laikā apkopot priekšlikumus par tirgus uzraudzības funkciju sadalījumu pārtikā. Ir izveidots projekts, bet vēl speciālistu līmenī nav panākta galējā vienošanās. Principā šīs funkcijas veiks ZM un LM iestādes, un jāpanāk, lai funkcijas nedublētos. Bet EM paliks koordinējoša ietekme un tirdzniecības uzraudzība, tā vismaz šobrīd domā ar pārtikas kvalitātes nodrošināšanu saistītie speciālisti.

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta Kvalitātes un vides aizsardzības nodaļas vadītāja Ligita Melece arī uzskata, ka šobrīd Latvijā pārtikas, tajā skaitā gaļas un tās pārstrādes produktu kvalitātes jautājumi nav noregulēti. Gaļa un tās produkti it kā būtu Veterinārā departamenta kompetence. Šobrīd VVD atbild tikai par kautķermeni, bet principā tā tam nevajadzētu būt. Ja ievēro Eiropas direktīvu prasības, tad VVD būtu jābūt inspektoriem ar atbilstošu kvalifikāciju, kuri drīkstētu vērtēt arī tehnoloģisko procesu un izstrādājamā produkta kvalitāti. Lai VVD strādātu iespējami efektīvi, tā tīklam vajadzētu pārklāt visu valsti, departamenta inspektoriem jābūt labi atalgotiem un jābūt konkurencei uz šīm darba vietām.

Runājot par Baltās grāmatas direktīvu ieviešanu, valstij ir jāgarantē kvalitātes kontroles sistēmas izveidošana un iedarbināšana. Tātad — jāaptver visi gaļas pārstrādes cehi un uzņēmumi, jāveic to reģistrācija un jākontrolē ne tikai veterināri medicīniskie faktori, bet arī ēku būvniecība, telpu higiēna, tehnoloģiskais process, principā viss — no kautuves līdz pat veikala letei.

— Šobrīd ir dažāda veida reģistrācijas un formalitātes, katrs dienests veic savu darbu, bet nekur šie dati nesanāk vienuviet,— saka Ligita Melece .— Lai atvērtu gaļas pārstrādes cehu, nepieciešamie dokumenti jākārto daudzās un dažādās iestādēs, kas pat fiziski neatrodas vienā ēkā, bet ir izkaisītas dažādos Rīgas rajonos. Tādēļ, arī sekojot Eiropas direktīvām, nepieciešams šos visus dienestus apvienot vienuviet, un vislabākais būtu — tieši pie Veterinārā departamenta. Līdz ar to speciālisti, kas nodarbojas ar gaļas lietām, būtu viena dienesta pakļautībā. Tas, ka par pārtikas kvalitāti atbild dažādu ministriju dažādas iestādes, nav normāli. Un jāizveido vienota datu bāze, lai cik tas būtu ķēpīgi.

Valsts nevar atteikties no kvalitātes kontroles, domā Ligita Melece, bet faktiski tā ir paša uzņēmēja lieta. Latvijā vēl nav izstrādāti marķēšanas noteikumi, uz produktiem netiek atspoguļotas sastāvdaļas. Tas nenozīmē, ka jāuzrāda receptūra, bet krītošā kārtībā jāatspoguļo sastāvs — atbilstoši starptautiskajām prasībām. Ja ir deklarēts, ka konkrētā produktā ir konkrētas sastāvdaļas, tad arī šī kvalitāte pati no sevis kļūst obligāta. Ja produktā ietilpst citas sastāvdaļas, kas nav paredzētas, tad produkts pakļaujas obligātajai likumdošanai. Tie marķēšanas noteikumi, kas prasa tikai lietošanas derīguma termiņu, ir virspusēji. Tā kā mūsu valsts līmenī šīs prasības nav saskaņotas ar starptautiskajām prasībām, tad arī nav īsti skaidra pārbaudes sistēma — nav uz ko balstīties. Marķēšanas noteikumi ir vieni no svarīgākajiem, kas jāizstrādā vissteidzamākajā kārtā.

Taču noteikumu pieņemšana vien negarantē noteikumu reālu lietošanu. Pašreiz pārtikas tirgū klīst produkcija, kurai nekādi nav iespējams noteikt izcelsmi. Nodrošināt šīs prasības ir valsts uzdevums, tā ir arī patērētāju aizsardzība. Prasību izpilde jānodrošina ražotājam, un valstij ir jānodrošina kontroles sistēma.

— Par to, vai mēs varam šobrīd izveidot zem viena jumta vienotu pārtikas centru, kā tas ir Zviedrijā, mēs varam diskutēt,— domā Ligita Melece.— Jāņem vērā, ka šī sfēra Latvijā ir sadalīta starp vairākām ministrijām. Acīmredzot tas pilnībā nav iespējams arī tādā ziņā, ka tad atdalītos epidemioloģijas joma, kas neskar tikai pārtiku. Tādēļ šajā situācijā visoptimālākais būtu funkciju nodalīšana.

Pārtikas centram būtu jāuzņemas tā loma, ko vārgi dara Vides veselības centrs, proti, izstrādāt prasības, likumdošanu par produktu nekaitīgumu piesārņojuma, piedevu, iepakojuma ziņā. Atsevišķas tehnoloģijas visu veidu pārtikai šobrīd nav reāli izveidot, jo vajadzēs vīnu speciālistus, maizes un desu, siera speciālistus. Lai ietaupītu valsts līdzekļus, PC varētu koordinēt šos jautājumus darba grupu veidā.

Eiropā vairumtirgotāji ļoti uzmanīgi seko tam, lai produkta nosaukums atbilstu tā sastāvam. Nevar būt aknu desa bez aknām un tamlīdzīgi. Un te mums jāpieskaņojas pasaules standartiem, cita ceļa nav. Mums jāiekaro starptautiskais tirgus, jo valstij vajadzīga valūta. Latvija nevar dzīvot atrauti no apkārtējās pasaules, mums vajag naftu un daudz ko citu. Tirdzniecība ir jāveido atašejiem, kuri reklamē savas valsts preci un pēta starptautisko tirgu. Bet arī no mūsu atašejiem nevar visu uzreiz prasīt. Lielākais kavējošais faktors pašlaik ir cīņas resoru starpā par ietekmes sfērām, kas tērē lielus līdzekļus un laiku, kas būtu nepieciešams šo jautājumu risināšanai, uzskata Ligita Melece.

Bet Latvijas iedzīvotāji negaida, kamēr beigsies sfēru sadalīšana un tiks izveidota funkcionējoša kvalitātes kontroles sistēma. Arī bez tās cilvēki meklē, kur nopirkt lētāk, un, mielojoties ar desu vai cepeti, daudz nedomā par sevis kā patērētāja aizsardzību. Jo mazāk zināsi, jo labāka būs apetīte...

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore