Par stāvokli valstī

Latvijas Republikas Ministru prezidenta Andra ŠĶĒLES ziņojums

Uzruna Valsts televīzijā 1997.gada 6.martā

Labdien, televīzijas skatītāji!

Šodien ir tā reize, kad es nāku pie jums atskaitīties, nāku runāt par skaitļiem.

Beidzot ir apkopoti pagājušā gada rezultāti, viss saskaitīts un sarēķināts, ir sagatavots ikgadējais rezultātu kopsavilkums piecdesmit septiņos rādītājos, kas kompleksi aptver visdažādākās valsts dzīves šķautnes.

Rādītāju tabula rītdien tiks izsūtīta Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam, masu informācijas līdzekļiem, un es ceru, ka katrs, kuru patiesi interesē stāvoklis valstī, katrs, kurš vairāk tic darbiem, nevis runām, uzmanīgi iepazīsies ar šiem skaitļiem un izdarīs pats savus secinājumus.

Es šodien vēlos nedaudz komentēt šos skaitļus, to, kas darāms šogad, un parunāt arī par tām lietām, kas nav ietveramas skaitļu valodā.

Uzreiz teikšu — nekādi brīnumi, protams, nav notikuši, lai gan vairākās pozīcijās ir izdevies izdarīt vairāk, nekā es pirms gada solīju, un vairāki rādītāji ir necerēti augsti.

Es zinu, ka būs cilvēki, kas neticēs nevienam manam vārdam, teiks, ka visus skaitļus es pats esmu izdomājis vai arī licis tā rēķināt, lai labāk izskatītos.

Ne jau skaistu tabulu labad strādā valdība, un man nav jāliela arī nekāda sava partija pirms vēlēšanām, tāpēc vienīgais, ko es vēlētos, ir — lai mēs visi saprastu, ka labklājība nesākas ar labām drēbēm un smalku mašīnu, tāpat kā nams nesākas ar tapešu izlīmēšanu.

Valsts labklājība sākas ar stabilu un svētu privātīpašuma institūtu, ar efektīvu likumdošanu un izglītības sistēmu, ar drošu naudu un sakārtotām finansēm, ar zemām kredītlikmēm un iekšzemes kopprodukta pieaugumu, ar uzticību valstij gan iekšienē, gan aiz tās robežām.

Valsts labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kādi ir valsts vadītāji, no viņu gudrības, godaprāta un darbaspējām, spējas izšķirties, pieņemt lēmumus un pildīt tos.

Daudzas no šīm lietām jūs diemžēl neatradīsiet skaitļu tabulās.

Mēs vēl aizvien nemākam nomērīt nedz sabiedrības pašorganizācijas spēju, nedz ierēdniecības efektivitāti. Mēs nemākam nomērīt nacionālo attiecību spriedzi un monopoluzņēmumu bezkaunību.

Tāpat mēs nevaram izteikt skaitļos neko no samocītās, nu jau bieži par pašmērķīgu tapušās diskusijas par morāli.

Skaitļi rāda, ka ierēdņu skaitu šogad ir izdevies samazināt no 11 tūkstošiem uz deviņiem.

Par morāles līmeni liecina tas, ka teju visi politiķi un liela daļa sabiedrības nespēj pat domās pieļaut, ka morālie apsvērumi var būt patiesais motīvs amatpersonas rīcībai.

Jāsecina, ka valstī nav nostiprinājušās nekādas politiskās kultūras un politiskās morāles normas, katrs saka un dara, ko grib, kad grib, kā grib, un nevienam pat prātā neienāk, ka to dara nevis Ulmanis, Šķēle vai kāds cits kā privātpersona, kā vienkārši pilsonis, bet to saka un dara oficiālas, augstas amatpersonas, LR Valsts prezidents, Ministru prezidents — amatpersonas, kuru teiktais veido valsts tēlu, kurā īpaši ieklausās pilsoņi, ko analizē ārvalstu vēstniecības, kas nosaka uzticību valsts varai.

Te nu es nezinu, ko iesākt, iespējams, ir jāmainās paaudzēm, ir jāpaiet laikam.

Latviešu pasakās cūkgans parasti apprec karaļmeitu, bet tikai tāpēc, ka ir morālās personības ideāls, mums cūkgani iegūst pusi karaļvalsts tieši tāpēc, ka nav nekas vairāk kā ideāli cūkgani.

Starp citu, par cūkām — šogad, neskatoties uz to, ka kviekšana bija varena, mēs tā arī nesagaidījām tos 25 tūkstošus Lietuvas cūku, ar kurām dažs mūs baidīja Baltijas brīvās tirdzniecības līguma sakarā.

Tieši otrādi — ir palielinājies, piemēram, Latvijas piena produktu eksports uz ārvalstīm un mūsu kaimiņiem ir izdevība baudīt kvalitatīvos Latvijas produktus.

Kā tautā saka — prieks pašam un... kaimiņam.

Tagad mums ir jāsāk palīdzēt tiem lauksaimniekiem, kas spēj ražot konkurētspējīgu produkciju, teiksim, tām saimniecībām, kas ir lielākas par 50 hektāriem.

Ir jāsaprot, ka mazākām saimniecībām, ja nepastāv alternatīvi ienākumu avoti kā lauku tūrisms vai tamlīdzīgs, nav ekonomiska pamata, tās nespēs konkurēt, nespēs ražot konkurētspējīgu preci.

Mūsu nodokļu maksātājs diemžēl vēl ilgi nebūs tik bagāts, lai spētu uzturēt mazas saimniecības tikai tāpēc, lai valstī būtu šādi brīvdabas muzejiņi.

Tāds laiks pienāks, taču es neieteiktu lolot veltas ilūzijas un rokas salikušiem sēdēt un gaidīt šo laimīgo laiku iestāšanos.

Es neieteiktu ticēt arī visiem tiem, kas, stāstot par to, cik labi ir Eiropā vai kur citur, sola šādus laikus jau drīz.

Solīt nav grūti, bet, lai nebūtu smagi jāviļas, mums visiem vajadzētu mācīties analizēt reālo situāciju un saprast šīs situācijas likumsakarības.

Un nav jau tā, ka, skatoties uz reālo stāvokli, viena vienīga bēdu leja vien redzama.

Skaitļu skaitlis un rādītājs pagājušajā gadā, manuprāt, ir valsts kredītreitings.

Tas ir augstākais man zināmais starptautiski atzītais valsts vērtējums, kādu Latvijas valsts jebkad ir saņēmusi.

Šis kredītreitings nozīmē, ka Latvija ir atzīta par civilizētu valsti, valsti, kurai var uzticēties, valsti, kurā var ieguldīt naudu, pirkt akcijas un uzņēmumus.

Šis kredītreitings nozīmē arī to, ka Latvijas vērtspapīru tirgus ir vienkārši nolemts augšupejai, kā arī to, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri par saviem sertifikātiem iegādāsies uzņēmumu akcijas, būs izdarījuši vērtīgu pirkumu un viņiem ir visas iespējas gūt peļņu.

Šādas iespējas ir un vismaz manas valdības laikā arī būs katram, kuram ir sertifikāti.

Dubults prieks tāpēc par to, ka pagājušā gadā ir strauji pieaudzis izmantoto sertifikātu skaits.

Man ir prieks arī par to, ka 56% zemes Latvijā jau atrodas privātās rokās.

Zemes reģistrācija vēl aizvien ir pārāk ievilkta, pilsonim pārāk samudžināta un sarežģīta, tomēr attiecībā uz zemi mēs jau tagad varam teikt, ka lielākā daļa no tā, ko komunisti salaupīja, ir atdots atpakaļ.

Prieks arī par pieaugošajiem privatizācijas tempiem.

Privatizācija ir vienīgais veids, kā izbeigt arī to, kas visvairāk sāp godīgiem Latvijas pilsoņiem, proti, ka ierēdņi, politiķi, amatpersonas var dažādi manipulēt un gūt personīgu labumu no valsts mantas.

Šveiks teica — stacijās ir zaguši un zags vienmēr, diemžēl par daudziem mūsu valsts uzņēmumiem var teikt ko stipri līdzīgu

Vienīgais veids, kā to apturēt, ir panākt, lai vairs nebūtu valsts uzņēmumu.

Privatizācija ir jāpabeidz gada, pusotra laikā. Obligāti!

Un es varu jums apsolīt, ka tas daudz izmainīs — arī Latvijas iekšpolitikā.

Nākošais svarīgākais skaitlis ir iekšzemes kopprodukta pieaugums 3,4% apmērā. Lielākais pēdējo piecu gadu laikā.

Paldies ministriem, paldies pozīcijas partijām un, protams, visiem, kas ir cītīgi strādājuši, kas ir riskējuši ar savu naudu, kas ar savām idejām un darbu to ir nodrošinājuši.

3,4% — tas nav nekas tāds, ar ko īpaši lielīties un tomēr...

Salīdzinājumam — 1995. gadā šis skaitlis bija —0,3, valsts kļuva nabagāka, un tas apstākļos, kad lielāku trūkumu jau tā grūti iztēloties.

3,4% ir skaitlis, kas pierāda, ka Latvijas valsts ir pārstājusi savu virzību pretī bezdibenim, pretī situācijai, kad pasaulē būtu grūti atrast vēl nabagāku valsti par Latviju, kā es to teicu pirms gada.

Mums nav maz arī tas, ka pagājušais gads atšķirībā no citiem neieies Latvijas vēsturē ar tādiem skandāliem, kā "Banka Baltija", "Lata International" vai G—24. Man tas šķiet ļoti svarīgi.

Sajūta šobrīd ir tāda, ka ir izdevies iedzīt mietu un apturēt to lielo klints bluķi, kas vēlās no kalna.

Jā, kāds gabals tur atlūza un turpina velties tālāk, jā, kāds, dzenot mietu, saļima un palika guļam, vai kādam akmens kāju iespieda, un tas nabadziņš tagad bļauj, bet, lai nu kā — klints bluķis ir apstādināts.

Mēs vēl neesam sākuši viņu velt kalnā, bet kustība uz leju ir apturēta.

Labākā ilustrācija tam, šķiet, ir tas, ka gada laikā valstij ir izdevies pāriet uz bezdeficīta budžetu. Ir ieviesta kārtība parādu un valsts aizņemšanās lietās.

Valsts mācās skaitīt naudu.

Atgriežoties pie skaitļiem, — vidējā pensija gada laikā ir palielināta gandrīz par sešiem latiem.

Seši lati pie pensijas viena gada laikā — tas, protams, nav daudz, un ir jādara viss, lai šogad šī summa būtu lielāka par sešiem latiem.

Šajā sakarā interesants ir vidējās mēnešalgas pieauguma rādītājs tautsaimniecībā. Tas rāda, ka tautsaimniecībā nodarbināto mēnešalga gada laikā ir pieaugusi par desmit latiem un sastāda 100 latus mēnesī.

No tā var izdarīt tikai vienu secinājumu — vēl aizvien liela daļa algu tiek maksāta aploksnēs, nemaksājot nodokļus.

Es ceru, ka valdība, Valsts ieņēmumu dienests nākošajā gadā spēs atrast veidus, kā pieķert un sodīt šāda veida aplokšņu dalītājus un saņēmējus.

Es ceru šeit arī uz pašas sabiedrības atbalstu un uz arodbiedrību lomas palielināšanos.

Cilvēkiem, kas saņem aploksnes, būtu jāsaprot, ka viņi tā aplaupa paši sevi, pašiem viņiem nāksies raudāt, kad viņiem tiks aprēķināta pensija trīs lati mēnesī.

Es gribētu izteikt pateicību Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai par atbalstu un sadarbību pagājušajā gadā, un es ceru, ka šajā gadā kopīgi mēs spēsim veiksmīgi risināt ne tikai aplokšņu, bet arī citas sociālās problēmas.

Piemēram, viens no pašiem sāpīgākajiem jautājumiem — bezdarbs pirmspensijas vecumā.

Cilvēki pirmspensijas vecumā aizvien biežāk un biežāk nonāk neapskaužamā situācijā.

Daudzi pat kvalificēti darbinieki zaudē darbu, un tie, kam līdz pensijai ir atlikuši divi vai trīs gadi, pat necer, ka viņi varētu vēl būt kādam vajadzīgi.

Viņi varētu iet pensijā ātrāk, vēl nesasnieguši pensijas vecumu, tādas iespējas ir, taču tad aprēķinātā pensija visbiežāk ir dramatiski neliela, un ar to nevar iztikt līdz pensijas vecuma sasniegšanai, kad valsts sāk maksāt vismaz tā saukto minimālo pensiju.

Savukārt atrast darbu, pārkvalificēties, mācīties pavisam jaunas lietas šiem cilvēkiem arī ir grūti, strādāt pavisam nekvalificētu darbu, ko piedāvā darba biržas un pašvaldības, kādreiz neļauj lepnums vai kas cits.

Šī ir asa problēma, un es teikšu atklāti — risinājuma pagaidām nav. Valdība šajā jomā pagājušajā gadā acīmredzot nav izdarījusi visu iespējamo — tā ir mana vaina.

Bezdarbs pagājušajā gadā ir pieaudzis, un vienīgais, ko es varu solīt, ir tas, ka tā pieauguma temps nepalielināsies un, privatizācijai beidzoties, mēs spēsim panākt pretēju tendenci.

Diemžēl pilnīgi godīgi jāsaka, ka bezdarba problēma šogad nekļūs vieglāka, drīzāk otrādi.

Savukārt patīkams pagājušā gada rādītājs ir studējošo skaita palielināšanās. Tas nozīmē, ka nu jau vairs nevajag aģitēt par to, ka drošākais veids, kā izsisties šajā pasaulē, ir un būs zināšanas, izglītība, kopti un grūti spodrināti talanti.

Es varu vienīgi aicināt studentus — prasiet kvalitāti, nepierakstieties uz kursiem, kur jums stāsta mīļas muļķības, prasiet, nesamierinieties ar pasniedzējiem, kuru pēdējā izlasītā grāmata ir izdota septiņdesmito gadu beigās PSRS, cīnieties par savas izglītības un tātad dzīves kvalitāti.

Ja augstākās izglītības kvalitātes jautājumos nebūs jūtams nekāds spiediens no tādiem aktīviem un vitāliem ļaudīm kā studenti, tad, protams, risināt problēmu būs daudz grūtāk.

Es atkārtoju — jūsu izglītība un zināšanas tiešā veidā noteiks jūsu dzīves kvalitāti.

Diemžēl jāatzīst, ka solīto studentu kreditēšanas sistēmu mēs pagājušajā gadā tā arī nespējām ieviest, lai gan tas ir viens no pamatnosacījumiem veiksmīgai augstākās izglītības attīstībai.

Cerams, ka šogad mums izdosies šo parādu nolīdzināt.

Daži vārdi par bibliotēkām.

Mēs diemžēl pagaidām nebūvēsim stikla pilis 100 miljonu dolāru vērtībā.

Pat ja tāda nauda būtu, tad tā vispirms būtu jātērē mūsu zinātnei un spējīgāko studentu sūtīšanai studēt pasaules labākajās augstskolās, taču, tā kā tādas naudas pagaidām nav, mēs varam vienīgi solīt datorizēt mūsu bibliotēkas, darīt visu, lai jūs bibliotēkās varat strādāt ar "Internetu" un lai bibliotēkām būtu nauda jaunu grāmatu iegādei.

Ieguldījumi tādās jomās kā izglītība un kultūra ir vienīgais, kas var dot cerību, ka kaut kas mainīsies arī tajā politiskās kultūras un morāles sfērā, par kuru es runāju pašā sākumā. Ne jau politiķu spriedelēšana un morāles piesaukšana te kaut ko atrisinās.

Vajag investēt izglītībā un kultūrā.

Šogad ir jāpieņem likums par kultūrkapitāla fondu, tas ir pagājušā gada līdz galam neizdarītais darbs, es ceru, ka Saeima atbalstīs šo likumprojektu.

Tāpat mums ir jāatbrīvojas no padomju laika sistēmas kultūras finansēšanā neatkarīgi no tā, vai tas kādam patīk vai nepatīk.

Naudu kultūrā vispirms dosim cilvēkiem, nevis ēkām, kā tas bija līdz šim.

Aktieris ir aktieris uz jebkuras skatuves, nekad nav bijis tā, ka māksla pazustu tāpēc, ka nav bijušas ēkas. Māksla panīkst tad, kad nav mākslinieku.

Kultūrā ir jāsāk domāt par mārketingu, ir jāizbeidz čīkstēt, ka pārdot var tikai lubenes un kiču, tā nav taisnība, var pārdot arī viselitārākās lietas, tikai pircējs, protams, tām ir cits.

Ir profesionāli jāveido saite starp mākslu un tās uztvērēju, ir jāpiesaista profesionāli cilvēki, mārketinga, kultūras vadības speciālisti, un jābeidz cerēt, ka šodien varēs gūt panākumus ar tām pašām metodēm, ar kurām agrāk varēja veiksmīgi vadīt kultūras namu.

Taču ne jau kultūras cilvēki man ir jāpārliecina, jo tik bagāta kultūras dzīve kā šodien Latvijā nez vai ir pieredzēta jelkad agrāk.

Vislielākajam gardēdim ir grūti izstaigāt visas jaunās izstādes un apmeklēt visus mūzikas dzīves pasākumus.

Pagājušonedēļ tikos ar profesoriem — gudrākajām Latvijas galvām. Runājām arī par stāvokli zinātnē un izglītībā.

No vienas puses, zinātnē situācija ir līdzīga tai, kāda ir mākslā, nekad vēl nav bijis tik daudz publikāciju, tik augstas citējamības un citu rādītāju, no otras puses, man jāatzīst, ka attiecībā pret zinātni manis vadītā valdība nav bijusi ne par kripatu labāka par iepriekšējām valdībām.

Mēs vēl aizvien esam tik ļoti iestiguši ikdienas problēmās, ka nespējam paraudzīties un padomāt piecus, desmit gadus uz priekšu.

Bet sirmajām profesoru galvām nav maiņas. Jaunie neiet zinātnē, viņi vai nu paliek ārzemēs, vai arī izvēlas citu nodarbošanos. Ir grūti pierunāt jaunu talantīgu cilvēku palikt zinātnē un saņemt 60 — 80 latu algu.

Jādomā, varbūt no vēl kaut kā varam atteikties šobrīd, lai redzētu rezultātu pēc desmit gadiem.

Vai mums pietiek drosmes paraudzīties uz situāciju pēc principa, — ja jūs gribat izcept omleti, jums neizbēgami ir jāsasit dažas olas.

Kurš šodien ir gatavs atteikties no savas pensijas vai algas daļas tāpēc, lai pēc 15 gadiem Latvijai vēl būtu savs akadēmiskais potenciāls?

Uz šādiem jautājumiem nemēdz būt atbildes, un valdībai nāksies uzņemties soģa lomu, taču es gribētu aicināt sabiedrību domāt līdzi, galu galā par mūsu kopīgu nākotni un kopīgu naudu ir runa.

Vēl par pagājušo gadu.

Valstī strauji pieaug vieglo automašīnu skaits — tas jau pats par sevi liecina par dzīves līmeņa kāpumu, bet vēl jo svarīgāk ir tas, ka aizvien vairāk cilvēku automašīnu iegādājas uz kredīta.

Te mēs nonākam pie tā, ko es pats tiešām uzskatu par panākumu.

Valdība pagājušajā gadā ir pārstājusi barbariski uzvesties finansu tirgū.

Man, protams, neskauž, ka banķieri nopelna milzīgu naudu, taču es nevaru samierināties, ka, valdībai uzvedoties kā pusaugu puišelim , kurš tērē vecāku doto pārlieku lielo kabatas naudu, cilvēks nevar saņemt kredītu par saprātīgiem procentiem, jo valdība aizņēmās par nesaprātīgiem.

Tas nebija pareizi, un mēs to esam pārtraukuši.

Mēs esam radījuši situāciju, ka bankām būs jādomā, kur likt savu naudu, beidzot būs tā, kā ir visā pasaulē, kad banka strādā cilvēkam, nevis otrādi, kā tas bija pie mums. Beidzot bankas būs spiestas dot normālus kredītus Latvijas cilvēkiem. Kredītus mašīnas, dzīvokļa iegādei, jumta siltināšanai, mājas būvēšanai. Kredīti, kas ir pieejami katram nodokļu maksātājam, ir būtisks individuālās labklājības faktors.

Es piešķiru tam milzīgu nozīmi.

Ja būs kredīti dzīvokļa pirkšanai un mājas būvniecībai, tad arī bērniņi dzims vairāk.

Kamēr es vadīšu valdību, valsts turpinās atbildīgu finansu politiku, un te es varu solīt, ka rezultāti noteikti būs.

Beidzot es gribētu norādīt uz vēl kādu līdz šim nepadarītu un šogad darāmu darbu, kas man šķiet ļoti svarīgs.

Proti, šogad ir jāsāk izbūvēt valsts austrumu robežu.

Nekas līdz šim nav izdarīts, nekas.

Mēs te runājam par Eiropas Savienību, par armiju, par kontrabandu, bet valstij austrumos nav robežas.

Es esmu lūdzis sagatavot projektus, vēl nezinām, ko tas mums maksās, bet robežu ir jāsāk būvēt.

Vajadzēs — rīkosim talkas, sauksim kopā ļaudis, ļausim visiem vārdos skaļajiem apliecināt savu Dzimtenes mīlestību, zemi rokot vai talciniekiem zupu vārot, dosim darbu bezdarbniekiem, bagātie varēs ziedot, visu izdarīsim, bet robežai ir jābūt izbūvētai.

Te varētu teikt, ka austrumu robežas izbūvei ir arī dziļa simboliska jēga, ka tā ir robeža ar mūsu pagātni.

Diemžēl patiesībā robeža ar pagātni tiek vilkta pavisam citā vietā.

Es paskaidrošu.

Pēc dažām dienām ir pašvaldību vēlēšanas.

Sociķi sola visādus brīnumus.

Cienījamie Latvijas ļaudis, es dziļi cienu sociāldemokrātiju kā ideju, taču ar mūsu sociķu palīdzību mēs dzīvosim nevis tā kā Skandināvijā, bet ļaunāk — kā šur tur austrumos.

Mūsu sociķi diemžēl nav Rietumu sociāldemokrāti, tie nav arī nekādi nevainīgi pionieri timurieši — pievērsiet uzmanību — to vadoņi ir bijušie čekisti, padomju militāro politskolu absolventi.

Tie ir padomju dienestos labi apmācīti, profesionāli cilvēki, kuri šodien māna tautu, visrupjākajā veidā solot neizdarāmas lietas, un kuri pēc savas politiskās pārliecības ir tieši tādi paši kā tie sociķi, kuri 40. gadā sajūsmā kaisīja ziedus uz padomju tankiem, iestājās kompartijā un prasīja Staļina konstitūciju.

Es aicinu visus doties uz vēlēšanām, lai vēlāk nav jāraud, ka kāds pilsētā vai pagastā ne to priekšniecību ievēlējis.

Es aicinu rūpīgi izsvērt savu izvēli.

Man par laimi neviens nevar pārmest, ka es rūpējos par kādu savu partiju, taču man tiešām rūp tas, lai mūsu valsts atbrīvotos no savas pagātnes kā no ļauna murga, lai nevienam vairs neizdotos pasaules kartē iekrāsot Latviju sarkanā krāsā.

Latvijas ļaudis, neļaujiet sevi apmānīt vēlreiz!

Tas arī viss, ko es gribēju teikt.

Paldies par uzmanību.

“Indikatori” — 4.lpp.