Privatizācijas Vēstnesis Nr.4

Par zemes nodokļa prognozi 1997. gadam

Aldis Rausis, VZD Nekustamā īpašuma vertēšanas centra direktors

Iepriekšējos gados zemes nodokļa ieņēmumus prognozēja pēc aizvadītā gada faktiski iekasētā nodokļa apjoma. Tas bija izdevīgi pašvaldībām, kurām bija mazi ieņēmumi no šī nodokļa, jo tāda pati situācija tika paredzēta arī nākamajā gadā, tātad nebija nepieciešamības uzlabot darbu ar nodokļu maksātājiem. Iztrūkumu pašvaldības budžetā sedza valsts ar līdzekļu pārdalīšanu no tām pašvaldībām, kuras labi iekasēja zemes nodokli.

Šāda situācija neveicināja pašvaldību ekonomisko attīstību un budžeta sakārtošanu. Tādēļ valdība izšķirās par radikāliem pārkārtojumiem zemes nodokļa noteikšanas un prognozēšanas kārtībā. Saskaņā ar izmaiņām likumā “Par zemes nodokli” par nodokļa bāzi 1997. gadam noteikta zemes kadastrālā vērtība. Tas ir pirmais solis, lai sakārtotu nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokļiem, kam sekos likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” pieņemšana un visu zemes īpašumu un lietojumu kadastrāla novērtēšana līdz 1998. gada 1. janvārim. Zemes kadastrālās vērtēšanas sistēmas ieviešana nozīmē, ka ikviens zemes gabals tiks novērtēts pēc vienotiem principiem un aplikts ar nodokli atbilstoši tā individuālai vērtībai. Diemžēl laika un naudas trūkuma dēļ tikai 16 procentiem no nodokļiem apliekamās platības pašlaik noteikta individuālā kadastrālā vērtība. Pārējās zemes vērtību šā gada nodokļu aprēķināšanai noteiks pašvaldības pēc zemes paraugvērtībām Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā iepriekšminētos pārkārtojumus, radās nepieciešamība pēc jauna veida zemes nodokļa prognozes, kas balstītos ne vairs uz iepriekšējā gada ieņēmumiem, bet gan uz teorētiski iespējamo nodokļa ieņēmumu, kuru aprēķina atbilstoši ar nodokļiem apliekamās zemes kadastrālajai vērtībai. Prognozējot pēc šāda principa, pašvaldību budžeti tiktu izlīdzināti pēc to teritorijās esošās zemes vērtības, nevis pēc panākumiem vai kūtruma nodokļa iekasēšanā. Minētās prognozes sastādīšanai nepieciešams aprēķināt visu ar nodokļiem apliekamo zemes gabalu kadastrālo vērtību summu. Šādu aprēķinu veikšanai Finansu ministrijas rīcībā nebija nepieciešamo datu un atbilstošas pieredzes. Tādēļ šo pasākumu uzticēja Valsts zemes dienestam, kam ir zināma pieredze zemes kadastrālās vērtības noteikšanā, kā arī daļa no nepieciešamās informācijas par zemes platību sadalījumu pašvaldībās.

Prognozes aprēķiniem nepieciešami divu veidu dati:

1. pašvaldības platību sadalījums pa zemes lietošanas mērķiem un zemes lietošanas veidiem;

2. pašvaldības ar nodokļiem neapliekamo platību sadalījums pa zemes lietošanas mērķiem.

Pirmās grupas informāciju jeb zemes bilanci pēc pašvaldību datiem katru gadu apkopo Valsts zemes dienests. Diemžēl šo bilances sastādīšanu pašvaldības ne vienmēr uztvēra pietiekami nopietni. Piemēram, Liepājā un Ventspilī pēc 1996. gada bilances datiem komercdarbības veikšanai piešķirtās platības sastādīja tikai 8 hektārus katrai, kamēr Jūrmalā šādas zemes bija 227 ha. Daugavpilī - 134 ha, Jelgavā - 308 hektāri. Alūksnē atbilstoši minētai bilancei vispār nav individuālās apbūves zemju, kamēr Skrundā un Tukumā nav uzrādītas platības daudzdzīvokļu apbūvei. Šie ir tikai daži piemēri, kas raksturo minēto datu ticamību. Tā kā zemes kadastrālā vērtība lielā mērā atkarīga no zemes lietošanas mērķa, šādas kļūdas pašvaldību zemes bilancēs var būtiski ietekmēt nodokļa prognozes apjomu.

Ziņas par nodokļiem neapliekamām platībām atbilstoši likuma “Par zemes nodokli” izmainītajai ceturtā panta redakcijai līdz šā gada sākumam netika vāktas nevienā institūcijā. Tādēļ šā gada janvāra sākumā prognozes nodrošināšanai Valsts zemes dienests lūdza pašvaldības šādus datus sagatavot un iesniegt. Daļa pašvaldību šo uzdevumu nespēja veikt, tādēļ daudzviet arī šī informācijas daļa tika prognozēta pēc platību statistiskām attiecībām citās pašvaldībās. Arī iesniegtā informācija vietām bija kritiski izvērtējama un koriģējama. Piemēram, Vangažos un Baldonē praktiski visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme tika uzrādīta kā nodokļiem neapliekama platība, tipiska kļūda lauku pagastos bija individuālās un rūpnieciskās apbūves zemes ieskaitīšana nodokļiem neapliekamās platībās.

Pēc prognozes sastādīšanas masu informācijas līdzekļos izvērsās karstas diskusijas par prognozes pareizību, uzsvaru liekot uz Valsts zemes dienestu kā galveno kļūdu vaininieku. Protams, kā jau jebkurā jaunā pasākumā, kas uzsākts bez pienācīgas sagatavošanās un ārkārtīgi īsos termiņos, arī šeit prognozētāji neiztika bez kļūdām aprēķinos. Šīs kļūdas pēc pašvaldību aizrādījuma tika izlabotas, tomēr tās sastāda nenozīmīgu daļu no iebildumiem par prognozes skaitļiem. Galvenokārt neapmierinātību izraisa attiecība starp pagājušā gada ieņēmumiem un šā gada prognozi. Acīmredzot tieši šeit nepieciešama rūpīga analīze un izskaidrošana no Finansu ministrijas speciālistu puses, jo pretrunu cēlonis parasti ir dažādais nodokļa iekasēšanas līmenis, nevis atšķirības zemes vērtību aprēķināšanā.

Viens no uzskatāmiem rādītājiem šādai analīzei ir nodokļiem apliekamās platības attiecība pret kopplatību. Lai izlīdzinātu atšķirības starp pašvaldībām ar dažādu valsts meža fonda īpatsvaru, analīzei izmantojām kopplatībām atskaitītas valsts meža fonda zemes. Rezultātā redzams, ka Balvu rajonā Viļakas pilsētā ar nodokļiem tiek aplikti tikai 22 procenti no kopplatības (bez VMF zemes), kamēr Lazdulejas, Medņevas un Rugāju pagastos 94 procenti no kopplatības bez VMF. Cēsu rajonā šīs attiecības svārstās no 20 procentiem Līgatnes pilsētā, 45 procentiem Līgatnes pagastā līdz 93 procentiem Raunas pagastā. Rīgas rajonā ar nodokli apliek Baldonē 5 procentus, Salaspilī 89 procentus no kopplatības. Līdzīgas svārstības vērojamas katrā rajonā, kā arī starp veseliem rajoniem. Piemēram, Gulbenes rajonā ar nodokļiem tiek aplikti vidēji 80 procenti, kamēr Krāslavā nepilni 50 procentu no kopplatības (bez VMF). Minētie skaitļi rada šaubas, vai visas pašvaldības reāli uzskaita nodokļu maksātājus un iekasē pienākošos nodokli.

Vēl uzskatāmāk minētās atšķirības uzrāda 1996. gadā iekasētais nodoklis uz vienu ar nodokli apliekamās platības vienību. Piemēram, Cēsu rajona Kaives un Nītaures pagastā pagājušajā gadā no viena hektāra ar nodokli apliekamās platības iekasēti 11 santīmu, Liepas pagastā - Ls 1,22, Priekuļu pagastā Ls - 2,37. Tas nozīmē, ka Nītaures pagastā no 11 127 hektāriem nodokļiem apliekamās platības iekasē Ls 1236, kamēr Liepā no 5224 hektāriem iegūst Ls 6360, Priekuļos no 6473 ha - Ls 15 315. Līdzīgas izkliedes no viena hektāra iekasēto nodokļu apmēros vērojamas visos rajonos.

Grūti atrast izskaidrojumu faktam, ka rajona robežās vienā pagastā iespējams iekasēt 21 reizi augstāku nodokli nekā citā. Prognoze pēc zemes kadastrālās vērtības Cēsu rajonā uzrāda atšķirības starp pagastiem no Ls 1,31 līdz Ls 3,23 par vienu hektāru ar nodokli apliekamās platības.

Ņemot vērā šā gada zemes nodokļa prognozei lietotās informācijas iespējamās neprecizitātes, prognozes skaitļus būtu lietderīgi vēlreiz rūpīgi pārbaudīt un salīdzināt ar pagājušā gada nodokļu ieņēmumiem, lai analizētu situāciju pašvaldībās zemes nodokļa iekasēšanā. Tomēr jāsaprot, ka jebkura prognoze ir tikai uz zināmu datu kopu balstīts teorētisks minējums, kas bieži var atšķirties no reālā procesa rezultātiem. Atšķirību lielumu nosaka prognozei izmantoto datu ticamība. Zinot faktisko stāvokli pašvaldības zemes bilances un ar nodokļiem neapliekamās platības uzskaitē, ticamāku prognozi šobrīd sastādīt nevar, jo tuvāko mēnešu laikā nav iespējams iegūt būtiski precīzākus datus par pašvaldību teritoriju sadalījumu. Šādi dati būs pieejami nākamā gada sākumā pēc jaunas bilances sastādīšanas, cieši sadarbojoties pašvaldības un Valsts zemes dienesta speciālistiem. Tāpēc precīzu nodokļu prognozi varēsim iegūt tikai pēc šādu nosacījumu izpildes:

1. ticamas pašvaldību teritoriju bilances sastādīšanas;

2. precīzas ar nodokli neapliekamo platību uzskaites;

3. masveida zemes kadastrālās vērtēšanas pabeigšanas.

Foto: Marika Vanaga

---

Par dzīvokļu privatizāciju mazpilsētā

Ojārs Kienkass, Olaines pilsētas domes priekšsēdētājs

Deklarācijā par Ministru kabineta darbu, ko 1997. gada 10. februārī parakstījis Ministru prezidents un valdību veidojošās frakcijas, sadaļā “Tautsaimniecība” ir sacīts:

“2.5. Līdz 1997. gada beigām privatizēt vismaz 20% dzīvokļu. Izveidot tiesisko bāzi privatizēto dzīvokļu apsaimniekošanas organizācijai.

2.6. Līdz 01.01.1998. veikt izpēti dzīvokļu būvniecības, rekonstrukcijas un modernizācijas ilgtermiņa investīciju programmas izstrādei un īstenošanai.”

( “Latvijas Vēstnesis”, 1997.02.02. nr. 44/45 )

Pašreizējais stāvoklis dzīvokļu privatizācijā, kad kā galvenais maksāšanas līdzeklis ir privatizācijas sertifikāti, prasa būtiski paātrināt koncepcijas “Mājoklis” izstrādi.

Privatizācijas sertifikātu derīguma termiņš beidzas 1999. gada 31. decembrī, un 1996. gadā apstiprinātā “Privatizācijas sertifikātu izmantošanas koncepcija” paredz sabiedrības mantisko noslāņošanos līdzsvarot ar vidējo īpašnieku slāņa attīstību, nodrošinot iespēju privatizēt dzīvokļus, apbūvētos individuālo (ģimenes) māju būvgabalus, lauku zemi, darbiniekiem rezervētās akcijas, kā arī attīstīt dzīvokļu un nekustamā īpašuma tirgu.

Koncepcijā nosacīts, kā apmaksāt privatizētos dzīvokļus un zemes lietojuma tiesības.

Ja pārskatām likumdošanas aktus, kuri nodrošina dzīvojamo māju un dzīvokļu privatizāciju, sākot ar kolhozu vairākdzīvokļu māju privatizāciju par pajām, var secināt, ka privatizācijas process ir nodrošināts.

Tomēr līdz šim nav skaidrības par valsts koncepciju, kuru varētu nosaukt “Mājoklis”, sevišķi ievērojot, ka tās projektu vajadzētu ļoti plaši apspriest sabiedrībā. Ko darīt ar iegūto dzīvokli? Ko darīt ar dzīvokļiem, kuri paliks pašvaldības īpašumā vismaz līdz 2000. gadam?

Šos un daudzus citus jautājumus pilnībā var atrisināt tikai speciāls likums “Par dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām”. Tam varbūt varētu būt noteikts darbības laiks; taču nekādā gadījumā visas pārejas jeb privatizācijas periodā nepieciešamās darbības pilnvērtīgi nevarēs noteikt likumos par kooperāciju vai uzņēmējsabiedrībām.

Uzskatu, ka tikai speciālā likumā var paredzēt māju saglabāšanai nepieciešamo līdzekļu iegūšanas veidus un jautājumus par ilgtermiņa kredītiem, par speciālu fondu radīšanu sanācijai. Šādā likumā var paredzēt attiecības starp zemes un ēkas īpašniekiem, nepieciešamos servitūtus un aprobežojumus.

Speciālā likumā iestrādājot sadaļu “Par pašvaldību tiesībām”, varēs atrisināt jautājumus par pašvaldību līdzdalību māju pārvaldīšanā līdz visu dzīvokļu privatizācijai, pašvaldību garantijām un aizdevumu saņemšanas iespējām, jo pašlaik katrs aizdevums ir jāsaskaņo, precīzāk, pašvaldības tos var iegūt ļoti sarežģītā procesā un nepietiekami.

Divām organizācijām pārvaldot kopīpašumu — dzīvojamo māju — pašvaldību budžeta tiesības būs traucējošais faktors māju sanācijai. Var uzskaitīt vēl ļoti daudz problēmu, kuras jāatrisina, organizējot vairākdzīvokļu māju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Minēšu vēl dažas, no kurām svarīgākās ir:

— īrnieku aizsardzība pret īpašnieku patvaļu un īpašnieka aizsardzība pret īres nemaksātāju;

— augstas nodokļu likmes īpašuma nodoklim;

— pievienotās vērtības nodokļa iekasēšana vairākkārtīgi.

Domāju, ka pārejas periodā, kamēr par maksāšanas līdzekli tiek izmantoti sertifikāti, likums “Par dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām” ir ļoti nepieciešams, jo, manuprāt, nevajadzētu izdarīt izmaiņas likumos, kuri jau darbojas ilgstoši — kā Civillikums, likumi par uzņēmējdarbību, kooperāciju, dzīvokļu īpašumu, Zemesgrāmatu likums.

---

Par “Pļavnieku” neskaidro nākotni

Valsts būvkonstrukciju uzņēmuma “Pļavnieki” privatizācijas noteikumi apstiprināti 9.janvārī. PA Valde privatizācijas pretendentu pieteikšanās termiņu uz šī uzņēmuma privatizāciju bija noteikusi līdz 11. februārim plkst. 16.00, taču neviens pretendents nav pieteicies.

1970. gadā tapa Lielpaneļu ēku celtniecības rūpnīca, kas vēlāk pārdēvēta par 2. Ēku celtniecības kombinātu, bet kopš 1991. gada saucas Valsts būvkonstrukciju uzņēmums “Pļavnieki”. Galvenie darbības virzieni - celtniecības un montāžas darbi, dzelzsbetona konstrukciju 602. dzīvojamo ēku sērijas, betona izstrādājumu ražošana. Patlaban uzņēmumā strādā 65 darbinieki. “Pļavnieku” parādi 1996. gada 1. decembrī bija Ls 804 200. Lielāko daļu šīs summas veido nodokļu parādi, kā arī parādi akciju sabiedrībai “Rīgas siltums”, “Latvenergo” u.c.

Par problēmām, kuras radušās privatizācijas sakarā un to iespējamiem risinājumiem runāju ar “Pļavnieku” direktoru Borisu Andrejevu, kurš vada uzņēmumu kopš 1982. gada.

– Ceļot šo lieljaudas kombinātu, tā projektētais darba apjoms bija 220 tūkstoši kvadrātmetru dzīvojamās platības gadā. Tas bija un ir lielākais Baltijā. Kombināts ražoja būvkonstrukcijas un paneļus ne tikai Latvijai, bet arī toreizējai Padomju Savienībai, gan tās rietumu reģionam, gan ziemeļiem. Piemēram, ziemeļos uzbūvētajā Kogalimas pilsētā, kuru būvēja no 1980. līdz 1990. gadam, strādāja apmēram 900 cilvēku no mūsu Ēku celtniecības kombināta, kā arī no palīgceltniecības organizācijām. Mūsu kombināts komplektēja paneļus šīs pilsētas apbūvei.

Visi Rīgas lielie dzīvojamie masīvi – Pļavnieki, Mežciems, Ziepniekkalns, Pārdaugavas masīvi u.c. no 1970. līdz 1990. gadam ir būvēti no mūsu kombināta ražotajiem paneļiem un būvkonstrukcijām. No plānotā darba apjoma astoņdesmito gadu vidū bijām sasnieguši vidēji 176 tūkstoši kvadrātmetru gadā. Lai kombināts varētu ražot šos māju elementus, materiāli bija jāsaņem no 100 piegādātājiem Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Tadžikijā un citās toreizējās Padomju Savienības republikās. 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas situācija krasi mainījās. Visi iesāktie celtniecības darbi tika apstādināti. Celtniecību vairs nefinansēja, materiāli nebija nopērkami, kombināts palika parādā piegādātājiem – Krievijā, Igaunijā, Lietuvā un citur. Pilsētas galvenā celtniecības pārvalde, kura bija galvenais pasūtītājs, apturēja Dreiliņu masīva būvi, pavisam 21 ēka, no kurām 8 mājas jau bija 90 procentu apmērā uzbūvētas. Par šo nepabeigto darbu jau daudz runāts, rakstīts, šķēpu lauzts. Ir ļoti sāpīgi redzēt, kā mājas iet postā, tur tik daudz līdzekļu un darba ieguldīts. Būtu vajadzējis vēl apmēram pusgadu vai 8 mēnešus darba, lai pabeigtu celtniecību. Vidzemes priekšpilsētas Dome bija ieinteresēta beigt Dreiliņu kompleksa celtniecību un tad likvidēt mūsu uzņēmumu, bet naudas trūkuma dēļ, diemžēl, viss ir tā, kā ir. Arī Rīgas pilsētas Dome meklēja iespējas saglabāt kombināta iekārtas, darba jaudu, lai pabeigtu Dreiliņu masīva būvi, mēģināja piesaistīt investorus, taču pagaidām nekas nenotiek. Domāju, ka būtu saimnieciski nodot “Pļavniekus” privatizācijai kopā ar nepabeigto Dreiliņu dzīvojamo masīvu. “Pļavnieku” privatizācijas noteikumi pēc pēdējām izmaiņām, gan paredz, ka pārdot uzņēmumu kā vienu objektu nav izdevīgi, ka tas jāsadala vairākos atsevišķos objektos.

— Vai pašlaik “Pļavniekos” kaut ko ražo?

– Strādā tikai viena neliela uzņēmuma struktūra SIA “Panelis”, kura ražo monolītās garāžas.

— Ar ko ir nodarbināti tie 65 cilvēki, kas strādā uzņēmumā? Vai kāds no viņiem ņems dalību privatizācijā?

– Starp 65 darbiniekiem ir elektriķi, kuri uzrauga uzņēmuma 3 - 4 apakšstacijas, jo uzņēmums taču atrodas zem sprieguma, tāpat apgaismošana, daļa strādājošo ir apsardzes darbinieki, nedaudz cilvēku strādā mehāniskajā cehā. Daži uzņēmuma darbinieki pieteikušies uz atsevišķu nelielu objektu privatizāciju. Pats privatizācijā nepiedalīšos.

— Kopš uzņēmuma “Pļavnieki” darbība ir apturēta, vai ir meklēti varbūtēji uzņēmuma pircēji, mēģināts piesaistīt ārzemju investorus?

— Lai nopirktu tādu monstru (vairāki hektāri zem jumta), vajag lielu naudu. 1992. gadā bija vācieši atbraukuši skatīties, viņi teica, ka jābūt pārāk bagātam, lai pirktu tādu milzeni, jo tur jāiegulda ļoti liela nauda, lai šis uzņēmums varētu atjaunot ražošanu.

— Ko par “Pļavnieku” turpmāko likteni domājat jūs?

— Domāju, ka šo uzņēmumu varētu pārprofilēt Latvijas pilsētu un lauku dzīvojamā fonda pārbūvei un attīstībai. Divdesmitajos gados Latvijā būvētās mājas A. Čaka ielā, Brīvības ielā un daudz kur citur pilsētas centrā būs kapitāli jāremontē, jānomaina sijas utt., “Pļavnieki” varētu šai pārbūvē iesaistīties. Ja uzņēmums ražotu tikai pusi no tā apjoma, ko ražoja kādreiz, tātad ap 200 kubikmetru būvkonstrukciju dienā, ar to pietiktu visai Latvijai. Tagad visas ražošanas iekārtas ir iesaldētas, jo ilgāk tās nedarbojas, jo rodas lielāki zaudējumi. Uzņēmumam pieder 3,5 kilometri dzelzceļa, cementa noliktavas - tilpums 1800 tonnu, keramzīta, smilšu, šķembu noliktavas - viss stāv dīkā.

— Jūsu telpas nomā vairāk nekā 20 firmu un individuālo uzņēmumu , kas pēc privatizācijas būs ar tām?

— Kad mūs nodeva privatizācijai - visi nomnieki tika brīdināti, visas pilnvaras nodotas Privatizācijas aģentūrai, tā nolems, kā rīkoties katrā atsevišķā gadījumā. Tādu nomnieku, kuri kārtīgi maksā nomu, ir maz: “Latvijas Mobilais telefons”, Latvijas - Zviedrijas kopuzņēmums “Skanska” un vēl daži citi. Lielākā daļa nav maksātspējīgi. Daži, kā, piemēram, “Mēbeļu pasaule”, ir bankrotējuši. Bet daļa nomnieku grib piedalīties izsolē, kad uzņēmumu pārdos.

Ināra Zalcmane

---

Dzīvojamo māju privatizācija Liepājā\: plusos un mīnusos

DZIDRA VECBRĀLE, Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece, Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Liepāja ir viena no nedaudzajām Latvijas pilsētām, kurās dzīvojamo māju privatizācijas process norit samērā strauji. Pērn privatizācijai tika nodotas 25 mājas, kuru 851 dzīvokļa īrniekiem tika piedāvāts kļūt par dzīvokļu īpašniekiem. Salīdzinājumam — Rīgā privatizācijai netika nodota neviena māja, Daugavpilī — 5, Jelgavā — 7, Jūrmalā — 33, taču ar daudz mazāku dzīvokļu skaitu. Vienīgi Aizkraukle šajā ziņā bijusi tuvāk — šeit privatizācijai nodotas 12 mājas ar 717 dzīvokļiem. Kas ir šī veiksmīgā darba pamatā?

— Mēs ilgi negudrojām, bet sākām uzreiz rīkoties. Vispirms 1995. gada 16. novembrī ar Liepājas pilsētas domes lēmumu tika izveidota dzīvokļu privatizācijas komisija, pēc tam — dzīvojamo māju privatizācijas sektors, un nākamā gada februārī jau uzsākām aktīvu darbību. Sektora trīs darbinieki veic ikdienas melno darbu un par to saņem algu, bet komisijas locekļi pienākumus veic sabiedriskā kārtā, izskatot sektora sagatavotos dokumentus un pieņemot lēmumus.

Jau pirmajā domes sēdē apstiprinājām privatizācijas darbu secību. Liepājā ir daudz jauno mikrorajonu, kurus atstāja armija, un vecais vienstāva un divstāvu koka māju apbūves rajons. Lai sakoptu pilsētas centru, nolēmām pirmām kārtām privatizēt visas šīs mazdzīvokļu mājas. Ķērāmies pie atsevišķu kvartālu uzmērīšanas, devām pieteikumus Zemes dienestam, meklējām arhīvu izziņas — sākām veikt to sagatavošanas posmu, kas būtībā bija zemes reformas sastāvdaļa un dzīvojamo māju privatizācijas procesa plānošanā netika paredzēts. Tas prasīja lielus līdzekļus. Aizņēmāmies piecus tūkstošus latu bez procentiem no Liepājas domes privatizācijas fonda un desmit tūkstošus — no Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas. Ar šīm naudiņām arī sākām strādāt. Tomēr mīnusos neesam, jo regulējam: cik mums ieņēmumu, tik arī izdevumu.

— Kā jūs nopelnāt? Privatizējot neapdzīvojamo fondu?

— Mūsu rīcībā ir jau pieminētie līdzekļi; tad vēl iemaksas par paātrināto privatizāciju, drošības naudas par izsolēm, 30 procenti no pirkuma līguma summas un citi ieņēmumi, kas mums pienākas saskaņā ar likumu. Bet daudz arī tiek tērēts. Piemēram, 217 izziņas no Centrālā arhīva mums izmaksāja gandrīz trīs tūkstošus latu. Dārgi iznāk zemes ierīcības projektu, ēku tehniskās inventarizācijas materiālu pasūtīšana, zemes kadastrālās vērtības noteikšana.

— Liepājā varbūt tik gludi veicas tadēļ, ka jūs vienlaikus esat arī atbildīga domes persona?

— Visu gan vienkāršoja tas, ka Valsts zemes dienests atradās tepat mūsu namā un visus pasūtījumus vienmēr ir centies izpildīt; arī komisija ar domi tiešām ir darbojas saskaņoti un bez interešu konfliktiem.

— Privatizācijas tempus paredzēts strauji kāpināt, vai arī tas būs pa spēkam?

— Šogad strikti noteikts, cik māju katru ceturksni jāprivatizē. Šogad 233 mājas jāieraksta zemesgrāmatā un jānodod privatizācijai, bet nākamgad — 648. Te var gadīties aizķeršanās, jo nav zināms, kā strādās citi dienesti. Liepājā pavisam jāprivatizē l851 māja ar 32948 dzīvokļiem. Zemesgrāmatā šobrīd ir ierakstītas 49 mājas. Privatizēti 113 dzīvokļi, bet kopā ar paātrināti privatizētajiem — 480 dzīvokļu. Pie mums paātrinātā dzīvokļu privatizācija nav īpaši populāra, to veic tikai iedzīvotāji, kuriem īpaši iemesli. Taču turpmāk tā veiksies ātrāk, jo likums par dzīvojamo māju privatizāciju tagad atļauj lēmumus par dzīvokļu nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai pieņemt pašai privatizācijas komisijai, negaidot domes sēdes apstiprinājumu.

Paātrinātā privatizācija — tikai tiem, kam steiga

— Vai arī Liepājā ir problēmas ar paātrināti privatizētajiem dzīvokļiem?

— Šie dzīvokļi gan it kā ir uzskaitē, taču namu pārvaldes zināmā mērā zaudē saikni ar to saimniekiem. Daļai īpašnieku ir vecie līgumi ar namu pārvaldēm. Ja šie līgumi tiek noslēgti par jaunu, rodas grūtības, jo katra namu pārvalde vēlas savādāk izprast šī līguma būtību un grib mainīt maksu par apsaimniekošanu. Es nesaskatu nekādu izdevīgumu paātrinātajā privatizācijā: divdesmit latu bija jāsamaksā par privatizāciju, divi sertifikāti par katru kvadrātmetru, un tagad vēl papildu izdevumi. Tas ir vajadzīgs tikai tiem cilvēkiem, kuri ar privatizēto dzīvokli vēlas nekavējoties veikt kādas darbības. Parādīsies vēl kāda problēma: pēc likuma privatizētā dzīvoklī saimnieks tiesīgs pierakstīt jebkuru personu. Kamēr vēl nebūs izveidotas apsaimniekošanas sabiedrības, kuru darbinieki savā mājā varēs pastaigāt pa dzīvokļiem un paskatīties, kas tur notiek, nebūs nekādas uzskaites. Dzīvokļos bez pierakstīšanās varēs mitināties apakšīrnieki, kuri nemaksās par komunālajiem pakalpojumiem, bet pierakstīta, iespējams, būs tikai viena persona.

Par sociāli neaizsargātajiem nedrīkst aizmirst

Manos pienākumos ir pārraudzīt dzīvokļu piešķiršanu, iedzīvotāju sociālo aprūpi un dzīvojamo māju privatizāciju. Tāpēc labi zinu, cik un kuri cilvēki mūsu pilsētā ir sociāli maznodrošināti, un varu paredzēt — kas notiks, īstenojot šo privatizāciju, saskatu plusus un mīnusus likumdošanā. Tagad tiek privatizēts daudz dzīvokļu, tomēr arī rindas saglabājas, un pašvaldībai jārūpējas par tām sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, kas saskaņā ar likumu par pašvaldībām pirmām kārtām jānodrošina ar apdzīvojamo platību. Bet — tukšo dzīvokļu, ko šiem cilvēkiem piedāvāt, kļūst arvien mazāk. Ko darīt? Ir jāpatur īres nami. Vissmagākais ir tas, ka pašvaldībām uzliek arvien vairāk funkciju, bet finansējums no valsts puses to nodrošināšanai netiek dots.

Jāsāk veidot statistika par tiem mazturīgajiem cilvēkiem, kuriem nāksies palīdzēt, kad sāksies masveida privatizācija. Šādi īres nami ir visā pasaulē, arī pie mums tiem jābūt. Ja šobrīd pensionārs nevar samaksāt pat par vienistabas dzīvokli, kas būs tālāk? To nedrīkst neņemt vērā. Pirmo sociālo māju pensionāriem mēs izveidojām jau 1994. gadā — bijušās kopmītnēs iekārtojām165 istabiņas. Ziemā to iemītniekiem jāmaksā tikai divpadsmit, vasarā — seši lati. Tagad veidojam otru māju un arī patversmi, kur cilvēkiem apmesties ļoti kritiskā situācijā. Darbaspējīgus cilvēkus sociālajās mājās izvairāmies iemitināt, turklāt uzskatām, ka pensionāriem jāļauj uzturēties šeit tik ilgi, cik nepieciešams, jo — kur tad viņi pēc dažiem mēnešiem ar savām mantiņām lai iet? Turklāt sirmgalvim pārcelšanās no viena mājokļa uz citu ir smags pārbaudījums.

Kā apsaimniekot privatizētās mājas

— Ja privatizēts tik daudz māju un dzīvokļu, tad aktuāla kļūst to apsaimniekošana?

— Šur un tur Latvijā ir atsevišķi mēģinājumi šajā jomā kaut ko darīt. Taču tie galvenokārt ir tikai personiskas iniciatīvas vadīti. Es jūtu, ka daudzas pašvaldības par to vēl nedomā, jo mājas vēl nav ierakstītas zemesgrāmatās, lielāks uzsvars tiek likts uz paātrināto privatizāciju. Tas ir vienkāršāk nekā dzīvojamo māju īpašuma lietas sakārtot līdz galam.

— Taču jūs piecas nedēļas mācījāties tieši šādu īpašumu apsaimniekošanu...

— Tie ir Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas rīkotie kursi par īpašuma pārvaldīšanu, privatizēto māju apsaimniekošanas sabiedrību veidošanu un to darba koordinēšanu pilsētas mērogā. Šajos kursos mācās gan denacionalizēto māju pārvaldnieki, gan pašvaldību darbinieki. Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju taču noteikts, ka dzīvojamo māju privatizācijas komisija vai pilsētas pašvaldība, kuras ietvaros šī komisija strādā, pēdējā posmā pēc māju nodošanas privatizācijā organizē šīs namu apsaimniekošanas sabiedrības.

— Vai jūs optimistiski raugāties uz šo apsaimniekošanas sabiedrību darbību?

— No tā, ko esam dzirdējuši kursos, izriet, ka, taupīgi un prātīgi saimniekojot, izdevumi māju uzturēšanai var būt mazāki nekā patlaban namu pārvalžu neproduktīvajam darbam. Tad iespējams izanalizēt visas pieprasītās maksas, tarifus, pierādīt, ka tie nav objektīvi. Ja valde precīzi atskaitīsies dzīvokļu īpašniekiem par padarīto un izdevumiem, ja būs savstarpēja uzticība, cilvēki arī labprātāk maksās, jo būs pārliecināti, ka viņu nauda tiek izmantota lietderīgi.

Apsaimniekošanas sākuma posmā vajadzīgs atbalsts

— Vai jūsuprāt cilvēki ir gatavi uzņemties šādus pienākumus — gan psiholoģiski, gan materiāli?

— Mūsu mājas lielākoties ir stipri nolietotas. Mēs lēšam — vai no mūsu privatizācijas komisijas līdzekļiem kaut kas nevarētu palikt pāri, ko izlietot šim nolūkam. Paliktu gan, ja mūsu līdzekļi netiktu izlietoti māju sagatavošanai privatizācijai. Tad tos varētu ieguldīt namu sakopšanā. Tomēr tādai programmai jābūt. Tas taču skaidri redzams, ka cilvēkiem nebūs līdzekļu. Mums Liepājā ir ap 23 procentiem pensionāru, gandrīz tikpat daudz bērnu līdz pilngadībai. Tātad aptuveni 45 procenti iedzīvotāju, kuri nav darba attiecībās. No tiem pārējiem, kas varētu būt darba attiecībās, puse ir bezdarbnieku. Kur radīsies līdzekļi, ar kuriem piedalīties māju apsaimniekošanā? Sākumā vajadzēs ieguldīt līdzekļus, lai mājas sakārtotu, un tad apmēram 5 — 8 gadu laikā varētu apsaimniekošanas norēķinos pakāpeniski palielināt iedzīvotāju maksājumu daļu. Cita ceļa es neredzu. Ja privatizācija būs piespiedu kārtā, tā izgāzīsies. Tāpēc, ka cilvēkiem n a v naudas. Daudzi, kas jau šodien nevar samaksāt par īri, parādu dēļ privatizācijā piedalīties nevarēs, tad vēl beigsies sertifikātu izmantošanas termiņš... Tie tiks izdzīti būdiņās un tas nav taisnīgi. Tie, kam ir nauda, dzīvokļus uzpirks vairumā. Jo ir tāda doma — ja īrnieks nespēj dzīvokli iegūt īpašumā un ir izveidota mājas apsaimniekošanas sabiedrība, tad tai priekšroka šo dzīvokli privatizēt. Var gan iedomāties, ka pret šiem cilvēkiem tiks pielietoras represijas. Mūsu sabiedrības ētiskais pamats nav stiprs un arī Civillikuma tiesiskās normas netiek sevišķi ievērotas.

Māju apsaimniekošanas sākuma posmā pat valstiskā līmenī vajadzētu domāt par kādiem kredītiem, speciāliem fondiem. Ja ir Hipotēku un zemes banka, kurā ienāk līdzekļi no privatizācijas, ja 40 procentu nonāk Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas rīcībā, ir jāpiesaista vēl kādi līdzekļi un jādomā par kaut kādu kredītu došanu, lai sakārtotu namus. Manuprāt māju novērtēšanas mehānisms nav pareizi izstrādāts, ir jāskatās pamatīgāk.

Tagad daudzi baidās privatizēt, jo skaidri nav redzams, kādas būs saistības ar namu pārvaldi, un arī baidās, vai pēc apsaimniekošanas sabiedrības izveidošanas nebūs pārmērīgs sadārdzinājums. Ja būtu redzami labi piemēri pilsētā, tad arī cilvēki steigtos privatizēt.

— Kā pie jums ir ar šīm apsaimniekošanas sabiedrībām?

— Pilsētas centrā ir četras piecas mājas, kurās diezgan daudz dzīvokļu ir privatizēti, privatizētas arī neapdzīvojamās telpas. Ir priekšnoteikumi, lai tajās mēģinātu izveidot apsaimniekošanas sabiedrību. Aicināšu kopā privatizēto dzīvokļu īpašniekus, mudināšu, lai viņi sāk parādīt savu iniciatīvu. Iespējams, ka viņi vienkārši nezina, ar ko iesākt.

— Kursos iegūtās zināšanas tagad Liepājā būs īsti laikā un vietā?

— Jā, uz Rīgu izbraukāt jau daudziem nav iespējams, kur nu vēl izbrīvēties no darba. Mums ir laba sadarbība ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Liepājas nodaļu, kas labprāt atvēlēs savas telpas, un mēs šeit rīkosim mācības. Lai sāk katrs domāt.

Bet likumam par dzīvojamo māju apsaimniekošanas biedrībām ir jābūt, jo strādāt pēc vecā likuma par kooperatīvo darbību, šķiet, nebūs pareizi. Kad darba gaitā parādās sarežģījumi, mēs dodam priekšlikumus uz Rīgu, kā vajadzētu tos risināt. Arī tad, kad strādāja pie šī likuma par dzīvojamo māju privatizāciju, mēs iesniedzām septiņus priekšlikumus, kā tālāk risināt procesu. Taču, jo ilgāk strādājam, jo vairāk pārliecināmies — valdība un likumdevēji nogaida un ļauj mums eksperimentēt, dabūt zilumus un belzienus, līdz rodas pieredze un skaidrība, kādam būtu jāizskatās tam likumam. Nevis likums, bet dzīve iet pa priekšu.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu redaktore

---

Dzīvokļa īpašnieks: ar svešām rūpēm, ar svešu statusu

Vispārējās privatizācijas process Rīgā patiesi beidzot izkustējies no sastinguma punkta. Paziņojumus par māju privatizāciju un piedāvājumu iegādāties dzīvokli privātīpašumā saņēmuši arī Ozolciema un Valdeķu ielas mikrorajona iedzīvotāji. Labas gribas vadīta, Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisija izsludināja tikšanos, lai nākamajiem dzīvokļu īpašniekiem izskaidrotu tos jautājumus, kas palikuši neizprasti. Turklāt — ne jau visus gadījumus iespējams iepriekš paredzēt un izskaitļot.

Taču kaut ko tādu, šķiet, nebija gaidījis neviens — ne paši namu iedzīvotāji, ne sanāksmes rīkotāji: 18. februāra vakarā Rīgas 94. vidusskolas plašā zāle visiem iekļūt gribētājiem bija stipri par šauru. Daži sadusmojušies gāja prom, citiem turpat pie ārdurvīm “pašdarbības lektori” piepaceltā tonī interpretēja privatizācijas lietas pēc sava prāta.

Te nevajadzētu nevienu vainot. Šis bija paradoksu vakars ar daudziem neloģismiem. Tieši tāds kā mūsu pašreizējā dzīve. Ņemot vērā iedzīvotāju sociālo pasivitāti, komisija prognozēja pieticīgu auditoriju. Taču atnāca ne tikai privatizējamo deviņpadsmit māju īrnieki, bet arī dažs viņu kaimiņš, kura mājokli pārmaiņas pagaidām neskar. Interese bija liela, cilvēki satraukušies.

Dzīvojamo māju privatizācijas norisi un to apsaimniekošanas metodes skaidroja kvalificēti speciālisti — Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietniece Īrisa Simanoviča, atbildīgais sekretārs Indulis Krauze, Rīgas pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Jānis Rupkus, Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas prezidents Vitolds Peipiņš, Zemgales priekšpilsētas direktors Dzintars Bušs un citi. Pār klausītājiem bira skaitļi, argumenti ar likumu un likumu grozījumu piesaukšanu. Viss, kā nākas.

Kad pienāca kārta jautājumiem, kļuva skaidrs, ka vairumam atnācēju šī sanāksme ir pirmais īstais intereses uzplaiksnījums par dzīvojamo māju privatizācijas lietām. Ka paziņojums par mājas privatizāciju ne vienu vien cilvēku negaidīti un pilnīgi nesagatavotu ir iegrūdis svešā un pat nepieņemamā realitātē. Viņam skaidri un skaudri saprotams ir tikai tas, ka no ierastajiem īres maksas septiņarpus santīmiem jāatvadās uz visiem laikiem; dārgi būs, ja privatizēsi, iespējams, vēl dārgāk — ja neprivatizēsi... Jāuzņemas atbildība, jārīko iedzīvotāju sapulces, jārēķina, jākalkulē, jāslēdz līgumi, jātiek galā ar nemaksātājiem...

Domas galīgi negāja vienā virzienā. Dzintars Bušs uzsvēra, ka dzīvojamo māju privatizācija dos iespējas iedzīvotājiem pašiem saimniekot, atraisīs iniciatīvu.

— Šis ir jauns dzīvojamais rajons, bet tik nesakopts. Ja nebūs saimnieka, nebūs arī kārtības.

Šķita, ka cilvēki kļūst arvien drūmāki un viņus īpaši neiepriecina valsts dotā iespēja par simbolisku maksu iedzīvoties nekustamā īpašumā, līdz ar to — nesenajam padomju cilvēkam pilnīgi svešās rūpēs un aktivitātēs. Daudzi jautāja elementāras lietas par sertifikātu pārskaitīšanu, par to, kas notiks, ja dzīvokli neprivatizēs, un šo to līdzīgu. Šķiet, ka masu saziņas līdzekļu centieni dzīvokļu privatizācijas lietu apgaismošanā vai nu nav sasnieguši adresātu, vai pūļu bijis par maz. Taisnības labad jāsaka — protams, ne visi jautātāji taujāja pēc privatizācijas procesa ābeces patiesībām. Bija arī dziļāki un pamatīgāki vaicājumi, no kuriem daļa uzrādīja problēmas, kuru risinājumu joprojām nebalsta likumdošanas stingrais plecs. Vistiešāk tas attiecināms uz māju apsaimniekošanu pēc to privatizācijas.

Tikko tika aizskarta māju apsaimniekošanas stīga, zālē valdošā atmosfēra bīstami uzkarsa, brīžiem draudot pārvērsties pašvaldību vēlēšanu mītiņā, un privatizācijas komisijas preses sekretārei Ivetai Saksonei ik pa brīdim nācās atgādināt, ka jārunā nevis par apkuri, skaitītājiem un namu pārvalžu darbu, bet gan par privatizāciju. Bija redzams, ka cilvēki sen nav tikušies ar amatpersonām, kas nosaka rīdzinieku saimniecisko dzīvi, bet sirdis tik pilnas... Stāstīja par izlauztām durvīm, par liftu, kurš jau gadu nedarbojas un par kuru neviens pat vairs nemaksā, par izdemolētām kāpņu telpām un par namu īrnieku bezcerīgajām vizītēm uz pašvaldības uzņēmumu “Zemgale”, uz namu pārvaldi, kas neko nedara, lai mājas remontētu un uzturētu. “Vai tiešām mājas jānolaiž līdz kliņķim un tad jāprivatizē?” Tāds bija izmisuma un vienlaikus kaujas sauciens.

Un atkal — paradokss. Kā gan jāekspluatē astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā celtas mājas, lai tās pārvērstu par graustiem? Kas ir lauzis un demolējis? Ne velti kā viena no smagākajām problēmām izskanēja — kā tādā privatizētā mājā, kur visiem par visu būs jāmaksā, atklāt nama bojātājus?

Klausītājus, šķiet, neaizsniedza dzīvojamo namu kooperatīva “Augstskola” vadītājas Laimdotas Šnīderes ar faktiem un skaitļiem argumentētais stāstījums par dzīvojamo māju apsaimniekošanas pieredzi, par iekšējās kārtības noteikumiem, par to, ka ar skaitītājiem arī siltuma patēriņš iznāk daudz ekonomiskāks un lētāks nekā vidēji pilsētā. Reakcija bija viena — jūs tur tie bagātnieki, jūs jau tajās glaunajās mājās ar slēgtām durvīm! Jā, mājas ir nedaudz jaunākas, labāk būvētas, taču — labi būtu, ja augstskolu pasniedzējus, kas lielākoties dzīvo šajos namos, varētu saukt par bagātniekiem. Tomēr, ar apdomu saimniekojot, iznāk pat līdzekļi dārzniekam, ap šīm mājām vasarā nopļauts mauriņš un zied rozes... Tāpēc ka privātīpašums, tāpēc ka ir gribēšana to uzturēt. Pret auditorijas nesapratni un nelabvēlību Laimdota Šnīdere vienīgi bilda:

— Esmu pārliecināta, ka pēc dažiem gadiem jūsu mājās būs tāpat. Tad, kad saimniekosiet paši, tad izdosies.

Un tomēr. Problēmai ir otra puse, kas skar ne tikai šī mikrojona iedzīvotājus. Ne visu salauzuši iedzīvotāji paši. Ja namu pārvalde par māju uzturēšanu nav gādājusi līdz šim, tad pēc tam, kad jau sākusies privatizācija, cerības uz to kļūst vēl mazākas. Paies diezgan ilgs laiks, kamēr nodibināsies namu apsaimniekošanas sabiedrības. Tikmēr viss joprojām juks un bruks. Var gadīties, ka jaunajiem īpašniekiem nāksies maksāt ne vien par savu, bet vēl vairāk — par pašvaldības uzņēmumu kļūdām un nolaidību. Dzīvojamo māju faktiskais stāvoklis privatizācijas procesā netiek novērtēts. Un atkal var gadīties, ka dažai jaunai 119. sērijas mājai celtnieku brāķa dēļ vajadzīgs pamatīgs remonts. Par vecām ēkām nemaz nerunājot... Galu galā var iznākt, ka pilsēta un arī valsts centīsies sakārtot nolaisto dzīvojamo fondu uz nebūt ne turīgo iedzīvotāju rēķina.

Sanāksmē daudzkārt tika cilāts it kā sīks jautājums: pašvaldības māju īrniekiem par karstā ūdens skaitītājiem nav jāmaksā, bet privatizēto — būs. Kādēļ? Tikai tāpēc, ka viņi nepaspēja sagaidīt savu kārtu pašvaldības īrnieku statusā?

Šīs ir tikai dažas no problēmām, kuras izgaismo privatizācijas process. Taču tās ļoti būtiski skar katru cilvēku, viņa dzīvi un labklājību. Rīgā tuvākajā laikā privatizācijas paziņojumus saņems vēl vienpadsmit māju gandrīz sešsimt dzīvokļu iemītnieki. Vēl būs tūkstoši un tūkstoši. Problēmas nepazūd, tās ir jārisina.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu redaktore

---

Valmieras arhitekti: ar skaidriem plāniem

Pašvaldību teritoriālplānošanas un attīstības programmas izstrādē atzīstami panākumi ir Valmierai. Tā ir viena no sešām pilsētām valstī, kur noris darbs pie trim projektiem. Teritoriālās plānošanas nodaļā pašvaldības domē strādā tikai divi speciālisti – arhitekte plānotāja Jolanta Brūniņa un galvenais arhitekts Andris Skalītis. Iepazīstinot ar līdz šim paveikto, viņš pastāstīja:

— Esam pabeiguši Valmieras apbūves noteikumus, pilsētas centra satiksmes risinājuma modeli. Esam tikuši galā ar pilsētas transporta shēmu. Un tas viss veikts īsā laikā. Liels atbalsts mums bija no Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda piešķirtās mērķdotācijas – pirmo daļu, l750 latus, esam izmantojuši.

Pilsētas plānošanā mēs nevaram iet ierasto ceļu. Vajadzīga ģenerālplāna pārskatīšana un korekcija. Valda uzskats, ka padomju laika plāns nav izmantojams, bet pēc būtības šī dabas pamatne nemainās. Protams, vislielākās izmaiņas patlaban ir rūpniecības sektorā. Bet pamatā ielu tīkls taču paliek, tāpat transporta shēma, jo ir iestrādāta šajā skeletā. Pilsēta nevar tik kardināli mainīties. Jāatzīst, ka visakūtākā Valmierā ir centra ierīcība. Pat tik nopietna, ka l985. gadā, kad izstrādājām ģenerālplānu, tas tieši neapmierinošās transporta kustības dēļ netika apstiprināts. ( Valmierai kopš l985. gada nācies darboties bez oficiāli apstiprināta ģenerālplāna.)

— Viens no projektiem bija veltīts transporta plūsmas uzlabošanai.

– Transporta kustības mezgla punkts ir pats pilsētas centrs. Varbūt tas nav gluži mērķtiecīgi, bet mēs gribam apvienot gan ērtības transportam, gan cilvēkiem. Un darbs tiek virzīts tā, lai tiktu ievērotas abas šīs prasības. l985. gadā ieteiktais pilsētas centra transporta mezgla risinājums paredzēja transporta kustību virzīt pa Beātes ielu. Reizē tā kalpotu arī kā tāda sadaloša maģistrāle.

Diemžēl šis projekts prasīja daudz līdzekļu. Izstrādājām astoņus variantus. Domes sēdē tika pieņemts viens no tiem, kur transporta kustība tiek virzīta tai zonā, kur vecā apbūve nav tik izteikta. Tas gan neatbilst senpilsētas raksturam, bet atrisina visus tos jautājumus, par kuriem esam cīnījušies.

— Kādas bija iedzīvotāju vēlmes?

— Iedzīvotāji ļoti aktīvi pauda savas domas par transporta shēmu kopumā. Jāsaprot tas, ka ceļi ir apgrūtinājums privātīpašniekiem. Mums bija jāplāno ar rezervi, lai arī turpmāk pilsēta varētu attīstīties. Jāatzīst, ka transporta mezgli aizņem lielu teritoriju. Tāpēc pateicīgāks būtu bijis cits variants, kad satiksmes plūsma tiek apvadīta pie paša pilsētas centra, neieejot tajā. Bet šis variants neguva domnieku atsaucību. Tas, kas likās arhitektiem pieņemamāks, neguva atbalstu. Iebilda arī kultūras pieminekļu inspektori. Bet, kas attiecas uz teritorijas rezervēšanu transporta mezglam, tas ir ievērots. Patlaban ir problēmas ar tām zemēm ko nepieciešams rezervēt jaunajai apbūvei.Tādēļ mums ir iekšējas bailes par risinājumu pareizību.

— Pilsētplānotājiem jādomā arī par kompensācijas zemju ierādīšanu.

— Šo jautājumu risina Valsts zemes dienesta rajona nodaļa. Nenoliedzami, ka ar šīm kompensācijas zemēm lepoties nevaram. Tāpat kā jebkurai citai pilsētai mums to nepietiek, bet kompensācijas apjomi ir lieli. Meklējam ārpus pilsētas un arī tur, kur paliek neizmantotas platības.

— Valmiera pazīstama kā rūpnieciski attīstīta pilsēta. Kāda ir perspektīva šai nozarei?

— Grūti pateikt. Pie ģenerālplāna esam mazāk strādājuši, mazāk izpētījuši. Nenoliedzami, ka tā pārspīlētā rūpniecība ir saplakusi. Mums kādreiz bija nepamatoti daudz rūpniecības zonas – pat piecas sešas. Dienvidrūpniecības zonā aiz dzelzceļa ir uzņēmumi, kas saistīti ar šo nozari. Ziemeļrūpniecības zonā atradās dažādi celtniecības uzņēmumi — pārvietojamā mehanizētā kolonna, meliorācijas pārvalde u.c. Patlaban šī zona nedzīvo aktīvu dzīvi. Meliorācija pajukusi, 43. celtniecības pārvalde tikpat kā nav jūtama, mazu darba apjomu pilda “Vidzemes celtnieks”. Tāpēc daudzas ēkas stāv tukšas. Jādomā, kā uzņēmumus pārprofilēt. Zīmīgi, ka jaunais Mēbeļu kombināts, kas sāka ar tādu vērienu attīstīties, uzcēla jaunu katlu māju, administrācijas ēku, dzīvojamās mājas strādniekiem, tagad atgriezies vecajos korpusos un samierinās ar līdzšinējo teritoriju, kas atrodas nepateicīgā vietā – Gaujas kreisajā krastā. Uzņēmumā uzskata, ka ražošanai liekas platības nav nepieciešamas. Līdzīga situācija ir Lauktehnikai. Tās ēkās iemitinājušās dažādas organizācijas. Domājams, ka savu teritoriju nepaplašinās arī Valmieras Stiklšķiedras rūpnīca. Ārvalstu partneri plānojuši vairāk līdzekļu ieguldīt tehnoloģijas attīstībai, iegādājoties jaunas ražošanas iekārtas.

— Kādi ir Valmieras pilsētas nākotnes meti?

— Kā jau reģiona centram mums ir raksturīgi, ka šeit sanāk kopā ļoti daudzi transporta mezgli, ir cieša saistība ar Igauniju. Plānojot turpmāko attīstību, to ir jāņem vērā. Jādomā, vai pilsēta būs tūrisma centrs vai ne.Ar rūpniecību jābūt uzmanīgiem, jo grūti prognozēt ievērojamu izaugsmi. Uz rūpniecības pilsētas titulu mēs nevaram pretendēt, jo galvenokārt pie mums ir attīstītas pārstrādājošās nozares. Tiklīdz jūnijā vai jūlijā mēs sāksim izstrādāt pilsētas ģenerālplānu, tad noteikti būtu jāzina šos galvenos attīstības virzienus. Pilsētas jaunajai Domei būs nopietni jāpārdomā attīstības koncepcija.

Ingrīda Rumbēna,

”LV” nozares redaktore

Andris Skalītis.

Foto: Aleksejs Koziņecs

Viens no Valmieras centra transportshēmas variantiem

Valmiera