pirms notikuma

Ar tūkstošreizes sūtību, svētību un būtību

Šovakar Latvijas Universitātes Lielajā aulā — mūsdienām neikdienišķs notikums: savu tūkstošo koncertu svinēs plaši pazīstamais vīru koris “Tēvzeme” Maestro Haralda Medņa, divkārtējā Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera virsvadībā

Par sevi un tikai par sevi

Mūsu koru dzīvē esmu bijis melnstrādnieks. Kad pēc kara atjaunojās normāla ikdienas dzīve, cilvēki, izslāpuši pēc kaut kā cita, no izmisuma un varmācības, sāka dziedāt Latvijas malu malās. Pirmie pēckara Dziesmu svētki 1948.gadā, kuriem mans pienākums bija sagatavot Rīgas toreizējā Kirova rajona un Rīgas rajona korus, izvērtās par tautas gaidītiem un ļoti skanīgiem svētkiem. Nākamie — XI Dziesmu svētki 1950.gadā gan attieksmē, gan repertuāra izvēlē jau bija daudz atšķirīgāki, daudznāciju mūzikas un ideoloģijas ietekmēti.

Pēc kara nebija ne mācītu diriģentu, ne arī pašiem kādu iemaņu. Kaut kur kādā Latvijas nostūrī kāds korītis dikti grib dziedāt, bet, ieskatījies Dziesmu svētku repertuārā, redz, ka dažas dziesmiņas ir tāds rieksts, ko nevar pārkost. Ko iesākt? Jāsauc palīgā Mednis. Un aizrāva mani projām kā likts. Sieva atceras, ka vai ik pārvakarus, pārnākot no darba, viņu sagaidīja zīmīte: “Esmu aizbraucis tur un tur. Mājās būšu vēlu vai arī šovakar vispār nebūšu”. Taču es panācu, ka lauku kori tās dziesmiņas spēja izdziedāt. Apmēram 50 gadus strādāju ar Rīgas rajona koriem, desmit gadus palīdzēju celt Valkas rajona koru māksliniecisko līmeni. Braucu uz koru kopmēģinājumiem, pildīju virsdiriģenta pienākumus rajona dziesmu svētkos, J.Cimzes piemiņas svētkos. Par tautas mākslinieku dziedātāji mani dēvēja jau no paša sākuma, lai gan oficiālo Tautas mākslinieka nosaukumu man piešķīra tikai 1977.gadā.

Sākot no XI līdz XXI Dziesmu svētkiem, man ir bijis gods būt vienam no svētku virsdiriģentiem. Kopš tiem laikiem visās Latvijas malās man ir draugi, sekotāji un domubiedri.

1950. un 1951.gadā manis vadītais Latvijas skolotāju koris “Skaņupe” un Tallinas izglītības darbinieku koris sarīkoja draudzības koncertus Rīgā un Tallinā, gadu vēlāk notika Viļņas skolotāju kora un “Skaņupes” draudzības koncerti Rīgā un Viļņā. Sekoja LVU studentu jauktā un vīru kora vieskoncerti Tartu. Līdz ar šiem koncertiem dzima ideja visu Baltijas valstu studentu koru sadarbībai. Igaunijas vecākā kora “Vanemuine” un Tartu universitātes kora diriģentam Rihardam Ritsingam un man radās ideja par vispārējiem studentu koru svētkiem, un 1956.gadā notika Baltijas valstu studentu pirmie Dziesmu svētki “Gaudeamus”.

Mūsu ģimenē nekad nav bijis normāls režīms — regulāras pusdienas, vakariņas; sestdienās, svētdienās iet izklaidēties. Mēs savā dzīvē neesam ne kārtīgi ēduši, ne gulējuši. Laiku pa laikam mani kāds pārsteidza, ka es to gabaliņu no Konservatorijas līdz Operai skrēju, savu pusdienu sviestmaizi ēzdams. Tā kā visi latvieši mani pazina jau senus gadus, lai nebūtu lieku runu, tajos laikos, kad bija grūti ar pārtiku, sieva smējās: “Desu nu gan tu pa ceļam neēd!”

Sieva strādāja Latvijas ZA Mikrobioloģijas institūtā, kas atradās Kleistos. Viņa cēlās sešos no rīta un uz darbu devās reizēm raspuskā, bet visbiežāk kājām. Es paliku guļot. Sieva atgriezās vēlā pēcpusdienā, kad es jau biju pie saviem koriem vai mēģinājumā Operā. Vakaros — koncerti un izrādes. Mājās pārrados pusnaktī. Un pa vidam es vēl studēju — man taču ir trīs augstākās izglītības. Vai sieva bija ar mieru dzīvot tādu dzīvi? Jā, viņa to pat veicināja un pati arī dziedāja manos koros — lai mēs, latvieši, vēl turētos. Toties tagad sieva neļauj nokrist matam no manas galvas.

Man bija brīnišķīga bērnība un skaista jaunība, bet vissmagākais likteņstāsts ir pēdējie 50 gadi. Par to — citreiz.

Manā pagastā bija viena zvērināta nodevēja, muižkunga ārlaulības bērns. Pirmajā karā cara laikā viņa bija žēlsirdīgā māsa, bet kalpoja visiem pēc kārtas. Ulmaņa laikā viņa visus apsūdzēja par komunistiem, komunistu laikā — par fašistiem, vācu laikā — par komunistiem. Pateicoties viņai, daudzi manas puses ļaudis tika iznīcināti vai nokļuva Sibīrijā. Lielo deportāciju laikā viņas mēle arī mani bija skārusi, bet labi cilvēki laikus brīdināja: ja varu, lai uz kādu laiku pazūdu. Arī manai mātei pēc kara draudēja izvešana, tādēļ es naktī slepeni no Rīgas ierados pie pagasta priekšnieces un jautāju: “Manai mātei ir jau pāri septiņdesmit gadiem, vai tiešām viņa jums vajadzīga?” Pagasta priekšniece, savulaik mācījusies skolā pie mana tēva, paskatījās uz mani, uzšķīra kladi, ar treknu zīmuli izsvītroja mātes vārdu un noteica: “Bet tu pats pazūdi ar pirmo vilcienu!”

Mans prieks un mana laime ir bijusi saskarsme ar koriem visā Latvijā, ar lielajiem Dziesmusvētkiem

Teksts — pēc Maestro Haralda Medņa atcerēm viņa dzīves pirmajā posmā

Foto: Aivars Vegners,

vīru kora “Tēvzeme” arhīvs

un Arnis Blumbergs, “LV”

Ar Haraldu Medni un viņa dzīvesbiedri Kseniju LU profesors Jānis Porietis

Patiesi unikāla tikšanās: divi Maestro — igauņu Gustavs Ernesakss un latviešu Haralds Mednis

Joprojām jaunais Haralds Mednis latviešu ceturto Vispārējo dziesmu svētku atcerē Jelgavā 1995.gada vasarā

Nešaubīgi Jelgava, 1995.gads ar daudzu gadu līdzgaitnieci Kseniju

Daudzkārt cildinātā Latvijas vīru kora “Tēvzeme” pašreizējā dalībnieku kopa ar diriģentiem Andreju Jansonu un Gati Langenfeldu un koncertmeistari Guntu Sproģi (priekšplānā) , gaidot tūkstošo reizi, lai šovakar Universitātes aulā tiktos ar saviem klausītājiem

Latvijas vīru koru kārtējās tikšanās reizē, šoreiz Liepājā. Tādas tikšanās iespējas ir bijušas neskaitāmas, arī tālab, ka dziesmoto kopu priekšgalā ir bijuši tādi vīri

“Tēvzeme” savā kārtējā mūzikas atklāsmes brīdī, šoreiz Madonā, kas saistās ar Haralda Medņa jaunību un pieteikumu visai Latvijai