informācija. raksti

Kultūras politika Latvijā — savai un citu zināšanai

Latvija kā vienpadsmitā vai divpadsmitā no 44 valstīm, kas parakstījušas Eiropas kultūras konvenciju, gatavojas rudenī Eiropas Padomē Strasbūrā aizstāvēt savu ziņojumu par nacionālo kultūrpolitiku. Eiropas Padome šo programmu sāka jau 1985.gadā, un līdz šim savus ziņojumus sniegušas deviņas valstis — Francija, Zviedrija, Austrija, Nīderlande, Somija, Itālija, Igaunija, Krievija un Slovēnija. Aprīlī savu ziņojumu gatavojas aizstāvēt Bulgārija, oktobrī — Lietuva un Latvija.

Eiropas Padomes galvenais mērķis ir dot iespēju valstīm, kas piedalās šajā programmā, apzināties savus sasniegumus un kļūdas kultūrpolitikas īstenošanā, iegūt pilnīgu pārskatu par Eiropas valstu kultūras politiku un veicināt pieredzes apmaiņu. Latvijas Nacionālo ziņojumu par kultūrsituāciju valstī 1995. — 1996.gadā sagatavoja pētnieku grupa Latvijas Kultūras akadēmijas rektora Pētera Laķa vadībā.

Saskaņā ar programmas metodiku EP Kultūras sadarbības padomes sekretariāts pēc ziņojuma iztulkošanas angļu valodā ieceļ Eiropas ekspertu grupu piecu cilvēku sastāvā, ko vada EP Kultūras komitejas pārstāvis. Šie eksperti attiecīgajā valstī ierodas divas reizes uz vienu nedēļu. Latvijas kultūrpolitikas ziņojuma apspriešanai izveidotā ekspertu grupa Lielbritānijas reģionālās mākslas padomes direktora Kristofera Gordona ( Christopher Gordon ) vadībā savā pirmajā darba vizītē mūsu valstī uzturas no 16. līdz 23.martam. Grupā ir Kultūras institūta eksperte Doroteja Ilžuka ( Dorota Ilczuk ) no Polijas, Kuhmo Starptautiskā kamermūzikas festivāla izpilddirektore Tūliki Karjalainena ( Tuuliki Karjalainen ) no Somijas, neatkarīgais eksperts Karls Johans Klēbergs ( Karl–Johan Kleberg ) no Zviedrijas un Eiropas Mākslas un kultūras mantojuma padomes viceprezidente Hilde Toihesa ( Hilde Teuchies ) no Beļģijas. Kopā ar ekspertu grupu Rīgā uzturas EP programmas vadītāja Ritva Mičela ( Ritva Mitchel ), kas pērn 20. — 21.novembrī piedalījās Rīgā sarīkotajā starptautiskajā konferencē par kultūrpolitiku Baltijas valstīs un ir jau krietni sekmējusi mūsu Nacionālā ziņojuma tapšanu. 17.martā viesi tikās ar ziņojuma autoriem un 18.martā piedalījās preses konferencē, kurā žurnālisti tika iepazīstināti ar Latvijas Nacionālo ziņojumu.

Saskaņā ar Eiropas Padomes programmu nacionālajos ziņojumos īpaša uzmanība jāpievērš trim sfērām: kultūrpolitika radošās darbības atbalstīšanai, mākslas un kultūras finansēšanai, kultūras demokratizācijai un decentralizācijai un visu iedzīvotāju grupu maksimālai līdzdalībai kultūras dzīvē.

Latvijas Nacionālais ziņojums ir solīda 200 lappušu grāmata, pagaidām gan vēl neiesieta, ar kuru varēs iepazīties visplašākā sabiedrība. Pēc aizstāvēšanas Eiropas Padomē tā būs pieejama arī visu dalībvalstu bibliotēkās.

Plašais materiāls izkārtots 17 nodaļās. Nodaļu par Latvijas kultūrsituācijas attīstību 20.gadsimtā izstrādājis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Autors aplūkojis kultūras stāvokli gadsimta sākumā, kad Latvija vēl bija cariskās Krievijas sastāvā, pirmajos 20 neatkarības gados, Otrā pasaules kara laikā un padomju okupācijas gados. Atsevišķā nodaļā sniegts īss pārskats par ekonomiskajām, politiskajām un sociālajām pārmaiņām valstī pēc 1988. gada. Ziņojumā sniegts vispārējs pārskats par kultūrpolitikas likumdošanu, skatīta kultūratbildība dažādos līmeņos — Saeimā, Kultūras ministrijā, citās ministrijās un pašvaldībās, aplūkota kultūras finansēšanas struktūra un apjoms, raksturota kultūrizglītības piramīda un sabiedrības līdzdalība kultūras apritē, kā arī analizēta kultūrvērtību vieta sabiedrisko vērtību hierarhijā. Sniegts ieskats minoritāšu kultūras attīstībā un starptautiskajos kultūras sakaros.

Ziņojuma beigās izteikti secinājumi un vispārinājumi, kā arī pieņēmumi par iespējamām vēlamām izmaiņām kultūrpolitikā. Te izteikts arī atzinums, ka Latvijas kultūrpolitikas jomā līdz šim nav notikuši teorētiski pētījumi. Kultūrpolitika Latvijā kā neatkarīgā valstī vēl tikai veidojas. Kultūrpolitikai trūskt tādas stratēģiskas virzības, kas pietiekami reāli noteiktu arī taktiskos lēmumus. Visai nevienmērīgi notiek kultūras procesa pārvaldes decentralizācija, ne visas pašvaldības ir gatavas uzņemties savu daļu kultūrizglītības.

Kā uzsvēra kultūras ministrs Rihards Pīks, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Viktors Avotiņš un citi preses konferences dalībnieki, šis ziņojumus nav ne lūgumraksts, ne sūdzība Eiropas Padomei, tas ir dokuments, kas visvairāk vajadzīgs mums pašiem — situācijas apzināšanai un nākotnes prognozēšanai. Tā nebūs burvju nūjiņa, kas atrisinās mūsu problēmas. Bet šis ziņojums darīs mūs pazīstamus citām valstīm, sekmēs savstarpēju bagātināšanos.

Imanta Ziedoņa pētījums par latviešu nacionālās kultūras identitātes problēmām, kas iekļauts Nacionālajā ziņojumā, izraisīja dzīvu rezonansi rudenī notikušajā konferencē par kultūras politiku Baltijas valstīs. Ar dzejnieka laipnu atļauju piedāvājam šo eseju mūsu lasītājiem.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Imants Ziedonis

“Latviešu nacionālās kultūras identitāte”

Bezrobežu vēju robežas

Latviešu kultūras cilvēki

Imants Ziedonis un Ausma Kantāne

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

I. Vienošanās par mazo struktūrvienību jēgu un likteni

Nodaļa no Latvijas nacionālā ziņojuma Eiropas Padomei

Vārds “kultūra” sākotnēji latviešu valodā (cultura) nozīmē kopšanu , uzlabošanu un uzlabojumu . Šis vārds tātad uzrāda uz zināmu pilnības pakāpi . Tātad arī uz vērtību vērtību.

Runājot par savas, latviešu tautas, kultūras identitāti un tās iespējamo dialogu ar citu tautu kultūrām, gribas paturēt tieši šo sākotnējo nozīmi. Labākai saprotamībai. Kultūra ir uzlabojumu kopums, ko kāda tauta (cilvēce, nācija, korporācija) ir veikusi un savākusi savā evolucionēšanas gaitā. Tādā nozīmē tiek minētas visas senās — sumeriešu, krētiešu, ēģiptiešu, inku, acteku, grieķu un romiešu — kultūras. Kultūras mērķis ir laimīga cilvēku sabiedrība.

Visi uzlabojumi cilvēka dzīvē ir viņa gara darbības sekas. Liela daļa šīs darbības ir virzīta uz materiālas dabas uzlabojumiem , uz tehnoloģijas pilnveidošanu, to tad mēdz apzīmēt par materiālo kultūru. Pārējo daļu, kurai nav tik izteikta materiālas dabas mērķa, bet kas savus uzlabojumus veic garīgajā dzīvē, sauc par garīgo kultūru.

Šajā uzlabojumu procesā kultūru integrēšanos var nosaukt par procesu procesu. Tā ir savstarpēja uzlabošanās gaita. Tā vajadzētu būt. Mēs ceram un ticam, ja jau mēs uz to ejam.

Vienošanās, pirmkārt, ir stratēģiska: Eiropas Savienības dalībvalstis vienojušās kopīgā izpratnē, ka jaunā sistēma patur sevī mazas struktūrvienības neuzsūktas, neizkausētas muzicētā interešu kopmasā. Jo uz to māca kaut vai elementārais materiālu pretestības likums: koka latiņa, salīdzinot ar tās pašas koksnes un tāda paša biezuma sērkociņu kastīti, ir pārlaužama, bet sērkociņu kastīte ir nepārlaužama. Visas ģeovēsturiskās valstu apvienības ir sabrukušas un iznīkušas tikai viena cēloņa dēļ: tās nav saglabājušas, vieglprātīgi uzsūkušas sevī un asimilējušas sīkās struktūrvienības, tā grēkodamas pret vienu no būtiskajām “stipruma formulām”.

Tikko tiek panākta stratēģiskā vienošanās par struktūrpolitiku, rodas savstarpēja uzticēšanās. Pārliecība, ka “mazās uzlabošanās” var dot “kopu uzlabošanos”. Kādas tautas (nācijas) kultūra, kas līdz tam ir jutusi pašpietiekamību un izpratusi sevi kā pašnoteikšanos un norobežošanos zināmā īpatnībā sevī, jūt aicinājumu iziet un “ uzlaboties pasaulē”.

Latviešu dzejas klasiķim un filosofam Jānim Rainim ir tādas ģeniālas rindas: “Lielā dabas bezgalībā sīkā čaulā izbrauc dvēsele...”

Politiskā valodā runājot, šī doma šodien izskan kā vēlme un kā prasība palielināt mazo valstu lomu Eiropas stratēģiskajās struktūrās. Par to 1994.gadā runāja Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis no ANO tribīnes. Uz to pašu pastāvēja jau 1948.gadā zinātnieks publicists un Latvijas vēstnieks Itālijā Arnolds Spekke. Viņa tēze: “ Nāk laiks, kad pie vārda un jauna radīšanas prieka nākušas un nāk tās tautiņas un tautas, kuras agrākie varenie un gudrie vai nu vienkārši ignorēja vai, kāda vēlo gadu simtu Romas imperatora uzskatus izteicot, apzīmēja par “cilvēces papildu sektoru”, kas pie gadījuma tomēr arī esot — pie gadījuma — jāņem vērā. ” Arnolds Spekke vārdos licis uzdevumu — lai notiktu mazo nāciju kultūru pētniecība (to skaitā latviešu), jo tām ir “citāda veida savstarpējās iespaidošanās zīmējums, cits paaudžu nesto uzskatu secības ritums nekā dažā labā citā Eiropas tautā”. Tam (šim savpatajam ritumam) vajag dot iespēju redzami un vispārībai vajadzīgi izdalīties no pasaulmilzīgās iepītības un juceklīgas sajauktības.

Tā ir šobrīd dežurējoša doma visos sabiedrības līmeņos. 1993.gadā Romas pāvests filosofiski novērtēja tautu devumu, teikdams, ka tauta ir kaut kas tāds, “kurai kopēja labuma pēc piemīt sava autonomija”. Līdzīgā kārtā no cilvēka vērtības veidojas sabiedrības vērtība.

Bet Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks par tautu lomu Viseiropas struktūrā saka: “ Mūsu tautas mantojušas senas un bagātas kultūras un valodas. Šai dažādībai piemīt daudzas priekšrocības: caur dialogu un viedokļu apmaiņu tās stimulēs savstarpējos sakarus. ”

Mani šobrīd interesē manas tautas izdzīvošanas garantijas. Pirmkārt, cik saprotošu izlīdzinājumu pasaules tautu kopums piedāvā latviešu tautai. Otrkārt, kādu balansu latviešu nācijai paredz pasaules valstis . Treškārt, kādā izlīdzinājumā un nolīgumā latviešu etniskās nācijas un politiskās nācijas vietu un lomu redz pasaules gaišākie prāti, personības , redzamākie humānisti. (Numerācija var būt arī citāda.) Latvieši dzīvo Austrumu un Rietumu sadurē — gan politiski, gan demogrāfiski, gan filosofiski difūzā cilvēktelpā, kurā visi šie spēki vērtējumus un spriedumus par mūsu tautu izsaka samērā diplomātiski izvairīgi. Uz to var paļauties, bet var arī nepaļauties. Mūsu vēsturiskā pieredze ir mācījusi mums būt piesardzīgiem, jo latviešu tauta ir novesta demogrāfiski kritiskā situācijā. Simtiem tūkstošu nevainīgu cilvēku deportācijas uz Sibīriju padomju asimilācijas politikas gados, turīgāko latviešu došanās bēgļu gaitās uz Rietumiem, visu turīgo saimniecību iznīcināšana piespiedu kolektivizācijā, spēcīgākās jaunatnes izskaušana okupācijas armiju obligātajā dienestā — tas viss būtiski ir iznīcinājis latviešu vidusšķiru. Protams, ka tas viss tika darīts okupantiskā mērķtiecībā, pēc tam, paradoksāli, ka “ Latvijas valsts un tautas identitātes sistemātiska iznīcināšana sākās brīdī, kad citur pasaulē līksmoja par nacisma sakāvi, tāpēc Latvijas zeme un tauta ir abu režīmu — nacisma un komunisma — upuris”. To ir teicis valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš arī atgādināja, ka neviena cita zeme Otrajā pasaules karā nav zaudējusi gandrīz 40% pamatiedzīvotāju, nevienā citā Eiropas valstī pēckara laikā rusifikācijas rezultātā pamatiedzīvotāji nav kļuvuši par minoritāti septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Un šajā tautiski retinātajā cilvēktelpā, sava veida “brīvajā nišā” nu šodien strauji, blīvi un brīvi ienāk jauni demogrāfiski — pa lielākai daļai rusofiliski spēki, kas jebkuriem demagoģiskiem līdzekļiem pieprasa neko citu kā tieši politiskās tiesības, veikli maskēdamies aiz cilvēktiesību eiropeiskajiem postulātiem, lai jau varbūt pavisam tuvā nākotnē noteiktu valstisko toni Latvijā, iespējamā Krievijas satelītvalstī. Tas viss jāņem vērā, pirms runāt par Latvijas kultūras identitāti. Kultūra kā nācijas pašapziņas kvalitāte var justies droša tikai politiski garantētā telpā.

Taču Latvijas kultūra šodien nedzīvo žēlabu dzīvi. Neskatoties uz to, ka pasaulē notiek diezgan intensīva tautisko vērtību “izskalošana”, kam ir savi objektīvie cēloņi: pasaulē vispār pastiprinājusies efemērā dzīves izjūta; sakāpināta entropijas apziņa; augošs plurālisms, bezmēra relatīvisms un anarhisms; arī sektantisms Dieva meklējumos. Arī Latvijas sabiedrības filosofiskā nesagatavotība (pēc ilgajiem padomju dezorientācijas gadiem) brīvi un blīvi ienākošajā jaunas informācijas straumē. Šī speciāli plānotā vide, dabiski, veicina pašmājās arī nacionālu nihilismu — notiek nacionālo vērtību diskreditācija. Turklāt Eiropas Savienības idejā steidzinātie procesi nereti pielaiž metodisku kļūdu, proti, apzināti (demagoģiski) vai neapzināti (aiz paviršības) idejas izvedumā (kas klasiski sastāv no trim secīgiem blokiem — provokatīvā, informatīvā un orientējošā) neievēro pēctecību un izlaiž pašu galveno līmeni — informāciju. Praktiski tas izskatās tā: tiek ieinteresēta pasaules sabiedrība koptautu jaunai kulturālai esībai un, nemaz nedodot nacionālo kultūras vērtību analīzi (tātad — informāciju) un neradot šo vērtību kopējo bagātinātspējīgo kultūrvērtību banku, uzreiz tiek veikta jau orientācija (piem., par ābolu standarkrāsu Viseiropas Ziemassvētku tirgū u. tml.; par Latvijas daudzveidīgās dabas standartizēšanu atbilstoši Eiropas masu tūrisma šabloniskajai gaumei u.tml.). Politiķim vai pafilosofētājam jau viegli atkārtot vārdus “vispārcilvēcīgs”, “laikmetīgs”, “integrācija”, ja viņš pats īsti neapjēdz, kas ar šiem abstraktajiem jēdzieniem saistās konkrētā tautu eksistencē.

Atsevišķais, vietējais nacionālais nihilisms izpaužas līdzīgi: ierosinātas uz Eiropas Savienību, tautas jau orientē sevi uz izdzīvošanu tās vērtību pārpilnībā, aizmirsdamas veidot savu pienesuma bildi, neiedibina savu nacionālo vērtību kontus kopu vērtību bankā.

Pēc visa šeit minētā es uzdrošinos visiem daudzajiem kultūras skaidrojumiem pievienot vēl šo: kultūra ir pašapziņas kvalitāte. Un tikai kā pašapziņas kvalitāte tā var bagātināt citas kultūras.

II. Pasakāmā vai nepasakāmā identitāte? Vērtību pieejamība

Vēl paliek jautājums: cik nacionālā kultūras identitāte ir pasakāma, nosaucama. Ja, raugi, pareizi ir teikts, ka nacionālā identitāte savā lielākajā vai noteicošajā daļā ir iracionāla, metafiziska un netverama.

Es esmu dzejnieks un ļoti labi zinu, ka dzejoļi nedzejas valodā nav pārtulkojami nedz noformulējami nevienā recenzijā savā pilnībā. Nepasakāma (“un visiem likumiem tā pāri iet”), un neviens mīlestības dzejolis nevar izteikt to, kas strāvo divu cilvēku medusmēnesī. Arī tas nav pasakāms, ko jūt ticīgais Dieva atklāsmē. Tas ir Lielā Viena stāvoklis, lielais nedalāmais, esamības mīkla, saucat to, kā gribat. Bet tai pašā laikā mīlestībai ir savas skolas un savas mīlestības mācības. Un tās ir pateiktas un pasakāmas. Tās ir bībelisko baušļu regulās. Mēs dzīvojam tveramajā pasaulē (arī, arī!), mēs dzīvojam konvenciju un normu pasaulē, vienošanās pasaulē. Tāpēc pastāv likumības un to formulējumi, un, kamēr pastāv cilvēce un sabiedrība, ir un būs šīs regulas. Tādas ir arī nacionālajā kultūras identitātē, tās ir apzināmas, izvērtējamas un lietā liekamas. Tās nezinot, mēs savā nevērībā un paviršībā grēkojam pret evolucionāro īstenību. Garīgās darbības līdz zināmam tveramības līmenim ir reģistrējamas. Ir svarīgi, lai mēs saskaņotu savus jēdzienus, savus nojēgumus un savus priekšstatus. Lai zinātu, par ko iestāties, ar ko draudzēties un ar ko šai pasaulē un dzīvē laimīgiem justies. Šodien transkontinentālās atvērtības, globālo iespēju laikmetā katras tautas kultūrai ir jābūt gatavai sevi pieteikt ieraugāmu, nolasāmu, vajadzīgu un kādā noteiktā veidā arī “dabūjamu”, “piesavināmu”, iegūstamu un apgūstamu. Un tas nozīmē, ka nacionālajām vērtībām ar kādu būtisku (vismaz) daļu ir jāparādās starptautu apritē tulkotām, nosauktām un iezīmētām — ieraugāmi un sadzirdami. Valodiskā vai citā zīmju sistēmā.

Savpatnība.

Kultūras slēgtākie

un atvērtākie riņķi

Tautai piemīt dzīvotspēja, un to nosaka mantiskā, sabiedriskā un garīgā labklājība. Prevalējot pirmajām divām, mēs demonstrējam savu civilizācijas spēju. Uzsverot otro divu nozīmību, mēs parasti runājam par kultūru. Gan civilizācijas, gan kultūras laukā nācijai pieder gan ģenuīvākas, savējākas, savpatākas, oriģinālākas vērtības, gan integrētākas, internacionalizētākas, refleksīvākas vērtības. Nosacīti var runāt par vismaz divām dialoģizējamo vērtību kārtām vai riņķiem: par vērtībām, kas unikālas, savpatnas, un par vērtībām, kas ir radušās jau starptautu dialogā. Varētu pat teikt “monologās” un “dialogās” vērtības. Raksturojumi un formulējumi šīm divām kārtām var būt dažādi: eksaktāki un figurālāki, galu galā galīgi noformulējami šie lielākas vai mazākas integrācijas riņķi nebūs tik un tā. Taču likt ieraudzīt šīs katras tautas vērtības un dot apgūt evolucionējošai sabiedrībai — nepieciešami. Jo, raugi, parasti pieņemts runāt tikai par Eiropas Ūnijas četrām lielajām brīvībām: kapitāla brīvu cirkulāciju, muitas neapgrūtinātu ražojumu cirkulāciju, brīvu pakalpojumu plūsmu, darba spēka brīvu plūsmu. Bet ļoti margināli runāts par Eiropas kultūrpolitisko nākotni.

Ne vienmēr kultūras savpatākās vērtības nāk no arhaiskiem kultūrslāņiem, kā bieži pieņemts domāt. Tāpat kā ne vienmēr integrētākās vērtības ir pašas jaunlaicīgākās. Piemēram, viena no Latvijas savpatības zīmēm ir baltais stārķis. To liecina cilvēku cieņa pret šo putnu, rūpe un palīdzība ligzdu vietu veidošanā, neiedomājamā varbūtība, ka šo balto putnu kāds uzdrošinātos vajāt vai pat nogalināt. Latvijas ainava nav iedomājama bez stārķu ligzdām kokos, elektrības stabos, ūdenstorņos un pat uz pamestu māju skursteņiem. Šī putna patikšana te dzīvot (Latvijā ir vislielākais stārķu ligzdošanas blīvums Eiropā) ir izskaidrojama ar Latvijas bioloģisko un ainavisko dažādību un ekoloģisko veselību. Laikā, kad Eiropas zaļā vide vienādojas un noplicinās, šis gudrais putns Latvijā ir atradis visatbilstošāko vietu savai dabiskajai patikšanai. Taču tas nebūt nenozīmē, ka baltā stārķa fenomens tik ieraugāms Latvijā bijis izsenis. Latvju tautasdziesmās, ko var uzskatīt arī par tautas dzīves enciklopēdiju, stārķa vārds līdzās citiem putniem gandrīz nemaz nav pieminēts. Tātad stārķu ligzdošanas blīvums kā Latvijas identitātes zīme ir vēsturiski jauna parādība. Savukārt ugunskrusta zīme, ko var uzskatīt par vienu no latviskā ornamenta pamatzīmēm, bet kura jaunākajā pasaules vēsturē tik pazīstama tieši tāpēc, ka to piesavināja fašistiskā ideoloģija, savu globālo pazīstamību nebūt nav guvusi jauno laiku politiskajā vēsturē, bet tā nāk no sensenu arhetipu ābeces mītiskā tālumā. Tadžikijā, Tamīra kalnos pie Afganistānas robežas, dzīvo Badadžanas tadžiki, kas Otrā pasaules kara sākumā, aicināti pieteikties brīvprātīgajos Padomju armijā, reģistrācijas punktos ieradās, āvušies savās adītajās, līdz ceļiem garajās zeķēs, kas bijušas ornamentētas ugunskrusta zīmēm, vīri tikuši tādēļ (vismaz) patriekti.

Savpatus simbols latviešiem ir tautas varonis Lāčplēsis. Nācis no pasaku arhetipās pasaules, taču aktualizēts un “galvenā varoņa” godā celts tikai pagājušajā gadsimtā, kad tas caur tautas brīvības censoņa rakstnieka Andreja Pumpura gribu un ģeopolitisku vajadzību kļuva par tautas varoņsimbolu eposā “Lāčplēsis”. Lāčplēsis, cilvēka un lāčumātes dēls, ir senās totēmiskās pasaules veidols. Viņam blakus stāv pasaku varonis Kurbads Ķēvesdēls, iespējams, sena daļa no pasaulpazīstamā kentaura mīta. Viņš ir mītiski sakņotāks par Lāčplēsi, šodien it kā vairāk pieņemams, modīgāks par Lāčplēsi, to šodien ekoloģiski apšaubāmo tipāžu, dzīvās radības plēsēju. Folkloras latviešiem šāda agresivitāte nemaz nav raksturīga. Folkloras cilvēks ir tolerants, panteistisks, dabā iet saudzīgs un saderīgs. Kādēļ tautai ievajadzējās varoni ar tādu mobilās vienības desantnieka ķērienu un varēšanu? Tautasdziesmās taču karavīra tēma skarta negribīgi un maz, pats skarbākais karavīra raksturojums ir dots vien dažā tautasdziesmu četrrindē:

“Pār kalniņu vēji pūta,

Putas grieza ezerā;

Bāleliņš karā jāja,

Sirdi slēdza akmenī.”

Latviešiem nav asinscīņu un nežēlību pilna folkloras laika varoņeposa, kādi ir daudzām tautām. Nav atriebšanas cildinājuma un vardarbības apoloģētikas. Tad no kura laika radusies šī vēlme pēc heroizētā spēkavīra, nežēlības cīņās pastāvēt un uzvarēt spējoša karavīra? Lāčplēsim lika piedzimt mūsu ģeopolitiskā apdraudētība. Andrejs Pumpurs, jauns dzejnieks un virsnieks Krievu—turku karā, ieraudzīja pasaules cīniņu vērienu un nesaudzību. Un uzrakstīja eposu “pēc pasaules līdzības” — ar tautas aizsargvaroni, tautas pašapziņas un spēka simbolu. 19.gadsimtā visnotaļ pār Centrālo un Austrumeiropu nāca nacionālā romantisma idejas. Stiprākie un gudrākie tautas apgaismības darbinieki līdzās pasaules tautu dižvaroņiem izvirzīja arī savējos. Latvijā, šai garus gadsimtus māktajā koloniālzemē, nacionālā pašapziņa bija tiktāl jau nobriedusi, lai jau formētu nacionālās pastāvēšanas spēkus. Un, tā kā pašapziņu guvušajai nācijai draudēja asimilācijas briesmas gan no Rietumiem, gan no Austrumiem — radās ģeopolitiskās