informācija. raksti

Imants Ziedonis

Turpinājums no 7.lpp.

“Latviešu nacionālās kultūras identitāte”

Turpmāk tas auga līdzi nācijas pastāvēšanas cīniņiem, un mūsu modernajā gadsimtā latviešu dzejnieks Jānis Rainis Lāčplēsi nostādīja jaunas problemātikas priekšā: “Mainies uz augšu!” un Lāčplēša diplomātiskajā korpusā ieveda intelektuālu figūru — Spīdolu (Atmirdzošo), kas lika un vēl tagad liek lielo un lēno kustību Lāčplēsi trūkties, mainīties un aktualizēties. Nav šaubu, ka tieši Spīdolai Lāčplēša duālā situācija jāskaidro neatlaidīgi arī šodien Eiropas Ūnijas ideju formā. Jo latviešu tautas demogrāfiskā pastāvēšana šobrīd ir apdraudēta varbūt vairāk kā vēl nekad. Bet varbūt pa šo laiku tautas kolektīvās apziņas dzīlēs aug jau kāds jauns, daudz modernāks personāžs — tautas gara spēka rosinātājs, ne tik sākotnēji raganīgs, kāda ir Lāčplēša uzkurinātāja un musinātāja Spīdola (viņa jau lielu daļu latviešu inteliģences gadsimtu mijā aizvilināja arī sociālisma mācībā, kas latviešu tautai atnesa daudz ļauna), ne tik dialektiski domājošs, bet jau jaunā pasaules izjūtā — tripolāri domājošs personāžs, kas, trialektiski iedibinājies, spēj celt uz trīsvienīgi vienotu darbību — materiālā, intelektuālā un dvēseliskā kopībā.

III. Kultūras identitāte — ir dzīvošana

dentitāte ir tāpatība. Tātad jābūt divām pusēm, ko salīdzināt. Un šīs divas puses ir — mūsu tagadne, pašreizējā esamība un mūsu priekšstati par to, mūsu konvencija, mūsu vienošanās. Mūsu kultūras identitāte ir tikai tajā, kas ir, kas dzīvo, grib dzīvot un plaukt. Tā eksistē un eksistēs arī bez mūsu formulējumiem. Taču tā plauks un bagātināsies, ja inteliģence, pirmkārt sociālo zinātņu un humanitāro disciplīnu gudrie, no augstā redzes punkta spēs pārredzēt abus kultūras riņķus vienu otrā: robežoto savkultūru un plūstošo, nenosakāmo robežu viskultūru. Ja gudrie inducēsies, deducēsies, integrēsies, apelēs, tendēs un transcendēs; dislocēs, iecistēs un radiēs, pragmatizēs, finansēs, nenodzers un nenoēdīs. Un ja šiem procesiem, vērtībām, modeļiem un metodēm vēl atradīs vajadzīgos vārdus — nosaukšanai. Saziņai.

Daudzas indentitātes pazīmes ir tik ikdienišķi pierastas, ka grūti pat iedomāties, ka tām ir kāda vērtība. Šodien mēs bez kādas aizdomāšanās saucam savus tautasbrāļus uzvārdos, no kuriem ļoti daudzi ir pamazināmā izteiksmē. Šī valodiskā īpatnība latviešiem piemīt vēl no folkloras laikiem. Nē, ne niecināmā nozīmē, bet mīļuma labad, cieņu un patikšanu apliecinot. Ozoliņš zemzarītis tautasdziesmās nav nekāds nieka stādiņš, bet ir apkārtmērā sešmetrīgs, septiņmetrīgs milzenis. Daugaviņa kā nekā ir Latvijas lielākā upe un ne kāds nebūt strautiņš. Tautasdziesmā saka “tēva novadiņš”, bet tie ir vairāki apriņķi kopā. Gandrīz vienmēr saka “dieviņš”, un nebūt ar to nedomā kādu mazu skulptūriņu, elkdieviņu vai suvenīriņu. Pat par savu dzērāju vīru sieva izsakās toleranti — “vīriņš”.

Es savam vīriņam

Priekšas kājas apkaustīju,

Lai tas zobus neizdauza,

Uz krodziņu tecēdams.

Redziet nu, pat krogs tiek dēvēts par krodziņu. Tās visas ir radībiņas, kas nāk no folkloristikas senatnes, no sākotnējas mīlīgas pasaules uztveres. Bet Latvijā vēl joprojām ir novadi (Kurzeme), kur līdz šai dienai cienījamus, savā apziņā pieņemtus, populārus cilvēkus sauc mīlināmos vārdos. Un tur nav nekā ironiska, ne niecināma. Kur jūs vēl pasaulē ministros un citur varas vīros atradīsiet tik daudz, pēc uzvārda vērtējot, maziņu vīriņu — Kalniņu, Lazdiņu, Bērziņu, Krastiņu. Latvijas olimpiskās komitejas smagais un ietekmīgais vīrs ir Baltiņš. Dižākie gleznotāji Purvītis, Kalniņš un Bērziņš. Valdošās avīzes redaktore — Sarmīte, lielākā literārā žurnāla redaktore — Mārīte, bet visstiprākā mūzikas kritiķe — Vizbulīte. Viņa Ekselenci Latvijas vēstnieku Krievijā dzejnieku Jāni Peteru tauta vēl joprojām sauc par Jānīti — no dzejiskās patikšanas gadiem, bet vēstnieci Somijā Annu Žīguri — par Anniņu. Bet tepat blakus ministri un frakciju vadītāji Saeimā — Putniņš, Celmiņš, Cimdiņš. Prasās pat jautāt — kur tādi te gadījušies? Taču tā nav tikai gramatiska kategorija. Tas ir liecinājums par domāšanas kvalitāti, par tautiskās identitātes dziļākajiem, iedzimtajiem līmeņiem. Katrā ziņā tas ir kaut kas no mīļuma filosofijas. Un zināt arī citur, ka kaut kur Baltijā pastāv tāda veida tautiska domāšana, ir laikam gan vērts.

1991.gadā notika Maskavas PSRS Zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūtā organizētā etnologu konference. Konferences dalībnieki uzsvēra Baltijas reģiona (mēs vēl toreiz viņu uzskatos bijām tomēr tikai Baltijas reģions, teritorija) iedzīvotāju augstāku politisko kultūru, nacionālās inteliģences lielāku briedumu un gatavību ietērpt nacionālās kustības skaidri formulētās programmās. PSRS sabiedrība bija spiesta to darīt. Tas bija tapis par neapstrīdamu faktu. Pēc 50 gadus ilga šovinistiska nolieguma. Savukārt jau minētais vēstnieks trīsdesmitajos gados Itālijā un emigrācijas politiķis pēc kara Amerikā Arnolds Spekke uzrāda vispārvaldošu pasaules attieksmi pret mazo nāciju kultūrām. “Venēcijas Penkluba kongresā dzirdēju mazākuma tautu literatūras raksturotas kā moins connues . Var saprast šo formulu, ņemot vērā lielās grūtības iedziļināties t.s. mazo tautu tradīcijās un viņu valodā, kas dažkārt ir tik senlaicīgi komplicēta, kā, piemēram, arī mūsējā. Bet galu galā mēs neesam tie, kas zaudējam. Ikviena mazāka tauta “ipsofacto” radīta lielākai piepūlei šai pasaulē, bet reizēm gadās arī tā, ka no nepieciešamības un grūtuma iznāk privilēģija.”

Te nu vietā pārfrazēt Raiņa jau šeit citētos vārdus: “Lielā pasaules bezgalībā sīkā čaulā izbrauc latviešu dvēsle... “Dvēs'le nezin, cik tā liela. Bet zinās vēl i nezināmo.” Lai kaut kas pastāstītu par šo latvisko nezināmo, latvisko x, manuprāt, jāsāk ar konkrētāk ieraugāmo, dabūjamo, dodamo un ņemamo, izjūtamo un izbaudāmo. Ar dzīvojamo. Kultūras identitāte ir dzīvošana. Un tikai. Vai tās būtu tradīcijas, kuras pilnībā vai daļēji dzīvo šodienā, vai mantotu lietu un formu, simbolu un ritumu pielietojums sadzīvē. Vai tās būtu mitoloģiskas, metafiziskas formulas, pēc kurām modernais cilvēks šodien jūt kādas ataviskas vai glābjošas nākotnes prasības, vai tās būtu klasiskās mākslas pārbaudītas vērtības vai modernu personību modernā jaunrade, — kultūras identitāte ir tik, cik tā ir šodienā.

Tāpēc šī raksta galvenā doma: gan vietējai, gan Viseiropas kultūrpolitikai jādara viss, lai katras tautas kultūrsavpatības taptu uzrādītas ieraugāmi , apmaiņas un savstarpējas bagātināšanās kvalitātē.

Skaists, ieraugāms piemērs ir Amerikā slavenā arhitekta Gunāra Birkerta modernās celtnes. Jautāts: “Do you feel something Latvian in yourself, in your way of thinking and activities?” Viņš atbildēja: “ I ' ve always felt I'm a Latvian architect... But it is not a feeling myself could identify . Otheres have named it “the Baltic flow”. The duty of an architect is to know his own history and culture and his personal genetic and ethnic origin. ”

Šis raksts ir tikai ierosas raksts, tā nav metodiska studija, taču ir virkne vērtību (bez jau iepriekš minētajām — Lāčplēša spējas pastāvēt un sargāt kultūru politiski duālistiskā vidē; tautasdziesmu mīlīguma izteiksmes deminutīvs; tautas koncentrēšanās spējas dziesmu svētku himniskumā; mazā tūrisma, ekoloģiskā tūrisma stārķu zemē), virkne citu vērtību, kas rodamas Latvijā (un tikai Latvijā) un spējīgas bagātināt Eiropas sabiedrību. Tas ir lielais ainavisko variāciju un kombināciju skaits katrā kilometrā, ceļojot pa Latviju, tie ir latviskie vasaras saulgriežu svētki Jāņi ar vienreizēji melodiskām Jāņu dziesmām un auglības kulta rituāliem, kas jau citu tautu “dionīsijās” rimušies. Tā ir latviešu paraša pavasarī uzturā lietot bērzu sulas un darināt no tām atspirdzinošus dzērienus vasaras karstumam. Tas ir grāmatniecības fenomens — milzīgie metieni (līdz 35 000 eksemplāru dzejas oriģinālgrāmatām 1,5 miljonu latviešu tautai). Tas ir koru fenomens (savs desmits pasaulslavenu koru — uzvarētāju pasaules koru festivālos — no tās pašas 1,5 miljonu tautas). Tā ir Eiropas tirgū gadsimtu mijā slavenā Rīgas priede , neizkonkurētā speciāla salaiduma būvpriede, kas koksnes pieauguma ziņā, pēc starptautisku zinātnieku atzinuma, pārspēj visas savas radinieces citās zemēs un kuras jau 18.gadsimtā tika izvestas no Rīgas ostas, no kā guvušas arī nosaukumu pinus rigensis. Tās ir Latvju Dainas — astoņi lieli sējumi ar latviešu tautasdziesmām, lakoniskām četrrindēm, kurās starp daudz ko citu var atrast ļoti būtiskas personības veidošanas formulas, noderīgas ne vēl šodien, bet tieši šodien. Viena no tām: personību veido četras komponentes, bet tikai visas neiztrūkstoši kopā — esi rosīgs, esi gudrs, esi skaists, esi spēcīgs! Pats iz sevis un savā cilvēka būtībā, neatkarīgi no apstākļiem, ne no kā. Šis Latvju Dainu masīvs laikam gan ir vienīgais pasaules kultūras vēsturē vēl starptautiskām studijām nenodotais un nepārtulkotais eposs, savdabīgs savā sanskritiskajā senumā un enciklopēdiskas informācijas šodienīgi aktuālā piedāvājumā.

Un, beidzot, tā ir pati sanskritiskās cilmes baltu valodnieciskā zara latviešu valoda ar jēdzieniski dziļām, senām filosofiski saskaņotām vārdu nozīmēm. Kaut vai vārds “raženais”, kas lietots kā kultūras cilvēka pavārds.

Smalki, māsiņ, maļam,

Balti drēbes velējam:

Negrib mūsu māmuliņa

Neraženi dzīvojam.

Neraženi — nekulturāli? Vārdu “raženais” grūti paturēt kādā citā vārdā. Spēcīgs, auglīgs, turīgs, bagāts, rezultatīvs, apvaldīts, noturīgs... Raženais un vadošais, simpatizējošais un palīdzošais princips.

Nav jēgas formulai “politiskā nācija”, ja tā neieņem sevī “etniskās nācijas” dotās bagātības. Politika nav politika, ja tai nav cilvēkvērtību izpratnes, nācija nav nācija, ja tā nesaredz un neciena Dieva dotās etniskās iniciācijas. Kas nebūt nu nekādā veidā nav pretrunā ar lielajiem futuroloģiskajiem uzdevumiem, tādiem kā gēnu inženierija, jūrā peldošas pilsētas, trīsdimensionālā televīzija, zīdaiņus apkalpojoši roboti, personas identifikācija ar gēnu kodu vai ar balsi, globāls pasaules informācijas tīkls u.t.j.pr., u.tml.

Daudz plašāks un cilvēkam, kas mācījies starpkultūru pasaulē, studijām patīkamāks ir aizgūto vērtību loks. Patīkamāks tāpēc, ka ērtāks, plašai starptautiskai auditorijai saprotamāks. Pamatjēdzieni ir jau klasiskajās skolu un studiju disciplīnās apgūti, vispārzināmi. Tie spēj pulcēt arī interesantu starptautisku kompāniju, tie bieži tiek iekļauti lielu konferenču dienaskārtībā, ir plaša literatūra — par tiem var spriest un reflektēt. Tie ir ērti un komunikabli. Tāpēc piesaista daudz plašākas pētnieku komandas. Piemēram, jūgendstils un tā reģionālās izpausmes. Pieņemts uzskatīt, ka Rīga ir ļoti pārliecinoša jūgendstila pilsēta. Sakarā ar Rīgas astoņsimtgadi šī ir kļuvusi par iecienītu konferenču tēmu. Arī eiropeiskā apstādījumu kultūra Latvijā, tā sauktā zaļā arhitektūra Rīgas parkos, ceļos, alejās un muižu apkārtnes ainavismā. Tāpat latviešu dziesmu svētku fenomens, kas nācis no Rietumu kultūrām, Latvijā (arī visā Baltijā) ieguvis Eiropā nepiedzīvotu vērienu (ar padsmitos tūkstošu lielu kopkori izcilu diriģentu vadībā). Šo kultūras savdabību sarakstu var turpināt, šīs ir tikai dažas ievērotas iezīmes. Bet šādu vērtību krājums ir iespaidīgs. Un tas ir norobežots.

Norobežots kā jūras līcis, kurā brauc un priecājas visas pasaules vindsērfisti krāsainām burām. Tas ir tieši tik norobežots kā straume okeānā, kurai tomēr ir dots pašai savs nosaukums. Kā brīze uz jūras un zemes līkloču saskares līnijas — saulrietā tāda, bet saullēktā jau citāda. Un ko mēs tik vienpusīgi runājam, ka viss, kas mums ir, ir atnests ar iespaidīgiem citkrastu vējiem! Ir vēji, kas raujas pasaulē arī no Latvijas un iespaido citurieni. Arī Latvijā rodas vēji.

Un mēs dzīvojam savu īpatnību robežās. Pat tad, ja tās ir bezrobežu vēju robežas.

I