RAKSTI. runas. referāti

Latviešu valoda — savā esamībā, vidē, kontekstos

Latviešu valoda kā dzīva valoda dzīvo savu dzīvo dzīvi. Pārmaiņas tajā notikušas un notiks, jo mainīšanās ir dzīvības pazīme. Bet mums jāveicina tikai tāda mainība, kas sekmē valodas saglabāšanos un attīstību. Šādas atziņas tika izteiktas Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latvijas Kultūras fonda rīkotajā konferencē “Latviešu valoda — esamība, vide, konteksti”, kas 14.martā notika Reiterna namā. Referēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes, Latviešu valodas institūta, Matemātikas un informātikas institūta un Informācijas tehnoloģijas institūta zinātnieki, savus viedokļus izteica žurnālisti un politiķi.

Sarunu ievadīja PBLA valdes locekles Ritas Drones un Latviešu valodas institūta direktora Jāņa Valdmaņa pārdomas par procesiem latviešu valodā un to ietekmi uz sabiedrību. Atis Kronvalds savā laikā mudināja inteliģenci apgūt valodniecības pamatus. Mūsu dienās šis aicinājums īpaši akūts ir skolā un masu saziņas līdzekļos. Tā ir bīstama alošanās, ka latviešiem pašiem sava valoda nav jāmācās. Kā uzsvēra Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas profesore Dace Markus, domājot par latviešu valodas pašreizējo stāvokli, pirmais, kas nāk prātā, ir nevērība. Angļu valoda kā spožas nākotnes garants šķiet svarīgāka par dzimtās valodas prasmi. Skolā par latviešu valodas prasmes un laba rokraksta izkopšanu rūpējas labi ja latviešu valodas stundās, visā pārējā laikā attieksme pret to ir pavirša un nevērīga. Runājot par latviešu valodu skolā un mācību grāmatās, apgāda “Zvaigzne ABC” galvenā redaktore Brigita Šiliņa atgādināja, ka latviešu valodai jākļūst par pilnvērtīgu saziņas līdzekli visiem Latvijas cilvēkiem, tātad lielāka uzmanība jāpievērš tās mācīšanai arī nelatviešu skolās. Jāapzinās, ka līdz šim latviešu valodu tajās mācīja kā nedzīvu valodu, kas nekur vēlāk nebūs vajadzīga. Vairāk jāizmanto pasaules pieredze, kas valodai palīdz kļūt par galveno integrācijas līdzekli. Mācot latviešu valodu latviešiem, bet jo vairāk sveštautiešiem, ļoti svarīga ir izteiksmes vienkāršība, skaidrība. Kā Zigmunds Skujiņš konstatējis savā “Jātniekā uz lodes”, latvietis neprot izsacīties vienkārši. Arī skolā nemāca vienkāršības skaistumu. Mācību grāmatu valoda palaikam ir neskaidra, pārgudra. Šo grāmatu un arī pašu skolotāju valoda sirgst ar daudzvārdību, samākslotību. Tikai domas nav, jēga pazudusi! Pilnīgi atzīstot valodas daudzpusīgu bagātību, Humbolta valdzinošo tēzi par valodu kā tautas garu un latviešu valodas lielo pašvērtību, kāda tai piemīt tāpat kā leišu valodai, kā vienīgajām dzīvām baltu valodām, nedrīkst noniecināt tās sazināšanās funkciju.

Vairāki referenti pievērsās problēmām, ko rada valodas pārcelšanās uz dzīvi datoru pasaulē. Daļa sabiedrības to uzskata par pašsaprotamu attīstības gaitu, daļa ir uztraukusies, bet ignorēt to vairs nav iespējams. Eiropas Savienības informātikas speciālisti paredz, ka nākotnē katram Eiropas pilsonim ar tehnisku līdzekļu palīdzību tiks nodrošināta iespēja runāt savā dzimtajā valodā un tikt saprastam jebkurā citā Eiropas valodā. Bet, lai nākotnē šīs tehniskās iespējas varētu izmantot, jau šodien jāveido šādas sistēmas latviešu valodā, arī “Internetā”.

Uz provokatorisko jautājumu “Vai 2097.gadā vēl runāsim latviski?” pārliecinoši apstiprinošu atbildi deva filozofijas doktore Aija Priedīte. Kaut gan literatūrzinātnieces disertācijas temats saistīts ar Kārļa Skalbes pasaku tēlainību, viņa specializējusies arī valodu intensīvā mācīšanā, strādājusi par latviešu valodas docetāju Hamburgas un Stokholmas universitātē. Tagad Aija Priedīte savas zināšanas un pieredzi liek lietā Latvijā. Tieši viņa optimistiski apgalvoja, ka latviešu valoda kā dzīva valoda dzīvo savu dzīvo dzīvi.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis sevi nosauca par piesardzīgu optimistu, apgalvojot, ka latviešu valodas nostiprināšanas ziņā visa likumdošana uzlabojas. Piemēram, valodas prasības iestrādātas arī Pārtikas likumā, kur noteikts prāvs sods, ja preces marķējums nav latviešu valodā. Pašlaik komisijā apspriež Valsts valodas likumu, jo kopš valodu likuma pieņemšanas notikušas būtiskas pārmaiņas. Īpaši rūpīgi tiek izvērtēti ar izglītību saistītie aspekti, jo izglītības sistēma ir svarīgākais instruments pret divkopu valsts veidošanos.

Uz raženu sadarbību valodniekus, literātus un informātikas speciālistus, pedagogus un visus, kam rūp latviešu valodas nākotne, aicināja ZA korespondētājlocekle Valentīna Skujiņa. Jau piektdien, 21.martā, Rīgas Latviešu biedrības namā notiks “Letonikas” konference par Ata Kronvalda devumu latviešu valodas bagātināšanā. Saruna par valodas jaunradi un kultūru turpinās.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Rita Drone, PBLA valdes locekle, ALA izglītības nozares vadītāja:

Lai kopjam valodu — tautas nākotnes pamatu

Kādēļ Pasaules brīvo latviešu apvienībai rūp latviešu valoda un tās nākotne? — Manuprāt, tādēļ, ka valodas nākotne ietveŗ sevī latviešu tautas nākotni.

PBLA kā organizāciju organizācija ir centusies un cenšas apvienot un pārstāvēt latviešus visās pasaules malās, pārstāvēt to tautas daļu, ko lielās XX gadsimta vētras izsēja tiešām pa visu pasauli, un kas pasaulē meklēja ceļu uz mājām. Meklēja ceļu atpakaļ tādēļ, ka jutās saistīti ar zemi un tautu, no kuŗas cēlušies, ar mājām, kuŗas bija bijuši spiesti pamest.

Izkaisītiem pasaulē, valoda mums ir bijusi kopējā saite, latviešu valodas prasme ir bijusi mūsu parole, mūsu sazināšanās un pazīšanās signāls, tā ir bijusi atslēga, kas atvērusi acis un sirdis pazīšanai un saprašanai to daudzo ļaužu starpā, kas citādi varbūt vienaldzīgi būtu pagājuši cits citam garām kādā Sidnejas ielā vai Ņujorkas pazemī.

Bet ne tikai saziņas un saprašanās līdzeklis — latviešu valoda ir nosacījusi arī piederību. Daloties savā valodā, mēs esam veidojuši zināmu noslēgtu sabiedrību, kuŗā tikai savējie, tikai pratēji var ienākt, kur tikai savējie jūtas kā mājās. Piederība savai grupai ir ļoti svarīga, lai cilvēks augtu un veidotos par sabiedrisku būtni. Šī piederības sajūta ir bijusi tā, kas devusi pamatu un spēku daļai ārzemēs izkaisīto latviešu bērnu ieaugt latviešu sabiedrībā un kļūt par latviešu tautas daļu. To man personīgi ir apliecinājuši vairāki mani skolnieki, arī mana meita.

Pasaulē izkaisītiem latviešiem pašu valoda ir bijusi un ir viņu garīgās mājas, kur patverties, lai izdzīvotu.

Par garīgām mājām valoda kļuva arī dzimtenē, kad bija zaudēta sava valsts — valodā, savās dziesmās, savā dzejā spīvi atspērušies, jūs spītējāt liktenim — un izdzīvojāt.

No tā izriet — tautas nākotnes pamata nosacījums ir sava valoda.

Bet valoda nozīmīga arī kā pašvērtība, kā manta, kas mūsu tautai Dieva uzticēta glabāšanai un kopšanai. No senajām baltu valodām tikai leišu un latviešu vēl saglabājušās cauri gadu simtiem, pārējās izkusušas tautu maisījumu katlā.

Salīdzināmās valodniecības laukā baltu valodas min kā retumu ar nozīmīgu zinātnisku vērtību. Vai mēs paši esam vienmēr piegājuši tām ar pienācīgu cieņu un mīlestību? Vai bez cieņas mēs neļausim tai aiziet pazušanas ceļu? Starp citu, viens no argumentiem, ko savā laikā pasaulē lietojām, cittautiešus pārliecinot par vajadzību latviešu tautai atkal ļaut brīvi veidot savu nākotni, tā ļaujot tai izdzīvot, bija arguments, ka, iznīkstot tautai, iznīks arī šī retā valoda, iznīks kāds “saudzējams eksemplārs”, un pasaule kļūs ir cilvēcīgi, ir zinātniski par tik daudz nabagāka. Pa laikam šis arguments tīri labi strādāja.

Bet kā ar mums pašiem?

Tā kā mūsu ir tik maz, tik ļoti maz palicis pasaulē, mēs nevaram nesajust pilnīgi personīgu atbildību par to, kā mēs gan kā indivīdi, gan tauta veidosim savu un savas valodas nākotni. Tādēļ es mudinu un ceru, ka mēs patiesi ieklausīsimies viens otrā un tiešām sadzirdēsim cits citu, bet arī, ka cauri visam, ko dzirdēsim, sajutīsim vajadzību un atradīsim iespējas kopīgi risināt tās problēmas, ko kā atsevišķi indivīdi vai atsevišķas interešu vai pārliecību grupas nespēsim veikt. Es arī ceru, ka šī konference būs tikai sākums tālākai mērķtiecīgai darbībai, kuŗā būtu jāiesaistās plašākai sabiedrībai.

Novēlu raženu darba cēlienu!

Uzruna, atklājot konferenci “Latviešu valoda — esamība, vide, konteksti” 1997.gada 14.martā

Maija Baltiņa, Dr.philol.:

Cilvēks valodas pasaulē

Valoda pie cilvēka ir vienmēr. Sarežģītāk, pat satraucoši ir tad, kad šī vienkāršā patiesība tiek izteikta jautājumu veidā: kas notiek valodā, kura ir ap mani? Kādas ir valodas iespējas? Kā turpmāk notiks mans kontakts ar valodu?

Par to, kā meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, arī ir mans priekšlasījums.

Novērtēdams izmaiņas kultūrvidē, cilvēks novērtē izjūtas, rīcību, attieksmes ar kultūrvidi, arī savas attieksmes ar valodu. Attieksmes cilvēks un valoda vai cilvēks valodas pasaulē aktualizējas gan kā izpētes lauks, gan kā realitāte. Lai izprastu pasauli, cilvēks pretstata sevi apkārtnei: cilvēks un daba ; cilvēks un gara pasaule ; cilvēks un informācijas pasaule . Lai izprastu sevi, cilvēks identificē sevi ar valodu: valoda un daba,valoda un gara pasaule, valoda un informācijas pasaule . Nozīmīga, pat satraucoša ir jaunā situācija — valoda un informātikas pasaule.

Īpatnību, ka šīs attieksmes tikai teorētiski pakļaujas zināmai hierarhijai un ka realitātē tās pastāv kā vienlaicīgs kopums, bieži vien nenovērtē. Tas rada neparedzētas problēmas. Jāņem vērā arī tas,ka laika gaitā vai, precīzāk, mainoties kultūras situācijai, mainās arī prioritātes šo atsevišķo attieksmju saturā, līdz ar to arī izpētē.Piemēram, Latvijas 20. un 30. gadu kultūras kontekstā iestrādātā un arī mūsdienās savu valdzinājumu vēl nezaudējusī V.Humbolta tēze, ka valoda ir tautas gara izpausme. Rietumu lingvistiskos pētījumos īsti vairs neiederas jau vairākus gadu desmitus, jo nesaskan ar mūsdienu civilizācijas virzību.

Raksturīgi tas, ka kultūrvides maiņā cilvēkā paspilgtinās gan optimisma, gan pesimisma izjūtas. Tā tas ir bijis izsenis, piemēram, R.Dekarta uzskats par pareizās metodes nozīmi problēmu atrisināšanā, par pareizās zinātnes nepieciešamību un mūsdienas raksturojošā izjūta par pasauli, kura ir “blīva no pretrunām” (P.Valerī). Nepabeigti meklējumi, to aptuvenība, pretrunīgu pazīmju maisījums — tas ir bijis vienmēr, protams, arī mūsdienās. Padziļinās izjūta, ka cilvēkam jādzīvo sistēmā, kuru viņam kļūst arvien grūtāk izprast; ka kultūrsituācijas maiņas radīto destruktīvo slodzi uz cilvēku un valodu nevarēs novērst; ka informācijas plūdi ir bīstami, jo tie rada jaunu iluzoru pasauli, kurā tiks ierauts cilvēks un līdz ar viņu arī valoda.

Meklēdams orientierus vai savas rīcības apliecinošus atzinumus, uz kuriem balstīties, cilvēks nonāk t.s. bīstamā optimisma stāvoklī tāpēc vien, ka neizprot notiekošā būtību. Pieņemdams, ka tradicionālā lingvistiskā paradigma (plašākā nozīmē) ir sevi izsmēlusi, jo patiesība par valodas dabu nav izzināta, un pieļaudams, ka tehnika (arī šī vārda plašākā nozīmē) ir visefektīvākais veids, kā izzināt valodas esības noslēpumu, cilvēks pieļauj arī domu, ka ar tehnikas palīdzību var pārvaldīt valodu. Cilvēks piemirst vai pat ignorē trauslo robežjoslu, kur saskaras valodas neizmērojamās iespējas un šo iespēju mērs. Kultūrvides maiņa provocē cilvēku un līdz ar viņu — valodu. Pretešķīgās izjūtās tiek pieņemta jaunā vide — informātikas pasaule —, kura turpmāk būs neatņemama cilvēka un viņa valodas dzīves telpa.

Cilvēka rīcība vai dzīve valodas pasaulē ir īpaša. Tā ir neatkarīga no viņa profesionālās orientācijas, tā vairāk ir saistīta ar viņa interesi par valodu. Būtiski tas, kā cilvēks tuvojas valodas pasaulei, — vai cilvēks jūt tieksmi tēlaini atveidot valodas esības noslēpumu, vai cenšas tam piekļūt, to skaidrojot, vai jūtas aicināts prognozēt un regulēt apslēpto valodā, vai vēlas grūti izskaidrojamo pārvērst par manipulācijas līdzekli. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc šādām dažāda rakstura aktivitātēm. Auditoriju atrod visi — meklētāji , kuri izzina, apcer, iztēlo; klasificētāji , kuri sistematizē, kārto, sarindo; prognozētāji , kuri regulē, ierobežo, paredz; manipulatori , kuri rada konjunktūru utt.

Jaunajā situācijā, kad sākusies cilvēka dzīve informācijas pasaulē, kad vairs nevar ignorēt informācijas pasaules klātbūtni, atbilstoši cilvēka interesēm un vēlmēm notiek kontakts ar valodu. Neizskaidrotais, noslēpumainais, neparedzētais kļūst apjaušams valodas paradoksos (G.Berelis) caur valodu, kā simboliskās realitātes pamatu, iespējams uzturēt spēkā pamatvērtības (M.Zālīte); jākoncentrējas uz informātikas pasaules vispusīgu izzināšanu, piemēram, apjaušot, kas ir virtuālā pasaule un kāda ir valoda tajā (P.Bankovskis);cik vien iespējams kritiskāk jāvērtē cilvēka un valodas iespējas informācijas pasaulē (V.Avotiņš); šobrīd ir situācija, kad visas cerības jāliek uz īstenības un fikcijas kārdinošo robežjoslu (K.Prūls).

Viena no blakusparādībām kultūrsituāciju maiņā (varbūt pat būtiska šīs situācijas pazīme) ir manipulācijas ar valodu, manipulācijas ar vēl neierasto, nepazīstamo valodā un kultūrvidē.

Ir vesels līdzekļu un darbības veidu kopums, kas ļauj manipulācijām ar valodu veiksmīgi iemājot kultūrvidē.Līdzekļi un veidi ir dažādi: klasiski un pārbaudīti; mazāk pazīstami, bet veiksmīgi; jauni un arī veiksmīgi. Piemēram, klasiskie manipulācijas instrumenti ir:

1) klišejas, štampi, standarti . Kultūrvides maiņās ļoti plašā diapazonā aktualizējas identitātes problēma. Identitātes jautājuma aktualizēšanai un uzturēšanai (gan problēmas aspektā, gan arī pēc būtības) ir nepieciešami noteiktas formas un satura klišejas un štampi valodā. Tie vienmēr arī veiksmīgi tiek radīti un tiražēti atbilstoši sabiedriskajam pieprasījumam un tehniskajam nodrošinājumam. Šobrīd vislabvēlīgākā klišeju un štampu dzīves telpa ir masu mediji;

2) zinātniskas problēmas. Ja tās kaut nedaudz iespējams saistīt ar izmaiņām kultūrvidē, arī tās var veikli pārvērst par manipulācijas līdzekli. Zinātniskas ievirzes darbības gar valodas pasaules noslēpumiem bieži vien plašākai sabiedrībai ir mazāk zināmas, sabiedrība bieži vien diezgan distancēti izturas pret zinātniskajiem jauninājumiem valodas pasaulē. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Piemēram, par objektīvu realitāti ir kļuvis valodnieciskajos pētījumos iedibinātais faktu vākšanas paņēmiens pēc tā sauktā izlases principa, ja neskaidrais, maz ticamais nav samērojams ar tradicionālu pieeju, tad tas ir ignorējams. Ja valodas fakts ir konvencionāli noraidīts, to var ignorēt, it kā padarīt par neesošu, normatīvi nepieņemtais ir atmetams kā analīzei nepiemērots. Šo apstākli vai situāciju var veikli lietot kā līdzekli, lai uzturētu spēkā novecojušus darba paņēmienus valodniecībā. Līdzīgi var rīkoties, apelējot pie iedibinātiem priekšstatiem, piemēram, par koptu un daiļu dzimto valodu.

Retāk, bet veiksmīgi kā līdzeklis izmantots nojēgums kolektīvā mentalitāte . Tā ir ieslēpta valodā pašā, un, šo līdzekli iepazīstot, iespējams izkopt un pilnveidot manipulācijas ar valodu. Piemēram, ja cilvēks izprot, ka apkārtējās vides pazīmes, objekti, vielas utt. pārveidojas arī nesaskaņoti, tad viņam ir pieņemams un izprotams, ka arī valodā un kultūrvidē parādībām un procesiem var piemist savstarpēja nesaskaņotība. Manipulējot ar valodu, to var veiksmīgi izmantot. Jaunos, vēl neierastos apstākļos var veicināt cilvēkā nepamatota pesimisma vai optimisma izjūtas. Kolektīvās mentalitātes universālums izpaužas apstāklī, ka tā vienlaikus var būt gan manipulācijas līdzeklis, gan manipulācijas veids.

Manipulējot ar valodu, nav nepieciešama zinātniska kompetence, pietiek ar apziņu, ka cilvēks, pilnveidojot savu dzīvi valodas pasaulē, vienmēr ir bijis kādu pretrunu, pretēji vērstu principu, pretrunīgu izjūtu varā. Tādas, piemēram, ir izjūtas par pārvarēto pagātni un atgūto pagātni . Informācijas laikmetā tās varētu būt vienas no cilvēka skaudrākajām izjūtām.

Referāts nolasīts konferencē “Latviešu valoda — esamība, vide, konteksti” 1997.gada 14.martā

Andrejs Veisbergs, Dr. habil. philol., LV profesors:

Reālā vai vēlamā latviešu valoda

Iesākumam trīs citāti. Pirmais — no mums labi pazīstamā Jura Alunāna “Dziesmiņām”:

“Mīļiem latviešiem svešādie tautas vārdi grāmatās, baznīcā no kanceles, muižās, krogos, tiesās vai pilsētās tā galvā ieskaldīti, ka tie jau ar viņiem apraduši un nemaz nekaunas pa eriski, neriski, lenderideriski un tīteriski runāt”.

Tātad Juris Alunāns secina, ka latviešiem galvā iedzīta nepareiza valoda, kuras lietojums gan ir tik plašs, ka aptver daudzas dzīves sfēras un ir kļuvis par ieradumu.

Gētes institūta direktors Frīdrihs Vinteršeids grāmatā “Mana Latvija” raksta:

“Ja mēs iztēlojamies valodas kā vīrišķīgas vai sievišķīgas, tad latviešu valoda man šķiet sievišķīga valoda. Kad sievietes runā latviski, vārdi viļņojas un dejo /../ Savukārt, kad es dzirdu latviski runājam vīriešus, man nereti rodas iespaids, ka viņi sazinās svešvalodā, kurā ir vienkop sapludināti visi iespējamie, relatīvi viegli atpazīstamie svešvārdi no vācu, angļu un krievu valodām. /../ Latviešu valoda šais 50 tumsas gados acīmredzot ir bijusi ģimenes valoda, latviešu dzejas, teātra, vienvārdsakot — tīra kultūras valoda. Tā bija valoda savas mājas četrām sienām, dzīvei aiz “oficiālās” dzīves. Kamēr “laukā” neierobežoti valdīja krievu valoda. Krievu valodā lamājās, sodījās, lādējās un zākājās, veidoja politiku, runāja no tribīnēm, meloja un apzināti sagrozīja īstenību. /../ Tādēļ latviešu valoda šais 50 gados bija kļuvusi par kaut ko sevišķu, gandrīz svētu, un tai piemita īsts arhaiskums, intimitāte un siltums /../ Tālab arī “jaunā latviešu valoda” nepieradušām ausīm var izklausīties kā jauna “svešvaloda”, pie kuras vēl jāpierod. Žēl, ka šai procesā daudz kas ies zudībā. Nenovēršami. Neatsaucami. Bet tāds nu reiz ir šis jaunais laiks!”

Un trešais citāts — no R.Hofmaņa referāta 1996. gadā Losandželosā “Piezīmes un pārdomas par pārvērtībām latviešu valodā, galvenokārt Latvijā”:

“Latvijā īstenībā ir divas latviešu valodas. Viena latviešu valoda bija otrās padomju okupācijas laika labāko Latvijas rakstnieku daļas darbos. Tur mēs jutām rūpi par valodu, valodas izjūtu, dzīvu valodu”.

Tālāk gan seko pārmetumi citiem rakstniekiem, piemēram, Regīnai Ezerai par internacionālismu lietošanu. Taču, “Vēl sliktāk ir ar to otru latviešu valodu Latvijā, ko runā tauta vai lielākā daļa no tautas, ko mēs lasām Latvijas laikrakstos, dzirdam Latvijas televīzijā un radio raidījumos.”

Šeit redzam, ka pretnostatīti tiek pat jēdzieni dzīva valoda un tautas valoda ! It kā varētu būt dzīva valoda, kas nav tautas valoda.

Taču visos trīs gadījumos tiek uzskatīts, ka ir vairākas latviešu valodas — viena laba, otra vāciska, krieviska, padomiska, vīrietiska, biznesiska, melīga.

Vai tad tiešām tas tā ir? Vai vienai tautai iespējamas vairākas valodas? Šķiet, jau no pirmās atmodas laikiem latviešiem ir ierobežota izpratne par stilu dažādību un valodas maiņām laika gaitā. Jo runa jau nav par divām valodām, bet gan par stiliem, valodas apakšslāņiem. Neizpratni un izmisumu rada tas, ka cilvēki nerunā tajā valodā, kādā runāja pirms kara, ne tajā literārajā valodā, kāda ir dažās grāmatās, ne tajā, kāda bija dzirdama klasisko lugu iestudējumos no skatuves, ne tajā arhaiskajā, nostaļģiskajā, sievišķīgajā, mīļajā valodā, ko saklausa Vinteršeids.

Arī angļu valodā ir tā sauktā bībeles valoda — augsti literārs stils, ar mazliet novecojušām formām un stipri kokainu izteiksmi, kas ļoti atgādina, piemēram, veclatviešu rakstu valodu. Tas ļauj variēt runas un rakstu stilu — ir taču gadījumi, kad tas ir vēlams un vajadzīgs.

Protams, varam runāt par latviešu valodas stila izjūtu, kas varbūt ir deformēta. Traucē postmoderniskā mobilitāte gan valodā, gan dzīvē — pirms kara avīzēs nerakstīja, ko domā Rīgas ielu puikas, ko domā tīņi skolā, ko domā puskrievs Latvijas armijā, un tālrādes jau arī nebija. Šī mobilitāte un bezcenzūras apstākļi ļauj reālajai, arī nepareizajai valodai ieplūst it kā oficiālajās sfērās, par kurām ilgus gadus latvietis uzskatīja jebkuru iespiedprodukciju vai vārdu masu saziņas līdzekļos.

Kāpēc šādas pārdomas leksikogrāfijas sakarā? Tāpēc, ka vārdnīcās būtu jābūt pieejamiem visiem valodā esošajiem vārdiem, jo kur tad citur mums smelties informāciju par reālo latviešu valodu? Vārdnīcām taču vajadzētu atspoguļot valodu tādu, kāda tā ir.

Rodas jautājums , cik lielā mērā bijušās un esošās vārdnīcas ir deskriptīvas, proti, attiecīgā laika posma reālo valodu aprakstošas, vai preskriptīvas — valodu normativizējošas, tātad tādas, kas apraksta vēlamo, gribēto, vajadzīgo valodu.

Diemžēl jāsaka, ka latviešu vārdnīcas parasti ir bijušas vai nu izslēdzošas vai neesošu elementu piepildītas — tātad papildinošas.

Jāņem vērā, ka kopš vārdnīcu veidošanas sākumiem 17. gadsimtā, kad parādījās Manceļa vārdnīca, līdz 19. gadsimta vidum mēs nevaram runāt par drošiem avotiem vismaz tai aspektā, ka vārdnīcas tolaik veidoja nelatvieši — un tās atspoguļoja t.s. veclatviešu rakstu valodu. Šī valoda katrā ziņā visai neprecīzi atspoguļoja reālo valodu — šeit ir teorētiskas, pusvāciskas kombinācijas, vēlme izteikt jēdzienus, kas bieži vien latviešu valodā nepastāv. To lielā mērā noteica šo vārdnīcu mērķis — tās netika veidotas latviešu vajadzībām, bet gan vācu mācītājiem, lai viņi vieglāk varētu sludināt jaunās idejas dzīvē. Tātad preskriptīvā atainojuma forma. Par reālo tautas valodu it kā varam spriest pēc tautasdziesmām. Bet vai tiešām tās atspoguļo sarunvalodu? Turklāt tautas dziesmas lielākoties pierakstītas tikai 19 gadsimta otrā pusē, kad, iespējams, ar tām notikušas lielas pārvērtības. Protams, pat pirmajās vārdnīcās rodami atsevišķi sarunu pieraksti, kas rāda diezgan atraisītu valodu. Tā turklāt visai līdzīga mūsdienu sarunvalodai.

Piemēram, Ulmaņa un Bražes vārdnīcā, kas, pēc Artura Ozola domām, ilustrē veclatviešu rakstu valodas vārdu krājuma nabadzību, ir 275 vienības ar vārdu turēt (protams, vāciskais mantojums). Bet, palūkojoties, kas ar tām noticis, redzam, ka liela daļa ir saglabājusies gan sarunvalodā, gan mazliet piepaceltā stilā un nez vai būtu apkarojama: ieturēt vakariņas, cieņā un godā turēt, naidu turēt, prātā turēt, vārdu turēt, turēt muti, turēt neziņā, turēt noslēpumā, turēt aizdomās, turēt kanti.

Šādā rakursā palūkojoties, mēs redzam ko citu — šīs vārdnīcas ir vienpusīgas — tās ataino vienu valodas daļu, varbūt labāko, varbūt arī ne labāko. Tās neaptver visu valodu, bet šis trūkums diemžēl piemīt praktiski visām latviešu vārdnīcām.

19. gs. vidū leksikogrāfija nonāk latviešu rokās, bet nu tiek apkaroti ģermānismi, tātad vārdnīcās izpaužas pūrisms un tās rāda valodu tādu, kādu to vēlētos redzēt valodas kopēji, nevis tādu, kāda tā ir realitātē.

20. gadsimtā pūrisms izpaužas vēl nopietnāk. Piemēram, Mīlenbaha—Endzelīna vārdnīca ir proporcionāli nesamērīgi balstīta uz tautasdziesmu valodu, tai mākslīgi atņemts tehniskais komponents, internacionālismi, vēlie aizguvumi, kuru reālajā valodā ir bezgala daudz. Klāt nāk arī jaundarinājumi. Tātad redzam gan izslēdzošo, gan papildinošo komponentu.

Pēckara gados atkal sastopamies ar pūrismu. Lai gan valodā tiek ievazāts daudz krievismu, tos vārdnīcās reti kad redzam. Tai pašā laikā, piemēram, 1948. gadā izdotajā Lojas Latviski—krieviskā vārdnīcā ir gan daudz krievismu furāža, žūrēt (liet, nolūrēt) , bet vēl vairāk ir jocīgu latvisku veidojumu, piemēram, ēma (ēsma), trosma (troksnis), sagūt (dabūt), apmīlināt (apmīļot), padziekste ( kauls pie ausīm) , kas valodā, šķiet, nekad nav bijuši. Tie varētu būt senvārdi vai no Krievijas atvestā leksika, vai jaunveidojumi, taču nez vai reālās valodas atspoguļojums.

Latviešu literārās valodas vārdnīcai (1972—1996) trūkst normāla sarunvalodas komponenta — tātad milzīga valodas slāņa. Tas, protams, it kā nebūtu šīs vārdnīcas uzdevums, bet kur gan mums rast šos vārdus un konstrukcijas, kas nebūt nav nedz rupji, nedz literārā valodā nelietoti. Pūrisms izpaužas arī divvalodu vārdnīcās, kur tam nekādā ziņā nebūtu vieta.

Dzīvā tautas valoda ar tās visai biežajām nepareizajām konstrukcijām, nevēlamiem vārdiem un frāzēm netiek fiksēta. Tas, ko mēs redzam, ir valodas siltumnīcas variants. Tieši šādai mākslīgi sargātai valodai ir visas izredzes iet bojā modernajā valodu situācijā, bet bezgala daudzie skaustie un “nepieņemamie” elementi savukārt liecina, ka valoda mainās, piemērojas — tātad dzīvo.

Šoreiz es nepievēršos latviešu valodas virzībai, bet gan atspoguļošanai vai tās trūkumam. Valodniecība, un, it īpaši leksikogrāfija, tomēr uzskatāma par zinātni, un viena no zinātnes pamatfunkcijām ir objektīvi fiksēt esošo stāvokli, nevis to noklusēt vai mākslīgi papildināt ar neesošiem elementiem.

Stingri apkarot izmaiņas valodā ir ne tikai neefektīvi, bet arī diezgan neloģiski. Kas tad ir normēšana? Arturs Ozols, kuram pārlieku liberālismu grūti pārmest, grāmatā “Veclatviešu rakstu valoda” raksta: “Valodas apzinātais normējums kā vēsturiska parādība ir relatīvs jēdziens. Nekad nevarēsim vienas rakstu sistēmas robežās izvirzīt kādu noteiktu normējuma kritēriju, kas atļautu vienus sacerējumus kvalificēt par literāriem, citus par neliterāriem. To var izdarīt didaktikā, šaurā skolas praksē, ne rakstu valodas vēstures objektīvajā gaitā, kurā topošās un izcīnāmās jaunās normas veco tradīciju aizstāvji allaž uztvēruši kā “neliterārās” attieksmē pret pastāvošajām, bet atmetamajām vecajām”.

Tātad pamatproblēma mūsdienu leksikogrāfijā ir reālas latviešu valodas daļas atspoguļojuma trūkums. Trūkst visaptveroša, alfabētiski sakārtota valodas materiāla, kas atainotu vārdu sarakstu, to nozīmes un vārdkopas, kā arī sniegtu informāciju par lietošanas biežumu (tās izmaiņām un tendencēm) un sadalījumu pa sfērām (speciālā, vispārējā, sarunvalodas literārā leksika utt.). Šādu informāciju, šķiet, var sniegt tikai mašīnfonds — latviešu valodas datu bāze, kas ir absolūti nepieciešama ne tik daudz modernas skaidrojošās vārdnīcas izveidei (kas būtu brīnišķīgs un vajadzīgs blakusprodukts), kā valodas situācijas apzināšanai un praktisku divvalodu vārdnīcu veidošanai. Problēmu ilustrēšu ar piemēriem. Veidojot jauno latviešu – angļu vārdnīcu, kāds sastādītājs bija ievietojis vārdu čabans , ar nozīmi dienvidnieku, kalniešu gans . Kā mēs varam reāli izšķirt jautājumu, vai šāds vārds eksistē latviešu valodā? Izrādās, ka ir atsevišķas iestādes, kur šis vārds ir bezgala populārs dažādās anekdotēs. Un runa nav par vienu specifisku iestādi. Praktiski visi aptaujātie zināja šo vārdu un arī tā nozīmi. Vai tās ir krievu valodas zināšanas, vai šis vārds reāli ir kļuvis par latviešu leksikona satāvdaļu? Cik bieži šis vārds tiek lietots rakstu valodā, cik bieži runā? Nav avotu, kur par to varētu pārliecināties.

Atcerēsimies vārdu čau . Šķiet, tas latviešu valodā lietots biežāk nekā jebkurš cits sasveicināšanās un atvadīšanās vārds jau vairāk nekā 35 gadus. Taču čau līdz 1996. gadam nav atrodams nevienā vārdnīcā — ne abās skaidrojošās, nevienā divvalodu un pat ne pareizrakstības vārdnīcā, kur, starp citu, ir vārds čabans . Čau nav arī svešvārdu vārdnīcā. Līdzīgi neatrast bieži lietotos sarunvārdus baigi, čalis, foršs, kurus nu nekādā ziņā nevar uzskatīt par rupjiem vai izteiktiem žargonvārdiem.

Domājams, ka pēc korpusa / mašīnfonda izveides deskriptīvā vārdnīcā būs jāņem praktiski viss leksiskais materiāls, kas pārsniegs attiecīgo kvantitatīvo slieksni. Ja arī tas būtu skaužams, tas būtu jāievieto vārdnīcā. Skaidrojošajās vārdnīcās, protams, varēsim izdarīt norādi “nevēlams”, apzīmēt rusicismus, piemēram, ar sarkanu zvaigzni, anglismus ar zilu, vai atrast citus apzīmējumu. Taču arī skaidrojošās vārdnīcās šiem vārdiem ir jābūt, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, lai nākošajām paaudzēm būtu priekšstats par to, kāda bijusi latviešu valoda 21. gs. sākumā.

Īpašs jautājums ir tā sauktā Eiropas Savienības leksika, kas pagaidām vēl vīd pie apvāršņa, bet rīt vai parīt varētu radīt problēmas, kas līdzīga bijušajai krievu valodas ekspansijai. Tā kā šī sfēra vērtīsies plašumā, domājams, tā būtu ļoti uzmanīgi jāizstrādā, kamēr vēl nav ieviesušies daudzi pašdarinājumi. Piemēram, varētu minēt tādus terminus angļu valodā kā bovine animal, pigmeat, spirit drinks, wine based products , kas arī normālam angļu valodas runātājam šķiet pilnīgi absurdi. Jāatceras, ka ES noteikumi paredz ļoti precīzus tulkojumus, saglabājot vārdu un frāžu struktūru pat tad, ja tas neatbilst ierastajām valodas normām. Tad varētu parādīties tādi latviskie atveidojumi kā ragainais vērša dzīvnieks, produkti uz vīna bāzes, olas čaumalā, peldūdeņi . Varbūt ar laiku pieradīsim, varbūt radīsim ko labāku. Bet šeit ir reta, varbūt pat unikāla iespēja valodniekiem apsteigt notikumu attīstību un izvairīties no visai liela jucekļa brīdī, kad sāksies Eiropas dokumentu masveida tulkošana.

Referāts nolasīts konferencē “Latviešu valoda — esamība, vide, konteksti” 1997.gada 14.martā

Sarma Kļaviņa, Dr. philol.:

Valoda un kultūra

Daudzi par valodas galveno uzdevumu uzskata sazināšanos. Taču valodas būtība pastāv uzdevumā esamību iekļaut domu formā, atspoguļot to un izzināt. Katra valoda tai raksturīgā veidā saista cilvēku un tautu ar pasauli, ir starpniece izziņā un uztverē un ir kļuvusi par etnosa identitātes pazīmi. Katra valoda ir unikāla un neaizstājama. Neviena starptautiskā mākslīgā valoda nav spējusi no projekta pārvērsties realitātē, šķiet, tāpēc, ka bijusi radīta par sazināšanās līdzekli vien.

Kultūras jēdziena izpratnes daudzveidībā izpaužas attiecīga laika vērtību orientācija un meklējumi. Tomēr daudzās definīcijas vieno atziņa, ka kultūra ir

* cilvēka radoša darbība un tās rezultāti,

* sabiedrības vēsturiskā pieredze un atmiņa,

* vērtību un normu apguves un lietojuma pakāpe.

Kultūra veidojas un iemiesojas valodā. Katra paaudze valodu jau atrod priekšā, un katras paaudzes darbība atspoguļojas valodā. Franču kultūras izpausmes valodā ( no rakstu valodas sākumiem līdz 20. gs.) ir fiksējis Karls Foslers (1913, 1929), trešā reiha atveidu vācu valodas spogulī iemūžinājis Viktors Klemperers (1946), bet revolucionārā laikmeta seju krievu valodas spogulī uztvēris un saglabājis Afanasijs Seliščevs (1928). Dažādu periodu latviešu kultūras izpausmes mūsu valodā fiksētas vārdnīcās, un tās aplūkojuši vairāki pētnieki (A.Ozols, D. Zemzare, L. Roze u.c.). Taču mūsu laika valoda un lielās izmaiņas vārdu krājuma sastāvā un lietojumā vēl nav fiksētas. Sākot ar 1988. gadu, latviešu leksikā ir atgriezušies vārdi, kas piecdesmit gadu bija it kā aizmirsti un vārdnīcās tika apzīmēti par neaktuāliem, novecojušiem, vēsturiskiem un kapitālismam raksturīgiem. Šādi vārdi galvenokārt ir saistīti ar ekonomiku, finansēm, politiku, izglītību, reliģiju un valsts aizsardzību, un tie tiek intensīvi lietoti preses, radio un televīzijas valodā.

Savulaik (1966 — 1976) iznāca Latviešu valodas biežuma vārdnīca 4 sējumos, kas rāda vārdu lietošanas biežumu 3 funkcionālos stilos: zinātniski tehniskajā, publicistiskajā un daiļliteratūras. Publicistikas sējumā redzams, ka 60. gadu sākumā visbiežāk ir rakstīts par padomju tautu, valsti un partiju, protams, komunistisko jeb PSKP, par cīņu, karu un spēku, visbiežāk — bruņotu, par ražošanu un kolhoziem, strādniekiem un kolhozniekiem sociālistiskajā PSRS. Protams, mūslaiku dzīvē, valodā un presē dominē citas parādības: citu partiju un vēlēšanu cīņas, morāles, banku un valdības krīzes, tautas sašķeltība elitē un mazajos cilvēkos, pensionāru stāvoklis u. tml. Mūsu intuitīvos priekšstatus varētu pārbaudīt, izveidojot, piemēram, 90. gadu preses biežuma vārdnīcu. Tas neprasītu arī tik lielas pūles kā 60. gadu sākumā, jo avīzes taču jau tiek sagatavotas datorsalikumā. Šādā vārdnīcā mēs ieraudzītu mūsu politiskās un sadzīves kultūras atspulgu, līderu un masu kontūras, notikumu un vērtējumu ēnas.

Šāda vārdnīca ļautu arī nošķirt galvenās un otršķirīgās parādības pašā valodā. Bet tas ir ļoti vajadzīgs, lai veidotu mūsdienu valodas optimālo mācību minimumu tiem tūkstošiem cittautiešu, kuri mācās latviešu valodu. Latvijā izdotās minimumvārdnīcas ( J. Baldunčika un O. Buša 1000 vārdu, 1991; V. Kuzinas leksikas minimums, 1994) ir veidotas uz 60. gadu LVBV pamata un diemžēl neatspoguļo mūslaiku vārdu krājumu.

Īpašu uzmanību pelnījuši vārdi un vārdu savienojumi, kas nosauc latviskai kultūrvidei raksturīgus, savdabīgus jēdzienus un nav tulkojami citās valodās. Piemēram, latvietis smaida kā mēness, bet krievu cilvēks — kā nospodrināts patvāris. Neviens ar savu patvāri uz Tulu nebrauc — saka krievi, bet latvieši — neviens audeklus uz Piebalgu neved. Pagājušajā gadā ir iznākusi pirmā Latviešu frazeoloģijas skaidrojošā vārdnīca 2 sējumos ar apmēram 4000 frazeoloģismu. Tā atstaro latvisko kultūrvidi, domāšanu, vērtības un pieredzi. Skaidrojošu vārdnīciņu tautasdziesmu leksikai “Atslēdziņa”, ko sagatavojusi Margarita Biezaite, ir izdevusi Latviešu mūzikas krātuve Adelaidē 1986. gadā. Tomēr tas neatbrīvo mūs no uzdevuma izstrādāt Latvju dainu vārdnīcu un arī Latviešu kultūrvides vārdnīcu kā mantojumu pēctečiem. Lielās tautas ir jau gādājušas par šāda veida vārdnīcām, piemēram, angļi iepazīstina ar Lielbritānijai raksturīgo, dažkārt talkā ņemot arī fotoattēlus vai zīmējumus, arī vācieši sakopojuši vācu kultūrvides leksiku vārdnīcā. Spilgti kultūras liecinieki ir arī vietvārdi un personvārdi. Latvijas vietvārdi un latviešu personvārdi nevar žēloties par uzmanības trūkumu.

Daudzi uzskata valodu par zināmā veidā vienaldzīgu instrumentu. Taču valoda pati ir būtiska kultūras sastāvdaļa, kas sakārto esamības iespaidu plūsmu, ietekmē tās uztveri un cilvēku rīcību. Valoda it kā līdzinās logam, caur kuru mēs uztveram pasauli, bet par šī loga rūtīm ir kļuvušas valodas vienības un to lietošanas gadutūkstošu tradīcijas. Cilvēks galvenokārt dzīvo kopā ar priekšmetiem tā, kā tos viņam parāda valoda. Tajā pašā aktā, kurā cilvēks vij valodu no sevis, viņš arī ievij sevi valodā, un katra valoda ap tautu, kam tā pieder, apvelk loku, no kura izkļūt iespējams, pārejot citas valodas lokā. Svešas valodas apguvi tāpēc varētu salīdzināt ar jauna viedokļa apguvi līdzšinējā pasaules skatījumā, jo katra valoda ietver sevī kādas cilvēku daļas priekšstatu veidu un jēdzienu tīklu, savu iekšējo formu — rakstījis dižais Vilhelms Humbolts.

Valoda iedarbojas uz jēdzienu formēšanos un uzspiež tiem savu zīmogu. Viena un tā pati objektīvās īstenības parādība dažādās valodās tiek atšķirīgi noformēta — ir dažāds jēdzienu apjoms un robežas. Piemēram, krāsu spektra sadalījums un krāsu nosaukumu skaits dažādās valodās ir atšķirīgs, kaut vai latviešu vārdam “zils” krievu valodā atbilst divi vārdi “siņij, goluboj”, bet kādā Libērijas nēģeru valodā esot tikai divi vārdi krāsu spektra apzīmēšanai: viens — t.s. silto krāsu nosaukšanai, otrs — auksto. Eiropieši esamībā šķir priekšmetus /būtnes un procesus/darbības, pirmos nosauc lietvārdi, otros — darbības vārdi, bet hopi indiāņu valodā ir tikai viena vārdu šķira — darbības vārdi, un tāpēc ar vārdu “lidojošie” viņi apzīmē visu, kas lido.

ASV pētnieki, iepazinuši neparastās indiāņu kultūras un valodas, izdarīja secinājumu, ka reālās pasaules uztvere stihiski veidojas uz tautas valodas pamata, ka līdzīgu ainu par līdzīgām fiziskām parādībām var iegūt tikai tad, ja runātāju valodas ir līdzīgas. Šis atzinums tika nosaukts par lingvistiskās relativitātes principu jeb pēc tā autoriem — par Sepīra Vorfa hipotēzi. Kā raksta B.Vorfs, hopi indiāņu valodā darbības vārdam nav laika formu, bet ir apstiprinājuma forma, kas varētu atbilst eiropiešu pagātnei un tagadnei, un iespējamības forma, kas atbilst nākotnei. Eiropas valodām raksturīgā trīs laiku sistēma (pagātne— tagadne— nākotne) ir ietekmējusi eiropiešu priekšstatus par laiku kā vienādu nogriežņu rindu, kas līdzīga bezgalīgam lineālam. Priekšstatu par nākotni eiropieši veido uz pagātnes pamata, būdami pārliecināti, ka nākotnē laiks ritēs tādā pašā ātrumā kā pagātnē. Pēc tās parauga viņi izstrādā kalendāru, budžetu, programmas, plānus, arī cenšas arvien precīzāk fiksēt un izmērīt laiku dienasgrāmatās, grāmatvedības uzskaitē, hronikās, pierakstos, pulksteņmehānismos. Hopi indiāņiem ir svešs un grūti saprotams lineārais priekšstats par laiku. Nākotnes notikums tiek sagatavots iekšēji (ar lūgšanām) un ārēji (ar īpašu ēdienu, deju, ceremoniju utt.).

Katrai valodai piemītošās kategorijas un struktūra ir būtiskas. Līdzīgi loga rūtīm tās jātur tīras, jo, runājot igauņu esejista Leonharda Lapina vārdiem, putekļi uzrodas kā neaicināti ciemiņi, tos var slaucīt nepārtraukti, tomēr tie allaž parādās no jauna. Ar gadiem putekļu kārta var sakrāties tik bieza, ka priekšmeti maina savas dabiskās formas.

Tā arī svešu valodu iespaids nedrīkstētu apdraudēt latviešu valodas, domāšanas un kultūras patību. Kaut vai piemēram kalkēšanas procesā.(Kalki ir tulkoti aizguvumi, pēc citas valodas parauga, modeļa darināti vārdi.) Piemēram, sniegpulkstenītis, podsņežņik, Schneeglockhen, snowdrop, katrā valodā ir savs vārda tēls, katras valodas runātājiem veidojas nedaudz atšķirīgas asociācijas un var variēties, piemēram, poētiskais izmantojums, kā tas ir redzams latviešu tēlainajā domāšanā ar simboliem liepa — ozols. Vācu valodā šis pretstatījums nav pamatots, jo ozols ir sieviešu dzimtes vārds. Savukārt aizgūtu jeb svešvārdu lietošana ir saistīta ar aptuvenu nozīmes izpratni un tādējādi ar neprecīzu domāšanu, bet svešas valodas apguvi var salīdzināt ar jauna viedokļa iegūšanu līdzšinējā pasaules skatījumā. Bet, tā kā cilvēks vairāk vai mazāk pārnes svešajā valodā savu pasaules skatījumu, jaunais viedoklis netiek izjusts pilnīgi.

Valoda ir kultūras apgūšanas līdzeklis, krūze, ar ko smeļam. Bez tās mēs ne ko dodam, ne ko ņemam, ne ko pērkam, ne ko pārdodam.

Kultūras pamatvērtībām būtu jābūt apgūstamām dzimtajā valodā, sākot ar aritmētiku un ierīču lietošanas pamācībām līdz sarežģītām filozofijas sistēmām. No tā izriet nākamā jābūtība: terminoloģijai būtu jābūt latviešu valodā un latviskai, ievērojot valodas iekšējo formu, jēdzienu apjomu, robežu un attieksmju tradīcijas. Termini ir būtisks kultūras faktors: tie var veicināt vai kavēt cilvēka darbību, izziņu, uztveri. Liekas gan, ka uztveri un izziņu var apgrūtināt tādi termini, kuru sakne ir mehāniski pārņemta no kādas citas valodas un tikai papildināta ar latvisku galotni.

Kāds domātājs pamatoti ir salīdzinājis svešvārdu ar neskaidru foto. Svešvārdu lietošana patiesi ir saistīta ar aptuvenības briesmām un tādējādi ar neprecīzu domāšanu, uztveri un saziņu.

Nāk prātā tā valodas prakse, kas ir pazīstama kolonijās un starptautiskās tirdzniecības rajonos. Tur, lai atbraucēji no metropoles varētu sazināties ar iezemiešiem, ir radušās jauktas jeb hibrīdvalodas no divu valodu drumslām, piemēram, pidžininglišs (Pigin English), ko veido angļu valodas saknes ar melanēziešu vai ķīniešu gramatiku. Par šādu valodu stāsta arī čehu etnogrāfs Miloslavs Stingls savā grāmatā “Melnās salas”. Par spīti vārdu krājuma nabadzībai un primitīvajai gramatikai tā palīdz sazināties salu iedzīvotājiem savā starpā un ar baltajiem cilvēkiem. Tajā iznāk laikraksts, izdota Bībele un citi reliģiski teksti, 1935.gadā ir publicēta vārdnīca. Papuasi un melanēzieši agrāk aiz cieņas pret balto cilvēku esot nekritiski uzņēmuši savā vārdu krājumā arī vārdus, ko ļaunprātīgi zobgaļi viņiem piedāvājuši.

Ir pamats domāt, ka latvieši izveidos un lietos savai kultūrai atbilstošu nozaru terminoloģiju, un latviešu valoda nekļūs par pidžinu.

Referāts nolasīts konferencē “Latviešu valoda — esamība, vide, konteksti” 1997.gada 14.martā

Redakcijas rīcībā ir arī LU Latviešu valodas institūta direktora Jāņa Valdmaņa, LU Matemātikas un informātikas institūta profesora Andreja Spektora un filoloģijas doktores Aijas Janelsiņas-Priedītes referāti, kas tāpat tiek gatavoti publicēšanai.