PRIVATIZĀCIJAS VĒSTNESIS Nr. 5

"Valmieras stikla šķiedra". Ko tas nozīmē: Preisa-Daimlera firmu grupas uzņēmums

Direktors Inārs Poļaks

Pērnā gada decembrī beidzās "Valmieras stikla šķiedras" privatizācija, kas ilga gandrīz trīs gadus. Rūpnīca kļuva par publisko akciju sabiedrību, kurā nedalāmo akciju paketi ieguva firma "Glasseiden GmbH Oschatz", kas ietilpst pazīstamā Vācijas komersanta Jirgena Preisa-Daimlera firmu grupā. Šis uzņēmums valmieriešiem bija pazīstams kā bijušās Austrumvācijas līdzīga profila uzņēmums, ar kuru viņiem bija sadarbība jau daudzus gadus. Ošaces menedžeru grupa izstrādājusi biznesa plānu Valmieras stikla šķiedras turpmākai attīstībai.

Par uzņēmuma perspektīvām stāsta akciju sabiedrības "Valmieras stikla šķiedra" prezidents Inārs Poļaks, mārketinga un attīstības daļas direktors Andris Brutāns un finansu direktors Imants Saulītis.

Sakārtos darba organizāciju

- Pagājušo gadu beidzām kā parasti - ar peļņu, taču nu ar šī optimistiskā fakta konstatāciju vairs nepietiek, - uzskata Inārs Poļaks. - Esam akciju sabiedrība, kurai tagad īpašnieku priekšā jāatbild ne vien par bijušo, bet arī nākotnei iecerēto. Jo no valdes un padomes profesionālisma atkarīga mūsu visu labklājība.

Lai arī stratēģiskais investors dzīvo tālu prom, Vācijā, esam sasaukuši jau divas akciju sabiedrības valdes sēdes. Pirmajā izskatījām bezgaldaudzos organizatoriskos jautājumus, piemēram, kurš kuram nodos lietas un parakstīs dokumentus u.tml., otrajā apspriedīsim komplicēto investīciju plānu šim un tālākajiem gadiem. Kā nekā pirkuma līgumā ar Latvijas Privatizācijas aģentūru Daimlera kungs solīja uzņēmuma modernizācijai ziedot pietiekamas summas.

Taču ir beigušies vecie laiki, kad nauda tika mētāta pa labi un pa kreisi. Kopīgi ar Vācijas kolēģiem nolēmām, ka pirms investēšanas vajadzētu rūpīgi apskatīt un novērtēt mūsu pašreizējās iespējas - kas būtu racionalizējams un uzlabojams pārvaldes un ražošanas iecirkņos. Ne vienmēr ir jāsāk ar naudas likšanu iekšā, bet gan ar darba organizācijas sakārtošanu, kas uzreiz var dot labākus rezultātus. Tātad jāpāriet no sociālisma sistēmas, kad nebija jādomā par pārdošanu, uz brīvā tirgus sistēmu. Jāreorganizē arī iepirkšana, meklējot izdevīgākus izejvielu ieguves variantus. Līdz varēsim pāriet pie pasaulē un, protams, Vācijā, ieviestā tā sauktā ISSO-9000 standarta, kas neprasa salikt cehos jaunas mašīnas, bet radīt uzņēmumā stingru darba organizāciju, kurā viss ir stingri noteikts: kurš kuram dod informāciju un kādu, kurā posmā, kad tā saņemama u.tml.

Uzlabos ražošanas tehnoloģiju

- Nākamais posms jau varētu būt finansiāli ietilpīgāks, jo nāksies gādāt par uzlabojumiem ražošanas tehnoloģijā, - stāsta Andris Brutāns. - Varbūt ne uzreiz: kur kas jāpērk, bet kur jāmaina temperatūras, spiediena parametri, ķīmiskajā procesā kaut kas. Katrā ziņā mūsu apetīte un naudas gribēšana ir lielāka, nekā Daimlera kungs kontraktā ierakstījis. Bet, ja investīciju nebūs, konkurenti mūs nekavējoties izspiedīs no tirgus.

Stikla šķiedras ražošana ir ļoti dārga lieta. Esam ļoti "energoietilpīgi", bet kurināmais, kā zināms, jo dienas paliek dārgāks. Tātad jāpārtaisa mūsu energosaimniecība no izšķērdīgā padomju varianta uz ekonomiskāku. Ja to nedarīsim, cenas augs un mūsu produkcija nebūs konkurētspējīga. Tad jāķeras pie tehnoloģijas modernizācijas. Diegu kvalitāte būtu jāuzlabo, tur nepieciešama jauna eļļotāja izstrāde. Tur būs darbs gan ar tehnoloģiju, gan patentiem un iekārtām, jo prasa diezgan dūšīgu naudu un pamatīgu darbu, bet tad būsim pagājuši krietnu soli uz priekšu. Līdz šim "vājākā vieta" mums bija pati stikla šķiedras izstrāde. Strādājam ar savulaik modernajām čehu mašīnām, bet nu tās ir stipri novecojušas, jāpērk jaunas. Viens šķiedras uztinamais aparāts maksā 150 tūkstošus vācu marku. Jāmaina tehnoloģija spolētavā un šķeterētavā, bet viena mūsu iekārotā jaunā mašīna maksā aptuveni vienu miljonu vācu marku. Tā kā šī tehnoloģiskā pāreja mums maksās milzu naudu, veiksim to pakāpeniski, soli pa solim, izšķirot galveno.

Izmantos vietējās izejvielas

Protams, nenovērtējams potenciāls ražošanas racionalizēšanā būtu relatīvi lētāko vietējo izejvielu izmantošana. Stikla šķiedras ražotājiem tās būtu Latvijā atrodamās smiltis, kaļķakmens, dolomīts. Ne velti Valmieras stikla šķiedras rūpnīca tika celta Valmierā, kurai blakus Lodē un Vālē ir ļoti labas kvarca smiltis. Diemžēl pašreizējās ražošanas līmenim to kvalitāte vairs neatbilst, tāpēc jau gadiem ilgi smiltis vedam no leišiem. Tām ir vajadzīgs bagātinājums, tās jāattīra no metāla oksīdiem, jāmaļ, jāsijā un jāžāvē. Līdz šim Lode to negribēja darīt, taču līdz ar jaunā saimnieka atnākšanu Lodes drenu cauruļu rūpnīcā ir uzsāktas cerīgas sarunas. Pagaidām vēl lodēnieši veic ekonomiskos aprēķinus, pēta Baltijas tirgu, paredzot plašākas noieta iespējas. Nu kopā ar Ošaci mēģinām tikt skaidrībā, kādas iekārtas būtu vajadzīgas attīrīšanai un ko tas maksātu.

Andris Brutāns stāsta, ka vairākkārt ir braucis arī uz Brocēniem, lai vienotos par turienes kaļķakmens izmantošanu, taču saimnieki pagaidām ir atturīgi: "Mēs viņiem liekamies par sīkiem pasūtītājiem, un šķiet, ka arī liekā slodze neiepriecina ( mēs varam izmantot tikai nelielu daļu no viņu iegulām, un tā pati būtu speciāli jāapstrādā).Tāpēc joprojām tīru kaļķakmeni vedam no Igaunijas." Līdzīgu, kā arī citu iemeslu pēc neveiksmīgi beidzās braucieni uz Pļaviņu dolomīta karjeru.

Jauns preču sortiments

Lai gan Valmieras stikla šķiedras galvenais pircējs atrodas Rietumos (uz turieni viņi nosūta apmēram 90% savas produkcijas), tomēr katram skaidrs, ka novārtā nebūtu atstājams kādreiz šķietami perspektīvais Austrumu tirgus. Arī jaunie saimnieki mudinājuši valmieriešus nesaraut sakarus ar Krieviju. Tāpēc Inārs Poļaks darbojas Krievijas stikla šķiedras ražotāju direktoru padomē, speciālisti brauc uz nozares gadatirgiem, apmeklē bijušos bēdubrāļus - tagad konkurentus - un konstatē, ka kādreizējie kolēģi nebūt nav uz priekšu tikuši: lētais darbaspēks vairs nespēj kompensēt veco tehnoloģiju, nemodernās mašīnas - viņu precei zūd popularitāte.

Bet valmierieši jau var piedāvāt gana mūsdienīgu un oriģinālu produkciju, piemēram, jumta izolācijas materiālus, sietus ēku siltināšanai (Latvijā ik gadus nopērkot 100 000 kvadrātmetru), ugunsdzēšamās segas, tapetes ar stikla šķiedru. Pēdējās gan esot Ošaces produkts, taču arī tāds nu ir valmieriešu uzdevums - palīdzēt iekļūt Austrumu tirgū arī vācu kolēģiem.

Daimlera vārds dod drošību

Izvaicāts par jaunā saimnieka ietekmi uz Latvijas uzņēmuma likteni, Imants Saulītis atbild, ka tā esot tikai pozitīva. Jo Jirgena Preisa-Daimlera vārds arī viņējam piešķīris tādu vācu solīdumu. Tieši tā klienti Rietumos uz viņiem nu noraugās - vairs ne kā uz bijušajiem sovjetiem, bet kā uz līdzvērtīgiem. Ar cerībām, bet līdz ar to arī ar stingrākām prasībām gan. Un, tā kā arī rietumnieki lietišķajās darīšanās mīl iepīt pazīšanās un "vīra un vārda" norunas, tad Daimlera īpašums nu ir iekļuvis arī šajā tirgus apritē. Taču īpaši svarīga Saulīša kungam šķietot apziņa, ka uzņēmumam nu ir saimnieks - akciju sabiedrība, kas no viņiem, speciālistiem, ir tiesīga prasīt profesionālu darbu, atbilstošus pienākumus un tiesības. "Kad apspriedīsim 1997.gada rezultātus, tad redzēsim, kā akcionāri mūs plēsīs un plucinās, ko viņi grib un jūt, uz ko ir nākuši. Pēc viena gada darba tā pa īstam varēsim paši sev atbildēt: vai es gribu te vēl palikt?

Ligita Liepa

Foto: Aleksejs Koziņecs

Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca

Šķeterētavas nodaļa

Par ārvalstu personu tiesībām uz Latvijas pilsētu zemi

Jānis Birzulis, Latvijas Attīstības aģentūras Investīciju departamenta juriskonsults

Bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība "Latvijas Attīstības aģentūra" (LAA) ir organizācija, kuras galvenie uzdevumi ir maksimāli plaši informēt ārvalstis par Latviju, piesaistīt investīcijas un veicināt Latvijas produkcijas un pakalpojumu eksportu. LAA speciālisti, pildot savas funkcijas, ikdienā uztur attiecības ar dažādu valstu uzņēmējiem, kuriem ir interese strādāt Latvijā un attīstīt dažādas tautsaimniecības nozares.

Starp pirmajiem jautājumiem, kurus uzdod ieinteresētās ārvalstu personas, ir par zemes tirgu - par zemi, kur atrodas konkrētais interešu objekts, jo zeme un objekts ir nesaraujami saistīti un parasti tiek uztverti kā viens vesels. Zeme ir īpašums, kuru nevar atņemt, un kura vērtība laika gaitā var tikai pieaugt.

Īpašuma tiesības (pirmām kārtām uz zemi, uz nekustamo īpašumu) ir viens no brīvas sabiedrības attīstības stūrakmeņiem, viena no galvenajām cilvēka tiesībām. Šo tiesību ierobežošana ir personas tiesību aizskaršana. Pēc tā, kā ir noregulēts zemes tirgus, kā tiek aizsargātas īpašumtiesības, spriež par visu sabiedrību kopumā. Valsts atbalsts ārvalstu investīciju ieplūšanai nekustamā īpašuma tirgū ir pamats visas tautsaimniecības straujākai attīstībai.

Kāpēc ārvalstu personas interesē zemes īpašuma jautājums?

Galvenokārt tāpēc, ka viņi grib aizsargāt savas tiesības, savu īpašumu, savus paredzamos ieguldījumus, investīcijas un grib būt droši, ka nākotnē neviens nevarēs traucēt viņu biznesu. Valdības nāk un aiziet, likumi mainās, bet zeme paliek. Paliek kā garants, spītējot dažādiem `force majeure" apstākļiem. Par to mums atgādina fakts, ka Latvijas Republika pēc neatkarības atjaunošanas ir pieņēmusi likumus, kas satur normas par īpašumtiesību atjaunošanu fiziskām personām vai to mantiniekiem, juridiskām personām vai to tiesību pārmantotājiem uz zemi, kas viņiem piederējusi 1940.gada 21.jūlijā.

Par pieņemtajām normām ārvalstu personas ir informētas, un šāda valsts attieksme tiek vērtēta atzinīgi. Bet tad, kad ārvalstnieki izsaka vēlmi iegādāties zemi, mums ļoti bieži jāatzīst, ka tas nav iespējams. Dažkārt šādu atteikumu izskaidrot ir ļoti grūti. Piemēram, gadījumā, kad ārvalstu persona vēlas ieguldīt Latvijā vairākus miljonus latu un uzcelt jaunu rūpnīcu, jāatzīst, ka ne vienmēr būs iespējams iegādāties zemi šīs rūpnīcas celtniecībai, nemaz nerunājot par visām problēmām ar milzīgu skaitu institūciju, kur būs jāsaņem attiecīgās atļaujas. Bet par šo naudu taču varētu nopirkt ļoti lielas zemes platības un ne tikai Latvijā, tomēr šai ārvalsts personai nav tiesību iegādāties pat vienu hektāru Latvijas zemes. Tāds ir likums. Un ārvalstnieki respektē un ievēro Latvijas likumus.

Kādas ir ārvalstu uzņēmēju tiesības?

Visiem ārvalstu ieguldītājiem, kas vēlas uzsākt biznesa vai cita rakstura aktivitātes Latvijā, ir viens jumta likums, kura 1.pantā tiek deklarēts, ka ".. ārvalstu ieguldītājiem Latvijā tiek garantēts nacionālais režīms". Tas nozīmē, ka ārvalstu ieguldītājiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā Latvijas pilsoņiem. Varētu likties, ka, pamatojoties uz minēto pantu, jebkura ārvalstu persona var darboties bez jebkādiem ierobežojumiem. Uzskats ir maldīgs, jo citi likumi nosaka speciālos ierobežojumus. Var minēt atsevišķas darbības jomas, kur ārvalstniekiem vēl pastāv ierobežojums uzņēmējsabiedrības kontrolpaketes iegādē, piemēram, radio un televīzija, mežu apsaimniekošana un izmantošana, izlozes un azartspēles. Un, kad tiek izskatīts konkrēts jautājums, jāpiemēro likums, kas reglamentē tieši šo jautājumu, bet, ja tāda nav, jāvadās no vispārējām tiesību normām.

Kuri ārvalstu subjekti ir tiesīgi iegādāties pilsētu zemi?

Likumā par zemes reformu pilsētās ir noteikts zemes īpašuma tiesību subjektu loks, t.sk. ārvalstu subjekti - ārvalstis (to diplomātisko vai konsulāro misiju vajadzībām) un citas personas saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un Saeimas apstiprinātajiem starptautiskajiem līgumiem. Ar terminu "ārvalstis" jāsaprot visas valstis, ar kurām Latvijas Republika ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības un kuras vēlas Latvijā atbilstoši protokolam atvērt savas vēstniecības vai konsulārās nodaļas. Savukārt likumā ietvertais termins "citas personas" ir ļoti plašs un ietver sevī gan fiziskas, gan juridiskas personas, arī likumi un starptautiskie līgumi ir daudz un dažādi.

Par personu loku, kas var pirkt zemi. To nosaka Likuma par zemes reformu pilsētās 20.pants. Uz ārvalstu ieguldītājiem attiecas panta 4. un 5.daļa. Pirmā no tām pieļauj ārvalstu fizisku un juridisku personu līdzdalību dažādās Latvijā reģistrētajās uzņēmējsabiedrībās, kas iegādājas zemi pilsētās, bet ar nosacījumu, ka vairāk nekā puse no šo uzņēmējsabiedrību pamatkapitāla (vismaz 51%) pieder LR pilsoņiem. Dotā panta daļa ir pamatā dažādu kopuzņēmumu veidošanā. Fiziska vai juridiska persona, kas piedalās šādā uzņēmējsabiedrībā, var būt no jebkuras valsts. Otrajā no minētajām daļām zemes iegādes tiesības tiek dotas Latvijā reģistrētām ārvalstu uzņēmējsabiedrībām no valstīm, ar kurām Latvijas Republika ir noslēgusi starptautiskos līgumus par ārvalstu investīciju veicināšanu un aizsardzību. Šo panta daļu lielākoties izmanto ārvalstu uzņēmumi, kas vēlas Latvijā nodibināt meitas uzņēmumus (arī simprocentīgi ārvalstu pamatkapitāla). Tos atbilstoši Likumam "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" var izveidot, nodibinot sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrības. Uzņēmējdarbībai var izmantot arī reģistrētas pastāvīgās pārstāvniecības, bet šai gadījumā uzreiz jāreģistrējas kā pastāvīgam nodokļu maksātājam. Abos likumos nav reglamentēta ārvalstu fiziskās personas tiesība izveidot savu, viena īpašnieka uzņēmumu Latvijā. Ir tikai noteikts, ka vienīgais dibinātājs var būt ārvalstu uzņēmējsabiedrība (arī viena īpašnieka uzņēmums). Likumā par ārvalstu ieguldītājiem vajadzētu ienest papildinājumu, kas paredzētu, ka, reģistrējot sabiedrību ar ierobežotu atbildību, vienīgais dibinātājs var būt fiziska persona, kas pilnībā atbilstu likumam "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību", kur ir tāda pati norma.

Ļoti pozitīvs fakts ir jaunu Ministru kabineta noteikumu pieņemšana zemes privatizācijas un atsavināšanas jautājumā, kuri paplašina zemes pircēju loku un rada iespēju privatizēt objektus reizē ar zemi. Faktiski pirmo reizi normatīvajā aktā par zemi tiek noteikta ārvalstu fiziskas personas tiesība pirkt zemi. Pirms tam tika reglamentētas tikai ārvalstu uzņēmējsabiedrības tiesības. Tas ir ļoti liels un nozīmīgs solis pretim brīvam zemes tirgum un ārvalstu investoru atbalstam. Iespējams, ka Latvijā esošie ārvalstu uzņēmēji izmantos šos noteikumus, lai liktu lietā savas pirmpirkuma tiesības un izpirktu zemi zem privatizētajiem objektiem. Valdībā jau ir akceptēti arī noteikumi, kas papildinās iepriekš minētos un noteiks, kāda būs maksāšanas līdzekļu attiecība un maksāšanas kārtība. Likumdošanas process šai jautājumā ir nepārtrauktā kustībā un attīstībā.

Par citiem likumiem un normatīvajiem aktiem. Bez jau iepriekš minētajiem, var minēt šādus likumus: par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju, par nomu un nomu ar izpirkumu, par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, kā arī citus likumus un normatīvos aktus, tai skaitā Ministru kabineta noteikumus un institūciju saistošos lēmumus. Visos šajos likumos ir normas, kas tieši vai netieši skar ārvalstu uzņēmējus Latvijā. Ja ārvalstu uzņēmējs dibina un reģistrē uzņēmējsabiedrību, kas turpmāk darbosies Latvijā, tad uz viņu attiecas visi likumi, kas reglamentē tāda paša veida uzņēmējsabiedrību, kur dibinātāji ir Latvijā reģistrētas personas.

Par starptautiskajiem līgumiem, kuri skar ārvalstu personu īpašumtiesības uz zemi. Tos varētu iedalīt divās grupās. Viena grupa - līgumi starp atsevišķu personu, personu grupu vai apvienību, no vienas puses, un Latvijas valdību, no otras. Šajos līgumos tiek skarti arī zemes īpašumtiesību jautājumi, nosakot konkrētu personu loku, uz kuriem attiecināmi līguma noteikumi, konkrētu teritoriju un zemes platību. Šādi līgumi pēc to parakstīšanas apstiprināmi Saeimā. Kā piemēru šim gadījumam, varētu minēt izstrādājamo projektu jaunas celulozes rūpnīcas celtniecībai Latvijā. Līguma projektā starp Latvijas valdību un stratēģisko investoru varētu iekļaut pantu, kas paredzētu ārvalstu personai tiesības iegādāties īpašumā zemi, uz kuras atradīsies minētā rūpnīca, nosakot konkrēto teritoriju un platību. Šā līgumu grupa neskar plašu personu loku, tāpēc visi uz to atsaukties nevar. Šādu līgumu nosacījumi nereti ir konfidenciāli, jo satur komercnoslēpumus. Konfidencialitāte var pastāvēt tikai līdz konkrētam brīdim vai apstākļiem vai arī tikai līguma sagatavošanas stadijā. Ievērojot Latvijā pastāvošo kriminogēno situāciju, ārvalstu uzņēmēji, kas grib strādāt Latvijā vai to jau dara, dažkārt lūdz neizplatīt jebkāda veida informāciju par sevi.

Otra grupa: divpusējie līgumi starp valdībām, kur viena līgumslēdzējpuse ir Latvijas Republika. Tie ir jau minētie līgumi par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Šie līgumi paredz radīt labvēlīgus apstākļus katras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem otras puses teritorijā. Šie līgumi arī ir pamats zemes pārdošanai ārvalstu personu dibinātajām juridiskām personām. Jāatzīmē, ka katrā līgumā formulējums par personu loku, uz kuriem attiecināms līgums, var atšķirties, tāpēc uzmanīgi jāstudē katrs līgums, kuru grib piemērot. Piemēram, līgumā ar Spānijas Karalisti ar juridisku personu saprot - ".. jebkuru juridisku personu, ieskaitot uzņēmumus, uzņēmumu asociācijas, korporatīvas tirdzniecības institūcijas un citas organizācijas, kas ir ieguvušas juridiskas personas statusu vai kas jebkurā gadījumā darbojas saskaņā ar attiecīgās līgumslēdzējas puses likumdošanu un tiek vadītas no attiecīgas teritorijas." Savukārt līgumā ar Nīderlandes Karalistes valdību ar juridiskām personām saprot tādas, kas izveidotas saskaņā ar līgumslēdzēja puses likumdošanu, gan arī tādas, kas nav izveidotas saskaņā ar puses likumdošanu, bet kuras tieši vai netieši kontrolē šo valstu fiziskas un juridiskas personas. Minētais formulējums ļoti atšķiras no līguma ar Spāniju (dažāds subjektu loks), kas vēlreiz apliecina iepriekš uzsvērto, ka vienādu līgumu nav.

Latvija ir noslēgusi 25 līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, t.sk. ar 24 ārvalstīm un ar 1 valstu ekonomisko savienību, bet spēkā ir tikai tie starpvalstu līgumi, kuri ir ratificēti attiecīgo valstu parlamentos un par kuriem ir veikta ratifikācijas rakstu apmaiņa. Pašlaik ir spēkā šādi divdesmit līgumi:

Minēto valstu ieguldītāji - fiziskas un juridiskās personas - atbilstoši noslēgtajiem līgumiem nodibinot un reģistrējot LR Uzņēmumu reģistrā statūtsabiedrību, ir tiesīgas Latvijas Republikas teritorijā iegādāties īpašumā zemi. Saraksts tiek dots tik plašs, lai, atsaucoties uz to, tiktu minēts precīzs tā noslēgšanas vai spēkā stāšanās datums, jo bieži amatpersonas atsaucas uz neprecīziem datiem. Sakarā ar to, ka no līguma parakstīšanas līdz tā spēkā stāšanās brīdim var paiet vairāk nekā gads vai pat gadi, informācija par šiem līgumiem bieži tiek aizmirsta. Arī ārvalstu personas var nezināt šo informāciju, tāpēc visās pilsētu pašvaldībās ir jāseko šādu likumu noslēgšanas, ratificēšanas un spēkā stāšanās faktiem.

Kaut arī saraksts ir plašs, zemes tirgus attīstībai tas nav pietiekams, jo biznesa sakari nepārtraukti paplašinās un Latvijā ienāk vai var ienākt tādas ārvalstu personas, kas līdz šim to nav darījušas, piemēram, Čīle, Japāna, Argentīna un citas. Tomēr atsevišķu uzņēmēju ienākšana Latvijā nenozīmē, ka nekavējoties jāslēdz starptautisks līgums, jo atsevišķos gadījumos Latvijai tas varētu būt arī neizdevīgi. Bet ārvalstu uzņēmēji, kas nav minētā saraksta pārstāvji, var izmantot vēl vienu likumīgu iespēju legāli iegūt īpašumā zemi. Pārzinot šo sarakstu, ārvalstu persona var kādā no sarakstā minētajām valstīm atbilstoši tās likumdošanai atvērt juridisko pārstāvniecību, firmu, kas būs tiesīga Latvijā veikt uzņēmējdarbību un pirkt zemi. Tas ir ilgstošs un finansiāli neizdevīgs projekts, bet, ja uzņēmēju neapmierina ilgtermiņa noma, to var darīt. Šai sakarā gribas piebilst, ka izplatītās baumas, ka ārvalstnieki izpirks visu zemi, nav pamatotas, jo, izmantojot iepriekš minēto variantu, to jau sen varēja izdarīt. Un šodien savas tiesības ir izmantojuši tikai daži no minētā saraksta valstu pārstāvjiem. Šo zemes pircēju skaits nepārsniedz divus desmitus.

Kādi ir zemes iegūšanas varianti?

Pasaulē visizplatītākais variants ir pirkšana: pirkšana uzreiz vai uz nomaksu, par naudu vai vērtspapīriem, kā puses nolems. Kā ievadā tika minēts, tā ir brīva līdzēju griba. Pastāv arī mantošana un dāvināšana, kā arī iegūšana citā veidā. Latvijas pilsētu zemi var nopirkt atbilstoši Likumam par zemes reformu pilsētās un noteikumiem par zemes privatizāciju un atsavināšanu LR pilsētās, bet jautājumi, kas tur nav minēti, risināmi atbilstoši Civillikuma noteikumiem.

Tagad ārvalstu uzņēmējsabiedrības zemi var nopirkt šādi:

a) iegādājoties brīvā apgrozībā esošo neapbūvēto zemi, nekustamo īpašumu vai tā daļu no fiziskām vai juridiskām personām (tieši vai izmantojot mākleru palīdzību);

b) uz pieprasījuma pamata pērkot valsts vai pašvaldību zemi, ja uz tās atrodas piederošais nekustamais īpašums ( t.sk. dzīvojamā māja un dzīvoklis);

c) privatizējot valsts vai pašvaldību objektu, ja tas atrodas uz valsts vai pašvaldību zemes (ir tiesība pirkt arī zemi, kas vajadzīga šo objektu uzturēšanai);

d) iegādājoties nekustamo īpašumu izsolē (valsts un pašvaldību zemi, kas nododama brīvai pārdošanai, pārdot var tikai izsolē).

Kādi ir aizliegumi īpašuma iegādē? Bez minētajiem galvenajiem ierobežojumiem, ka zemi īpašumā nevar iegādāties ārvalstu fiziskās personas un uzņēmējsabiedrības no valstīm, ar kurām nav noslēgti līgumi par investīciju veicināšanu un aizsardzību, ārvalstu personām pastāv vēl šādi aizliegumi zemes pirkšanā, tās nevar iegūt īpašumā

1) pilsētu ģenerālplānos noteiktās dzīvojamās zonas, lauksaimniecības un meža zemes;

2) valsts īpaši aizsargājamo dabas objektu aizņemtās pilsētu zemes;

3) zemes, ko aizņem ūdenstilpnes ar platību virs 1 ha;

4) jūras un citu publisko ūdeņu piekrastes aizsargjoslās ietilpstošās zemes;

5) valsts pierobežas joslas zemes.

Kādi ir citi ierobežojumi?

Pirkšanas aizliegums nav vienīgais ierobežojums. Juridiskām personām, kurām atbilstoši likumam ir tiesības iegādāties zemi, ir noteikti šādi nosacījumi:

pārdot un attiecīgi pirkt var tikai to zemi, uz kuru īpašumtiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā;

noteikumi, kas reglamentē pirkšanu, attiecināmi arī uz gadījumiem, kad zemi iegūst dāvinājuma vai maiņas rezultātā vai arī kā mantisko ieguldījumu, zemes īpašniekam iestājoties uzņēmējsabiedrībā; šie pasākumi, uzrādot noformētus dokumentus, vispirms jāsaskaņo Centrālajā zemes komisijā;

pārdodamās vai izsolē iegūstamās zemes izmantošanas mērķus nosaka vietējā pašvaldība, un, ja tas netiek ievērots, īpašums gada laikā tiek atsavināts;

visos gadījumos, kad zemi pārdod Latvijā reģistrētām juridiskām personām, pirkuma līguma noraksts pirms zemes īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā iesniedzams Centrālajai zemes komisijai.

Kā nostiprināmas īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu?

Īpašuma tiesības, servitūti, lietojuma un citas tiesības uz citai personai piederošu īpašumu nostiprināmas zemesgrāmatās, jo tikai tad tās pilnībā tiek aizsargātas ar likumu, tikai tad ir likumīga šo tiesību tālāka nodošana. Nekustamā īpašuma ierakstīšanas kārtību zemesgrāmatās reglamentē divi likumi. Latvijā šobrīd ir daudz dalītu īpašumu. Nav normāla situācija, ka vienam pieder zeme, bet otram - māja uz šīs zemes, kā arī dzīvoklis bez zemes seguma. Tādēļ jo nozīmīgāka ir šo daļējo nekustamās mantas īpašuma tiesību nostiprināšana, lai arī šie īpašnieki tiktu pilnā mērā aizsargāti.

Atkarībā no tā, kādas tiesības tiek nostiprinātas, mainās reģistrācijai nepieciešamo dokumentu nosaukumi, bet kā galvenos var nosaukt šādus:

1) pieteikums;

2) zemes komisijas lēmums;

3) zemes robežu plāns ar kadastra numuru;

4) inventarizācijas lieta;

5) īpašumtiesības apstiprinoši dokumenti;

6) juridisko personu tiesībspēju un rīcībspēju apliecinoši dokumenti;

7) kvītis par valsts un kancelejas nodevas nomaksu.

No minēto dokumentu uzskaitījuma ir redzams, ka tiesības tiek nostiprinātas uz pieteikuma pamata, kam pievienoti nepieciešamie un pamatojuma dokumenti. Nostiprinājuma lūgumi tiek izskatīti 30 dienu laikā. Atšķirība starp Latvijas un ārvalstu personām ir apstāklī, ka ārvalstīs izdotie dokumenti ir jāleģimitē Latvijā.

Kā citādi ārvalstnieki var izmantot zemi?

Ja likums neparedz iespēju, ka ārvalstu uzņēmējs var iegādāties zemi, tā tiek nomāta. Maksimālais nomas ilgums noteikts Likuma par ārvalstu ieguldījumiem Latvijā 1.pantā, un tas ir 99 gadi. Jāpiebilst, ka ne visi ārvalstu uzņēmēji vēlas pirkt Latvijas zemi, bet - tieši otrādi - vēlas to nomāt, saskatot šajā faktā saistību ar valsti, ar pašvaldību, kuriem arī ir jānes zināma atbildība par to, kas notiek uz viņu zemes. Gadījumos, kad ilgāk par gadu tiek nomāts valsts vai pašvaldības objekts, nomniekam tiek nodrošinātas pirmpirkuma tiesības uz šo objektu, bet, to sākotnēji privatizējot bez zemes, pirmpirkuma tiesības tiek nodrošinātas arī uz valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemesgabalu, uz kura atrodas objekts, ja vien uz tā iegādi nomniekam ir tiesības.

Kādas ir galvenās ārvalstnieku problēmas?

Galvenā ir ierobežotais subjektu loks, to iedalījums. Bet progress šajā jautājumā ir, to atzīst arī paši ārvalstnieki. Vairāk problēmu pastāv, zemi pērkot vai nomājot. Latvijā turpinās nesakārtotība ar zemes gabalu robežām, ar tiesiski nenostiprinātu nekustamo īpašumu. Nepastāv iespēja nostiprināt nekustamo īpašumu apgrūtinājumus, ja paši īpašumi nav korroborēti. Gan Latvijas, gan ārvalstu uzņēmēji vēlētos zināt, kur un kādas ir brīvās pilsētu zemes. Bet, kamēr nav pabeigta zemes reforma, simtprocentīgas atbildes nebūs. Piemēram, Valsts nekustamā īpašuma aģentūra pašlaik pārdošanai gatavo tikai četrus objektus, tie visi ir Rīgā. Tas ir ļoti maz. Tik ilgi nevar gaidīt, jo, piemēram, Rīgā zemes reforma, kā prognozē, būs pabeigta tikai pēc vairākiem gadiem. Likumdevējam jāseko nekustamā īpašuma tirgum un, ja nepieciešams, jāpapildina vai jāmaina pastāvošie likumi, kas ierobežo nekustamā īpašuma tirgu. Šodien veiktie pasākumi rīt jau var būt nepietiekami. Domstarpības nerada arī secinājums, ka, ja zeme netiek pirkta, tad kaut kas nav kārtībā.

Arī tiem zemes gabaliem, kuru īpašniekiem ir atjaunotas īpašuma tiesības, nav veikti mērījumi dabā, un šīs tiesības nav nostiprinātas zemesgrāmatā. Ļoti bieži ieinteresētajam ārvalstniekam nākas pašam finansiāli stimulēt visus pasākumus, lai īpašums ātrāk tiktu tiesiski nostiprināts. Problēma nav apstāklī, ka ārvalstniekam jāmaksā, jo izdevumi tiek ieskaitīti pirkuma maksā, bet tas, ka viņam jāsaskaras ar mūsu birokrātisko aparātu, ar jautājumu izskatīšanas vilcināšanu. Piemēram, par valsts mežiem, kuri jānostiprina uz Valsts meža dienesta vārda. Šobrīd nav ne projekta, kā tiks veikts šis darbs, kādi tiks iesaistīti resursi, kuras teritorijas tiks nostiprinātas sākumā, kuras - pēc tam, ne arī finansu šiem mērķiem. Bet ilgtermiņa līgumi par zemes nomu jāieraksta zemesgrāmatā, jo tikai tad tie būs saistoši jaunajiem īpašniekiem. Šādas nostiprinātas tiesības uz nekustamo īpšumu var ieķīlāt, kā arī kalpot galvojumam ilgtermiņa kredīta saņemšanai. Tas paver plašāku iespēju attīstīt uzņemējdarbību.

Lielas pūles prasa zemes pirkšanas fakta un to apstiprinošu dokumentu saskaņošana ar Centrālo zemes komisiju. Tā kā tas prasa daudz laika, bet laiks uzņēmējam ir visdārgākais, lietderīgi būtu šo birokrātisko starpposmu likvidēt, sadalot tā funkcijas citām institūcijām. Nākotnē, ieviešot vienotu datoru tīklu, daudzi jautājumi atkritīs paši no sevis. Bet vēl ir jāpilda likumā ietvertā norma, kas paredz nekustamā īpašuma izmantošanas nosacījumu saskaņošanu atbilstoši attiecīgās pašvaldības attīstības ģenerālplānam. Problēma ir tā, ka tikai dažām pašvaldībām šādi plāni ir. Tur, kur plānu nav, pastāv iespēja bieži mainīt nosacījumus, kas nedot iespēju stabilam darbam, bet gan ierēdņu patvaļai.

Zemi nomājot, arī ir problēmas. Piemēram, par zemes nomu Rīgas ostas teritorijā. Jāpanāk, ka attiecīgajā teritorijā par jautājumu atbild tikai viena koleģiāla institūcija, nosakot atbildes sniegšanas maksimālo termiņu - 15 dienas - un atbildību par termiņu neievērošanu. Atsevišķu amatpersonu rīcība, līgumus slēdzot bez saskaņošanas, nākotnē var radīt lielus finansiālus zaudējumus attiecīgai institūcijai vai pašvaldībai. Tā tomēr būs Latvijas nodokļu maksātāju nauda, ko izmantos šādu zaudējumu segšanai. Šai jautājumā jāpastiprina amatpersonu materiālā atbildība un jānostiprina tā brīdī, kad amatpersona stājas amatā.

Kā ārvalstu personas risina šīs problēmas? Dažādi. Finansiāli spēcīgākās uzņēmējsabiedrības dibina savus juridiskos dienestus. Citi algo advokātus, kas arī ir efektīvi, taču ilgāk un dārgāk. Pārsvarā ārvalstnieki izmanto tieši otro variantu, kaut arī saprot, ka izmaksas ir lielākas. Bieži tiek izmantotas vairākas iespējas vienlaikus, jo ir vēlēšanās saņemt apstiprinošu informāciju un palīdzību no dažādiem avotiem. Tomēr juristi un advokāti neatrisinās jautājumus, par kuriem ir atbildīgs likumdevējs.

Latvijas Attīstības aģentūra regulāri sniedz palīdzību ārvalstu uzņēmējiem dažādu jautājumu risināšanā, sākot ar sadarbības partneru un vietas Latvijas tirgū meklēšanu un beidzot ar konkrētu problēmu izskatīšanu. LAA sniedz kvalificētas konsultācijas un, ja nepieciešams, savā vārdā kārto dažādās valsts institūcijās aizstāvību konkrētas problēmas risināšanā. LAA Biznesa informācijas centrā ir iespējams saņemt interesējošo informāciju angļu valodā, kā arī nepieciešamo palīdzību juridisko pakalpojumu veidā.

Kaut arī valsts savu iekšējo jautājumu sakārtošanā velta ne mazumu pūļu un ir arī pozitīvi rezultāti, problēmas, ar kurām sastopas ārvalstu uzņēmēji, nemazinās. Konkrētu jautājumu šodienas risinājums ir īslaicīgs, jau rīt tam tiek izvirzītas jaunas, daudz kvalitatīvākas prasības. Mūsu uzdevums ir turpināt šīs problēmas risināt un rūpēties par ārvalstu ieguldījumiem labvēlīgu vidi.

Jau pavisam drīz, kad brīvā zemes tirgus problēmas būs atrisinātas, mēs sāksim risināt nākamās, piemēram, tās, kas skar zemes racionālu izmantošanu. Iespējams arī, ka nākotnē tiks strādāts pie vienotas likumdošanas, kas nedalīs subjektus un kas vienādi regulēs pirkšanu un atsavināšanu gan pilsētā, gan laukos, kā atšķirīgo atstājot zemes izmantošanas veidus. Bet tas jau ir cits jautājums.

Uzņēmumi un zeme turpina iegūt saimniekus. Privatizācija pamazām tuvojas nobeigumam

Zemkopības ministrijas pārziņā esošo uzņēmumu privatizācija sākās 1992. gadā. Divos gados piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību īpašumā bez atlīdzības nodeva piena savāktuves un pirmapstrādes punktus. Tad privatizācija sākās piena, gaļas un labības pārstrādes, agroservisa un maizes ražošanas uzņēmumos. Zemkopības ministrijas Valsts īpašuma uzskaites un saglabāšanas departamenta direktors Juris Rainers Sproģis pastāstīja, ka masveida privatizācija piena un gaļas pārstrādes un maizes ražošanas uzņēmumos notikusi 1994. un 1995. gadā, un 1996. gadā privatizēti agroservisa un labības pārstrādes uzņēmumi.

Šāgada sākumā privatizācija gandrīz ir pabeigta piena, gaļas, labības pārstrādes, maizes ražošanas un agroservisa uzņēmumos - tie tika privatizēti pēc speciālajiem likumiem. Visi 15 piena kombināti ir kļuvuši par privātiem uzņēmumiem. Aptuveni trešdaļa akciju, kaut kombināts ir privatizēts, palikušas nepārdotas uzņēmumam "Preiļu siers", un tās nodotas publiskam piedāvājumam vērtspapīru biržā. No 14 gaļas pārstrādes uzņēmumiem privatizēti ir 11. Vienā - Rēzeknes gaļas kombinātā - privatizācija uzsākta, bet divi uzņēmumi - Ventspils un Liepājas gaļas kombināts - nodoti Privatizācijas aģentūrai (LPA) likvidācijai. Par privātiem ir kļuvuši 13 maizes ražošanas uzņēmumi. Pagaidām privatizācija nav uzsākta tikai vienā - "Jūrmalas maiznīcā", bet jau ir sagatavoti vajadzīgie dokumenti un, domājams, maiznīca tūdaļ pat sāks privatizācijas ceļu LPA. Labības pārstrādes uzņēmumu Latvijā ir 17, no tiem privatizēti 14. Viens - Rīgas ostas elevators - tiek privatizēts caur LPA, bet divi - "Iecavas labība" un "Madonas labība"- nodoti likvidācijai. Vislēnāk privatizācija norisinās agroservisa uzņēmumos. No 125 agroservisa uzņēmumiem īpašniekus atraduši 94, privatizācija sākta 10 uzņēmumos, bet 21 nodots LPA likvidācijai.

Tātad - no visiem 185 Latvijas lauksaimniecības produktu pārstrādes un agroservisa uzņēmumiem privatizēti jau ir 147, privatizācija jāpabeidz 11 uzņēmumos, bet jāuzsāk tikai vienā maizes ražošanas firmā.

Juris Rainers Sproģis vēl pastāstīja, ka no 613 statūtsabiedrībām, kas darbojas Latvijā, līdz šāgada sākumam no Uzņēmumu reģistra bijušas izslēgtas 232 statūtsabiedrības un 250 bija pieņēmušas lēmumu par likvidēšanos. Tātad šobrīd reāli darbojas vairs tikai 131 statūtsabiedrība.

Zemkopības ministrijas Pētījumu un izglītības departamenta direktors Pēteris Lībietis pastāstīja, kāda situācija izveidojusies sakarā ar zemes izpirkšanu valsts selekcijas un izmēginājumu, zinātniskās pētniecības un lauksaimniecības mācību iestāžu saimniecībām. Zemes izpirkšanas programma sāka darboties 1994. gadā, bet reāli pirkt zemi no īpašniekiem saimniecību vajadzībām Zemkopības ministrija sāka 1995. gadā. Pavisam ir nopirkti 1073 hektāri zemes lauku rajonos un nepilni 5 hektāri pilsētās. Cena, par kādu tiek atpirkta zeme no īpašniekiem, ir vidēji 250 latu par hektāru - galvenokārt par pašreizējo kadastra cenu. Lauku rajonos zemes pirkšana valsts zinātnes un pētniecības vajadzībām ir beigusies, vēl jāizpērk apmēram 500 - 600 hektāri, konkrēti - Priekuļu selekcijas stacijas teritorijā, Dobeles dārzkopības un izmēģinājumu stacijas, Smiltenes lauksaimniecības tehnikuma, Pūres dārzkopības un izmēģinājumu stacijas vajadzībām. Šogad no budžeta zemes izpirkšanai iedalīti 200 000 latu.

Lauku rajonos zemes izpirkšana šogad beigsies, bet pavisam citāda aina izveidojusies ar zemi pilsētās. Saskaņā ar likumu par "Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un nacionālajām sporta bāzēm" īpašnieki nedrīkstēja reģistrēt zemi zemesgrāmatās, ja tā atradās zem izglītības, kultūras un sporta objektiem. Taču līdz likuma pieņemšanai (1995. gada 14. novembrī) daudzi īpašnieki jau bija paspējuši savu zemi reģistrēt. Vēl aizvien notiek zemes reģistrācija, jo nav pilnībā precizēti saraksti, zem kuriem objektiem zemi nereģistrē. Tātad - dzīve rit uz priekšu, zeme tiek reģistrēta, līdz ar to nākotnē Zemkopības ministriju sagaida dažādi sarežģījumi.

- Pilsētās zeme ir ļoti dārga,- saka Pēteris Lībietis. - Rēķinām, ka vajadzēs kādus 1,5 miljonus latu, lai izpirktu zemi skolu un Latvijas Lauksaimniecības universitātes vajadzībām pilsētās. Varētu to nevis pirkt, bet iznomāt. Taču prakse rāda, ka nomas maksa ir aptuveni 10% gadā no zemes vērtības. Tātad - nav izdevīgi. Pavisam pilsētu zemes izpirkšanai varētu būt vajadzīgi ap 3 miljoni latu.

Zemes izpirkšanas programma mācību iestāžu un zinātnes vajadzībām no 1994. līdz 1997. gadam būs izmaksājusi nedaudz vairāk par 700 000 latu. Šogad jau pilnībā būs sakārtotas zemes lietas lauku zemes gadījumos, un visi valstij uz 1940. gadu piederošie īpašumi būs uzmērīti, tiem būs sakārtota dokumentācija, sagādātas arhīvu izziņas, liela daļa zemes būs iereģistrēta zemesgrāmatā uz valsts vārda - vairāk nekā 10 000 hektāru. Sarežģījumi ir ar būvēm, kas atrodas uz šīs valstij piederošās zemes. Tās arī būtu jāiereģistrē zemesgrāmatā, bet vēl nav pietiekami daudz līdzekļu, lai veiktu ēku inventarizāciju. Vēl arī nav pilnībā apzināti visi īpašumi, kas 1940. gadā piederēja valstij un tika izmantoti lauksaimniecības izglītības vajadzībām.

- Šobrīd esam izdarījuši to, ko arī bijām plānojuši, - secina Pēteris Lībietis. - Līdz 1997. gada 1. septembrim mācību un zinātnes saimniecībām tiks sagādāts nepieciešamais zemes minimums, kas nodrošinās iestādei darbu. Pagaidām nav runas par to, ka esošās zemes platības spētu nodrošināt saimniecību attīstību. Tas ir nākotnes darbs: jāveido projekti un jāiegūst investīcijas nekustamā īpašuma iegādei. Taču tas, kādā ceļā paplašināt īpašumus, pārsvarā būs pašas mācību iestādes ziņā.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības nozares redaktore

Aizkrauklē vēl domā. Balvos jau saimnieko.

- Māju vecākie

Aizkraukle ir viena no nedaudzajām Latvijas pilsētām, kur mājas privatizē galvenokārt vispārējā kārtībā. Turklāt privatizē diezgan naski.

Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja Lidija Zībarte uzskata:

- Mūsu iedzīvotāji nav nekādi turīgie, tālab mēs vairāk rūpējamies, lai viņi izlietotu sertifikātus, papildus netērējot naudu. Atkarībā no mājas tipa par privatizējamā dzīvokļa kvadrātmetru jāmaksā mazliet vairāk nekā viens sertifikāts, bet maksimālā vērtība nepārsniedz pusotru sertifikātu. Parasti privatizāciju nesaista ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, taču mēs ar tiem saskaramies katru dienu un esam pārliecinājušies, ka abi jēdzieni nav šķirami.

Centrālās dzīvojamo ēku privatizācijas komisijas pārstāve Aizkrauklē Ināra Piruška stāsta, ka privatizācijai nodotajās mājās dzīvokļu iegādāšanās īpašumā norit ļoti nevienmērīgi. Namos, kur pārsvarā mīt pensionāri, privatizē daudz mazāk dzīvokļu nekā citos. Liela nozīme arī ēku tehniskajam stāvoklim. Piemēram, vienā no pirmajām privatizētajām mājām Draudzības krastmalā 1 īpašumā pārņemti 30 no 45 dzīvokļiem, bet citā - Gaismas ielā - savukārt tikai desmit.

- Pensionāri, kuri lielākoties mitinās vienistabas dzīvokļos, jau tagad nespēj norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem. Iekārtot un uzturēt sociālās mājas iznāk ļoti dārgi, tādēļ pašvaldība iespēju robežās trūcīgajiem gados vecajiem cilvēkiem izmaksā pabalstus, lai viņi varētu turpināt dzīvot savā ierastajā mājā, - stāsta Lidija Zībarte.

Mazturīgie iedzīvotāji norūpējušies, vai pēc dzīvokļu privatizēšanas viņiem šie pabalsti netiks liegti un vai māju uzturēšana neizmaksās pārāk dārgi. Lidija Zībarte uzskata, ka pašvaldība iespēju robežās palīdzēs sirmgalvjiem arī turpmāk neatkarīgi no tā, vai viņi būs dzīvokļu īrnieku vai saimnieku statusā. Arī vecās, nolietotās mājas, kurām vajadzīgs jumta vai cits lielāks remonts, taupīgi rīkojoties ar pašvaldības budžeta līdzekļiem, domāts pakāpeniski savest kārtībā, īpaši neskaitot, cik tajās privatizētu dzīvokļu.

Tagad, kad privatizēto māju skaits tuvojas otrajam desmitam, aktuāls kļūst jautājums par to apsaimniekošanu. Nodibināta pirmā dzīvokļu kooperatīvā sabiedrība "Draudzība". Pašvaldība no privatizācijas fonda piešķīra simt latu šīs sabiedrības iekļaušanai Uzņēmumu reģistrā. Tagad priekšā izšķirošais jautājums - kā sabiedrībai rīkoties tālāk? Vai slēgt līgumu ar pašvaldības uzņēmumu "Lauma" un uzticēt tai māju apsaimniekošanu arī turpmāk, vai otrādi - slēgt līgumu ar pašvaldību par ēkas pārņemšanu "Draudzības" pārziņā? Mājas iedzīvotāju viedokļi dalās, un arī otrajā kopānākšanas reizē lēmums netika pieņemts. Aizkraukles ļaudis vēl domā un apsver.

Bet Balvos māju apsaimniekošanā tikmēr ieviests kaut kas līdzīgs sagatavošanās, pierašanas posmam. Balvu pilsētas dome 1995. gada 16.martā apstiprinājusi nolikumu par mājas vecāko (pārstāvi). Mājas vecākais ir attiecīgā nama iedzīvotājs, kuru ievēlē mājas iedzīvotāju kopsapulcē. Dokumenta divpadsmit punkti nosaka mājas vecākā pienākumus un tiesības. Mājas vecākais uzrauga, lai iedzīvotāji turētu kārtībā kāpņu telpas; vismaz divas reizes gadā rīko bēniņu un pagrabu sakopšanas talkas; uzmana, lai sētnieki kārtīgi padara darbu; pilsētas domes nekustamā īpašuma speciālistam sniedz priekšlikumus par līgumos neparedzētiem nepieciešamajiem mājas remonta darbiem, lai tos iekļautu ikgadējā plānā; ziņo sociālajam dienestam par vientuļo un maznodrošināto iedzīvotāju grūtībām; raugās, vai mājā nedzīvo nepierakstītas personas, vai iedzīvotāji nepārkāpj likumu; kontrolē un regulē siltumskaitītāja darbību utt. No visā iepriekšminētā redzams - ja mājas vecākais kārtīgi izpilda savus pienākumus, tad var tiešām teikt, ka mājai ir saimnieks.

Balvu domes līdzšinējais priekšsēdētājs Juris Annuškāns saka:

- Trijos gados, kopš māju apsaimniekošana notiek šādā veidā, esam pārliecinājušies - tas ir ērti gan pašvaldībai, gan iedzīvotājiem. Teikšu atklāti - izraugoties māju vecākos, sevišķi lielu demokrātiju neievērojam. Ja no sešiem dzīvokļiem uz sapulci atnāk divi pārstāvji, un arī tad nevar izvēlēties, kurš būs vecākais, mēs pašvaldībā to vienkārši ieceļam. Galvenais - lai tiek uzsākts darbs. Bet tālāk iedzīvotāji paši visu laika gaitā nokārto: tikko mājas vecākais viņus neapmierina, sasauc kārtīgu sapulci un paši ievēlē cilvēku pēc sava prāta. Lai būtu interese darboties, pašvaldības budžetā paredzam zināmu naudas summu un atkarībā no darba apjoma mājas vecākajam sedzam daļu komunālo maksājumu - no trim līdz septiņiem latiem mēnesī.

Ja cilvēks savus pienākumus veic slikti, tad, protams, šos atvieglojumus nesaņem.Tas pašvaldībai izmaksā apmēram četrarpus tūkstošus latu gadā. Manuprāt, vislielāko labumu dod savstarpējā saikne. Reizi mēnesī vai divos mums notiek šo namu vecāko sapulces, kurās piedalās gan domes pārstāvji, gan "Siltuma" darbinieki, un tagad iedzīvotāji vairs pie mums nenāk katrs ar savām raizēm, bet izmanto mājas vecākā starpniecību; viņš savukārt ir labāk informēts par pašvaldības iespējām un rūpēm. Vecākie arī visaktīvāk cilvēkus informē par dzīvokļu privatizāciju, pierāda tās lietderību. Un, ja mājā jau daudz dzīvokļu privatizē un tā kļūst pašvaldībai mazliet neinteresanta, tad mājas vecākajam nams savukārt kļūst arvien interesantāks un svarīgāks. Es šeit saskatu ļoti derīgu starpposmu pārejai no pašvaldības dzīvojamā fonda apsaimniekošanas uz dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām.

Mudīte Luksa,

"LV" privatizācijas lietu

redaktore