problēma

Par profesionālu cilvēku

Latvijas pedagogi un Eiropas Savienības eksperti — par profesionālās izglītības iespējām Latvijā

No 12. līdz 14.martam viesnīcā “Raddison SAS Daugava” notika profesionālajai izglītībai veltīts seminārs. Šā pasākuma iniciatore bija Ministru kabineta profesionālās izglītības paplašinātā darba grupa, rīkotāja — PHARE projektu vadības vienība. Seminārā piedalījās Eiropas Savienības eksperti no dažādām valstīm: Aki Valkonens, Helsinku biznesa koledžas prezidents (Somija), Ellena Jepesena, Orbusas tehniskās koledžas padomniece profesionālās izglītības jautājumos (Dānija), Džons Nīverts, Skolotāju arodbiedrības padomes loceklis (Nīderlande), Žans Pjērs Žaladē, Eiropas Sociālās un izglītības politikas institūta direktors (Francija). Latviju pārstāvēja vairākas ministrijas, dažādas asociācijas, Darba devēju konfederācija, Tirdzniecības un rūpniecības kamera, arodbiedrības un citas institūcijas. Semināru vadīja Džons Nīverts un Jānis Gaigals, izglītības un zinātnes ministra padomnieks profesionālās izglītības un starptautiskās sadarbības jautājumos.

Aktuālām profesionālās izglītības problēmām pievērsās izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš, uzsvērdams, ka profesionālajai izglītībai veltītā pastiprinātā uzmanība nav nejauša, jo cilvēku sagatavotība dzīvei un darbam mūsdienu apstākļos iegūst citu jēgu un nozīmi. Kā viņi spēs piemēroties sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām, veidot savu karjeru, adaptēties darba tirgus apstākļos, kāda būs šo cilvēku profesionālā sagatavotība? Šajā sakarā nepieciešams atjaunot un nostiprināt profesionālās izglītības mācību iestāžu materiālo bāzi, attīstīt institūciju infrastruktūru, izstrādāt programmu profesionālās izglītības turpmākai finansēšanai. Jāveido tāda pieaugušo tālākizglītības sistēma, lai viņi varētu mācīties visa mūža garumā, jārada visu profesionālajā izglītībā iesaistīto institūciju sadarbības modelis. Izglītības sistēmai, tāpat kā profesionālās izglītības koncepcijai, jākļūst vienotai visas valsts mērogā.

Eiropas Savienības eksperti nolasīja lekcijas seminārā iztirzājamā kopīgā temata sakarā — par profesionālās izglītības koncepcijām un modeļiem, kā arī principiem un pamatnostādnēm Eiropas Savienībā. Par koncepcijām un modeļiem Eiropas Savienībā domām dalījās Džonts Nīverts, par apakštematiem “Izglītība kā produkts un process” — Aki Valkonens, “Institūciju infrastruktūra” — Džons Nīverts, “Finansēšanas mehānismi” — Žans Pjērs Žaladē, “Mācību iestāžu tīkls” — Ellena Jepesena.

Lektori stāstīja par dažādu Eiropas valstu pieredzi profesionālajā izglītībā, vienlaikus izsakot arī savus apsvērumus. Īsi rezumēsim viņu ierosinājumus.

Izglītība nav saliņa, kas izolēta no sabiedrības. Eiropas valstis un to iedzīvotāji mainās, tāpēc sabiedrībai vajadzīgi radoši domājoši, aktīvi cilvēki, kas spēj daudz ko pārveidot. Latvijā veidojama tāda izglītības sistēma, kas līdzinātos sistēmai citur Eiropā. Mācību iestāžu vadītājiem jāplāno, kā izmantot finansējumu, izvērtējot, kas ir pats svarīgākais. Viss, kam jānotiek skolā, izlemjams uz vietas. Mācīšanās ir vērtība pati par sevi, un izpratne par to jānodrošina katrā mācību iestādē. Tātad jaunie cilvēki jāmāca, kā iegūt zināšanas, kā kļūt elastīgākiem, kā darboties komandā un pārorientēties, ja ir vajadzība mainīt profesiju.

Profesionālās izglītības iestādēs pilnveidojams skolotāju darbs, saglabājot labākos kadrus, nodrošinot nepieciešamos darba apstākļus. Vairāk atdeves sagaidāms no zinātniskajiem pētījumiem profesionālās izglītības jomā.

Džons Nīverts salīdzināja datus par Holandi un par Latviju. Holandē ir 15 miljoni iedzīvotāju, 50 dažādi reģionālie centri, kur profesionālo izglītību var iegūt 700 000 interesentu. Šiem centriem ir dažādi kursi — biznesā, veselības aizsardzībā, sociālajā aprūpē, sociālajās zinātnēs, lauksaimniecībā u.c. Latvijā ir aptuveni 2,5 miljoni iedzīvotāju, 121 profesionālās izglītības iestāde ar 43000 audzēkņu. Lektors izvirzīja pārdomām jautājumu: kas ir labāk — tik lieli centri kā Holandē vai skaitliski mazas mācību iestādes kā Latvijā?

Runājot par izglītību kā produktu un procesu, Aki Valkonens pievērsās standartiem un kvalitātei. Standarti parasti nāk “no augšas”, bet tie vēl nenosaka kvalitāti. Turklāt vieglāk ir pieņemt to, ko izstrādā un izlemj paši uz vietas, nevis to, kas “diktēts”. Tātad pārkārtojumi izglītībā būtu veidojami “no apakšas uz augšu”.

Joprojām aktuāla ir problēma par profesionālās izglītības finansēšanu. Katra Eiropas Savienības dalībvalsts meklē tās optimālāko variantu. Finansējums varētu būt šāds: no valsts budžeta un vietējo pašvaldību piešķirtie līdzekļi, privātuzņēmēju, kameru un citu atvēlētā nauda, ārvalstu finansējums, mācību maksa, kā arī mantiskie ziedojumi. Dažās valstīs pastāv nodokļu atlaides sistēma, lai darba devēji varētu nodrošināt mācību vietas. Ir jāpalielina indivīda — patērētāja, respektīvi, klienta, iespējas izvēlēties sev piemērotāko profesionālās izglītības ieguves veidu.

Veidojot profesionālās izglītības struktūru, nepieciešams konkretizēt uzdevumus un mērķus, ko gribam sasniegt. Daudzās valstīs tiek nodalīta vispārizglītojošā un profesionālā izglītība, mācību iestādes pakļautas dažādiem resoriem, tā notiek arī Latvijā. Tas ir šķērslis centieniem izglītības sistēmu padarīt elastīgāku. Kā teica Ellena Jepesena, veidojot struktūru, it kā raugāmies pagātnē, taču, izstrādājot turpmākos plānus, domājam par nākotni. Bet kā Latvijā būs nākamajos desmit gados un vēlāk? Cik no tiem bērniem, kas iestājas 1. klasē, pabeigs 9.klasi? Kāda būs dzimstība līdz tam laikam? Skolēni mācās no paaudzes uz paaudzi, un viņi kļūst par sabiedrības produktu, kas “jāražo” profesionāli.

Jāņa Gaigala lekcijas temats — “Profesionālās izglītības pamatnostādnes Latvijā. Konceptuālā bāze”. Viņš uzsvēra, ka izglītība cieši saistīta ar demogrāfijas un citiem faktoriem un ka pastāv dažādu nozaru savstarpējā ietekme. Ir jāprognozē, kādas pārmaiņas gaidāmas audzēkņu sastāva ziņā — būs gan skaitliskais kāpums, gan kritums, tātad svārstīgs būs arī mācību iestāžu piepildījums. Tomēr izglītības sistēmai jākļūst par vienotu veselumu, un tā veidojama apzināti. Jādomā, kur, piemēram, paliks 9. klasi beigušie. Protams, viņi aizies uz tām mācību iestādēm, kam ir augstāks prestižs un kas nodrošinās pamatīgāku sagatavotību. Tātad izdzīvos labākās skolas, kur būs iespējams gūt pilnvērtīgāku profesionālo ievirzi turpmākajai dzīvei. Radīsies nopietnas problēmas gan skolām, gan skolotājiem.

Vai cilvēki pēc attiecīgās mācību iestādes absolvēšanas spēs tuvākajos gados atrast darbu, stabilizēties dzīvē? Un ja ne? Pārdomas šajā sakarā izraisa Jāņa Gaigala minētie fakti. No Latvijas iedzīvotājiem 7,5 procenti ir bezdarbnieki. Visvairāk (62 procenti) ir ar vispārējo izglītību, vismazāk (3 procenti) — ar augstāko izglītību. Turklāt tie, kam ir augstākā izglītība, saņem divreiz lielāku atalgojumu nekā vidējās mācību iestādes beigušie. Latvijā ir liels ieslodzīto skaits, no kuriem vismazāk ir ar augstāko izglītību, visvairāk ar vispārējo izglītību. Tātad tie, kam zemāka izglītība, izdara visvairāk noziegumu. Viens apcietinājumā esošais valstij izmaksā ap 2000 latu — tikpat, cik viens bezdarbnieks. Vienam audzēknim vispārizglītojošajā skolā gadā tiek iztērēts 250 latu, profesionālajā mācību iestādē — 500, augstskolā studentam — 1000 latu gadā. Kā redzams, atšķirīga ir izmaksa par izglītības produktu, par kuru runāja semināra dalībnieki.

Semināra otrajā dienā strādāja četras darba grupas par lekcijās iztirzātajiem apakštematiem. Trešajā dienā to vadītāji Aleksandra Joma (Izglītības un zinātnes ministrija), Pēteris Lībietis (Zemkopības ministrija), Juris Bundulis un Voldemārs Gavars (abi no Tirdzniecības un rūpniecības kameras), kā arī eksperti un citi raksturoja diskusiju norisi, apspriestās problēmas, gan lekcijas, gan grupu darba norises apskats tika bagātīgi ilustrēts ar shēmām, diagrammām, zīmējumiem. Nobeigumā citēsim nozīmīgākos priekšlikumus un secinājumus, kas izskanēja darba grupās.

“Profesionālās izglītības

produkts un process”:

* noteikta kvalifikācijas līmeņa izglītību var apgūt dažādos ceļos — skolās, mācību centros, māceklības veidā, valsts vai privātajās iestādēs, galveno uzmanību pievēršot izglītības produkta, nevis izglītības procesa kontrolei:

* jaunais profesionālās izglītības likums definē tikai galvenos sistēmas organizēšanas, satura, vadīšanas un novērtēšanas principus;

* lai nodrošinātu izglītības produkta un procesa kvalitātes novērtēšanu, veidojams eksaminācijas un akreditācijas mehānisms;

* profesionālās izglītības saturs jāsakārto pa vertikāli (kvalifikāciju līmeņi) un pa horizontāli (izglītības tematiskās grupas), iestrādājot likumā standarta jēdzienu.

“Institūciju infrastruktūra”:

* visas organizācijas izveidos tādas struktūras, kas deleģēs savus pārstāvjus Nacionālajā profesionālās izglītības padomē (tas attiecas arī uz audzēkņu pārstāvniecību);

* padomes juridiskais statuss — neatkarīga institūcija ar plašām pilnvarām;

* padomē tiek apspriesti tikai globāli jautājumi (izglītības saturs, tā vērtēšana, skolu autonomijas jautājumi, funkciju decentralizēšana utt.);

* padomes lēmumi ir saistoši visām profesionālās izglītības procesā iesaistītajām institūcijām.

“Finansēšanas mehānismi”:

* skolas budžetam jābūt autonomam, lai sekmētu līdzekļu efektīvu izmantošanu;

* lai panāktu to, ka finansējuma apjoms mācību iestādei būtu atkarīgs no audzēkņu skaita, iegūtās kvalifikācijas un profesijas aktualitātes, ir pieņemams princips, ka naudu uz mācību iestādi “atnes audzēknis”;

* lai iesaistītu darba devējus prakses vietu nodrošināšanā, varētu tikt noteikts mērķa nodoklis.

“Mācību iestāžu tīkls”:

* segt saturiski izglītības vajadzības, tajā skaitā potenciālās;

* paplašināt klientu loku;

* izveidot tīkla vienotību valstī (izglītības sistēmā);

* mācību (izglītības) institūciju un atbalsta institūciju sadarbība, atbildība;

* optimizācijas mehānismi: valsts, pašvaldību, darba devēju, darbinieku sadarbība; pētījumi, prognozes; decentralizācijas, inovāciju iespēju nodrošināšana; brīva konkurence starp izglītības piedāvātājiem (finansēšanas prioritātes).

Semināra dalībnieki izteicās, ka ir nepieciešams skaidri apzināties profesionālās izglītības sistēmā sasniedzamos mērķus, panākt tās optimizāciju un vienotību, lai apmierinātu valsts, sabiedrības, darba tirgus vajadzības, nodrošināt nepieciešamo finansējumu, atrast sadarbības sociālos partnerus. Jārada iespējas iegūt profesionālo izglītību visiem, kas to vēlas, arī cilvēkiem ar fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem.

Kā semināra noslēgumā sacīja Jānis Gaigals, semināra dalībnieki izpratuši iztirzājamo problēmu būtību, izteikuši ierosinājumus un priekšlikumus, pa kādiem ceļiem ejams, lai uzlabotu un padarītu elastīgāku profesionālās izglītības sistēmu.

Elza Gžibovska, Dr.paed.

“LV” nozares korespondente