SARUNAS. INTERVIJAS

Patērētāj, zini savas tiesības!

Māra Žogota, Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas Patērētāju tiesību aizsardzības un reklamācijas daļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Pēdējā laikā daudz runā par preču un pakalpojumu kvalitāti, vēl vairāk ir centienu noskaidrot, kam tā jānodrošina, kam jāpārbauda un kādi normatīvie akti ir vai nav pieņemti, lai būtu likumīgā bāze kvalitātes prasībām. Preču vai pakalpojumu patērētājs šajā jūklī apmulst, jo kvalitāti vērtējošo inspekciju un iestāžu saradies milzums, un cilvēks jūtas nepamatoti neaizsargāts un pamests tirgotāju un ražotāju varā. Tomēr, iedziļinoties kvalitātes un patērētāju aizsardzības jautājumos, pavīd gaismas stars — Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja. Ar neapmierinātiem patērētājiem nodarbojas tieši šīs komitejas Patērētāju tiesību aizsardzības daļa. Tādēļ “Latvijas Vēstnesis” aicināja uz sarunu Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas Patērētāju tiesību aizsardzības un reklamācijas daļas vadītāju Māru Žogotu.

Māra Žogota pastāstīja, ka likumiskā bāze, uz kuras pamata Patērētāju tiesību aizsardzības daļa darbojas, ir likums “Par patērētāju tiesību aizsardzību” (pieņemts 28. 10. 1992.), LR Ministru Padomes lēmums “ Par nepārtikas preču apmaiņas noteikumiem” (pieņemts 12.02.1993.) un likums “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību” ( pieņemts 08.06.1995.). Protams, laikam ritot, rodas vēl jauni un jauni normatīvie akti, kas tiek veidoti patērētāju aizstāvībai, taču trīs minētie ir pats pamats. Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja ir izveidota 1993.gadā.

Reāla patērētāju aizsardzība notiek šādi. Patērētājs, kuram radušās šaubas par kādas preces vai pakalpojuma atbilstību kvalitātes prasībām un nav iespējams sarežģījumu noregulēt turpat, tirdzniecības vietā, dodas vai zvana uz Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteju pa tālruni 7212688 un izstāsta savu bēdu. Ja ir nopirkta nekvalitatīva prece, tad, protams, ar šo preci, pirkuma čeku un uzrakstītu iesniegumu ir jādodas uz komiteju. Ja rodas strīds par defekta raksturu, tad prece ir jānodod ekspertīzei. Gadījumā, ja cilvēkam ir aizdomas, ka par pirkumu vai pakalpojumu ir maksāta neatbilstoša summa, ja patērētājs ir “apskaitīts”, ja precei pirkšanas brīdī ir beidzies derīguma termiņš, ja uz preces nav marķējuma (valsts valodā) vai norādes par izgatavotājfirmu, ja svari nav bijuši noregulēti vai arī gadījusies kāda cita liksta, tad darbinieki uzklausa cilvēku pa tālruni — vai nu pieraksta sūdzību, vai arī tā tiek ierakstīta automātiskajā atbildētājā.

— Mēs sūdzības reģistrējam, tādēļ lūdzam cilvēkus nosaukt tirdzniecības vai paklpojumu sniegšanas vietu, kur gadījušies sarežģījumi, un arī uzvārdu, lai varētu arī pircēju informēt par tālāko notikumu attīstību, — saka Māra Žogota. — Cilvēkiem nevajag baidīties nosaukt savu vārdu un uzvārdu, jo tas palīdz mums orientēties mūsu reģistrā un ātrāk sniegt atbildi. Arī tad, ja cilvēkam nav skaidrs, kā rīkoties katrā konkrētā gadījumā, droši var zvanīt pa šo tālruni, un mēs pateiksim, kas darāms.

Patērētāja aizsardzības ceļš sākas ar jautājuma pieteikšanu, tā būtības noskaidrošanu. Tālāk darbs ir inspektoriem, kas dodas uz konkrēto tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietu, veic pārbaudi, iepazīstina uzņēmumu ar patērētāja prasībām un veic visu, lai konfliktu noregulētu. Parasti to izdodas veikt ātri, taču gadās arī tā, ka uzņēmējs pieprasa ekspertīzes slēdzienu vai arī lieta ir jāsagatavo tiesai. Par to, kādā veidā konflikts tiks noregulēts, mēs cilvēku informējam — vai nu paši viņam zvanām, vai lūdzam cilvēku pēc kāda laika pašam mums piezvanīt vai atnākt. Jebkurā gadījumā cilvēks nepaliek bez atbildes.

Ja ir nepieciešams, Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas speciālisti sadarbojas ar citām kvalitātes pārbaudes inspekcijām, centriem un departamentiem. Pārbaudot sūdzību par preču kvalitāti, tiek pieaicināti Vides veselības centra speciālisti, citu sūdzību gadījumā sadarbība ir ar to institūciju darbiniekiem, kuru kompetencē ir konkrētie jautājumi — Valsts ieņēmumu dienesta, veterinārās uzraudzības, preču kvalitātes inspekcijas vai citu dienestu speciālisti, kuri katrā konkrētā gadījumā varētu sniegt palīdzību.

— Cilvēki var doties arī uz šīm iestādēm, — saka Māra Žogota, — bet tad, ja viņi nāk pie mums, mēs kā valsts iestāde nesūtām patērētāju no inspekcijas uz inspekciju, bet paši risinām šo jautājumu līdz galam. Galvenais — lai cilvēkam nerastos sarūgtinājums.

— Interesanta situācija ir tirgos, kur iepērkas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Vai jūs dodaties arī turp, vai tirgū pircējs var justies pasargāts no nekvalitatīvām precēm?

— Mēs kontrolējam arī tirgu, — stāsta Patērētāju tiesību aizsardzības un reklamācijas daļas vadītāja. — Jā, bieži netiek izdoti čeki, preces ne vienmēr ir kvalitatīvas, nav to izcelsmi apliecinošu dokumentu. Tādēļ mēs katru dienu dodamies uz kādu no Latvijas tirgiem un pārbaudām, vai ir preču pavaddokumenti, kāda ir pati prece, kā noris tirdzniecība. Protams, šeit jāsaskaras arī ar nelegālo preci jeb kontrabandu.

Ja mēs varam pārbaudīt tirdzniecības firmu un uzņēmumu veikaliņus, tad smagi notiek fizisko tirgotāju pārbaude. Mēs nedrīkstam konfiscēt šo tirgotāju preci, te darbs policijai, kurai ir tiesības aizturēt fizisku personu vai atņemt tai preces. Te jau nav runa par preces legālu vai nelegālu tirgošanu, bet gan par šo tirgotāju morāli. Ja viņu aizdzen no viena tirgus, viņš steigšus dodas uz citu un atkal turpina tirgoties. Tikmēr, kamēr inspektors vai policija ir redzami, nekas jau nenotiek, bet mēs arī nevaram būt klāt katram, kurš tirgojas. Tāpat notiek arī ar krāpšanos — mūsu klātbūtnē pareizi strādā gan svari, gan nav pamanāmas izdobtās svaru bumbas, taču atliek vien mums pagriezt muguru, tā tirgotājs steigšus cenšas “atpelnīt” samaksāto soda naudu (75 — 100 lati). Kā ieaudzināt cilvēkos kaut nedaudz godaprāta, tas ir smags jautājums.

-— Vai negodīgo tirgotāju tikai soda bezgalīgi daudz reižu, vai ir arī kādi citi pasākumi, piemēram, aizliegums turpināt tirdzniecību vai kas cits?

— Par šiem pārkāpumiem mēs informējam Valsts ieņēmumu dienestu, un tas lemj par tirgotāja turpmāko likteni. Taču nav noteikuma, kas šādā gadījumā aizliegtu turpināt uzņēmējdarbību. Domāju, — saka Māra Žogota, — ka šādiem noteikumiem tomēr vajadzētu būt, jo diemžēl vairumā gadījumu tirgotāji rīkojas bezatbildīgi.

— Tirdzniecības tīklā preču un telpu atbilstību noteiktajām normām inspicē daudz un dažādas iestādes. Katra no tām veido savu reģistru. Vai tiek veidota kāda vienota datu bāze?

— Droši vien nē. Katra iestāde atbild par savu noteiktu jomu, un lielas dublēšanās gandrīz nav. Ar inspicēšanas jautājumiem pašreiz tiek strādāts. Taču, vai būs viena liela iestāde, kas būs tik universāla, ka aptvers visas jomas, — domā Māra Žogota, — es pašlaik nevaru pateikt. Visi šie procesi attīstās, jo problēma ir samilzusi un tai jāatrod risinājums. Visādā ziņā ar patērētāja tiesību aizsardzību Latvijā nodarbojamies tieši mēs.

— Vai jūsu praksē ir bijis kāds spilgts gadījums, kad viens uzņēmums ir rīkojies nekorekti pret saviem klientiem?

— Jā, kopš pagājušā gada augusta esam saņēmuši septiņas sūdzības par Liepājas individuālo uzņēmumu komercfirmu “Auseklis”, kas tirgojas ar apaviem,— teic Māra Žogota. — Uzņēmuma vadītājs divas reizes ir samaksājis administratīvo sodu un trīs sūdzības ir pārsūdzētas tiesā. Raksturīgi, ka pārdevēji izdod pircējam ar roku rakstītu čeku, bet uzņēmuma vadītājs Viesturs Vītiņš to nepieņem un pieprasa uzrādīt kases čeku. Taču arī kontrolpirkumā pārdevējs izsniedza ar roku rakstītu čeku, līdz ar to apzināti liedzot iespēju pircējam atdot atpakaļ nekvalitatīvu preci veikalā. Šī uzņēmuma vadītājs Viesturs Vītiņš labi izpētījis savas tiesības un arī to, kā savukārt liegt patērētājam aizsargāt savas tiesības. Arī mūsu speciālistiem, lai veiktu savu darbu, bija jālūdz palīdzība Liepājas policijai.

— Kas būtu noteikti jāievēro patērētājam, lai nekvalitatīvu preču vai pakalpojuma gadījumā viņš spētu sevi aizsargāt?

— Jāatceras, ka noteikti ir jāsaglabā čeks — tas ir darījuma apliecinājums. Bez tā diemžēl neko nav iespējams pierādīt, — Māra Žogota brīdina. — Ja cilvēkam ir čeks, tad arī var sākt runāt par patērētāja tiesībām. Nekvalitatīva pakalpojuma vai preces gadījumā pircējs pēc sava izvēles, uzsveru, pēc savas izvēles, var prasīt atlīdzinājumu vai nu naudā, vai arī citas preces un pakalpojuma vai preces remonta veidā. Izvēle ir tikai un vienīgi patērētāja ziņā. Ja tirdzniecības vietā šo prasību neizpilda, tad patērētājam jāzvana vai jādodas pie mums. Tirgotājs nedrīkst arī likt patērētājam pašam doties uz remonta darbnīcu vai ražotājuzņēmumu. Ja patērētājam nerodas sarežģījumi, tirdzniecības uzņēmuma darbinieki preci paņem atpakaļ un sola visu paši nokārtot (ko nosaka likumdošana), arī tādā gadījumā vajadzētu uzrakstīt iesniegumu divos eksemplāros un vienu atstāt sev, bet otru kopā ar preci nodot tirgotājam. Taču — čekam par pirkumu vai pakalpojumu noteikti jāpaliek pie patērētāja, līdz visas kļūmes ir novērstas — līdz naudas, jaunas kvalitatīvas preces saņemšanas vai arī defektu novēršanas brīdim. Tas ir ļoti būtiski un patērētājam noteikti jāievēro.

Patērētājam arī jāzina, ka pretenzijas nepārtikas preču iegādes gadījumā drīkst izvirzīt ne vēlāk kā sešus mēnešus no preces iegādes dienas, bet, ja atklājušies slēpti trūkumi lietošanas rezultātā, tad — viena gada laikā no iegādes. Gadījumā, ja trūkumi tiek atklāti sezonas precei, kas nav pirkta attiecīgajā sezonā, pretenzijas piesakāmas, sākot ar attiecīgās sezonas sākšanos (pavasara un vasaras sezona sākas 1. aprīlī, rudens un ziemas — 1. oktobrī). Nekvalitatīva pakalpojuma vai pārtikas preču nopirkšanas gadījumā ar pretenzijām nevajadzētu kavēties, bet risināt sarežģījumus tūlīt pat.

— Paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore