DIPLOMĀTIJA

Pasaule par ASV un Krievijas prezidentu tikšanos

Ārzemju televīzijas un preses skatījumā

Turpinājums no 1.lpp.

Savukārt visi lielākie TV kanāli atkārtoti vairākas reizes diennaktī turpināja raidīt kadrus, kuros Jeļcins saka: “Mēs uzskatām par nepieciešamu, lai Krievija atrastu labu gribu un ietu uz kontaktiem un tuvināšanos ar Baltijas valstīm, bet ne tikai žēlotos par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību ierobežošanu. Mums ir stingri jāpaziņo par drošības garantijām Baltijas valstīm, lai novērstu viņu norūpētību par to, ka atkārtosies tās traģēdijas, kas ar tām notika pirms vairākiem gadu desmitiem.”

Oto Lācis, kurš, atgriezies no komandējuma Helsinkos, laikrakstā “Izvestija” (“Vēstis”) savai publikācijai licis virsrakstu “Šķiet, ka vara gatava nākt pie prāta” atzīst, ka tās nedaudzās Jeļcina frāzes Helsinkos par Krievijas attieksmi pret Baltiju kļuvušas par negaidītu jaunumu. Pēc O.Lāča domām, Jeļcina izteikumi liecinot par Krievijas nodomu mainīt attieksmi pret Baltijas valstīm, taču žurnālists savā publikācijā izvirza arī jautājumu, ko īsti Krievija darīšot, lai uzlabotu krieviski runājošo stāvokli Igaunijā un Latvijā, jo Krievijai taču neesot nekādas politikas pret saviem tautiešiem abās Baltijas valstīs, izņemot “siekalainu retoriku”.

Savukārt Marats Zubko un Melors Sturuā laikrakstā “Izvestija” secina: “...Klintona elastība nebija izlieta no pašaizliedzības tīrā zelta. Jeļcina izgāšanās Helsinkos nozīmētu triecienu pa Klintona ārpolitiku Vašingtonā. Ja Klintons nepalīdzētu Jeļcinam viņa attiecībās ar Valsts domi, tad viņš sarežģītu savas attiecības ar republikāņu kongresu. Helsinku sammita iznākums bija nolemts tieši tajā apstāklī, ka tajā bija vienādi ieinteresēti abi prezidenti. Klintons saprata, ka “brālis Boriss” nedrīkst atgriezties Kremlī ar tukšām rokām un ar NATO ēnu, kas klājas pār Krievijas rietumu robežām.” Šajā pašā publikācijā atrodama interesanta tēlainība, kas Helsinku tikšanās rezultātus salīdzina ar krievu Matrjošku. Pieci kopējie abu prezidentu paziņojumi atgādinot piecas lelles, kas uzsēdinātas cita citai, bet pašā serdē, grozi tās, kā gribi, paliek NATO ekspansijas uz Austrumiem neizbēgamība.

Laikraksts “Večernjaja Moskva” (“Vakara Maskava”) Helsinku tikšanās rezultātus formulē šādi: “Jeļcins NATO neapturēja, bet mājiniekus nomierināja.” Šī laikraksta Eiropas biroja korespondents Sergejs Pankratovs no Helsinkiem telegrafē, ka Jeļcina komandai, dodoties uz Somijas galvaspilsētu, bijuši divi uzdevumi — parādīt visai pasaulei prezidenta veselības stāvokli un, personīgi tiekoties ar Bilu Klintonu, panākt vismaz NATO paplašināšanās procesa apstādināšanu uz kādu brīdi. Ar pirmo uzdevumu Jeļcins ticis galā lieliski, it īpaši ņemot vērā, ka viņam bijis izdevīgs fons — Bils Klintons, kurš pārvietojas invalīdu ratiņos “a'la Roosevelt”. Taču otro uzdevumu, kura dēļ tikšanās Helsinkos īstenībā notika, Jeļcinam izpildīt neizdevās. “Večernjaja Moskva” rezumē, ka Krievijai būtu bezjēdzīgi draudēt ar savām kodolbumbām un ka atgūties no depresijas Krievijai ļautu tikai tās ekonomikas uzlabošana. Tad Krievija varētu iekļūt starptautiskajās ekonomiskajās organizācijās nevis par labu uzvešanos, bet gan — balstoties uz varenas ekonomiskas lielvalsts tiesībām. Jo būt vājam un tajā pašā laikā vienlīdzīgam, ir neiespējami.

Ziņu aģentūras plaši citē arī Latvijas ārlietu ministra V.Birkava vārdu “Interfaksam” par to, ka ASV pozīcija par NATO paplašināšanos paliek stingra un nemaināma. “Tas ir pats labākais jaunums no Helsinkiem, un manas vienīgās cerības, ko es saistīju ar ASV un Krievijas prezidentu tikšanos, attaisnojās.” Tiek citēti arī Birkava vārdi, ka viņš ticot tam, ka aiz Baltijas valstu mugurām Helsinkos nekādi darījumi neesot slēgti.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors