godadienas

Eiropā

Šodien, 25. martā, aprit 40 gadu, kopš Romā tika noslēgti līgumi par Eiropas ekonomiskās kopienas (EEC) un Eiropas atomenerģijas kopienas (EURATOM) nodibināšanu

Tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums Eiropas integrācijas procesā, ko var uzskatīt par pašreizējās Eiropas Savienības izveidošanas datumu. Taču šis vecajam kontinentam un visai pasaulei vitāli svarīgais Eiropas integrācijas process sākās vēl agrāk, 1950. gada 9. maijā, kad toreizējais Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans ierosināja Francijai, Vācijas Federatīvajai Republikai un citām Eiropas valstīm apvienoties savu ogļu un tērauda resursu izmantošanā. Pēc nepilna gada, 1951. gada 18. aprīlī, sešas valstis izveidoja Eiropas ogļu un tērauda apvienību (ECSC). Vēl pēc gada, 1952. gada 27.maijā, Parīzē tika parakstīts līgums par Eiropas aizsardzības kopienas (EDC) izveidošanu. l955. gada 1. un 2. jūnijā sešu Eiropas valstu ārlietu ministri Mesīnā nolēma paplašināt Eiropas integrācijas procesu, aptverot visas ekonomikas nozares.

Savukārt trīs gadus pēc Eiropas ekonomiskās kopienas izveidošanas (1960. gada 4. janvārī) Stokholmā tika parakstīta konvencija par Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas izveidošanu. 1962. gadā tika ieviesta vienota lauksaimniecības politika. 1973. gada l. janvārī Eiropas Kopienai pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. 1981.gada 1.janvārī Kopienā iestājās Grieķija, bet 1986. gada 1. janvārī par Eiropas Kopienas dalībvalstīm kļuva arī Spānija un Portugāle. Pēc gada savu pieteikumu uzņemšanai Eiropas Kopienā iesniedza Turcija, taču tās lūgums joprojām vēl nav izlemts pozitīvi. Visbeidzot, 1992.gada 7.februārī Māstrihtā tiek parakstīts līgums, kurā formulēta vecā kontinenta jaunā realitāte — Eiropas Savienība.

Noslēdzot šo vēsturisko retrospekciju, būs vietā atgādināt, ka 1995. gada 12.jūnijā tika noslēgti Eiropas Savienības līgumi ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tagad trīs Baltijas valstis līdz ar daudzām citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm cer un gaida, kad kļūs pilntiesīgas Eiropas Savienības locekles. Latvijai un Igaunijai šis stratēģiskais uzdevums ir īpaši nozīmīgs, jo ar iestāšanos Eiropas Savienībā tiek saistītas ne vien mūsu ekonomiskās intereses, bet arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas drošība.

Grieķijā

Šodien, 25.martā, savus nacionālos svētkus — Neatkarības dienu svin Latvijai draudzīgā Grieķija

Grieķija (Hellās) jeb Grieķijas Republikas ( Hellēnikē Dēmokratia ) atrodas Eiropas dienvidos. Tās teritorija (131900 kvadrātkilometru) divas reizes pārsniedz Latvijas platību, bet iedzīvotāju ir gandrīz četras reizes vairāk nekā mūsu valstī (10,2 miljoni). Vairāk nekā pusmiljons grieķu dzīvo citās pasaules valstīs. Grieķijai ir vissenākā rakstītā vēsture starp Eiropas valstīm, tā aizsākas otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas. Par šo seno valsti un tās unikālo kultūru spilgtas liecības sniedz skulpturālie un arhitektūras pieminekļi, kas lielā daudzumā iegūti arheoloģiskajos izrakumos, kā arī grieķu antīkā literatūra.

Pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus Grieķija kļuva par spēcīgākās Romas impērijas provinci, bet no IV līdz pat XV gadsimtam ietilpa Bizantijas impērijā. 1453.gadā turki iekaroja Konstantinopoli (tagadējo Stambulu pie Bosfora jūras šauruma), bet 1458. gadā Atēnas. Lielākā daļa Grieķijas tika pakļauta Osmaņu impērijai.

1571., 1611. un 1770.gadā grieķu tauta sacēlās pret turku iekarotājiem, taču visas šīs sacelšanās beidzās ar neveiksmi. Cariskā Krievija, cenšoties īstenot savas stratēģiskās intereses Melnajā jūrā un Bosfora jūras šaurumā, aktīvi palīdzēja grieķu nemierniekiem. Saskaņā ar 1774.gada Kičukainardžas miera līgumu grieķu kuģi ieguva tiesības braukt zem Krievijas karoga. Grieķu tirgotāji sāka veiksmīgi paplašināt savu ietekmi Melnās jūras tirdzniecībā. 1798. un 1799. gadā Krievijas kara flote ieņēma līdz tam Francijai piederošās Jonijas salas, kur gadsimtu mijā tika izveidota Septiņu savienoto salu republika. XIX gadsimta sākumā tā kļuva par grieķu nacionālās pretošanās kustības centru. Šim centram bija liela nozīme Grieķijas nacionālās atbrīvošanās revolūcijas sagatavošanā. Tā sākās 1821.gadā un ilga līdz 1829.gadam. 1830. gadā pēc Lielbritānijas, Francijas un Krievijas konferences Londonā lēmuma Grieķija atkal kļuva neatkarīga valsts. 1864.gadā tai pievienojas Jonijas salas, bet 1881. gadā arī Tesāliju un daļu Ēpeiras.

Londonas konferences iespaidā Grieķijā nodibinājās monarhistiska pārvalde. 1832.gadā par Grieķijas karali kļuva Bavārijas princis Otons I, un valstī kādu laiku bija spēcīga bavāriešu politisko aprindu ietekme. 1862.gadā karalis Otons I tika gāzts, un Grieķijas Nacionālā sapulce izstrādāja jaunu konstitūciju, kas tika pieņemta 1864.gadā. Par Grieķijas karali kļuva Dānijas princis Georgs I, kas valdīja līdz pat 1913.gadam. 1912.gadā izveidoja Balkānu savienību. 1912.—1913.gada Balkānu karu rezultātā Grieķijai pievienoja Dienvidmaķedoniju, Salonikus, Rietumtrāķiju, Ēpeiru un Krētu. Pirmā pasaules kara sākumā Grieķija bija neitrāla, bet 1917.gadā tā iestājās karā Antantes pusē. 1919.gadā sākās Grieķijas un Turcijas karš, kas ilga līdz 1922. gadam un beidzās ar Grieķijas neveiksmi. Pēc 1922.gada sacelšanās Grieķijā karalis Konstantīns I atteicās no troņa par labu savam dēlam Georgam II, un 1924.gadā Grieķija tika proklamēta par republiku. Taču 1935.gadā Grieķijā atkal atjaunoja monarhiju.

Otrā pasaules kara laikā, 1940.gada 28.oktobrī, Grieķijā iebruka Itālijas karaspēks, taču skaitliski mazākā grieķu armija, apveltīta ar lielu patriotisma garu un prasmīgi izmantojot kalnaino Grieķijas reljefu, mēneša laikā itāļus sakāva. 1941.gada 6.aprīlī Grieķijā iebruka hitleriskās Vācijas karaspēks un 27.aprīlī ieņēma Atēnas. 2.jūnijā bija okupēta jau visa Grieķijas teritorija. Taču Grieķijā izvērsās plaša tautas pretošanās kustība, kas 1941.gada decembrī tika apvienota Tautas atbrīvošanās armijā. Līdz 1943.gada vasarai Atbrīvošanas armija bija atbrīvojusi jau trešo daļu Grieķijas teritorijas.1944.gada aprīlī emigrācijā (Kairā) liberālais grieķu politiķis G.Papandreu izveidoja Grieķijas emigrācijas valdību. 1944.gada oktobrī armija atbrīvoja visu valsts teritoriju un emigrācijas valdība ieradās Grieķijā. 1946. gadā Grieķijā tika atjaunota monarhija.

1952.gadā Grieķija iestājās NATO. 1967. gadā pēc apvērsuma varu Grieķijā pārņēma militārpersonas, kas bija pie varas līdz 1974.gada jūlijam. 1974.gada decembra referendumā 69,2 procenti Grieķijas iedzīvotāju nobalsoja par republikānisku valsts iekārtu un Grieķijā beidza pastāvēt monarhija. Kopš 1974.gada Grieķija ir republika. Kopš 1981.gada — Eiropas Savienības locekle.

Grieķija ir samērā attīstīta industriāli agrāra valsts, Grieķijā iegūst dzelzs rūdu, boksītus, niķeļa rūdu, hromītus un vairākus citus krāsainos metālus, kalnrūpniecība ir viena no galvenajām rūpniecības nozarēm, Egejas jūras šelfā iegūst arī naftu. Lauksaimniecībā lielāko īpatsvaru Grieķijā veido augkopība. Īpaši izplatīta ir olīvkoku, vīnkoku, tabakas un zīdkoku audzēšana. Liela nozīme Grieķijas ekonomikā ir jūras tirdzniecības ostām un jūras transportam.

Latvija diplomātiskās attiecības ar Grieķiju nodibināja 1991.gada 2.septembrī. Grieķijas intereses mūsu valstī pārstāv Viņa ekselence Emanuels Kalpadakis, Grieķijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, viņa rezidence ir Stokholmā.

Latvija augstu vērtē senās valsts draudzību, kas mums var būt arī ļoti nozīmīga Latvijas stratēģiskajā ceļā uz integrāciju Eiropas Savienībā un NATO.

“LV” informācija