starptautiskie dokumenti

NATO. Pasaule. Eiropa. Baltija. Latvija

Ziemeļatlantijas līgums

Vašingtonā 1949. gada 4. aprīlī

(Tulkots no NATO Handbook,

NATO Office of Information and Press, Brussels 1995)

Šī līguma parakstītājpuses apliecina savu uzticību Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartā ietvertajiem mērķiem un principiem, kā arī savu vēlmi sadzīvot miermīlīgi ar visām tautām un valdībām.

Puses apņemas sargāt savu tautu brīvību, kopējo mantojumu un civilizāciju, balstoties uz demokrātijas, indivīda brīvības un likuma spēka pamata.

Puses tiecas veicināt stabilitāti un labklājību Ziemeļatlantijas telpā.

Puses apņemas apvienot centienus kolektīvas aizsardzības un miera un drošības saglabāšanas labā.

Tāpēc puses pievienojas šādam Ziemeļatlantijas līgumam.

1. pants

Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartai puses apņemas jebkuru starptautisku strīdu, kurā tās ir iesaistītas, atrisināt miermīlīgi un tādā veidā, lai nebūtu apdraudēts starptautiskais miers un drošība, un tiesības, kā arī savās starptautiskajās attiecībās atturēties no vardarbības draudiem vai tās lietošanas tādā veidā, kas neatbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem.

2. pants

Puses dos savu ieguldījumu miermīlīgu un draudzīgu starptautisko attiecību veicināšanā, stiprinādamas savas brīvās institūcijas, veicinādamas labāku izpratni par principiem, uz kuriem šīs institūcijas ir balstītas, un veicinādamas priekšnoteikumus stabilitātei un labklājībai. Puses centīsies novērst jebkuru konfliktu starptautiskajās saimnieciskajās attiecībās un veicinās saimniecisko sadarbību savā starpā.

3. pants

Lai efektīvāk īstenotu šajā līgumā paustos mērķus, puses katra atsevišķi un visas kopā, izmantodamas nepārtrauktu un efektīvu pašpalīdzību un savstarpēju atbalstu, saglabās un attīstīs savu individuālo un kolektīvo spēju atvairīt bruņotu uzbrukumu.

4. pants

Puses apspriedīsies visas kopā ikreiz, kad kāda no pusēm uzskatīs, ka tiek apdraudēta jebkuras puses teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība.

5. pants

Puses vienojas, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām pusēm Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām pusēm, tāpēc puses paziņo, ka šāda bruņota uzbrukuma gadījumā katra no pusēm atbilstoši individuālās un kolektīvās pašaizsardzības principiem, kuri izklāstīti Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, nekavējoties palīdzēs tai pusei vai pusēm, pret kurām ir vērsts attiecīgais uzbrukums, rīkojoties atsevišķi un kopā ar pārējām pusēm un veicot visu nepieciešamo darbību, tajā skaitā arī bruņota spēka, lietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas telpas drošību.

Puses nekavējoties ziņos Drošības padomei par jebkuru šādu bruņotu uzbrukumu un tam sekojošo pretrīcību. Šo pretrīcību puses pārtrauks brīdī, kad Drošības padome būs spērusi nepieciešamos soļus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisko mieru un drošību.

6. pants *

Attiecībā uz 5. panta mērķiem par bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām pusēm tiek uzskatīts bruņots uzbrukums, kas vērsts pret:

jebkuras puses teritoriju Eiropā vai Ziemeļamerikā, Francijas Alžīrijas departamentiem **,

Turcijas teritoriju vai jebkuru salu, kas atrodas jebkuras puses jurisdikcijā un atrodas Ziemeļatlantijas telpā līdz ziemeļu tropu lokam;

jebkuras puses bruņotajiem spēkiem, kuģiem vai lidmašīnām, kas atrodas minētajās teritorijās vai virs tām, vai arī jebkurā Eiropas daļā, kurā šā līguma spēkā stāšanās brīdī atradās jebkuras puses okupācijas karaspēks, vai arī Vidusjūrā vai Ziemeļatlantijas telpā līdz ziemeļu tropu lokam.

................................

* Teritoriju (5. pantā) definīciju mainīja atbilstoši Ziemeļatlantijas līguma protokola 2. pantam brīdī, kad līgumam pievienojās Grieķija un Turcija, kā arī atbilstoši protokoliem, ko parakstīja, kad līgumam pievienojās Vācijas Federatīvā Republika un Spānija.

** 1963. gada 16. janvārī Ziemeļatlantijas Padome noklausījās Francijas pārstāvja paziņojumu, kurā bija atgādināts, ka 1962. gada 1. jūlijā Alžīrijas iedzīvotāji, balsodami pašnoteikšanās referendumā, izteikuši atbalstu Alžīrijas neatkarībai sadarbībā ar Franciju, kā rezultātā Francijas Republikas prezidents 1962. gada 3. jūlijā oficiāli atzina Alžīrijas neatkarību. Tāpēc “Francijas Alžīrijas departamenti”, kas bija minēti Ziemeļatlantijas līgumā, vairs neeksistēja un attiecīgajam tekstam līgumā vairs nebija jēgas. Pēc šī paziņojuma saņemšanas Ziemeļatlantijas Padome paziņoja, ka līguma teksts par Francijas Alžīrijas departamentiem ir zaudējis spēku ar 1962. gada 3. jūliju.

7. pants

Šis līgums nekādā veidā neietekmē to pušu, kuras ir Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, tiesības un pienākumus atbilstoši ANO Hartai, nedz arī Drošības padomes primāro atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu.

8. pants

Katra puse paziņo, ka neviena no starptautiskajām saistībām, kas pašlaik ir spēkā starp to un citu pusi vai jebkuru citu valsti, nav pretrunā ar šā līguma noteikumiem, un apņemas neiesaistīties nekādās starptautiskās saistībās, kas ir pretrunā ar šo līgumu.

9. pants

Puses ar šo līgumu izveido padomi, kurā ir pārstāvēta katra puse un kuras uzdevums ir risināt jautājumus, kas saistīti ar šā līguma pildīšanu. Padome ir organizējama tā, lai tā eventuāli varētu sanākt nekavējoties un jebkurā laikā. Padomei jāizveido nepieciešamās papildu institūcijas, to vidū nekavējoties jāizveido aizsardzības komiteja, kuras uzdevums ir dot ieteikumus šā līguma 3. un 5. panta pildīšanai.

10. pants

Puses, vienbalsīgi vienodamās, var par šā līguma parakstītājvalsti uzaicināt jebkuru citu Eiropas valsti, kas ir spējīga atbalstīt šā līguma principus un dot ieguldījumu Ziemeļatlantijas telpas drošības nodrošināšanā. Valsts, kura saņem šādu uzaicinājumu, var kļūt par līguma parakstītājvalsti, iesniedzot attiecīgus pievienošanās dokumentus Amerikas Savienoto Valstu valdībai. Amerikas Savienoto Valstu valdība paziņos katrai pusei par katra šāda dokumenta saņemšanu.

11. pants

Šis līgums ir apstiprināms un tā noteikumi izpildāmi atbilstoši katras puses konstitucionālajai procedūrai. Līguma apstiprināšanas dokumenti ir savlaicīgi iesniedzami Amerikas Savienoto Valstu valdībai, kas par katra dokumenta saņemšanu paziņos visām pusēm, kas apstiprināšanas dokumentus jau iesniegušas. Līgums stāsies spēkā starp tām valstīm, kas to apstiprinājušas, tajā brīdī, kad būs saņemti apstiprināšanas dokumenti no parakstītājvalstu vairākuma, tajā skaitā no Beļģijas, Kanādas, Francijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Apvienotās Karalistes un Savienotajām Valstīm. Līgums stāsies spēkā attiecībā uz citām valstīm tajā dienā, kad būs saņemti to apstiprināšanas dokumenti.

12. pants

Desmit gadus pēc līguma spēkā stāšanās vai jebkurā brīdī pēc tam pusēm visām kopā jāapspriežas, ja kāda no pusēm to pieprasa, par šā līguma pārskatīšanu, ņemot vērā faktorus, kas attiecīgajā laika posmā ietekmē mieru un drošību Ziemeļatlantijas telpā, tajā skaitā universālu vai reģionālu pasākumu izstrādi, kas notiek saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartu, ar mērķi uzturēt starptautisko mieru un drošību.

13. pants

Divdesmit gadus pēc līguma spēkā stāšanās jebkura puse drīkst no līguma izstāties vienu gadu pēc tam, kad tā iesniegusi savu denonsēšanas dokumentu Amerikas Savienoto Valstu valdībai. Amerikas Savienoto Valstu valdība pārējo pušu valdībām paziņos par katra denonsēšanas dokumenta saņemšanu.

14. pants

Līgums ir sastādīts angļu un franču valodā, un abi teksti ir autentiski. Līguma abi teksti ir novietojami Amerikas Savienoto Valstu valdības arhīvā. Amerikas Savienoto Valstu valdība nodos pārējo parakstītājvalstu valdībām pienācīgi apstiprinātas līguma kopijas.