Lai spēku smeļamies savās baltās un melnās dienās!

Vakar Latvija apzinājās 1949.gada 25.martu — sevi un visus komunistiskā terora nevainīgos upurus

Valsts prezidents Guntis Ulmanis vakar, 25. martā, Latvijas Valsts radiofonā:

— Labrīt visiem radioklausītājiem šai agrajā rīta stundā! Nav nekādu šaubu, ka katrā ģimenē šodien kaut vai uz īsu brīdi atceras to, ko pārdzīvojusi latviešu tauta, ko pārdzīvojusi mūsu zeme, ko izjutusi katra ģimene — liekas — nedaudz gadus atpakaļ. Un liktenis bija lēmis Latvijai, latviešiem, Latvijas iedzīvotājiem smagus pārbaudījumus. Un uzreiz pēc Pirmā pasaules kara mēs spējām ar savu darbu atjaunot savu neatkarību, veidot to, veidot savu valsti. Un mēs iesākām smagās neatkarības cīņās bieži vien ar spīļarklu, ar cirvi, ar nelielu daudzumu graudu. Un mēs veidojām šo savu zemi ar gaišu perspektīvu un ar lielu pārliecību, ka beidzot Latvija ir atbrīvojusies no visiem vaidiem un no visa spaida, kas mūs ir mocījis gadu simtiem.

Taču tā nebija lemts, tā nebija lemts jau četrdesmit pirmajā, tā nebija lemts jau tūlīt pēc kara četrdesmit piektajā, tā nebija lemts četrdesmit devītajā. Ja mēs atceramies vēl rūpīgāk, tad latviešu tautas nīcināšanas process ilga daudzus, daudzus gadu desmitus. Uz Sibīriju no Latvijas tika izvesti ne tikai latvieši, uz Sibīriju ceļu mēroja daudzi Latvijas piekritēji cilvēki — gan ebreji, gan krievi, gan poļi, gan arī citas tautības.

Bet tomēr, tomēr lēnām, ar pārliecību daudzi atgriezās no Sibīrijas, daudzi pārliecinājās par to, ka Latvija nevar pazust, ka Latvijai jādzīvo, un mēs atkal solīti pa solītim veidojam savu zemi. Tomēr mums ir jāatceras, ka šīs deportācijas bija smags pārbaudījums mūsu tautai, mūsu cilvēkiem. Un nevar šodien nerunāt par gulagiem, nevar nerunāt par lopu vagoniem, nevar nerunāt par tautas garu, par tautas gara spēku, par tā nesalaužamību, par pārliecības spēku.

Es šorīt gribu teikt, uzrunājot jūs, mīļie klausītāji, ka tieši vēsturiskā atmiņa ir tas lielākais dārgums, tas lielākais arguments, tas lielākais spēks, kas mums palīdz un kas mums var nodrošināt mūsu nākotni. Nekad mēs nevaram veidot savu nākotni, ja neatcerēsimies savu pagātni un nemācīsimies no šīs pagātnes. Mēs atgriezāmies no Sibīrijas izvārdzināti, nomocīti, bet stipri garā, stipri savā pārliecībā. Un vienmēr spēcīgs ir bijis latvieša gars darba ziņā, atbildības ziņā, vienmēr mums ir bijusi svarīga patiesa un atklāta saruna par savas valsts nākotni. Un šodien mēs to darām ar lielu atbildību, atcerēdamies gan tos, kas neatgriezās no tālā moku ceļa, gan tos, kas atgriezās un ķērās pie darba, gan jauno paaudzi, kurai — es esmu pārliecināts — nekad vairs nebūs jāpiedzīvo šīs Sibīrijas mokas.

Mums visiem ir jābūt drošiem par savas valsts nākotni. Un tāpēc mācīsimies. Mācīsimies mūsu tautas vēsturi, mācīsimies, ko šī vēsture mums ir devusi, neļausim aizmirst ne pašiem sev, ne saviem kaimiņiem, ne citām valstīm to, kā ir veidojusies Latvija, latviešu nācija, kā ir veidojusies mūsu valsts.

Ko šodien nozīmē — esam atgriezušies un atkal esam katrs savā vietā? Tas nozīmē, ka mēs visi esam atbildīgi par savu valsti, par tās zemi, ka mēs esam atbildīgi, kas ar mums šodien notiek. Mēs esam saimnieki paši savā zemē un esam atbildīgi ne tikai par savu zemi, bet arī par savu ģimeni, par saviem brāļiem, par savām māsām, paši par sevi.

Vēsturē neko nedrīkst aizmirst, bet vēsture arī nedrīkst būt kā ļauns murgs, uz kura pamata mēs vēl un vēlreiz sevī vairojam naidu vai neapmierinātību. Vēsture mums ir jārāda arī kā stabils pamats gaišām domām, pārliecībai un savas valsts nākotnei.

Es gribētu šorīt, griežoties pie katra, vēlēt — mācīsimies un nepieļausim vēstures atkārtošanos, jo brīvība taču nozīmē to, ka mēs mācāmies no vēstures un nepieļaujam atkārtot tās kļūdas, ko esam izdarījuši un ko ar mums ir darījušas citas lielvaras.

Šinī rītā, kad es runāju, ir ļoti būtiska diena vēl tanī ziņā, ka tieši šajā laikā — un tas ir dziļi simboliski — kādā citā valstī tiek runāts par Baltiju, tiek runāts par Baltiju vairāk nekā jebkad agrāk. Tiek runāts par Baltijas nākotni, par Baltijas vietu Eiropā, par Baltijas cilvēku vietu, par to, ka šīm ģimenēm, šīm tautām un šīm valstīm ir jādod brīvības izjūta uz daudziem, daudziem gadu simtiem uz priekšu. Es gribētu novēlēt katram, kas ir pārdzīvojis šīs smagās dienas, labu veselību, uzņēmību, pārliecību, bet politiķiem — ņemt vērā šo bargo, sūro vēstures mācību un nekad nepieļaut, lai kādu rītu atkal mēs sagaidītu to, ko esam pārdzīvojuši daudzos gadu desmitos un kam mēs esam tikuši laimīgi pāri.

— Ulmaņa kungs, jūs laimīgā kārtā neskāra 1949. gada deportācijas, bet mēs zinām, ka jūs un jūsu ģimene tika izsūtīta 1941. gadā. Tagad gan preses publikācijās parādās arī toreiz vainīgā Šustina vārds. Vai jūs esat centies veicināt šī cilvēka meklēšanu un tātad saukšanu pie atbildības arī citos gadījumos?

— Jā. 1949.gada izsūtījums skāra arī mani, bet pēdējā brīdī no mašīnas, kurā aizveda visu manu ģimeni, mani izsvieda ārā, jo es nebiju toreiz sarakstos. Man bija desmit gadu. Un šī otrā izvešana varbūt bija lūzuma moments, kad es vēlreiz pazaudēju savu ģimeni un kas man spilgti iespiedās atmiņā līdz pat šai dienai. 1940.gads, 1941.gads, kad izveda daudzus cilvēkus — es tieši domāju arī par 1940.gadu, jo Kārli Ulmani aizveda 1940.gadā un viņš joprojām no Sibīrijas vēl nav atgriezies — tās bija bargas dienas, kur valdīja sarkanais terors visā tā pilnībā un visās tā šausmās. Un, ja man kaut kad, gadus divdesmit atpakaļ, tā domājot par visiem šiem notikumiem, dziļš naids un varbūt pat atriebības jūtas sēdēja sirdī, tad šodien es domāju, ka, veidodami savu valsti un būdami pietiekami stipri, būdami ar autoritāti arī Eiropas citu valstu vidū, parādīdami, ka mēs esam uzvarētāji no šīm bargajām dienām, manī vairs nav šīs atriebības jūtas, šī doma — ķert un meklēt šos nožēlojamos, noziedzīgos cilvēkus, kuri jau paši, manuprāt, ir sodīti par to, kā ir rīkojušies, ar saviem sirdsapziņas pārmetumiem, ar to laika gaitu, kas ir pierādījusi, ka tas ceļš, ko mēs izvēlējāmies 1918.gadā, ir bijis pareizais un godīgais tautas attīstības ceļš. Tāpēc, manuprāt, nebūsim noziedznieku ķērāji šā vārda tiešā nozīmē. Bet no valstiskā viedokļa nekad nevar piedot šiem cilvēkiem, un šiem cilvēkiem ir jāsaņem tas sods, ko viņi ir pelnījuši par savu noziedzīgo rīcību.

— Diezgan būtiski gan represētajiem, gan arī viņu tuviniekiem, gan arī visai tautai tomēr uzzināt patiesību par notikušo. Un šis patiesības meklējums varētu būt arī dokumentācija. Sakiet, lūdzu, kādas ir iespējas atgūt šo dokumentāciju un kad varētu notikt kādas sarunas starp Latviju un Krieviju, lai šie dokumenti varētu atceļot atpakaļ uz Latviju?

— Kad mēs tiekamies ar Krievijas diplomātiem visdažādākajos līmeņos, viens no jautājumiem ir vienmēr — atdodiet mums mūsu cilvēkus! Viņi nevar to izdarīt, bet ir jāatdod visa dokumentācija, ir jānorāda vietas, kur viņi atrodas, ir jānorāda moku ceļi un ir jānorāda viss, kas ar viņiem ir noticis. Šī ir vienmēr mūžīgā prasība, par ko es runāju, tiekoties ar Krievijas politiķiem visdažādākajos līmeņos — sākot no prezidenta un beidzot ar atsevišķiem diplomātiem. Pēdējā Jeļcina uzstāšanās Helsinkos atsevišķos elementos ir cerīga, manuprāt, jo Jeļcins izteica arī to pašu domu, ka ir jānovelk varbūt strīpa apakšā tam laikmetam, pilnībā atklājot un parādot, kas ir noticis tajā laikā. Un nedrīkstētu mēs kultivēt ļaunumu, bet mums ir jāmēģina tomēr arī runāt par lietām, kas varētu mest šo tiltu uz nākotnes skatījumu. Es domāju, ka mūsu politiķiem, arī mani personīgi ieskaitot, ir neatlaidīgi jāturpina šis darbs, jo visām lietām jābūt savā vietā.

Pēc raidījuma “Labrīt”

25.martā pulksten 7.45.

Šie sāpju ceļi, kas atmiņās, sirdīs un nākotnei paturami

Vakar, 25.martā, Valsts prezidents G.Ulmanis tikās ar represēto apvienības un izsūtīto bērnu kopas pārstāvjiem. Represēto apvienības pārstāvji iepazīstināja Valsts prezidentu ar savas darbības galvenajiem virzieniem, mērķiem un grūtībām.

Viena no galvenajām problēmām, ar ko nākas sastapties ikdienā, — Latvijas likumdošana nav pietiekami sakārtota, tādējādi rodas sarežģījumi ar represēto īpašumu atgūšanu un kompensāciju saņemšanu. Apvienības pārstāvji atzina, ka represētajiem ikdienā ir tās pašas problēmas kā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, tāpēc viņi negrasās īpaši izcelt sevi pārējo iedzīvotāju vidū. Galvenā vēlme ir uzsvērt un nostiprināt sabiedrībā principu: tas, kas atņemts, ir jāatdod atpakaļ, vai tas būtu īpašums, materiālas vērtības vai cilvēktiesības.

Represēto apvienības pārstāvji atzīmēja, ka būtu jāatgūst tie dokumenti, kas atrodas Krievijā un kas tādējādi nav pasargāti no iznīcināšanas. Valsts prezidents uzsvēra, ka šīs drūmās vēstures lappuses nedrīkst nodot aizmirstībai. Šie dokumenti varētu būt kārtējā vēsturiskā liecība par padomju varas noziedzīgo darbību un deportēto Latvijas iedzīvotāju likteņiem. Mums ir jāzina sava vēsture un jāliecina par to nākamajām paaudzēm, jo vēsture ir pamats izpratnei par brīvību, valsti un valstiskumu.

G.Ulmanis atzinīgi novērtēja ideju uzņemt mākslas filmu, kura stāstītu par izsūtīto latviešu gaitām Sibīrijā padomju varas gados un kuras režisors būtu kinorežisors Jānis Streičs.

Valsts prezidenta preses dienests

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”