Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsniece Broņislava Martuževa

Par sevi — pati

Nav viegli stāstīt atmiņas. Nekad nesaprotu, kā iesākt. Varbūt ar pašu dzimšanas brīdi toreizējā Domopoles, tagadējā Balvu rajona Bērzpils pagastā. Tas bija 1924. gada 8. aprīlī, kas toreiz iekritis Zaļajā ceturtdienā. Rīta agrumā, saulītei lecot, mūsu mamma slaukusi kūtī govi, kad durvīs iestājusies bērnu saņēmēja Agata; tepat pāri pagalmam atskrējusi ar lietišķu jautājumu: “Voi tev, Gele, šeilaiks jou navādzātu byut?”, uz ko mamma, no soliņa celdamās, atsaukusies: “Kū vaira prosi? Gyuņ!” Tā es arī piedzimusi kūtī un tikai pēc tam atnesta uz istabu mazgāt.

Tā es ieradusies — septītais bērns savam tēvam Jānim un mātei Helēnai, lai gan priekšā sastapusi tikai trijus. Jaunākās māsiņas — Verīte, Marīte un Bronīte — iepriekšējā gadā bija mirušas difterijas epidēmijā, kas toreiz plosījusies mūsu pagastā un laikam jau ne tur vien. Trīs vecākie bērni — Pēteris, Ciprians un Magdalēna, bija izturējuši. Nu es biju ceturtā viņu pulciņā.

Redzējums no triju gadu vecuma: spoža saule pār nepārredzamu mirdzošu ūdeņu klajumu, bet zem ūdens lokās gara zāle. Tas bijis 1927. gada pavasaris, mēs braukuši laivās pār klāniem uz jauno dzīvesvietu Lubānas pagastā. Vecākiem šķitis šauri uz Latgales mazās zemītes, viņi bija nopirkuši jaunsaimniecību Vidzemē un pārcēlās no pārapdzīvotās Latgales sādžas uz plašu celmaiti (27 ha) meža vidū. Tur izauga “Lazdiņu” mājas.

Kāda jau tā iztikšana līdumnieka bērniem bija — bija. Gluži bez maizes nodzīvotu atceramies tikai vienu dienu. Arī tad pievakarē tētis atnesa no Lubānas kukulīti.

Man laikam bija gadi četri, kad tētim bija jāiet cietumā. Bērzpils pagasta valde, kuras loceklis viņš bija bijis, tika tiesāta par dzimtsarakstu nodaļas atvēršanas novilcināšanu. Laikam jau toreiz nebija “nedarbojošos” likumu, par kādiem sūdzas mūsdienās. Likums darbojās. Valde tika nomainīta un saukta pie atbildības. Miertiesas spriedums bija pārsūdzēts apgabaltiesā. Aizstāvim honorārs bija paredzēts 300 latu. Mūsu tētis nespēja nomaksāt savu daļu, jo tad būtu jākrīt parādos. Viņi abi ar mammu bija izlēmuši, ka to nedēļu atsēdēt arestā būs vieglāk, un tētis aizgāja kājām uz Alūksnes cietumu.

Mamma raudāja, mēs līdzi, turpretī tēvam šī cietuma nedēļa bija izvērtusies par aizraujošu piedzīvojumu. Cik bija pieredzēts stiķu un triku, ko smejoties atstāstīt. Cik neparastu ļaužu, cik jaundzirdētu dziesmu! Dažas atceros vēl šodien. Un kur tad vēl cietuma aprīkojums! Čekā nonākusi, sastapos ar “actiņu” durvīs un ar lodziņu, pa kuru pasniedz maizi un viras bļodiņu, kā ar veciem paziņām un nesajutu nekāda šoka, — ar tādu humoru tētis bija visu notēlojis savos stāstos.

1935. gadā mūsējie bija jau tiktāl “atspērušies” ar saimniecību, ka bija iespējams sūtīt mani skolā. Man bija divpadsmitais gads, kad sāku mācīties Cepurītes četrklasīgajā pamatskolā. Vidzemnieku bērniem bija diezgan ko ņirgāties par manu stūraino uzvedību, latgalisko akcentu un no grāmatām pārņemtajiem izteicieniem. Toties stundās, atbildot uzdoto, viņi netika man ne tuvu. Man bija apskaužama atmiņa. Dziedāšanas stundās katrai jaunai dziesmai iemācījos visas trīs balsis, sestdien, mājās tikusi, iemācīju tās mazajam brālim, viņš — pa nākamo nedēļu — visiem mājniekiem. Nākamajā sestdienā, sirmo stundu svinot, mēs visi septiņi jau dziedājām trīsbalsīgi. Tēvs ar māti bija dziedātāju ļaužu, abi ar lieliskām balsīm. Bērni neatpalika, īpaši vecākais dēls bija īsts Dieva cīrulis. Ak skaistās baznīcas dziesmas! Vēl tagad zinu no galvas vai visu baznīcas gada repertuāru. Tēvs un māte tās skandināja, ik darbu darot, mēs turējām līdzi. Turklāt mammai bija neaptverams tautas dziesmu krājums. Tēva durtās pastalu osas, mammas vērptie un šūtie krekli, brāļu vītie striķi un pašdarītie ķeblīši, māsas dvieļi un galdauti — visi, visi bija dziesmu pielocīti. Un kad Pēteris par plostos nopelnītiem 25 latiem nopirka cīteri, tad līksmēm nebija gala. Gavilēja bērni un vecāki.

Tēvs 1937. gadā nomira ar tuberkulozi, arī mēs ar vecāko brāli bijām aplipuši. Pēteri slimība pieveica 1943. gadā, abus jaunākos brāļus iesauca vācieši 1944. gadā.

Mājās palikām trijatā. Turklāt es slimoju jau otro gadu. Tuberkulozes bacilis, kas Pēterim, pēc ārstu domām, bija izsaucis meningītu, man bija apmeties plaušās.

Padomju varas gadi. Sirds nenes pieminēt, roka nepaceļas rakstīt. Mamma pie arkla, Magdalēna klaušu darbos pie baļķu ragavām, sevi pašu visspilgtāk atceros uz labības nodevu vezuma, dzirnavās, pagastnamā cīkstoties ar partorgiem gan par valsts aizdevumiem, gan par nodevu normām... 1946. gada jūlijā, kad Ciprians pārnāca no filtrācijas lāģera, mani jau tvarstīja čeka. Belomorkanāla būvēs nobadinātais brālis sprieda racionāli kā allaž: “Kāpēc mirt badā tur — viņiem kalpojot? Labāk mirt pašu zemē paēdušiem.” Un ierīkoja man slēptuvi māsas istabā zem grīdas. Piecus gadus mamma sēdēja pie loga, uzmanīdama ceļu, lai nepārsteigtu ienācējs. Piecus gadus māju ik pa laikam kratīja, klauvēja sienas un grīdas, veda istabās pat dzinējsuņus. Nabaga Magdalēna vienreiz bija vai nomirusi aiz bailēm, noskatīdamās, kā istabā ieved milzu suni. Ar pamirušām rokām slēgusi vaļā ēku durvis, lai zaldāti varētu šņakarēt pa pagrabiem un durstīt durkļiem siena pantus, un gaidījusi, kad mani izvedīs. Bet dzinējsuns, palīdis mammas istabā zem galda, snauzdams pierādīja suņa pārākumu pār saviem rīdītājiem.

1951. gada 14. februārī mani atrada. Tikām paņemti visi četri. Bet nav ļaunuma bez labuma. Izrādījās, ka biju nodzīvojusi līdz antibiotiku ērai. Cietuma slimnīcā iepazinu penicilīnu, streptocīdu, PASK. Ja cilvēks pietiekami bendēts, pret to var atļauties humanitāti.

Ne pie Bābeles — pie Krievzemes upēm mums bija “sēdēt un raudāt”, savu Latviju pieminot. Māsai — Obas lejtecē un vēl jonīti aiz polārā loka pie krāšņajām ziemeļblāzmām; brālim — skaistās Irtišas auglīgajos krastos; man — Sajānu priekškalnēs, kur ar roku aizsniedzama varenā Angāra, topošā Bratskas HES.

Cilvēki iztur to, kam tehnika par dārgu un kas dzīvniekiem nav pa spēkam. No šīm izturības pārbaudēm biju pasargāta: Latvijā iegūtais bacilis cīnījās manā pusē. Daudz man bija šādu “izpalīgu” — gan Botkina vīruss, gan strutojoši augoņi, gan kāda nelāga kaite galvā (laikam no Sibīrija saules), ko mediķi uzskatīja par meningītu. Bads nemocīja: maizes deva mūsu “sistēmā” bija 800 gramu dienā, un man, kā jau diloņniecei, nebija ēstgribas. Gaiss bija sauss un dievišķīgi tīrs, jo nometnes parasti atradās pakalnos. Skaistā Sibīrijas zeme! Kalni, debesis, bezgalīgās taigas tāles — tās daudz ko kompensēja.

1956. gada augusta pirmajās dienās atgriezos Latvijā ar aizpampušu seju, strutojošām acīm, tuberkulozi atklātā formā, distrofisku sirdi un traumētu psihi. Stacijā sagaidīja nometnes biedrene Maija Silmale. Arī Mirdza Ersa, tikko atgriezusies no Vorkutas.

Man tomēr bija kritusi labākā daļa — kā allaž. Mamma un Magdalēna, pārnākušas jau 1954. gadā, bija izcīnījušas to grūtāko cīniņu ar trūkumu un mūsu “Lazdiņās” iemitinātajiem noziedzīgajiem elementiem. Labi, ka 1956. gadā atgriezās Ciprians. Vīrieša cilvēks, uz ko varēja pavildīties.

1974. gadā mani “lielie” nopirka “Dārziņus”. Remontu gan vajadzēja daudz, tomēr lielceļš ar autobusu satiksmi līdzās, miests ar roku aizsniedzams, prieka pēc kājām aizstaigāt līdz vieskoncertam, teātra izrādei. Elektriska apgaismošana, un Liede tepat vai padurvē.

Pēc vairākiem gadu desmitiem tapa dzejolis:

“Lazdiņas”

Te ir tas ceļš, pa ko varam

Aizmiegtām acīm skriet.

Cauri mūžam visgarām

Ceļteku vālītes zied.

Zeltainā noragu roza.

Priežu un zemeņu vējš,

Svelmaina pusdienas goze,

Bērzu ērģeles.

Liepa. Tīrums aiz sētas —

Rokām pārraktā smilts.

Salnā saskrietās pēdiņas

Palolo mūrītis silts.

Izrauts ar visām saknēm,

Nīdējams iznīcis,

Iznāk pretī pa sapņiem

Rožu krūms, apinis.

Izplestām rokām ābele,

Raudamās, traukdamās...

Kā tu tik ilgi izturi te

Viena, bez manis, mās?

Kad brālis aizgāja ar insultu, palikām mēs ar vecāko māsu. Būtu es viena — gan jau būtu sabrukusi, atmetusi ar roku, aizgājusi uz invalīdu namu: 15 rubļi mēnesī diezkādu iztikšanu nenodrošināja. Arī māsas pensija — 35 rbļ. mēnesī — neko lielu nevarēja saglābt. Uzturēja laucinieku drošā “banka” — govs. Kopus spēkiem turējāmies pie tās līdz 1990. gada beigām, kad māsu apguldīja kreisās puses paralīze.

Esam iepratušās neapjukt gluži arī tagadējos apstākļos. Divatā daudz kas ir pārvarams. Var pat itin labi justies, garīgā ziņā neesam pamestas liktenim. Cik bēdu bija tētim un mammai viņu pēdējās stundās — cik grūti viņiem bija aiziet bez pēdējās svētības!

Dzejoļi. Vai teikt vēl vārdu arī par tiem — par šo garīgās elpošanas veidu, bez kura laikam gan nebūtu izdzīvots. Rakstīt sāku agrā jaunībā. Visintensīvāk ar to nodarbojos pagrīdes gados un Taišetas trases lāģeros. Tā publicēšanas afēra, kad 1981.—1987. gadā divas grāmatas izdevu ar savas radinieces Evas Mārtužas vārdu, sagādāja manai partnerei ar jau iegūtu literāru vārdu tik daudz nepelnītu nepatikšanu. Vajadzēja pagaidīt — tikai nieka astoņus gadus. Notikumi un pārveidības jau nāca nākamo. Tie būtu izmetuši gaismā visu zem pūra slēpto. Bet laikam jau ir lietas, kas ar prātu nav izsveramas. Dzejoļi lauzās uz augšu un rāvās ārup, nerūpējoties par pareizu vai nepareizu ceļu, tiem vajadzēja tikt pie lasītāja, palīdzēt veidot jaunu domāšanu, tuvināt jaunu laiku.

Viņa piedzima Zaļajā ceturtdienā

Kad pirmskara Lubānas skolas internātā pulksten astoņos vakarā pa radio skanēja “Tev mūžam dzīvot, Latvija”, bērni spontāni cēlās kājās. Bet sākumā, pirmoreiz viņus uz to bija pamudinājusi Broņislava. No latviskas un kuplas ģimenes nākusi vitāla, dzīvesprieka pilna meitene ar gudru galvu un labu atmiņu, ar dziļām jūtām, kas tā vien prasījās izpausties dziesmā vai dzejā.

Bet, kā 1990. gadā izcilās dzejoļu grāmatas “Ceļu krusti” pēcvārdā “Vēstule uz Lubānas “Dārziņiem”” raksta redaktore dzejniece Laima Līvena: “Tava biogrāfija ir smaga kā Latvijas liktenis.” Līdz šai grāmatai vēl ļoti tālu, rit dzīve visās to laiku pārvērtībās, un latviskā pārliecība kļūst vēl dziļāka, nesatricināma.

1944. gadā, dažas dienas pirms krievu ienākšanas, vācu armijā iesauc brāli Henriku: “Paslēpies, pagaidi!” viņam iesaka. “Tad jau arī iesauks. Un es taču neiešu karot pret brāli,” — atbild Henriks un aiziet. Un pazūd, neviena vēstule pat nav pienākusi. Brālis Ciprians, kas tad jau bija vācu armijā, no nometnēm atgriezās 1956. gadā.

Bet Broņislavai kara beigās un pēckara gados bija daudz citu brāļu. Tie bija mežabrāļi, kam “Lazdiņu” mājās neliedza ne maizi, ne pajumti. Vecākā māsa Magdalēna atceras, cik ļoti bail bija, kad “Cinītis” viņu kā sakarnieci sūtīja uz Valku. Bet braukusi.

Tagad zinām, ka nacionālo partizānu vadītājs, kas sevi sauca par Aivaru Cinīti, bija Pēteris Supe. Broņislava Martuževa par viņu raksta grāmatā “Uz ežiņas galvu liku”: “Vīrs savā vietā un laikā, jo bija spraudis sev par uzdevumu organizēt neorganizēto stihiju, nodibināt kārtību, iedibināt likumus un pakļaut tai instinktus, ko bija palaidis vaļā karš. Viņš deva mērķi jēgu zaudējušajām jauniešu dzīvēm.”

Pēteris Supe organizēja Latviešu Nacionālo partizānu apvienību, izstrādāja Latviešu nacionāldemokrātiskās partijas un Latviešu Nacionālās jaunatnes apvienības statūtus un programmu. Broņislava skeptiski izteicās par organizācijām. “Cinītis” labsirdīgi smaidīja: “Pienāks laiks, un jūs domāsit kā es.” Viņš bija pārliecināts, ka gaisā jau lidinās Eiropas apvienošanās ideja. “Komunistiskā Austrumeiropa ir elks uz māla kājām”, pietiks viena cilvēka mūža, lai viss pārgrozītos līdz pamatiem.

Pētera Supes palīgs bija “Kārlēns”, saukts par sekretāru. Viņi abi bija nākuši no Ziemeļlatgales, no Viļakas apkaimes. “Kārlēns” — Vilis Toms — izdeva pretošanās kustības žurnālu “Dzimtene”. Pēdējo numuru 1950. gadā viņi kopā ar Broņislavu Martuževu pārrakstīja ar roku.

Bet Pēteris Supe aizgāja no “Lazdiņām” 1946. gada 30. marta naktī. 1. aprīlī viņu no mugurpuses nošāva nodevējs un slepkava. “Lazdiņās” to pazina ar iesauku “Kāls”, ēnā viņš parasti turējās. Broņislavas māte kaut ko nojauta, brīdināja no viņa. Un bija vēlāk žurnālisti, kas vienu no visneģēlīgākajiem nodevējiem apjūsmoja kā varoni.

Vili Tomu apcietināja un uz nāvi notiesāja 1951. gadā. Bet viņš vēl pēc gadiem esot redzēts dzīvs. Broņislava Martuževa aicināja aculieciniekus atsaukties. Nekā.

Šiem diviem puišiem ir veltīti daudzi Broņislavas Martuževas dzejoļi. Ne tikai viņiem. Viņa bija un paliks latviešu nacionālo partizānu dzejniece, dziļākā, izcilākā. Pagrīdē mītot, viņa dzīvoja ar mežos klīstošo un krītošo izjūtām. Ne jau traģika vien pastāvēja, puiši bija jauni un bieži vien pārgalvīgi. Broņislava viņiem sacerēja dziesmas.

Te nu jāuzsver, ka viņas ģimene bija apbrīnojami muzikāla.

Ai — padsmit mani — padsmiti!

Ne mirkļa viņās drūma,

Man dziesmu vācelīte bij

Pie akas ceriņkrūmā.

Ai, brāļi līdumnieki trīs

Ar vijolēm, ar spēlēm!

Tās dziesmas staigā debesīs

Uz melno strazdu mēlēm.

Vecākais brālis Pēteris, notis neprazdams, bija iegaumējis un spēlēja visdažādākās melodijas. Viņš pats bija izgrebis vijoli, tēvs nopirka stīgas, un pats vēlāk — īstu vijoli.

Baznīcas dziesmas tēvs un māte dziedāja, darbus darot. Un mātei, kā Broņislava raksta, bija “neaptverams tautas dziesmu krājums”. Šo repertuāru no Broņislavas tagad ir apguvusi un skandē Kraukļu pagasta folkloras kopa.

No viņas pašas sacerētajām dziesmām ilgs mūžs ir lemts joprojām dzīvajai dziesmai par jaunību. E. Ābeles (dz. Prūses) atmiņstāstā lasām: “Mežā dziedājām Broņislavas Martuževas dziesmu, kura bija pie mums atnākusi no Lubānas: “Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs?”

1947. gadā pirms mana aresta šo dziesmu dziedāja visi Drustu un Dzērbenes partizāni.

Savu dziesmu Broņislava Martuževa dzirdēja, atgriežoties Latvijā no Sibīrijas. To kā bezsaimnieka mantu, viņas vārdiem sakot, bija pacēlis Eduards Rozenštrauhs, padarot atkal populāru. Un paldies viņam par to, kaut gan “tas viens bemols gan viņam ir nevietā”.

Iedomāsimies — tiešā pagrīdē, kur “galds, spilvens, klusums, četras sienas un vientulība mūžīgā”, Broņislava 1947. gada 11. janvārī rada dziesmu:

“Ko ar' liktens plecos veltu,

tas mūs nesalieks.

Cauri ērkšķiem nesadzeltus

iznesīs mūs prieks.

Jaunība, jaunība, sārtā vīna trauks...

Dzer no tā, pirms skarbos vējos

nodzelt dzīves lauks!

Kad Broņislava nonāca Centrālcietumā, sargu partorgs tur bija brāļa klases biedrs. Ko varot darīt manā labā. Redz, kā nu iznācis. Vajadzējis iet pa Staļina ceļu. Tad nu es noskaitos. “Pa Staļina ceļu es iešu vienīgi konvoja pavadībā!”

Tā, lūk! Tādi bija Broņislavas Martuževas vārdi un darbi, un ceļš.

Centrālcietumā sagadījās brīnišķa tikšanās — desmit dienas vienā kamerā kopā ar Elzu Stērsti. Broņislava zināja no galvas viņas dzejoļus, autore komentēja, stāstīja par pieredzēto tuvās un tālās zemēs. Viņas runāja, runāja, runāja. Elza Stērste arī vēlāk ar sirsnību atcerējās latgaliešu meiteni — dzejnieci.

Literārā izglītība gāja secen. Daudz būtu devusi iespēja būt kopā ar citiem jauniem dzejniekiem. Ja būtu tikusi Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur viņu bija papilnam, vai Maskavas Literatūras institūtā... Zinām, kādas bija viņas “universitātes”. Dzejas tradicionālā forma tomēr ir izkopta, domas un jūtas tādas, ko ne tikai atklāti, bet pat slepeni toreiz rets uzdrošinājās paust.

Tā sauktās franču grupas dalībnieces, sāpju ceļos sastaptās, kļuva par draudzenēm līdz mūža galam. Milda Grīnfelde, Ārija Holšteine, Mirdza Ersa un citas. Bijusi arī sadarbība. Maija Silmale, piemēram, gādājusi par iespēju atdzejot. Evas Mārtužas dienasgrāmatā lasām: “Maijas bērēs Broņas tante uz krūtīm nolikusi zilu vijolīšu pušķīti un visi bērinieki brīnījušies, kas tā par sievu, kas uzdrīkstas tur ziedus likt?”

Jā, tad viņu nepazina. Bija vairāki mēģinājumi publicēt dzejoļus, bet tie nesekmējās. Nepazīstamās iesācējas darbus neņēma pretī, sava loma bija arī čekas nemitīgajai uzraudzībai.

Talkā nāca jaunā radiniece, kas jau bija sākusi dzejnieces ceļu, — Eva Mārtuža. 1979. gadā viņa raksta dienasgrāmatā: “Pārcilāju sava vīrakunga tantuka dzejas burtnīciņu. Tā ir superdzeja, tik tīrām, skaidrām atskaņām, dzidriem tēliem. Lauku cikls — fantastiski tiešs, ar tādiem zemtekstiem, ka varu velti nepūlēties un neteikt, lai sūta droši publicēšanai, neviens pretī neņems.”

Sākas desmit gadus ilgs slepens kopdarbs. Divas pirmās Broņislavas Martuževas dzeju grāmatas — “Balta puķe ezerā” un “Rakstītāja” — iznāk ar Evas Mārtužas vārdu. Vienīgi jaunajai varēja izdoties publicēt dažas tādas dzejas, kuru jēgu varēja tikai izlikties nesaprotam. Piemēram, to, kurai “Rakstītājā” dots nosaukums “Kara vidus”, bet grāmatā “Ceļu krusti” (pirmajā krājumā ar pašas vārdu) tas precīzāks — “1944. gads”.

Viss. Piepildījies. Iesaukums.

Mēs — pārņemti. Mēs — pārmantoti.

Melš, skaidro svešā mēlē mums,

Cik brīvi esam, aplaimoti.

Ļauts viņu dienderiem mums būt,

Ļauts savējus kaut citu vārdā,

Ļauts stiprā rokā laužņiem kļūt,

Kas tēva cirstos pakšus ārda.

Sirds nepanesa laimes šīs.

Viens pats pret miljoniem es cēlos.

Ja nav vairs dzīves, kāda tīk,

Lai tiek jel nāve, kādu vēlos!

Ne dzejnieki, bet dzejnieces mums, latviešiem, tās tiešākās un drosmīgākās. 1969. gadā iznāca Vizmas Belševicas “Gadu gredzeni” ar “Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām”.

1980. gadā tika publicēts Māras Zālītes cikls “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”, tad nāca Broņislavas Martuževas dzejoļi. Bet sarakstīti tie taču daudz agrāk.

Evai Mārtužai dubultās gaitas ir sagādājušas daudz grūtu brīžu, reizēm arī rūgtumu. Tomēr viņa šim laikam ir izgājusi cauri, kļūdama arī pati nobriedusi dzejniece.

Tomēr par ceļa laušanu Broņislavas Martuževas dzejai viņai pienākas sabiedrības pateicība un atzinība.

Nacionālās pretošanās dzejniece Broņislava Martuževa kļuva par komunistisko represiju sagādāto sāpju, ciešanu, izmisuma un arī cerību izteicēju. Izturēt visu, lai kādreiz varētu atgriezties dzimtenē, — tāds bija viņas cietumu un nometņu gados sacerētās dzejas vadmotīvs.

Jauns posms sākās pēc atgriešanās un atlabšanas.

Vai ļaunā sapnī var kāds nosirmot?

Tas bija murgs —

Tas ilgais ceļš, ko gājām.

Gar Daugavu mēs pārnākuši mājās.

Dzīve bija sūra arī turpmāk. Varbūt tikai nedaudz atkāpās allaž justais nāves tuvums. Dvēsele veldzējās ticībā.

Aizkrītot šīssaules logiem,

aizlūgt visaugstākam soģim

Iznāc ar bērnu uz rokām,

brīnišķā Aglonas māt!

1990. gadā iznāca Broņislavas Martuževas reliģiskās dzejas izlase “Gaismas lāse”.

Latgales sievietes agrāk vienmēr gāja baznīcā ar lakatiņu galvā. Dzejniecei, arī ordeni saņemot, tāds bija.

1996. gadā iznākušais dzejoļu krājums, kurā ir daudz gan senu, gan jaunu patriotisku rindu, sākas ar nodaļu “Netērēts maigums”. Tas tur izpaužas pilnīgi un vispusīgi. Tur ir rindas:

Virs pamaļu dūmakām mēness varš.

Viss pazaudēts — jaunība,

laime un karš.

Un arī:

Es būšu tavās rokās —

Viss sāpēs, un viss dzīs.

Mežapīļu pāris pēkšņi šķiet —

ķēniņš un ķēniņiene.

Un tā ķēniņiene esmu es —

Pelnus izbridušas, zaigo kurpītes.

Liela ģimene bija. Slimības un sveša, ļauna vara to izretināja. No mātes dzemdētajiem deviņiem bērniem palikušas divas māsas — vecākā Magdalēna un jaunākā Broņislava. Nav vairs jaunie gadi, klāt visādas kaites. Bet dūša stipra, humors dzirkstī, dzīvesprieks nezūd. Kad 1996. gada Ziemassvētkos radiointervijā vaicāju, kāds tad bijis šis gads, Broņislava Martuževa atbildēja: “Labs! Šķiet, ka itin nekā slikta nav bijis!” un pajautāja māsai: “Vai ne?” “Nu ka!” — atsaucās Magdalēna.

Aizlidojošu gulbju balsīs ieklausoties, tapis dzejolis:

Es pārnākšanu neredzēju.

Nu dzirdu aizlidojam tos.

Skrien balsis nespodras caur vēju:

— Uz tikšanos, uz tikšanos! —

Kails koks sviež sejā saltu lāsi.

Pēc dienām trim jau sniegiem snigt.

Ai putni! Jūsu vingrā kāsī

Man neietikt, man neietikt.

Te būs tas pats, kas allaž ziemās:

Būs neceļš, tumsa, elpa sēks,

Sirds aicinātais neapciemos,

Darbs nepadarāms acīs brēks.

Bet valdzinās tāpat šī dzīve, —

Kas citu, labāku gan dos?

Lai brīvestība tiek jums, brīvie!

Uz tikšanos! Uz tikšanos!

...Viņa piedzima Zaļajā ceturtdienā. Varbūt visiem šai dienā dzimušajiem ir tāds grūts, bet atbildīgs misijas mūžs?

Jānis Rozenieks

Broņislava Martuževa Triju Zvaigžņu ordeni saņēma savās mājās

Dzejas dienas Lubānā 1996.gada 27.septembrī

Veldzi un spēku dod “Dārziņu” aka

Foto no Broņislavas Martuževas ģimenes albuma