PROBLĒMA

Par Maskavas universitātes Rīgas filiāles jautājumu

Ministra vēstule

Esmu neizpratnē par Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas rīcību, bez manas klātbūtnes izskatot jautājumu par Maskavas Valsts universitātes (MVU) filiāles atvēršanu Rīgā. Komisija ir balstījusies uz nepatiesu informāciju. Laikrakstu “Diena” komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis informējis, ka Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) pieņemts lēmums par MVU filiāles atvēršanu Rīgā.

Patiesība ir pilnīgi pretēja. Izglītības un zinātnes ministra un Krievijas vēstnieka Aleksandra Udaļcova tikšanās šā gada 20.martā nevis sekmējusi MVU filiāles atvēršanu uz Baltijas Krievu institūta (BKI) bāzes, bet gan apturējusi šī projekta iespējamību. MVU rektors V.Sadovņičijs vēstulē Latvijas izglītības un zinātnes ministram rakstiski lūdza atļauju atvērt šo filiāli uz BKI bāzes. Es skaidri un nepārprotami šādu iespēju noraidīju. Savukārt, Krievijas vēstnieka un ministra sarunā pat netika apspriests cits reāls projekts, jo tāds vispār nav ticis piedāvāts no MVU puses. Sarunai starp izglītības un zinātnes ministru un Krievijas vēstnieku bija diplomātisks raksturs, kurš apliecināja Latvijas principiālo, bet vienlaikus elastīgo nostāju pašai lemt sava izglītības modeļa veidošanu. Šajā sarunā apliecināju savu gatavību izskatīt citus MVU projektus filiāles atvēršanai, ja tādi tiktu piedāvāti, bet netiku devis ne rakstiskas, ne mutiskas garantijas to akceptēšanai.

Izglītības un zinātnes ministrs

Juris Celmiņš

1997.gada 26.martā

Preses konference Saeimā

Otrdien, 25.martā, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija vienprātīgi nolēma nepieļaut Maskavas Valsts universitātes (MVU) filiāles nodibināšanu Latvijā, kam piekritis izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš. Vakar preses konferencē šo komisijas viedokli komentēja tās priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis:

— Latvijas kā nelielas valsts ārpolitika ir jābūvē uz saprātīgiem kompromisiem. Un līgumi ar Krieviju par armijas izvešanu, tāpat valdības nostāja Abrenes jautājumā, neapšaubāmi, ir pozitīvi piemēri šajā ziņā. Savukārt naivi ir domāt, ka piekāpšanās Krievijai jautājumos, kas simtprocentīgi ir Latvijas iekšējā lieta, veicinās mūsu attiecību uzlabošanos. Gluži otrādi. Jebkura mūsu vājuma izpausme mudinās palielināt spiedienu uz mums. Nevajadzētu mūsu politiķiem muļķīgi uzķerties uz Krievijas politiķu — impērijas atjaunotāju — makšķeres. Jau šā gadsimta sākumā vācu imperiālisma atbalstītājs Pauls Rorbahs aicināja īstenot Baltijas guberņu kolonizācijas projektus. Viņš sacīja: “Ko gan šīs mazās tautas drumslas — latvieši, lietuvieši un igauņi — varētu pret to iebilst? Vai gan tās spēs saglabāt patstāvīgu garīgu dzīvi, ja ieplūdīs vācu ieceļotāji, pacelsies vācu skolas un augstskolas?”

Jāsaka atklāti, ka padomju laikā šīs Rorbaha ieceres tika īstenotas diezgan perfekti. Pirms 1990.gada Latvijā kopumā bija septiņas augstākās mācību iestādes, kurās nebija iespējams iegūt izglītību latviešu valodā. Maskavas Valsts universitātes filiāle faktiski būs tāda dzeguzes ola — iedēstīta Latvijas zemē. Naivi būtu domāt, ka Krievija, kam pašlaik ir milzīgas ekonomiskas grūtības, kur mēnešiem ilgi izglītības darbiniekiem nemaksā algas, rīkojas nesavtīgu interešu vadīta, ar vienīgo vēlmi — palīdzēt Latvijas izglītības sistēmai. Filiāle nepārprotami ir iecerēta, lai nepieļautu cittautiešu iekļaušanos latviskajā vidē, lai atturētu viņus no latviešu valodas apgūšanas. Ir labi zināms, ka tādā valstī kā Latvija, kas nav monolīta lingvistiskā ziņā, ir iespējami visādi konflikti.

Par to liecina pasaules pieredze. Pat tik demokrātiskās valstīs kā Beļģija vai Kanāda šie konflikti ir nenovēršami.

Neraugoties uz pozitīvām tendencēm pēdējā laikā. Piemēram, 1989.gadā latviešu un krievu mācībvalodas skolās bija aptuveni vienāds skolēnu skaits. Šogad latviešu plūsmā 4. klasēs mācās ap 57 procentiem, bet pirmajās — jau kādi 68 procenti skolēnu. Tomēr ir pazīmes, kas liecina, ka diezgan daudzi cilvēki negrib integrēties un arī viņu attieksme pret savu valsti nav pārāk pozitīva.

Es ar interesi vakar pārlasīju lielākās avīzes, kas iznāk krievu valodā. Tur nebija neviena paša vārda par 25.marta Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu. Tas vedina par kaut ko padomāt. Starp citu, laikrakstā “SM — Segodņa” bija atsevišķa rubrika, kur bija pieminēti notikumi, kas šajā datumā būtu atzīmējami. Tur pat bija atzīmēts tāds notikums kā brīvprātīgo kārtības sargu izveidošana Padomju Savienībā — ja nemaldos, 1959.gadā. Bet nebija ne vārda par Komunistiskā terora upuru dienu.

MVU filiāles nodibināšana Latvijā nevis sekmētu cittautiešu izceļošanu uz savu tēvu zemi, bet — pilnīgi pretēji — veicinātu ieceļošanu Latvijā, etniskajā ziņā visnemonolītākajā Baltijas valstī. Atcerēsimies, Lietuvā ir 20 procenti cittautiešu, Igaunijā — 35 procenti, kurpretī Latvijā ir 45 procenti cittautiešu. Izglītības un zinātnes ministrs bija izteicies, ka šajā filiālē varēs uzņemt jauniešus no pārējām Baltijas valstīm.

Šajā gadījumā ir ļoti nekorekti salīdzināt šo filiāli ar Stokholmas Ekonomikas augstskolu, jo, pirmkārt, Zviedrijas ārpolitikai nav raksturīgas impēriskas nostādnes, kādas ir raksturīgas Krievijai. Jo viena no Krievijas ārpolitikas pamatnostādnēm ir — par katru cenu saglabāt maksimāli lielu krievu tautības iedzīvotāju skaitu Latvijā un nepieļaut viņu integrēšanos Latvijas vidē, lai vēlāk viņus varētu izmantot savās interesēs. Turklāt Stokholmas Ekonomiskā augstskola ar laiku pilnībā pāries Latvijas pārziņā. Zviedrijas pasniedzējus nomainīs Latvijas pasniedzēji. Atcerēsimies arī to, ka pašlaik Latvijai ir ārkārtīgi vajadzīgas zināšanas tirgus ekonomikā. Un Zviedrijas pasniedzēji ir skolojušies pavisam citos apstākļos nekā Padomju Savienībā izglītojušies pasniedzēji. Galu galā — kāda tad ir mūsu politiskā orientācija? Vai nu mēs tiecamies iestāties Eiropas Savienībā, vai arī Neatkarīgo valstu savienībā. Vai nu NATO, vai arī Krievijas, Kazahijas un citu bijušo PSRS republiku militārā savienībā.

Izprotot šīs situācijas nopietnību, kad no atsevišķu atbildīgu amatpersonu puses presē ir pavīdējuši izteikumi, ka šajā jautājumā varētu būt pozitīvs risinājums, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija vakar savā sēdē vienprātīgi pieņēma lēmumu, ka gadījumā, ja izglītības un zinātnes ministrs ar savu parakstu apliecinās Maskavas Valsts universitātes filiāles izveidošanu, komisija ne tikai lūgs valdību atcelt šo lēmumu, bet arī aicinās

Saeimu izteikt ministram neuzticību. Es, protams, ceru, ka tas nenotiks, ka lietas atrisināsies Latvijai labvēlīgi un ka mēs nesoļosim plašiem soļiem uz divkopienu valsti, uz ko faktiski mūs daļēji ved arī šādu Krievijas mācību iestāžu filiāļu izveidošana Latvijā.

Latvijā būs iespējas mācīties krieviski privātajās augstskolās. Visiem, neraugoties uz nacionalitāti, Latvijā ir vienādas tiesības iegūt izglītību valsts finansētajās augstskolās. Ar laiku tās visas pāries uz mācībām latviešu valodā. Nekas neliedz jau tagad uzaicināt uz Latviju ārvalstu speciālistus, arī no Maskavas. Jo Latvijā tiek atvērtas un tiks atvērtas arvien jaunas augstskolas. Piemēram var minēt Valmieras augstskolu, arī Ventspils augstskolu, kas acīmredzot šogad sāks darboties.

Tātad es paudu gan savu personisko nostāju šajā jautājumā, gan arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vienprātīgu viedokli.

Pēc tam Saeimas komisijas priekšsēdētājam tika uzdoti daži jautājumi.

Jautājums: — Vai esat pārliecināts, ka MVU nopietni vēlas atvērt savu filiāli Rīgā?

Dzintars Ābiķis: — Jā, es esmu pārliecināts par to. Jo arī pie manis ir bijuši vizītē Krievijas vēstniecības darbinieki, lai uzzinātu manu viedokli šajā jautājumā. Šie nodomi ir nepārprotami. Domāju, ka tās ir Krievijas ārpolitiskās tendences.

Jautājums: — Sarunas sākās jau pirms laba laika, bet nekādas konkrētības joprojām nav. Vai tad var izdarīt tālejošus secinājumus?

Dzintars Ābiķis: — Sarunas par šo tematu dažādi Krievijas institūciju pārstāvji ir veduši jau ar iepriekšējo izglītības un zinātnes ministru Grīnblata kungu. Diemžēl mani uz šādām kritiskām domām vedināja pašreizējā izglītības un zinātnes ministra izteikumi, ka viņš varētu atbalstīt šādas filiāles izveidošanu. Tas ir publicēts laikrakstos.

Jautājums: — Kādu reakciju varētu sagaidīt uz šo Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas lēmumu?

Dzintars Ābiķis: — Es sagaidu tādu reakciju, ka mūsu politiķi pārdomās un nopietni apsvērs šī jautājuma būtību. Vai Latvijai politiski ir jāorientējas uz to telpu, kas ir rietumos no mums, vai to telpu, kas austrumos? Protams, dažādus jautājumus risinot, īpaši ārpolitikas jautājumus, mums ir jāmeklē kompromisi ar Krieviju un jācenšas uzturēt ar to vislabākās attiecības, ko es vēlreiz gribu uzsvērt. Bet šis ir īpašs jautājums.

Jautājums: — Vai attieksme pret šo jautājumu nav politiska arī no Latvijas puses?

Dzintars Ābiķis: — Es piekrītu, ka Maskavas Valsts universitāte nav slikta augstskola. Tā varētu radīt apstākļus, lai Latvijas studenti, kas to vēlas, varētu doties uz Maskavu mācīties. Bet mūsu demogrāfiskā situācija ar visām no tās izrietošajām sekām, kā arī Krievijas ārpolitikas brīžiem diezgan stipri jūtamās impēriskās nostādnes vedina domāt par pavisam ko citu. Proti, ka šī filiāle drīzāk varētu tikt nodibināta ar politisku motivāciju. Es personiski būtu ļoti priecīgs, ja šāda filiāle tiktu atvērta Kaļiņingradas apgabalā. Galu galā arī tas ietilpst Baltijas telpā. Tas tikai veicinātu gan Kaļiņingradas apgabala integrāciju Baltijas telpā, gan arī tīri ģeogrāfiski radītu iespēju Igaunijas vai Lietuvas mācīties gribētājiem braukt uz turieni.

Ir ļoti būtiski, lai Latvija neizveidotos par divkopienu valsti, lai cittautieši tiktu orientēti mācīties tieši Latvijas augstskolās ar latviešu mācībvalodu.Tas ir ārkārtīgi būtiski, lai notiktu viņu integrēšanās.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā