PROBLĒMA

Kad senajiem kultūras pieminekļiem jauni saimnieki

JURIS DAMBIS, Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Saziņas līdzekļos šad un tad pazib informācija par kādas muižas vai pils īpašnieku maiņu, par grūtībām un nemākulību vai ( tiesa gan, daudz retāk) attapību un izveicību to apsaimniekošanā un izmantošanā. Privatizācijas un denacionalizācijas procesi skāruši arī kultūras pieminekļus, ar kuriem tik bagāta mūsu Latvija. Vai viss šeit notiek uz labu, vai tiks saglabāts tas, kas saglabājams, un saglābts tas, kas glābjams? Vai likumi ir pietiekami modri, stingri un elastīgi?

— Mēs esam laimīgi, ja kultūras piemineklim ir īpašnieks, valdītājs. Atcerēsimies vien sociālisma laikus, kad neviens ne par ko neatbildēja... Tas ir normāli, ka kultūras piemineklis iegūst savu saimnieku. Taču īpašuma attiecību sakārtošanas process ir ļoti sarežģīts. Latvijā šobrīd aizsardzībā ir 8325 kultūras pieminekļi; lielākā daļa padomju režīma laikā bijuši valsts īpašums. Jau vairākus gadus notiek tā atdošana īpašniekiem, un šo procesu ir diezgan grūti kontrolēt, jo tas visā valstī norisinās vienlaikus. Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija vēlas šajā procesā būt klāt, fiksēt, kādā stāvoklī objekts tiek nodots, — lai jaunais īpašnieks vēlāk nevarētu pateikt, ka to pārņēmis bez krāsnīm, kamīniem un tā tālāk. Protams, visos īpašuma dokumentos vajadzētu būt atzīmei, ka tas ir kultūras piemineklis.

— Jūs runājat vēlējuma izteiksmē... Vai kultūras pieminekļa statuss, mainoties īpašuma attiecībām, var pazust kā adata siena kaudzē?

— Gan pašvaldībai, gan īpašniekam būtu jāzina, ka attiecīgais objekts ir kultūras piemineklis, jo mēs izsūtām sarakstus un informējam. Diemžēl gadās, ka objekti tiek pārdoti, dāvināti vai atgūti bez ieraksta, ka tie ir kultūras pieminekļi. Kā jau teicu, mums vieniem izkontrolēt visu Latviju nav iespējams. Tātad šajā procesā jāpiedalās arī citiem dienestiem. Likumdošanā noteikts, ka, reģistrējot īpašumu zemesgrāmatā, jāvadās arī no mūsu dotajiem datiem un jāieraksta, ka objekts ir kultūras piemineklis. Ne vienmēr tas tiek ņemts vērā. Nedomāju, ka tas ir viltības dēļ. Dažkārt — aiz nolaidības un lielā darba apjoma.

— Ko darīt, lai to novērstu?

— Kultūras pieminekļiem jābūt noteiktiem zemes plānos. Kopš pagājušā gada esam uzsākuši sadarbību ar Valsts zemes dienesta speciālistiem: uz viņu sagatavotā topogrāfiskā materiāla digitālā veidā uzklājam savu informācijas slāni, pēc tam dosim atpakaļ. Tas ir liels un dārgs darbs: kaut vai tehnikas iegāde, darba vietas iekārtošana un uzturēšana. To varēja veikt arī Zemes dienestā, taču tad iznāktu vēl dārgāk.

Uzsākt šo projektu nebija vienkārši. Sarunās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņiem sapratām, ka Zemes dienesta digitālās kartēšanas sistēma netiek vērtēta pietiekami augstu. Paši neesam tādi speciālisti, lai varētu par to spriest; baidījāmies ieguldīt laiku un līdzekļus nekvalitatīvā pasākumā, tādēļ lūdzām Eiropas Padomes palīdzību. Rīgā ieradās eksperts Ležē kungs un Zemes dienesta kartogrāfu veikumu atzina par ļoti augstvērtīgu un profesionālu. Tagad mēs ļoti aktīvi ejam uz priekšu. Uzsākts darbs pie Kurzemes digitālajām kartēm. Kamēr aptversim visu valsts teritoriju, var paiet vairāki gadi. Taču tad būs īstenots viss uzdevumu komplekss — fakta priekšā būs nostādīti ne tikai īpašnieki; arī visi plānošanas veidi, jebkura darbība, kas notiks attiecīgajā vietā, tiks saskaņota ar pieminekļu aizsardzības noteikumiem. Visefektīvāk būtu, ja šajā darbā piedalītos arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Mēs digitālajās kartēs ievietotu informāciju par kultūras pieminekļiem, ministrija — vides informāciju, un ZD būtu centrs, kur šie dati saplūstu. Diezgan rosīgi šajā ziņā ir arī mežinieki, un tādējādi jau veidotos sistēma. Esmu par to runājis ar ministriem, bet diemžēl nekas nav pavirzījies uz priekšu. Sadarbība gan ir vārdos, bet ne darbos.

Esam arī panākuši, ka Ministru kabineta rīkojumi par īpašumu nodošanu vai atstāšanu valsts īpašumā tiek nosūtīti uz Kultūras ministriju, no turienes savukārt nonāk pie mums un, ja objekts ir kultūras piemineklis, šis fakts tiek iestrādāts attiecīgajā valdības dokumentā. Domāju, ka te nu neviens objekts nevarētu izslīdēt nepamanīts. Kā jau minēju, pagaidām grūtības ir ar īpašumiem, kurus likumīgajiem īpašniekiem atdod pašvaldības.

— Kas notiek, kad sāk saimniekot likumīgie īpašnieki?

— Viena daļa īpašumu tiek savesti kārtībā un uzsāk jaunu dzīvi. Tāds ir izslavētais Pedvāles muižas komplekss, kur ēkas bija ļoti bēdīgā stāvoklī, tas vispār skaitījās gandrīz norakstīts. Tagad tur notiek aktīva darbība: jaunais īpašnieks iegulda lielus līdzekļus un šie objekti iegūst jaunu pielietojumu.

Nākamā daļa ir objekti, kuri, kaut gan ir diezgan bezcerīgā situācijā, iegūstot jauno īpašnieku, turpina pastāvēt un tiek uzturēti. Varbūt tur netiek veikta kāda īpaša darbība, bet objekts vismaz neiet postā.

— Kā Burago dzimtas muiža “Bellvue” Katlakalnā, ko mantojusi Gina Slapiņa?

— Mantinieki cīnās, mēs esam mēģinājuši palīdzēt, bet vislielākās grūtības sagādā tas, ka ēkā joprojām ir iedzīvotāji. Tā vispār ir liela problēma, ka īpašniekam objekti tiek atdoti ar visiem iedzīvotājiem. Ja bijusī muižiņa sadalīta dzīvokļos un pilna ar īrniekiem, ko saimnieks tur var izdarīt? Cilvēkus uz ielas nedrīkst izlikt, bet pašvaldības nepalīdz. Tieši pašvaldībām šīs problēmas ir jārisina un kultūras pieminekļi kaut daļēji jāatbrīvo, lai tos varētu sākt remontēt. Rakstījām Rīgas domei, uzskaitot visus argumentus, taču nekas netiek darīts.

— Pieminētā ēka ir koka būve, kas steidzīgi jāglābj...

— Jā, ar katru gadu tā iet arvien tuvāk savam galam.

— Vai šādiem trūcīgiem, bet centīgiem kultūras pieminekļu īpašniekiem nevarētu piešķirt bezprocentu aizdevumus vai kā citādi palīdzēt?

— Likumdošanā paredzēts, ka var būt valsts palīdzība, valsts finansējums. Lūk: “Kultūras pieminekļu konservāciju, uzturēšanu, remontu un restaurāciju veic kultūras pieminekļa īpašnieks, valdītājs par saviem līdzekļiem. Pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ierosinājuma no valsts budžeta iedala līdzekļus kultūras pieminekļu izpētei un saimnieciski neizmantojamu valsts nozīmes kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai, bet no pašvaldību budžetiem — līdzekļus saimnieciski neizmantojamu vietējas nozīmes kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai.”

Tie būtu šie “glābšanas” pasākumi. Taču šajā gadā visiem Latvijas kultūras pieminekļiem ir piešķirti 230 tūkstoši latu. Tā ir apmēram viena desmitā daļa no minimuma, kas nepieciešams tikai kultūras pieminekļu glābšanai. Tās pietiek tikai pāris objektu restaurācijai. Un galu galā — tā ir viena desmitā daļa no naudas, ko piešķir Lietuvā un arī Igaunijā. Kā zinām, šie kaimiņi nav desmitreiz bagātāki par mums. Iespēju robežās katru gadu cenšamies kādu objektu atbalstīt. Protams, summas nav lielas. Palīdzam vairākām baznīcām, Kokneses pilsdrupām, privātīpašumiem atliek pavisam maz. Lūk, privātīpašuma — Aizkraukles rajona Kiermeļu zemnieku sētas – saimniekam piešķīrām 350 latu grīdu, jumta un logu remontam. Tā ir simboliska summa, taču tomēr atspaids. Talsu rajona Līkumu zemnieku sētai – 150 latu... Ir jau vēl viena iespēja. Ja tiktu izpildīts likuma par kultūras pieminekļiem 25. pants: “Naudas līdzekļi, ko pašvaldības iegūst, izīrējot kultūras pieminekļus, ar kultūras pieminekļiem saistītas komercdarbības rezultātā gūtās peļņas atskaitījumus, soda naudu par kultūras pieminekļu bojāšanu un iznīcināšanu un ar to saistīto zaudējumu atlīdzību ieskaita pagasta vai pilsētas pašvaldības speciālā budžeta ieņēmumos. Šos līdzekļus atļauts izmantot tikai kultūras pieminekļu izpētei, konservācijai, remontam un restaurācijai.” Tātad pašvaldībām vajadzētu būt naudai, ar kuru palīdzēt glābt kultūras pieminekļus. Dzīvē tas netiek ievērots.

— Taču ir vēl trešā īpašnieku kategorija, kuri atguvuši ēkas un parkus, taču neliekas par tiem ne zinis... Tādas bažas dzirdamas par Lestenes pili...

— Par Lestenes pili šobrīd nepateikšu, bet, manuprāt, visspilgtākais piemērs šai trešajai kultūras pieminekļu apsaimniekošanas grupai varētu būt Nurmuižas ansamblis — XVII gadsimta arhitektūras piemineklis Talsu rajonā. Kad īpašnieks, kāds ārzemju latvietis, to atguva, muiža jau bija diezgan nožēlojamā stāvoklī, bet kāda tā ir šodien... Šis cilvēks dzīvoja savā īpašumā un tikai dzēra, šobrīd viņš jau ir kapos, bet ēkas... Nākamie mantinieki vēl grib caur šo īpašumu iegūt kādu naudu un nekautrējas griezties pie mums pieminekļu inspekcijā un prasīt materiālo palīdzību. Katrā ziņā šis ir gadījums, kad pienāktos objektu varbūt pat atsavināt. No jaunajiem īpašniekiem prasām rakstiskas garantijas — kas šī kultūras pieminekļa saglābšanā tiks darīts un kādos termiņos.

— Valdeķu pili atguvusi Johanna Benjamiņa. Lai to restaurētu, nepieciešams liels kapitāls. Pagaidām arī tur nekas nenotiek ...

— Bet ir ļoti labi plāni, un viss var atrisināties. Es pats runāju ar Benjamiņas kundzi, viņa vēlas iesaistīties arī Abavas ielejas projektā. Tur varētu veidoties īpašuma atgūšanas pozitīvais variants.

— Kā likumdevējs jūs ir nodrošinājis ar tiesībām rīkoties, ja kultūras pieminekļa īpašnieks to pienācīgi neapsaimnieko? Vai varat, negaidot, kamēr piemineklis sagrūs, ierosināt to atsavināt?

— Tie naudas sodi, ko drīkst uzlikt inspektori, ir nebūtiski. Likums gan atļauj īpašumu atsavināt, taču ir jāatmaksā īpašuma vērtība. Patiesībā iznāk atpirkšana, un tas ir ļoti neizdevīgi. Likuma par kultūras pieminekļu aizsardzību 27. pantā rakstīts: “Kultūras pieminekļus, kuru saglabāšanu īpašnieks nenodrošina, pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ierosinājuma atsavina tiesas ceļā.” Un nākamā piezīme: “Namīpašumu atsavināšanas gadījumā īrnieku tiesības tiek saglabātas saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.” Tātad iemītnieki, kas tur ir iekšā, paliek, un mēs piedevām saņemam visu to “bēdu ieleju” pilnā komplektā.

Saeima nepieņēma mūsu priekšlikumu — ja tiek konstatēts, ka piemineklis tiek tīši bojāts, tad to atsavina tiesas ceļā “bez atlīdzības”. Tad varbūt mēs dažus objektus varētu atsavināt bez atlīdzības par mācību citiem. Mums naudas nav, valstij arī nav, bet šādos gadījumos līdzekļi vispirms ir vajadzīgi, lai atlīdzinātu īpašniekam, un pēc tam — lai objektu savestu kārtībā. Mēs varētu ierosināt Nurmuižu atsavināt, bet ko darīsim pēc tam?

Vēl viens tāds objekts ir Valdgales muiža. Tur ir ļoti interesanta vēsture. Savulaik šī Valdgales muiža arī bija diezgan bēdīgā stāvoklī, un padomju laikā Talsu rajona vadība bija panākusi vienošanos ar Kultūras ministriju, ka šīs ēkas varētu nojaukt. Lai tas nenotiktu, izdomājām “gājienu ar zirdziņu” — pierunājām vienu privātpersonu šo muižu pirms nojaukšanas atpirkt. Es biju tas, kas pierunāja, un tas, kas nopirka, bija mākslas zinātnieks Pēteris Jankavs. Līdz ar to plāni par nojaukšanu izputēja. Jankavs patiesi cerēja, ka pili varēs uzturēt un restaurēt. Taču viņš neguva nekādu atbalstu, un objekta tehniskais stāvoklis gāja uz leju, visbeidzot viņš atnāca uz inspekciju un teica:”Es vairs nevaru. Dāvinu jums, ņemiet to un savediet kārtībā!” Šādā situācijā tas ir godīgs variants — ja īpašnieks nevar šādu slogu pavilkt, viņš atsakās. Protams, tehniskais stāvoklis tur ir briesmīgs, objekts ir gandrīz sabrucis. Mums nav morālu tiesību atteikties, un nu mēs sev esam uzkrāvuši vienu graustu. Ilgi domājām — vai pieņemt šo muižu. Ja nepieņemtu — tā tiks novākta no zemes virsas, iznīcināta. Bet tās ir koka ēkas, kuras vēl var glābt. Domājam par valsts līdzekļiem iekonservēt un pēc tam piedāvāsim — kas gribētu ņemt varbūt par simbolisku maksu, bet restaurēt un uzturēt. Ja tas izdotos, būtu pierādījums, ka kaut ko tomēr iespējams izdarīt. Ja ne — tad parādīsim savu bezspēcību. Nevis kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, bet — Latvijas valsts. Jo ir taču likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, un tajā ierakstīts kaut vai šis: “...Valsts pārvaldi kultūras pieminekļu aizsardzībā un izmantošanā nodrošina Ministru kabinets, to realizē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija...” Viss ir ļoti skaisti pateikts, bet, ja šis objekts sabruks, tad... likums nedarbojas.

— Kā ir ārzemēs, ko tik bieži ņemam par paraugu?

— Grūti salīdzināt ar Franciju un Vāciju, jo tur ir īpašnieks, kam ir nauda. Kam ir zināma prestiža lieta pieminekli saglabāt.Tomēr arī tur gadās, ka objekts nonāk kritiskā stāvoklī. Likums neparedz objektus atsavināt bez atlīdzības. Domāju, varbūt mūsu likumdevēji gribēja, lai mēs “neizlektu” ar savu sistēmu. Taču uzskatu, ka mūsu apstākļos vēl kādus trīs vai piecus gadus šāda barga kārtība būtu nepieciešama. Jāņem vērā, ka īpašnieks zemes cenu un vietu bieži vien vērtē augstāk par pašu pieminekli un pat grib to nojaukt.

— Tādi gadījumi droši vien raksturīgi Jūrmalā, Rīgā? Varbūt pat izdevīgi noslēpt, ka ēka ir kultūras pieminekļu sarakstā, jo tad tajā vairs nedrīkst rīkoties pēc saviem ieskatiem un stājas spēkā daudz un dažādi apgrūtinājumi? Piemēram, Rīgā, Audēju ielā 10?

— Ar Audēju ielas namu ir lielas problēmas. Tur arī pieminekļu institūcijas pārstāvju kļūdas. Rīgas inspekcijai vajadzēja ātrāk risināt problēmas, sekot, kas namā notiek un, mainoties īpašniekam, vairāk kontrolēt, vai ir attiecīgie ieraksti.

— Kādas ir kontroles iespējas? Vai no likumdevēju puses nav vajadzīga palīdzība?

— Ir vajadzīga. Par atsavināšanu jau ieminēju. Nākamais — mēs esam lūguši palīdzību Eiropas Padomei palīdzēt sakārtot mūsu likumdošanu. Tas darbs jau ir sācies.

— Vai tad paši Latvijā netiekam galā?

— Mums nav vajadzīgās pieredzes un speciālistu — juristu, kas strādā tieši kultūras mantojuma jomā. Citās valstīs tas viss ir. Tāpēc lūdzām palīdzību, un Eiropas Padomē jau ir piesaistījuši vajadzīgos speciālistus no citām valstīm, viņi izskatīs un parādīs tos vājos punktus, sniegs priekšlikumus, notiks diskusijas, mūs konsultēs utt. Dabiski, nepieciešamas likuma maiņas mēs paši uzrakstīsim. Bet tas tiks veikts ar nopietnu konsultantu palīdzību. Projekts ir orientēts uz šo gadu. Būtu ļoti labi, ja šogad izdotos likumdošanu sakārtot.

— Kas par Eiropas Padomes speciālistu palīdzību maksā?

— To visu apmaksā Eiropas Padomes Kultūras mantojuma departaments.

— Vai kultūras pieminekļu uzturēšana Rīgā ir cieši saistīta ar mērķi iekļūt UNESCO Pasaules kultūras mantojuma centra sarakstā?

— Mēs daudz iegūsim tajā mirklī, kad Rīga kļūs par Pasaules mantojuma saraksta objektu. Pilnīgi droši varu teikt, ka tā būs, jo pagājušajā gadā kopīgi ar Rīgas pilsētas attiecīgajiem dienestiem sagatavojām nepieciešamo dokumentāciju, un pēc ekspertu vērtējuma tā bija viena no vislabāk sagatavotajām, kas vispār tika iesniegta. Eksperti šurp brauc regulāri, katru mēnesi ir viena vizīte, un, ja viss normāli veiksies, varam cerēt, ka decembrī Rīga tiks nominēta pasaules mantojuma sarakstā. Tālāk ar šo pasaules mantojuma jautājumu kārtošanu veidojas jau vairāki projekti par Rīgas vēsturiskā centra sakārtošanu. Būs palīdzība no Francijas un Dānijas, un šo divu valstu speciālisti piedalīsies projektu izstrādāšanā. Darbs jau ir sācies, tas, protams, skars arī īpašuma jautājumus. Es nevarētu teikt, ka kāds būtu pretī, ja objekti ir privātīpašumā. Tikai jāievēro spēles noteikumi — ko drīkst un ko nedrīkst.

Es Rīgā saskatu citas problēmas. Bieži redzam objektus ļoti bēdīgā stāvoklī, un sarunās ar pilsētas amatpersonām, to apspriežot, nereti izskan viedoklis — nav neviena, kas tik bēdīgu objektu ņemtu. Nav neviena, kas gribētu ieguldīt līdzekļus. Es veicu eksperimentu. Noskatīju kādu objektu, kas bija sabrukšanas stadijā, — koka ēku, kura vilka pēdējās dienas. Pēc tam jautāju attiecīgiem pilsētas dienestiem, kas ar to ēku notiks. Šī ēka bija kultūras pieminekļu aizsardzības zonā. Man atbildēja — ja atrastos kāds muļķis, kas to paņem, tad atdotu kaut vai par brīvu, lai tikai saved kārtībā, bet — neviens jau negrib... Es uzrakstīju personīgu iesniegumu pilsētas vadībai, Rīgas kultūras pieminekļu inspekcijai un ierosināju šādu sadarbību: es apņemtos ēku restaurēt, saglabāt pēc visiem noteikumiem. Ja es to izdaru, tad varu iegādāties ēku savā īpašumā, ja ne, tad visi mani ieguldījumi aiziet valstij. Biju pievienojis fotogrāfijas, kurās redzams, kā šī māja izskatījās: logi izlauzti, jumts iebrucis, palikušas tikai sienas. Protams, man to graustu nedeva. Vienkārši nedeva. Šobrīd ēka ir sabrukusi. Beidzot ir tukša vieta. Problēma taču meklējama citur! Runa patiesībā ir nevis par pieminekļu glābšanu, bet par zemi.

— Kā jūs apmierina restaurācijas darbi lielajos arhitektūras pieminekļos — Konventa sētā, Jēkaba kazarmās?

— Tiek izmantoti plastmasas un metāla logi, nepiemērotas tehnoloģijas un tamlīdzīgi, bet tas ir likumsakarīgi. Un tas ir normāli, ka šie objekti tiek savesti kārtībā, bet nedomāju, ka tie ir ārkārtēji panākumi. Es būtu gribējis, lai Rīgā tiek saglabāts tas, kas tai ir īpaši nozīmīgs un ļoti īpatnējs — unikālā koka apbūve. Taču tā iet postā. Uzmanība tiek pievērsta objektiem, kuru atjaunošanā problēmas nav tik lielas un kur tas ir izdevīgi. Pat īpašnieks bieži vien grib, lai koka māja veicīgāk sabrūk, tad viņš varēs būvēt citu vai pārdot zemi.

Šīs ēkas tiešām būtu lietderīgi atdot cilvēkiem, kas tās gribētu izmantot kā personīgās mājas — uz ļoti stingriem noteikumiem no pieminekļu aizsardzības viedokļa. Tad Rīgā viena pēc otras parādītos restaurētas mājiņas kā konfektes un nebūtu nekādu problēmu. Es uzskatu, ka Rīgā nepieciešams informācijas centrs, kur cilvēki varētu aiziet un painteresēties — kādas ēkas paredzēts restaurēt, kuras un kad tiks nodotas izsolei.

Manuprāt, viemēr prātā jāpatur svarīga lieta — ja uz zemes atrodas kultūras piemineklis, koka ēka, šīs zemes cena jāvērtē nosacīti. Ja tiks nojaukta viena otra trešā šāda celtne, zudīs kultūrvēsturiskā vide, un beigās kritīsies arī kopējā zemes cena, jo vieta vairs nebūs tik interesanta.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore

Foto: Atis Ieviņš

Par Maskavas universitātes Rīgas filiāles jautājumu

Turpinājums

no 1.lpp.

Preses konference Saeimā

Neraugoties uz pozitīvām tendencēm pēdējā laikā. Piemēram, 1989.gadā latviešu un krievu mācībvalodas skolās bija aptuveni vienāds skolēnu skaits. Šogad latviešu plūsmā 4. klasēs mācās ap 57 procentiem, bet pirmajās — jau kādi 68 procenti skolēnu. Tomēr ir pazīmes, kas liecina, ka diezgan daudzi cilvēki negrib integrēties un arī viņu attieksme pret savu valsti nav pārāk pozitīva.

Es ar interesi vakar pārlasīju lielākās avīzes, kas iznāk krievu valodā. Tur nebija neviena paša vārda par 25.marta Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu. Tas vedina par kaut ko padomāt. Starp citu, laikrakstā “SM — Segodņa” bija atsevišķa rubrika, kur bija pieminēti notikumi, kas šajā datumā būtu atzīmējami. Tur pat bija atzīmēts tāds notikums kā brīvprātīgo kārtības sargu izveidošana Padomju Savienībā — ja nemaldos, 1959.gadā. Bet nebija ne vārda par Komunistiskā terora upuru dienu.

MVU filiāles nodibināšana Latvijā nevis sekmētu cittautiešu izceļošanu uz savu tēvu zemi, bet — pilnīgi pretēji — veicinātu ieceļošanu Latvijā, etniskajā ziņā visnemonolītākajā Baltijas valstī. Atcerēsimies, Lietuvā ir 20 procenti cittautiešu, Igaunijā — 35 procenti, kurpretī Latvijā ir 45 procenti cittautiešu. Izglītības un zinātnes ministrs bija izteicies, ka šajā filiālē varēs uzņemt jauniešus no pārējām Baltijas valstīm.

Šajā gadījumā ir ļoti nekorekti salīdzināt šo filiāli ar Stokholmas Ekonomikas augstskolu, jo, pirmkārt, Zviedrijas ārpolitikai nav raksturīgas impēriskas nostādnes, kādas ir raksturīgas Krievijai. Jo viena no Krievijas ārpolitikas pamatnostādnēm ir — par katru cenu saglabāt maksimāli lielu krievu tautības iedzīvotāju skaitu Latvijā un nepieļaut viņu integrēšanos Latvijas vidē, lai vēlāk viņus varētu izmantot savās interesēs. Turklāt Stokholmas Ekonomiskā augstskola ar laiku pilnībā pāries Latvijas pārziņā. Zviedrijas pasniedzējus nomainīs Latvijas pasniedzēji. Atcerēsimies arī to, ka pašlaik Latvijai ir ārkārtīgi vajadzīgas zināšanas tirgus ekonomikā. Un Zviedrijas pasniedzēji ir skolojušies pavisam citos apstākļos nekā Padomju Savienībā izglītojušies pasniedzēji. Galu galā — kāda tad ir mūsu politiskā orientācija? Vai nu mēs tiecamies iestāties Eiropas Savienībā, vai arī Neatkarīgo valstu savienībā. Vai nu NATO, vai arī Krievijas, Kazahijas un citu bijušo PSRS republiku militārā savienībā.

Izprotot šīs situācijas nopietnību, kad no atsevišķu atbildīgu amatpersonu puses presē ir pavīdējuši izteikumi, ka šajā jautājumā varētu būt pozitīvs risinājums, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija vakar savā sēdē vienprātīgi pieņēma lēmumu, ka gadījumā, ja izglītības un zinātnes ministrs ar savu parakstu apliecinās Maskavas Valsts universitātes filiāles izveidošanu, komisija ne tikai lūgs valdību atcelt šo lēmumu, bet arī aicinās

Saeimu izteikt ministram neuzticību. Es, protams, ceru, ka tas nenotiks, ka lietas atrisināsies Latvijai labvēlīgi un ka mēs nesoļosim plašiem soļiem uz divkopienu valsti, uz ko faktiski mūs daļēji ved arī šādu Krievijas mācību iestāžu filiāļu izveidošana Latvijā.

Latvijā būs iespējas mācīties krieviski privātajās augstskolās. Visiem, neraugoties uz nacionalitāti, Latvijā ir vienādas tiesības iegūt izglītību valsts finansētajās augstskolās. Ar laiku tās visas pāries uz mācībām latviešu valodā. Nekas neliedz jau tagad uzaicināt uz Latviju ārvalstu speciālistus, arī no Maskavas. Jo Latvijā tiek atvērtas un tiks atvērtas arvien jaunas augstskolas. Piemēram var minēt Valmieras augstskolu, arī Ventspils augstskolu, kas acīmredzot šogad sāks darboties.

Tātad es paudu gan savu personisko nostāju šajā jautājumā, gan arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vienprātīgu viedokli.

Pēc tam Saeimas komisijas priekšsēdētājam tika uzdoti daži jautājumi.

Jautājums: — Vai esat pārliecināts, ka MVU nopietni vēlas atvērt savu filiāli Rīgā?

Dzintars Ābiķis: — Jā, es esmu pārliecināts par to. Jo arī pie manis ir bijuši vizītē Krievijas vēstniecības darbinieki, lai uzzinātu manu viedokli šajā jautājumā. Šie nodomi ir nepārprotami. Domāju, ka tās ir Krievijas ārpolitiskās tendences.

Jautājums:  — Sarunas sākās jau pirms laba laika, bet nekādas konkrētības joprojām nav. Vai tad var izdarīt tālejošus secinājumus?

Dzintars Ābiķis: — Sarunas par šo tematu dažādi Krievijas institūciju pārstāvji ir veduši jau ar iepriekšējo izglītības un zinātnes ministru Grīnblata kungu. Diemžēl mani uz šādām kritiskām domām vedināja pašreizējā izglītības un zinātnes ministra izteikumi, ka viņš varētu atbalstīt šādas filiāles izveidošanu. Tas ir publicēts laikrakstos.

Jautājums: — Kādu reakciju varētu sagaidīt uz šo Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas lēmumu?

Dzintars Ābiķis: — Es sagaidu tādu reakciju, ka mūsu politiķi pārdomās un nopietni apsvērs šī jautājuma būtību. Vai Latvijai politiski ir jāorientējas uz to telpu, kas ir rietumos no mums, vai to telpu, kas austrumos? Protams, dažādus jautājumus risinot, īpaši ārpolitikas jautājumus, mums ir jāmeklē kompromisi ar Krieviju un jācenšas uzturēt ar to vislabākās attiecības, ko es vēlreiz gribu uzsvērt. Bet šis ir īpašs jautājums.

Jautājums: — Vai attieksme pret šo jautājumu nav politiska arī no Latvijas puses?

Dzintars Ābiķis: — Es piekrītu, ka Maskavas Valsts universitāte nav slikta augstskola. Tā varētu radīt apstākļus, lai Latvijas studenti, kas to vēlas, varētu doties uz Maskavu mācīties. Bet mūsu demogrāfiskā situācija ar visām no tās izrietošajām sekām, kā arī Krievijas ārpolitikas brīžiem diezgan stipri jūtamās impēriskās nostādnes vedina domāt par pavisam ko citu. Proti, ka šī filiāle drīzāk varētu tikt nodibināta ar politisku motivāciju. Es personiski būtu ļoti priecīgs, ja šāda filiāle tiktu atvērta Kaļiņingradas apgabalā. Galu galā arī tas ietilpst Baltijas telpā. Tas tikai veicinātu gan Kaļiņingradas apgabala integrāciju Baltijas telpā, gan arī tīri ģeogrāfiski radītu iespēju Igaunijas vai Lietuvas mācīties gribētājiem braukt uz turieni.

Ir ļoti būtiski, lai Latvija neizveidotos par divkopienu valsti, lai cittautieši tiktu orientēti mācīties tieši Latvijas augstskolās ar latviešu mācībvalodu.Tas ir ārkārtīgi būtiski, lai notiktu viņu integrēšanās.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

virsredaktors

Pēc ieraksta diktofonā