INTERVIJAS. SARUNAS

Ir stingri jāapzinās sava vieta. Un stingri jāstāv tajā

Ivars Godmanis, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, bijušais premjers, tagadējais “Latvijas Krājbankas” vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Pēdējos desmit gados secīgi esat bijis zinātnieks, politiķis, finansists. Vai šādai virzībai pamatā ir bijušas nejaušības, apstākļu nosacītas likumsakarības vai apzināta mērķtiecība?

— Es gribētu teikt, ka svarīgi ir visi trīs pieminētie faktori. Dažādās proporcijās dažādos laikposmos — gan nejaušības, gan apstākļi, gan mērķtiecīga darbība.

— Savulaik, esot valdības galvas amatā, jums nācās izbaudīt pamatīgu lavīnu nežēlīgas, bieži vien aizvainojošas kritikas. Vai sarūgtinājums ir palicis, vai joprojām sāp sirds par netaisnajiem vārdiem?

— Nē, man vairs nav sarūgtinājuma. Valstīs, kur notiek pāreja no vienas sistēmas uz otru, kur visa sabiedrība pilnīgi tiek pārprofilēta un pārjaukta, kur krasi mainās cilvēku likteņi, daudzi pie tā nevar pierast. Kā es saprotu, daudziem kolēģiem, ar ko kopā sāku darboties politikā, šis sarūgtinājums ir. Man tāda nav. Un es esmu ļoti priecīgs par to.

— Kādi jūsu skatījumā varētu būt tie nopelni, par ko tikāt apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni?

— Manuprāt, cilvēkam pašam savi nopelni nav jāvērtē. Tāpat kā neviens cilvēks nevar pateikt, cik gudrs un spējīgs viņš patiesībā ir,cik daudz viņš devis sabiedrībai. To, vai esmu pelnījis ordeni, lai novērtē citi. Laikam jau kaut kāds pamats šādam atsevišķu cilvēku un sabiedrisko organizāciju dotajam novērtējumam ir.

— Bet par ko, gluži cilvēciski, pašam ir vislielākais gandarījums, atskatoties uz paveikto?

— Man vislielākais gandarījums ir par to, ka mēs pēc 50 gadiem esam atjaunojuši savu neatkarīgu valsti. Līdz ar to mēs esam nošķīruši mūsu valsts problēmas no citām problēmām, kas mūs varēja visnežēlīgākajā veidā skart, ja mēs būtu palikuši tās pašas PSRS sastāvā vai kādā citā integrācijā. Tā mums, paldies Dievam, vairs nav un nebūs. Iedomājieties, ka latviešu puišiem būtu jāiet karot Čečenijā vai nezin kas vēl būtu jādara. To mēs esam panākuši — Latvija ir atzīta gan starptautiski, gan nostiprināta ar visām valstiskajām institūcijām. Tas ir milzīgs panākums galu galā, ko diemžēl daudzi nesaprot, jo nestādās priekšā, kas būtu noticis, ja mēs būtu palikuši PSRS sastāvā — pie visām tām nenormālajām situācijām, kas bija un ir austrumos no mums. Tas ir viens.

Otrs. Mums ir izveidojusies pilnīgi atvērta sabiedrība, proti, cilvēki var brīvi ceļot, kur vien vēlas, var brīvi iegūt izglītību jebkurā vietā, var brīvi paust savas domas. Valsts vairs nav ierobežojošs faktors cilvēku dzīvē, kas neapšaubāmi bija PSRS laikos. Nav vairs ne ģeogrāfisku, ne saimniecisku, ne ideoloģisku ierobežojumu. Tagad daudziem arī tas liekas pašsaprotami, bet pavisam nesen tas viss bija pilnīgi citādi. Jaunā paaudze, saprotams, to var neapjēgt. Bet tiem, kam ir pāri četrdesmit gadiem, to taču perfekti vajadzētu zināt.

— Un tomēr daudziem, šķiet, ir vāja atmiņa.

— Var jau būt, un tas ir labi, jo, ja ir pārāk laba atmiņa, tas noslogo smadzenes. Droši vien nav jau visu laiku jājūsmo par to, ka varēja būt sliktāk, ja mēs nebūtu izkļuvuši no turienes, kur gadu desmitiem atradāmies.

Un, visbeidzot, trešais. Uzskatu, ka mēs neapšaubāmi esam galīgi novērsušies no sociālisma, kur vairs neatgriezīsimies. Mans nopelns ir tas, ka esam veikuši reformas. Tomēr reformu Latvijā ir bijis ļoti maz, kaut gan daudz tiek runāts par tām. Šķēle patlaban cīnās par vienu reformu, ko paredzējis īstenot. Viņa reforma ir brīvais zemes tirgus. Ja viņš to panāks, tas būs viņa ieguldījums reformās. Mans ieguldījums ekonomiskajās reformās, pareizāk sakot, mana tiešā līdzdalība bija cenu brīvlaišanā, privatizācijas uzsākšanā un savas naudas ieviešanā.

Reformu skaits nemaz nevar būt liels — tas ir stipri ierobežots. Ja kādam premjeram izdodas kaut vienu reformu realizēt, tad, manuprāt, viņš nav velti laiku pavadījis valdībā. Var arī nostrādāt savu laiku un neko būtisku neizdarīt. Bet tur iespējama arī likteņa sagadīšanās.

Tās, lūk, ir tās trīs lietas, kas man visvairāk izraisa gandarījumu. Tāpēc arī man nav nekāda sarūgtinājuma par to, ka esmu tik daudz pelts.

Gribu vēl ko teikt. Mēs tomēr, relizējot visas šīs trīs lietas, nevienu brīdi neesam noveduši valsti haosā. Kaut gan vienu brīdi — 1995.gadā — mēs bijām ļoti tuvu finansiālam haosam, kad iestājās banku krīze. Un tomēr, pēc manas dziļākās pārliecības, mūsu valsts nenonāks ne finansiālā kolapsā, ne kaut kādā starpnacionālā konfliktsituācijā, ne citās briesmīgās situācijās, kas izpaudušās visā bijušajā Padomju Savienībā. Tas nozīmē, ka mūsu politika pamatvilcienos ir bijusi pareiza. Runa ir ne tikai par to laiku, kad es biju valdības vadītājs. Visus šos pēdējos septiņus gadus mēs esam spējuši izvairīties no ļoti radikāliem satricinājumiem.

Bet tas nav nemaz bijis tik vienkārši. Gandrīz katrā no bijušām PSRS republikām taču ir bijušas šādas kataklizmas.

— Vai, kopumā raugoties, līdzšinējās reformas ir bijušas pārāk straujas vai pārāk gausas? Diemžēl sabiedrībā visu laiku vērojama diezgan stipra pretestība tām.

— Tautā vienmēr būs pretestība. Jauno sistēmu tā īsti pieņem tikai tā jaunā paaudze, kas vēl tikai top par ekonomiski un sociālpolitiski neatkarīgiem cilvēkiem. Tie, kam tagad ir ap divdesmit gadiem. Šiem jaunajiem cilvēkiem nebūs problēmu pieņemt reformu rezultātus. Viņi vairs nedomās tādās kategorijās, ka dzīvoklim var nebūt cena, ka kāds rūpējas par to, lai tev būtu darbs, ka viss tiek dots par velti, ka cenas ir fiksētas. Viņiem vairs nebūs mūsu paaudzes reminiscences. Arī man, atzīšos, reizēm tās parādās. Nav ko cerēt, ka šīs pārmaiņas pieņems vecāka gada gājuma ļaudis. Te gan jāsaka, ka Latvijā, paldies Dievam, tomēr nav iznīkuši pēc dabas uzņēmīgi cilvēki, neraugoties uz tiem piecdesmit gadiem. Vienu daļu — lielākoties tieši uzņēmīgākos cilvēkus — izsūtīja uz Sibīriju, viena daļa krita kara gados, viena daļa aizbrauca projām, viena daļa vairākus gadu desmitus nodzīvoja pilnīgi bez iniciatīvas un uzņēmības iespējām. Un tomēr man ir patīkami skatīties, cik daudz uzņēmējsabiedrību pēdējos gados ir nodibināts, ka daudzi tomēr nav pazaudējuši uzņēmīgumu. Šie cilvēki ir tas attīstības dzinējspēks, kam nav jāpierāda, ka pašreizējie apstākļi tika radīti, lai maksimāli stimulētu viņus patstāvīgai darbībai. Protams, neuzņēmīgo skaits ir daudz lielāks — kā visur pasaulē. Viņiem, protams, ir grūti laiki, jo ir pazudusi virkne garantiju, kas bija sociālismā un nekad vairs neatgriezīsies. Bet no tā nevajag taisīt kaut kādu traģēdiju. Pietiek mazliet ceļot rietumu virzienā, kur ir normāli attīstīta pasaule, lai pārliecinātos, ka tur arī neviens neko īpaši negarantē. Pašam jāatbild par savu dzīvi, pašam jācīnās. Uzskatu, ka tas ir vienīgais dabiskais stimuls, kas sabiedrību virza uz priekšu. Visi pārējie ir mākslīgi sadomāti un nekad nekalpos mūžīgi. Pie kā noveduši pārspīlējumi sociālajā jomā Zviedrijā, Vācijā un citur? Nenormālas problēmas tur radušās. Bezdarbs Spānijā sasniedzis 25 procentus, Vācijā — 14 procentus. Vācijā tik augsts procents nav bijis kopš trīsdesmitajiem gadiem, kad Hitlers nāca pie varas. Tas faktiski nozīmē, ka šajās valstīs acīmredzot valsts mehānisms ticis iedarbināts ar maksimālām garantijām, ar pārlieku iejaukšanos sociālo jautājumu risināšanā. Un tām kļuvis grūti konkurēt ar tām Āzijas valstīm, kur strauji paaugstinās ražošanas produktivitāte. Domāju, šī situācija mums jāņem vērā.

Kas attiecas uz pensionāru paaudzi, tā ir vissliktākā situācijā. Un tur neviens neko nevar izdarīt. Jā, tā ir traģēdija, ka cilvēkiem nācies strādāt vienā sistēmā, bet pensiju tagad saņem gluži citā. Diemžēl lielākā daļa no agrāk sastrādātā aizgājusi nevis vietējai attīstībai, bet galvenokārt centralizētā veidā PSRS militārās varenības kopējā maisā. Tur tas ir palicis. Līdz ar to mums šeit nav līdzekļu, lai samaksātu cilvēkiem to, ko viņi ir nopelnījuši. Kaut gan katrs, kas ir strādājis, uzskata, ka viņam ir jāsaņem no valsts tāda pensija, lai varētu mierīgi aizvadīt normālas vecumdienas. Un piepeši izrādās, ka tā tas nav. Tieši latviešiem tā ir vislielākā traģēdija. Atskatīsimies atpakaļ vēsturē. Neviena latviešu paaudze šajā gadsimtā nav varējusi attīstīties normālos apstākļos. Bija 1905.gada revolūcija, Pirmais pasaules karš, 1917.gada apvērsumi, tad brīvības cīņas līdz 1920.gadam.