“Par drošu nākotni — katram un valstij”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas novadu pārstāvjiem

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Cienītie pilsētnieki un laucinieki visos Latvijas novados Kurzemē, Latgalē, Vidzemē, Zemgalē — atļaujiet šodien man jūs uzrunāt, izmantojot novadu žurnālistu laipnību, un turpināt aizsākto dialogu ar jums.

Savā 3.marta uzrunā es jau izteicu savu viedokli par to, ka tieši politiskās partijas ir šobrīd jūtīgākais punkts valsts attīstībā.

Politisko partiju domu, priekšlikumu un to īstenošanas spēks un prasme ir garants drošai nākotnei — katram un valstij. Mans jautājums par to, vai Latvijā ir kāda nopietna partija, kura varētu nest atbildību par valsti kopumā, izraisījis divējādu reakciju.

Valsts iedzīvotāji savu kritisko attieksmi pret partijām īpaši neslēpj. Pašas partijas vēl joprojām mēģina izlikties, ka viss ir kārtībā, ka viņu programmas ir izvērstas un pārdomātas un ka varastieksme un morāles un idejiskie principi atrodas ieskatāmā un saprotamā līdzsvarā.

Nesenās vēlēšanas un tas, ka tuvojas Saeimas priekšvēlēšanu laiks, ļauj runāt par jaunu partiju radīšanas un izzušanas fenomenu. Arī uz šīm pašvaldību vēlēšanām bija politiķi, kuri vēlējās izveidot kādu jaunu partiju. Demokrātiskās attīstības ceļš bruģēts ar pilsoniskās politiskās aktivitātes stūrakmeņiem. Šādas iniciatīvas tādēļ ir saudzējamas. Tomēr mēs jau esam ļoti piesardzīgi, redzot kādu atkal mēģinām dibināt jaunu partiju. Taču tikpat svarīgi man šķiet tas, ka šodien jau lielā mērā iespējams vērtēt partijas, atceroties viņu paveikto. Šis kritērijs kļūst par noteicošo.

Martā uzrunājot tēmu par partijām, es akcentēju to, ka partijām un viņu līdzdomātājiem partiju programmās jāiegulda skaidrāks nākotnes tēls, lai partiju idejas būtu nošķiramas vienai no otras, un to, ka normālai demokrātiskai pārliecību dažādībai nepieciešama nepārprotama pozīcija un opozīcija. Šie jautājumi cieši skar partiju morāles un ideju principus.

Šoreiz vēlos akcentēt trīs citas tēmas. Vēlos jautāt jums, godātie valsts iedzīvotāji — vai tas ir tikai mans iespaids, ka partijām būs vēl daudz laika jāvelta savu ideoloģisko vaibstu veidošanā un ka mēs, visi valsts iedzīvotāji, esam vēl pārāk kūtri, lai diendienā to partijām jautātu. Tomēr tieši politiskās partijas ir valsts politiskās struktūras sirds, tās pilnasinīgums un pukstu sadzirdamība lielā mērā nosaka visas valsts un sabiedrības dzīves ritumu.

Būs atkal tādi, kuriem šīs pārdomas atkal šķitīs kā abstrakta moralizēšana, taču man ir svarīga piederības sajūta manam laikam, manai valstij un zemei, manai tautai un tās liktenim — gan šodienībā, gan rītdienībā.

Mūsu nākotne pilnā mērā atkarīga no tā, cik konsekventi īstenosim ekonomiskās reformas, kuras sekmīgi turpina arī pašreizējā valdība. Bez tām nav iespējams mūsu valsts uzplaukums, mūsu visu pārticība un drošība. Mēs varam pamatoti lepoties, ka tās dod rezultātus. Latvija pārvarējusi bēdīgi slavenās banku krīzes sekas, un mūsu skrējiens kļūst aizvien straujāks.

Ekonomiskās reformas jau ilgst — taču vai visi raduši sev nākotnes perspektīvu? Būtu nepatiesi apgalvot, ka tās nodrošinājušas labklājību iedzīvotāju lielākajai daļai: taustāmu labumu guvuši vienīgi tie, kuriem peļņu nes bankā noguldītais kapitāls, sekmīgi privatizētais uzņēmums vai apdomāti iepirktās akcijas — un tādu diemžēl ir ļoti maz.

Lielum lielajam vairumam pēdējos gados maciņš kļuvis vēl plānāks, un to nebūt nepadara biezāku statistikas dati, kuri liecina, ka valsts kopprodukts palielinājies par vairākiem procentiem. Arī tiem, kuri saprot, ka ekonomiskās reformas ir nepieciešamas un nenes tūlītējus augļus, kļūst aizvien grūtāk gaidīt rītdienu, jo par īri, pārtiku, bērnu izglītību jāmaksā jau šodien.

Nav pieļaujama tāda situācija, ka palielinātos plaisa starp niecīgo turīgo slāni un pārējiem, ka turpinātu pieaugt ienākumu atšķiršanās un sociālie pretmeti. Nav pieļaujams, ka tauta zaudētu ticību reformām un sāktu uzticēties tiem, kuri populistiski sludina saldas utopijas. Tas patiesībā nozīmētu atgriešanos vakardienā un padarītu veltīgas tās grūtības, kuras jau esam pārvarējuši.

Privatizācijas un pārstrukturēšanas rezultātā bez darba un līdz ar to bez nākotnes paliek liels skaits to cilvēku, kuri vēl līdz šim varēja būt lepni, ka strādā kādreiz tik milzīgajos valsts uzņēmumos. Jau šodien ir ne mazums tādu, kuriem grūti sev nodrošināt pat minimālu iztiku — ko darīt, lai viņiem palīdzētu?

Par šiem jautājumiem ir jādomā tūlīt, un pirmām kārtām tas jādara politiskajām partijām, vismaz tām, kuras vēlas uzņemties atbildību par drošu nākotni — katram un valstij. Tām ir jābūt gatavām piedāvāt ekonomisko perspektīvu un nodarbinātības programmu.

Droša darba un līdz ar to pārticības perspektīvu katram var atklāt, pastāvīgi domājot par modernu izglītības sistēmu. Runājot par valsti kopumā, vēlos jautāt, kāpēc vēl nav notikusi izglītības reforma — gan attiecībā uz finansēšanas sistēmu, gan vispirmām kārtām satura aspektā. Izglītības jomu vadījuši dažādu partiju ministri — kam lai uzdod jautājumu par amorālo attieksmi pret izglītību un tātad jautājumu par mūsu tautas nākotnes brīvību?

Partiju uzdevums ir nevis gādāt par pusprocenta valsts iedzīvotāju materiālās labklājības tālāku pieaugumu, bet gan rūpēties par drošu nākotni katram un valstij.

Runājot par Latviju, īpaši vienmēr uzsveram lauku iedzīvotājus, kuru labklājības līmenis vienmēr būtiski ietekmējis visas mūsu valsts labklājību. Esmu apbraukājis visu Latviju, iegriežoties pat visnomaļākajos lauku apvidos, esmu daudz runājis ar zemniekiem un labi zinu, kā viņi dzīvo, cik grūti nākas strādāt, lai savilktu galus kopā.

Statistika ir nepielūdzama: šopavasar atkal apsēsim mazāk platību nekā pērn. To apzināties ir sāpīgi, ņemot vērā, ka mūsu pārtikas tirgū diemžēl joprojām prāvu vietu ieņem importa produkcija, kuras kvalitāte bieži vien ir zemāka nekā pašu mājās ražotajai. Tomēr šī statistika ir zīme, ka arī laukos sākušās tirgus ekonomikas izraisītas pārmaiņas.

Kā šo zīmi lasīt?

Vai secināsim, ka reformas nav vajadzīgas, ka tās vērstas uz Latvijas zemnieka izputināšanu? Mans secinājums ir pavisam cits: reformu process ir tik grūts tāpēc, ka tas iesācies un norisinās stihiski.

Visiem skaidrs, ka laukiem nepieciešama palīdzība, ka valstij jāsekmē harmoniska un dinamiska lauksaimniecība kā viena daļa kopējā tautsaimniecībā — šķiet, nav partijas, kuras programmā tas nebūtu ierakstīts. Tomēr struktūrreformas sākumu laukos partijas ir nogulējušas. Īpaši tas sakāms par partijām, kuras bijušas tieši atbildīgas par lauksaimniecības politikas veidošanu.

Vairums politiķu ir pietiekami godīgi, lai savās priekšvēlēšanu runās nesolītu palīdzību tiešo subsīdiju veidā, bet kāpēc tik lēni meklējam laika garam atbilstošas alternatīvas — kāda ir valsts loma, attīstot lauku infrastruktūru, atbalstot vispārējo un profesionālo izglītību laukos un nepieciešamo tirgzinību pieejamību katram lauku saimniekam?

Satversme neparedz, ka valstij un tās pilsoņiem būtu jāgarantē zemnieku sētas uzplaukums — tātad kādas atsevišķas iedzīvotāju grupas privilēģiju. Taču arī Latvijas valsts pienākums ir rūpēties par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs bieži vien aizmirstam, ka zemnieku saimniecība, mūsu lauku sēta patiesībā ir tāds mazs uzņēmums. Tieši šie uzņēmumi — mazie un vidējie gan pilsētā, gan laukos — ar savu ātrumu un pārskatāmību veido valsts labklājības pamatu.

Es aicinu politiskās partijas vēl nopietnāk apsvērt, ar kādām metodēm atbalstīt mazo un vidējo uzņēmumu struktūru dinamisku attīstību, izstrādāt pārdomātu reģionālās attīstības modeli un savu politiku lauksaimniecības jautājumu risināšanā.

Domājot par drošu nākotni — katram un valstij, domājot par valsts stratēģiskās attīstības piepildījumu, mums pilnībā jāapzinās, kāda ir tā sabiedrība, kura to īstenos. Visos mūsu valsts reģionos, kā pilsētās, tā laukos, dzīvo dažādu tautību ļaudis — tie ir mūsu kolēģi, draugi, dzīvesbiedri. Ikdienā mēs netaujājam, kāda ir viņu nacionālā piederība vai juridiskais statuss, — ikdienā, kārtojot lietišķus un sadzīviskus jautājumus, tam nav nekādas nozīmes.

Vai šī sadzīviskā saskaņa ir patiesa integrācija, kura ved uz spēcīgu modernu eiropeisku un nacionālu valsti? Vai cittautieši, īpaši tie, kuri nav mūsu valsts pilsoņi, jūtas droši par savu un savu bērnu nākotni? Ja mēs patiesi jūtamies kā saimnieki savā zemē, mēs nedrīkstam izvairīties no šiem jautājumiem, mums nedrīkst būt neskaramu, neapspriežamu tēmu.

Kāpēc politiskās partijas savās programmās šķiet aizmirsušas lielu un nozīmīgu Latvijas iedzīvotāju daļu? Latvijā kā Eiropas valstī demokrātiskajai sistēmai ir jābūt tik stiprai, lai katrs valsts iedzīvotājs saskatītu skaidru savu nākotni šajā zemē. Mūsu mērķis ir droša nākotne — katram un valstij, mums jāapzinās, ka tās pamatu pamats ir stabila un saliedēta sabiedrība, uz kuras atsevišķo locekļu lojalitāti varam pilnībā paļauties.

Ja mēs vēlamies redzēt Latviju kā modernu Eiropas valsti, tad mūsu nostāja attiecībā uz nelatviešiem nedrīkst būt naturalizācijas “aizvērtie” logi — es aicinu partijas atvērt šos logus un vienlaikus aicinu tos Latvijas iedzīvotājus, kuri jūtas lojāli šai zemei un saista ar to savu nākotni, iet un veikt naturalizācijas procesu.

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Es esmu ar ļoti daudziem no jums pazīstams, un labprāt vienmēr atceros mūsu tikšanās un sarunas un ceru tās turpināt. Novēlot saulainu pavasari jums, spiežu katram roku — tās darba ieguldījums un pienesums ir neatsverams, lai radītu drošu nākotni — katram un valstij.

Rīgā 1997.gada 31.martā