Izsverot padarīto. Konkretizējot darāmo

Ministru prezidents Andris Šķēle — savā ikmēneša preses konferencē, vakar, 2.aprīlī

Vispirms valdības galva informēja par kādu, viņaprāt, īpaši nozīmīgu notikumu:

— Šodien Privatizācijas aģentūrā bija visnotaļ nopietns notikums. Tika parakstīts akciju pirkuma līgums un citi to pavadošie dokumenti sakarā ar “Latvijas gāzes” privatizācijas projektu. Acīmredzot tas tiešām ir šā gada lielākais notikums līdz šim brīdim jomā, kas saistīta ar valsts īpašuma privatizāciju. Viens no visvarenākajiem gāzes koncerniem “Gazprom” ir parakstījies un kļuvis par akcionāru, tāpat arī viena no Rietumeiropas spēcīgākajām gāzes tirdzniecības un piegādes kompānijām “Ruhrgas” konsorcijā ar “Preussen Elektra”. Domāju, ka tas ļaus mums būtiski īsā laikā sakārtot “Latvijas gāzes” finansiālo stāvokli. Investīcijas apmēram 50 miljonu dolāru apmērā — tā ir pietiekami liela nauda. Protams, arī zināšanas, kuras ienesīs jaunie akcionāri, un, protams, stabilitāte gāzes piegādēs, kas mums vajadzīgas ilgam termiņam. Domāju, ka “Gazprom” atrašanās šeit noteikti radīs šo ilgtermiņa stabilitāti.

Pēc tam sekoja žurnālistu jautājumi Andrim Šķēlem.

Jautājums: — Kādas varētu būt Latvijas izredzes iegūt alternatīvus gāzes piegādes avotus?

Andris Šķēle: — Šobrīd alternatīvas nav. Jo tuvākā dabiskās gāzes nopietna ieguvēja ir Norvēģijas valsts. Jau ilgu laiku kavējas jautājuma lemšana no Zviedrijas puses, caur kuras teritoriju vajadzētu izbūvēt gāzes vadus, lai tā pienāktu šeit no Skandināvijas. Cik zināms, zviedri arvien vēl kavējas un nav izlēmuši par šādu ilgtermiņa stratēģiju sev. Tādēļ faktiski — par to jau agrāk esmu izteicies un arī šobrīd saku — dabiskā gāze ir vienīgais produkts, kur saglabājas mūsu zināma atkarība no Krievijas. Tieši tādēļ, ņemot vērā arī to pieredzi, ka gandrīz tādā pašā kombinācijā “Gazprom” un “Ruhrgas” atrodas Igaunijā, es uzskatu, ka tas ir loģisks projekts, jo saistībā ar Latviju tas ļaus labi sabalansēt gan Austrumu intereses, gan arī pietiekami veiksmīgi izmantot Rietumu pieredzi, un varbūt nākotnē sabalansēt arī kādus alternatīvus variantus. Katrā gadījumā tas tiešām ir ļoti balansēts risinājums. Pašlaik alternatīvas nav.

Jautājums: — Kā jūs vērtējat piedāvāto administratīvi teritoriālās reformas projektu, kas paredz izveidot četrus novadus, neskaitot Rīgu? Kāds varētu būt tā ekonomiskais pamatojums?

Andris Šķēle: — Vispirms nedaudz par administratīvi teritoriālās reformas virzības vēsturi. Man jāsaka, ka visu laiku ir pietrūcis spēka un arī prāta, lai kaut ko paveiktu. Kopš 1992.gada Latvijā intensīvi ir runāts par to, izstrādātas neskaitāmas koncepcijas — sākot no vissmalkākajiem aprēķiniem, par kuriem vēlāk nerunāja, jo mainīgā pasaule katru dienu ienes korekcijas, un beidzot ar to, ka mainās mūsu izpratne par šiem jautājumiem. Zīmīgi, ka jau 1992.gadā Gorbunova kungs vadīja reformas komisiju, bet tagad viņš atkal ir atbildīgs par šiem jautājumiem, būdams vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā.

Par to, vai šī reforma kaut kādā veidā maina attiecīgo novadu robežas, valdībā vēl vispār nav runāts. Jo mēs šobrīd nenospraužam konkrētas robežas. Pie šī jautājuma tiks strādāts un diskutēts, un noteikti būs konkrētas sarunas par konkrētām robežām.

Kāpēc galu galā Ministru kabineta vairākums atbalstīja šo ideju? Tur bija vairāki plusi. Viens no tiem, protams, galvenokārt balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem. Šobrīd mums jāveido tādas sistēmas, kas agrāk nekad nav bijušas padomju laikā. Tas attiecas uz izglītību, veselības aizsardzību, arī teritoriālās plānošanas jomu. Ievērojot, kā tas notiek Rietumos. Tur darbojas lielo skaitļu principi. Piemēram, ir atzīts, ka slimokases ir efektīvas un spējīgas veiksmīgi strādāt tikai tad, ja ir vairāk nekā 200 tūkstoši iedzīvotāju. Par šo četru novadu vai apriņķu dalījumu vēl lems autoru grupa, kas strādās pie likuma. Katrā gadījumā tie ir tuvu šim skaitlim — apmēram 300 tūkstoši vai nedaudz vairāk. Tas ir skaitlis, uz ko pašlaik kārtējo reizi reformē Zviedrija savas slimokases attiecīgajās administratīvajās robežās. Tātad ekonomiskais aspekts šeit ir pats svarīgākais. Tas nenozīmē, ka kaut kādā veidā šobrīd no augšas tiek nojauktas mazāko pašvaldību robežas. Vienkārši runa ir par to, ka šis rajonu posms vairs nav atjaunojams, deputāti tā ir nolēmuši. Un attiecīgi tātad netiek tērēta nauda rajonu posmam, kas, lielākā — četru novadu vai apriņķu — mērogā skatoties, ļaus ekonomēt naudu. Kā es vienmēr esmu teicis, pagastu pašvaldības ir tās, kas ir vistuvāk cilvēkiem, kas pārzina cilvēku konkrētās problēmas. Tā ir tā vieta, uz kurieni cilvēks uzreiz iet. Mums nezin kāpēc ir palikusi sajūta, ka rajona posms ir vieta, uz kurieni cilvēks brauc sūdzēties par pagasta vadību. Diemžēl tā bija tipiska padomju izpratne. Jau šobrīd eksistējošie rajoni galīgi neko nelēma attiecībā uz pagastiem, un neviens rajona lēmums nekādā veidā nebija saistošs tiem. Domāju, ka mēs pilnībā likvidēsim šo padomisko izpratni par rajoniem. Atgādināšu rajonu izveidošanas vēsturi pēckara gados. Tad, balstoties uz toreizējiem komunikācijas līdzekļiem un tālaika iespējām, tika nodibinātas pat vairāk nekā piecdesmit rajona līmeņa pašvaldības. Kad vēlāk attīstījās komunikāciju līdzekļi un citas lietas, to skaits tika samazināts — līdz 26. Tātad nebija pamata ne tam, kas savulaik bija izveidots, ne tam, kas šodien eksistē. Es ceru, ja mums šogad izdosies tikt tam pāri, varbūt arī Latvijā izdosies iedibināt ekonomiskāku, labāku, cilvēkiem saprotamāku un psiholoģiski vieglāk uztveramu pašvaldību administratīvi teritoriālās pārvaldes sistēmu.

Jautājums: — Vai līdzšinējo socioloģisko aptauju dati neliecina, ka vajadzētu pārskatīt kursu uz Eiropas Savienību un NATO? Vai nebūtu vajadzīgs referendums, iestājoties Eiropas Savienībā?

Andris Šķēle: — Domāju, ka par referendumu nevar būt šaubu. Tas būs jārīko. Bet man nav tādu datu, ka Latvijas sabiedrībā būtu krasi mainījušās kaut kādā veidā domas par ceļa lietderību uz Eiropas Savienību un NATO. Gluži otrādi. Kā man vakar stāstīja, joku pārraidē “Panorāmā”, kur bija runa par mūsu iestāšanos NATO, visi aptaujātie cilvēki uz ielas bija piekrituši tai un bija priecīgi par šādu situāciju, un neviens neesot bijis pret to. Domāju, ka šobrīd tā nepavisam nav tā lielākā problēma. Protams, valstij ir jādomā un jātērē papildu līdzekļi, lai saviem pilsoņiem izskaidrotu, kas tas ir, kāpēc mēs par to lemjam, kādas būs garantijas, kādu ekonomisko uzplaukumu vai ekonomisko situāciju mēs sagaidām pēc mūsu valsts iespējamās uzņemšanas vienā vai otrā organizācijā.

Jautājums: — Kāda ir jūsu attieksme pret ministra Jura Celmiņa un Saeimas komisijas priekšsēdētāja Dzintara Ābiķa nostāju pret piedāvājumu atvērt Rīgā Maskavas valsts universitātes filiāli? Vai ir iespējams rast kompromisu šajā lietā?

Andris Šķēle: — Kā es šodien tiku informēts, uzklausot gan Celmiņa kungu, gan Ābiķa kungu, ne gluži precīza ir bijusi informācija no tiem interesentiem un iniciatoriem, kas runā par Maskavas universitātes filiāles atvēršanu. Ja var ticēt tam, ko man šodien sarunā abi kungi sacīja, Maskavas universitātei šobrīd nav nekādu līdzekļu filiāles atvēršanai, nevienā tās plānā nav paredzēta šādu papildu finansējumu iedalīšana mūsu izglītības sistēmā Latvijā. Faktiski šis plāns vairāk balstās uz attiecīgo Latvijas cilvēku iniciatīvu. Ja nemaldos, tas radies Baltijas krievu institūta ietvaros. Tur viņi labprāt mēģinātu atrisināt šo jautājumu. Jo laikam ir doti solījumi arī studentiem, ka viņi, beidzot šo institūtu, saņems Maskavas universitātes diplomu. Kā var saprast, laikam arī kaut kāds finansējums ir prasīts no studentiem šajā sakarā. Es saprotu, ka tur parādās vēl vesela virkne problēmu, par kurām sabiedrība vispār nav bijusi informēta. Līdz ar to šobrīd, no Latvijas puses raugoties, mēs neesam ieinteresēti nekvalitatīvas, neakreditētas augstākās mācību iestādes — vienalga, kādas ārvalsts — atvēršanā Latvijā. Mums, protams, ir vajadzīgs, lai mūsu mācību iestādes būtu attiecīgi akreditētas Latvijā un lai to diplomiem būtu pilns svars un atzīšana arī ārpus mūsu valsts. Citur pasaulē ir tāda prakse, ka atļaujas izsniegšana ārvalsts augstskolas atvēršanai kādā valstī ir pilnīgi šīs attiecīgās valsts kompetencē. Līdz ar to ir skaidrs, ka ir divas dažādas izpratnes un ir divas dažādas vēlmes. Un realitāte šeit, Rīgā, un tur, Maskavā.

Jautājums: — Kā vērtējat ziņu, ka ir nolēmušas neapvienoties “Unibanka” un Zemes banka? Vai šo lēmumu neizskaidrojat ar attiecīgās izmeklēšanas komisijas izveidošanu Saeimā?

Andris Šķēle: — Kā es saprotu, tas nav bijis akcionāru lēmums. Tas šobrīd ir abu banku valdes locekļu paziņojums. Līdz ar to šis jautājums pilnībā ir abu banku akcionāru ziņā.