• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rēzeknes atbrīvotājus vadīja nākamais Anglijas aizsardzības ministrs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.01.2000., Nr. 18/19 https://www.vestnesis.lv/ta/id/428

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Un naktī tapa gaisma, Un dzīve izlēca iz nāves

Vēl šajā numurā

21.01.2000., Nr. 18/19

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Rēzeknes atbrīvotājus vadīja nākamais Anglijas aizsardzības ministrs

Pirms 80 gadiem Rēzekni no lieliniekiem atbrīvoja zemes-sargu pulks angļu pulkvežleitnanta Harolda Aleksandera vadībā

RE2.JPG (37122 BYTES) Zemessargu štābs. Sēž otrais no kreisās pulkvežleitnants H.Aleksanders, blakus viņam — bataljonu komandieri. Aiz Aleksandera stāv zemessargu štāba priekšnieks Rādens

Līdz Strazdumuižas pamieram — 1919.gada 3.jūlijam — Latvijai nebija sava karaspēka. Jāņa Baloža vadītā zemessargu brigāde, baltvācu un krievu zemessargu vienības bija pakļautas Vācijas armijas 6.rezerves korpusam, Ziemeļlatvijas brigāde bija Igaunijas armijas sastāvā. Tikai pēc pagaidu valdības jaunā Ministru kabineta sastādīšanas 10.jūlijā, kad par apsardzības ministru tika iecelts ģenerālis Dāvids Sīmonsons, nodibinājās Latvijas Republikas armija. Tajā tolaik bija trīs divīzijas, baltvācu un krievu zemessargu vienības un Latgales partizānu pulks. Viens no pirmajiem ģenerāļa Sīmonsona uzdevumiem bija zemessargu vienībām iecelt neitrālas valsts komandieri, kā bija paredzēts jau 1918.gada 7.decembrī starp Vācijas ģenerālpilnvaroto pārstāvi un Latvijas apsardzības ministru noslēgtajā līgumā par zemessargu komplektēšanu. Visā savas darbības laikā pirmais apsardzības ministrs Jānis Zālītis nebija spējis iecelt komandieri no neitrālas valsts. Ģenerālis Sīmonsons pēc vienošanās ar sabiedroto misiju Latvijā par zemessargu komandieri 12.jūlijā iecēla angļu pulkvežleitnantu Haroldu Aleksanderu. Viņš maija beigās bija ieradies Latvijā sabiedroto armiju misijas sastāvā. Vācu zemessargus pārcēla uz Tukumu, krievu tautības zemessargu rota kņaza Līvena vadībā atstāja Latviju, lai ģenerāļa Judeņiča vadībā cīnītos pret lieliniekiem Petrogradas frontē. Tā kā līdz ar baltvāciem zemessargos bija iestājušies arī valstsvācieši, tos no zemessardzes izslēdza. 25.jūlijā zemessargu pārformēšana bija pabeigta un to komandēšanu uzņēmās Aleksanders. Latvijas vācu zemessargi, kā to savā grāmatā "Latvijas atbrīvošanas kara vēsture" raksturo ģenerālis M.Peniķis, bija profesionālākā Latvijas armijas vienība, pietiekami apgādāta ar ieročiem, ar samērā labu artilēriju, ar savu kavalērijas vienību — kopā 160 virsnieku, 1950 instruktoru un kareivju.

Pēc pastiprinātas apmācības zemessargi 1919.gada septembra sākumā izbrauca uz Latgales fronti un ieņēma kaujas iecirkni pie Līvāniem starp 2.Ventspils kājnieku pulku, kuru komandēja kapteinis Ezeriņš, un 3.Jelgavas kājnieku pulku. Līdz 1920.gada janvārim Latgales fronte bija samērā mierīga. Daļa Latvijas armijas karaspēka bija aizņemta kaujās Dienvidu frontē pret Krievijas Rietumu armiju.

Decembra beigās Igaunija sāka pamiera sarunas ar Krievijas Padomju Republiku, un 3.janvārī tika noslēgts pamiers. Tas Latvijai tobrīd bija visai neizdevīgi, jo atbrīvoja no Igaunijas frontes ievērojamus lielinieku spēkus, kurus tie nekavējoties pārsvieda uz Latviju. Tāpēc Latvijas armijas virspavēlniecība nolēma janvārī Latgales frontē sākt vispārēju uzbrukumu. Latviešiem pretī stāvēja lielinieku 15.armija ar 11 pulkiem un vairākām sīkākām daļām. 1.internacionālajā pulkā karoja ķīniešu rota Čon jun Čuna vadībā, rotas komisārs bija latvietis S.Vankins.

20.janvāri zemessargi ar kaujām bija jau pietuvojušies Rēzeknei un atradās uz Slobodas–Bekšu līnijas. Bija paredzēts, ka 21.janvārī zemessargi virzīsies gar Rēzeknes dienvidu daļu uz Sprūžovu, Greiškāniem, lai pārrautu Rēzeknes–Ludzas dzelzceļu. Taču lielinieku pārsvars bruņotajos vilcienos šo nodomu izjauca. Jau agri no rīta pa Rēzeknes–Daugavpils dzelzceļu uz dienvidiem devās bruņuvilciens "Ļeņins", kuram pretim stājās Latvijas armijas 3.bruņuvilciens. Pēc artilērijas divkaujas lielinieku vilciens atkāpās uz Rēzeknes II staciju. Divi citi viņu bruņuvilcieni braukāja pa Rēzeknes–Ludzas dzelzceļu un kavēja zemessargiem tā pārraušanu.

Zemessargi ienāca Rēzeknē 21.janvārī jau agri no rīta. Niknas kaujas notika pie stacijas Rēzekne II, ko ieņēma pulksten 8.45. Līdz ar stacijas ieņemšanu kaujas darbība pilsētā beidzās. Rēzekne bija atbrīvota. 2.Ventspils pulka uzbrukums Rēzeknei kavējās, un pulka vienības pilsētā ienāca pēc pulksten 12.30, tad, kad tā jau bija atbrīvota no lieliniekiem. Kaujā par Rēzekni tika saņemti pāri par 100 gūstekņu, daudz vagonu un noliktavas ar karamateriāliem. Pēc Rēzeknes ieņemšanas lielinieki vairs nopietnu pretestību neizrādīja līdz pat Latgales robežai, ko zemessargi sasniedza 31.janvārī.

Ar 1920.gada 1.aprīli Latvijas vācu zemessargu vienību pārdēvēja par 13.Tukuma kājnieku pulku. Latvijas armijas virspavēlnieks ar savu pavēli pateicās pulkvežleitnantam Haroldam Aleksanderam par priekšzīmīgu dienestu un atbrīvoja viņu no Latvijas armijas. Atvadu parāde notika 30.martā Pikovas miestā. Latvijas vācu zemessargu vienībā līdz ar baltvāciem dienēja arī daudzi latvieši, krievi, poļi un citu tautību Latvijas pavalstnieki.

Pulkvežleitnants H.Aleksanders ar Lāčplēša Kara ordeni nav apbalvots, jo Anglijā bija spēkā likums, ka karavīriem liegts saņemt ārzemju ordeņus.

 

Harolds Ruperts Leofriks Džordžs Aleksanders (10.12.1891.–16.06.1969). Beidzis Karalisko militāro koledžu un 1911.gadā ieguvis leitnanta pakāpi. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. Pulkvežleitnanta pakāpē 1919.gadā sabiedroto armiju misijā nosūtīts uz Latviju. 1919.gada 12.jūlijā iecelts par Latvijas vācu zemessargu vienības pavēlnieku. Vadījis zemessargu vienību Latgales atbrīvošanas kaujās. 1919.gada 30.martā atbrīvots no zemessargu pavēlnieka amata. Pārcelts uz Indiju, kur komandējis brigādi. Otram pasules karam sākoties, pārcelts uz Rietumu fronti. Dinkerkas ielenkumā komandējis Anglijas ekspedīcijas vienības. Dinkerku atstājis kā pēdējais. 1942.gadā vadījis angļu un indiešu apvienoto karaspēku Birmā pret Japānu. 1943.gadā iecelts par Vidusjūrā dislocēto angļu vienību komandieri. Pēc sabiedroto desanta izcelšanas Alžīrā un Tunisā komandējis apvienotos spēkus pret Rommela vadītajām vācu un itāļu vienībām, vēlāk komandējis Itālijas fronti. 1944.gadā paaugstināts par maršalu. Jaltas konferences laikā bijis Anglijas premjerministra Vinstona Čērčila militārais padomnieks. 1946.–1952. Kanādas ģenerālgubernators. 1952.–1954. Anglijas aizsardzības ministrs.

RE5.JPG (18914 BYTES)RE3.JPG (26022 BYTES) Atvadu parāde 1919.gada 30.martā Pikovas ciemā pie Zilupes–Ludzas lielceļa. Harolds Aleksanders atvadās no zemessargiem

1944.gada Jaltas konferences dalībnieki. Šēž pirmais no kreisās Anglijas premjer-ministrs V.Čērčils. Aiz viņa stāv militārais padomnieks maršals H.Aleksanders

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!