problēmas

Kad mainās meža saimnieki

Atis Sausnītis, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Komisijā nule ir bijušas nopietnas sarunas ar Latvijas mežizstrādātājiem, virsmežziņiem, Valsts meža dienesta speciālistiem. Kāda no tautsaimnieciskā viedokļa veidojas politiskā un saimnieciskā situācija Latvijas mežā?

— Kā pamatu pamats jāatceras, ka mežs ir liela un nozīmīga mūsu tautsaimniecības daļa. Satraukumu ir izraisījusi pašreizējā situācija, ka valdībā nav meža ministra vai meža valsts ministra amata. Proti, lielai nozarei nav tiešās saiknes ar valdību. Par to, kā tālāk veidot meža nozari, runājām arī Sadarbības padomē. Secinājums ir viens — vispirms jārada atbilstoša likumdošanas bāze. Pašreiz mainās īpašuma attiecības mežā, nedaudz vairāk nekā puse meža ir aptuveni 120 000 īpašnieku rokās. Šis process ir cieši saistīts ar zemes reformu, un īpašniekiem piederošie meži ir ļoti izsvaidīti. Līdz ar to neveidojas vienlaidu meža masīvi, kas traucē ievērot pilnu un pareizu meža aprites, attīstības ciklu. Bez tam ir daudz tādu firmu, kam nerūp šī 80 — 120 gadus ilgā cikla ievērošana, bet gan ātra šodienas peļņa. Tādēļ meža attīstību nav iespējams prognozēt, nerēķinoties ar īpašuma formām un katra konkrēta īpašnieka vai uzņēmuma rīcību.

Pašreiz mežā strādā kādas desmit ļoti lielas firmas, ap trīsdesmit ne tik lielas firmas, gribētu tās dēvēt par apjoma ziņā normālām, un pārējie (virs 300) ir sīki uzņēmumi. Minētās desmit firmas nodarbojas ar visu meža kompleksu, ieskaitot arī atjaunošanu, kopšanu, uzraudzību, taču pārējie uzņēmumi galvenokārt ir tikai meža patērētāji. Arī, ja papētām, kuri meža uzņēmumi ir nodokļu maksātāji, tad lielās desmit firmas nodokļus maksā, bet pārējās — ne pārāk cītīgi un akurāti. Tā ka meža nozarē pašreiz ir daudz problēmu, kuras jāatrisina.

Lielākos mežizstrādātājus interesē nomas līgumu palielināšana gan platību, gan arī laika ziņā. Tas nepieciešams, lai varētu plānot meža izstrādāšanu, atjaunošanu, lai varētu rēķināties ar ilglaicīgu darbību un iekļauties tirgus ekonomikā. To nav iespējams veiksmīgi izdarīt, ja nav ilgtermiņa plānošanas konkrētā meža masīvā. Mežizstrādātāji uzskata, ka normālam uzņēmumam, kas būtu spējīgs optimāli darboties un attīstīties mežam vēlamā virzienā, jābūt apmēram 50 000 ha platībai. Tad varētu vieglāk sadarboties arī mežistrādātāji un virsmežziņi.

Mežizstrādātāji domā, ka valdībā vajadzētu būt meža valsts ministram, kuram būtu pakļauti divi bloki — meža aģentūra, kas apvienotu privātos un valsts meža uzņēmumus, un Valsts meža dienests, uzraudzības dienests vai meža inspekcija — vēl nav skaidrības par nosaukumu —, kas kontrolētu norises mežā neatkarīgi no īpašuma formas.

Virsmežziņiem ir nedaudz citāds viedoklis. Viņi uzskata, ka vajadzētu būt meža aģentūrai vai kādai citai valsts iestādei, kas apvienotu visu mežā notiekošo, un blakus tai būtu meža uzraudzības inspekcija, ko finansētu ne tikai valsts budžets, bet arī iepriekš minētā meža aģentūra. It kā runa ir par vienu un to pašu, bet ir neliela principiāla nianse. Proti, mežizstrādātāji it kā strikti nodala divas puses, bet virsmežziņi visu mežā norisošo, visas īpašuma formas, uzskaiti, plānošanu cieši saista kopā. Jau top pirmie uzmetumi perspektīvai meža nozares pārvaldei, ko komisijā iesniegs gan mežizstrādātāji, gan virsmežziņi. Arī valdība pašlaik strādā pie likumdošanas, ko paredzēts pieņemt Saeimas brīvdienu laikā 81. panta kārtībā, un šajā sakarībā aprīļa sākumā tiksies ar visām ieinteresētajām pusēm, lai pieliktu punktu pamatdokumentu projektiem. Lai arī par kādu meža dienesta struktūru vienotos, tai ir jāveidojas uz attiecīgas likumdošanas bāzes.

— Valsts meža dienests pašlaik ir Zemkopības ministrijas struktūrā. Vai arī turpmāk tā būs?

— Negribētu Valsts meža dienestu nākotnē saistīt tikai un vienīgi ar Zemkopības ministriju. Patiesībā mežs kā nozare ar zemkopību ir maz saistīts. Tādēļ pamazām sāk izkristalizēties viedoklis, ka mežs kā ilgstoša kompleksa sistēma, kurā jau ir saskatāma un jūtama reģionālā reforma, drīzāk būtu saistāms ar vidi un ar reģionu attīstību. Tādēļ nav izslēgts, ka šī nozare varētu pāriet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā. Uzskatu, ka Zemkopības ministrijai nevajadzētu izstrādāt meža nozares noteikumus, tiem būtu jābūt Ministru kabineta kompetencē.

— Vai jaunā Valsts meža dienesta vai aģentūras struktūra atrisinās galvenās pretrunas, kas pašlaik pastāv meža nozarē, proti, viena un tā pati institūcija veido likumdošanu, pārzina meža izstrādāšanu un arī šos procesus uzrauga un kontrolē?

— Iepriekšējās, 1991. gada, meža nozares reformas rezultātā tāda situācija ir izveidojusies. Piekrītu, ka savām funkcijām jābūt likumdevējam un savām — meža dienestam. Nostādnēm noteikti ir jāmainās neatkarīgi no tā, kuras ministrijas pārziņā nākotnē būs mežs un tā pārvaldes struktūras. Valsts meža dienesta vajadzībām ir jāparedz līdzekļi no budžeta. Nedrīkst šo dienestu atstāt vienu pašu bez konkrēta un neatkarīga finansējuma un pēc tam prasīt, lai dienests nekādā ziņā nebūtu saistīts ar mežizstrādi. Diemžēl pašreiz Valsts meža dienests ir spiests saistīties ar mežrūpniekiem, tādēļ rodas dažādi pārpratumi un pārmetumi. Attiecības nozarē, nenoliedzami, ir sarežģītas, un perspektīvā tās jātuvina reālajai situācijai mežā.

— Lielā daļā sabiedrības ir bažas, ka pašreizējā neskaidrība un meža nozares vadības maiņa varētu veicināt valsts meža izpārdošanu — kā segumu privatizācijas sertifikātiem. Vai šīs bažas ir pamatotas?

— To, ka sertifikāti vēl nav ieguvuši pielietojumu vai segumu, nevajadzētu saistīt ar mežiem. Pašlaik notiek lielu uzņēmumu privatizācija, kuros cilvēkiem ir iespējams ieguldīt sertifikātus. Tikai pēc tam, kad valstī būs pabeigta privatizācija, varētu sākt saistīt mežu un sertifikātus. Pagaidām tas vēl ir pāragri.

Mums nevajadzētu censties privatizēt mežus, mainīt pašreizējo meža īpašuma veidu attiecību, kas ir apmēram šāda: puse valstij un puse privātajiem īpašniekiem. Kontrolei ir jāpaliek valsts rokās, jo tieši valstij būtu jāregulē gan infrastruktūra, gan meža dažādu veidu aizsardzība, gan mežs kā iespējamā garantija lielu projektu veidošanā, piemēram, celulozes rūpnīcas projekts un iespējamā šīs rūpnīcas celtniecība. Tādēļ pašreizējo saikni starp privāto un valsts mežu nevajadzētu lauzt. Mežā neko nedrīkst sasteigt, visam jāļauj veidoties dabiski. Arī attīstības programmas jāveido pārdomāti, rēķinoties ar dabiskajiem procesiem.

— Paldies par sarunu!

Rūta Bierande, “LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Kad pie durvīm sējas laiks

Juris Grīns, Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības valdes priekšsēdētājs un Bruno Barons, izpilddirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Tuvojas sējas laiks, bet saulīte graudu audzētāju sejās ievelk vienu drūmu vaibstu aiz otra. It kā viss skaidrs, it kā jautājumam — sēt graudus vai nesēt — nevajadzētu būt. Pagājušajā gadā pārstrādātāji nopirka visu kvalitatīvo Latvijā izaudzēto labību, un tās līdz jaunajai ražai nepietiks. Tomēr izmaiņas, kas ziemas laikā notikušas energoresursu cenās, kā arī satraucošie jaunumi par Labības biroja nākotni, zemniekus dara nemierīgus.

Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība apvieno 33 biedrus, no kuriem graudu ražotāji ir 25, kas apstrādā 109 tūkstošus hektārus zemes. Biedri ir dažādi — dzirnavnieki, maiznieki un zemnieki, kas audzē graudus no 15 hektāru līdz pat 23 tūkstošu hektāru lielā platībā. LGAGPKSS pēdējā kongresā, kas notika 21. februārī, mainījās ne tikai biedru sastāvs, bet arī valdes priekšsēdētājs. Tagad savienības valdes vadītājs ir Juris Grīns.

Izpilddirektors Bruno Barons, kurš šo amatu veica arī iepriekšējā LGAGPKSS sastāvā, runājot par gaidāmo sēju, teica:

— Paredzu, ka šogad būs šausmīgi grūts gads. Ja palasām likuma “Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi” grozījumus, kas marta beigā bija Saeimā pirmajā lasījumā, tad mums kļūst skaidrs, ka vairs nespēsim iespaidot norises Latvijas labības tirgū. Proti, paralēli dažādiem grozījumiem kvotu un licencēšanas kārtībā, reģionālā izlīdzināšanas fonda likvidēšanai un valsts graudu rezerves samazināšanai pats Valsts labības birojs tiks pārveidots par bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību “Labības tirdzniecības aģentūra”. Līdz ar to mēs nezinām, kāds liktenis būs labības padomei. Arī tad, ja būs valde un padome, — kādas tai būs funkcijas jaunajā struktūrā.

Arī šobrīd labības biroja padomē nav iekļauts cilvēks, ko mēs jau divus gadus lūdzam — gan iepriekšējam zemkopības ministram Albertam Kaulam, gan arī pašreizējam ministram Robertam Dilbam. Vēl līdz šim brīdim neesam saņēmuši nekādu atbildi. Ja jau mūsu pārstāvis nav valsts iestādes padomē, tad veltas ir cerības, ka tāds būs komercstruktūras — akciju sabiedrības padomē.