problēmas

Kad pie durvīm sējas laiks

Juris Grīns, Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības valdes priekšsēdētājs un Bruno Barons, izpilddirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Pašlaik esam sagatavojuši priekšlikumus Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijai un tos iesniegsim, jo tas ir acīmredzot vienīgais ceļš, kā mēs varētu ietekmēt labības tirgus nākotni Latvijā par labu graudu ražotājiem. Negribu noliegt, ka ir atsaucība un pretimnākšana no ministrijas vadības attiecībā uz subsīdijām un dažādiem citiem jautājumiem, bet nezin kāpēc mēs neesam saņēmuši nekādu atbildi uz lūgumu iekļaut mūsu pārstāvi labības biroja padomes sastāvā.

Vēl Latvijas graudu audzētājus uztrauc runas, ka šopavasar tikai daži dzirnavnieki atbalstīšot zemniekus sējas laikā. Pagaidām zemnieku kreditēšanu minerālmēslu, degvielas un ķimikāliju, atsevišķos gadījumos arī tehnikas iegādei veic tikai “Rēzeknes dzirnavnieks” — tiek slēgti līgumi ar graudu ražotājiem Zemgales zonā, Bauskā un Jelgavā. “Dobeles dzirnavnieks” šobrīd esot smagā finansiālā situācijā, tāpat zemniekiem pagaidām nespēj palīdzēt arī Daugavpils, Jelgavas dzirnavnieki un arī lielākais Latvijas graudu pārstrādes uzņēmums “Rīgas dzirnavnieks”. Ja šie uzņēmumi arī slēgs līgumus ar zemniekiem, tad tas būs diezgan neievērojamu summu ietvaros. Ja pagājušajā gadā graudu pārstrādes uzņēmumi, it īpaši tie, kas nule bija privatizēti, atbalstīja zemniekus, tad šogad dzirnavnieki ieņemot pozīciju: sak, tirgus ir tirgus, un — ja graudus lētāk un izdevīgāk būs ievest no Lietuvas, Dānijas vai kādas citas kaimiņvalsts, tad Latvijas ražotājiem nekādas prioritātes netiks dotas. Tātad situācija var veidoties ļoti saspringta. Diemžēl arī mūsu zemnieki vēl nav pietiekami aktīvi līgumu slēdzēji ar graudu pārstrādes uzņēmumiem. Protams, lielie graudu jeb preču produkcijas ražotāji to dara, bet vidējie un sīkie ražotāji, kuri nav atkarīgi tikai no graudu tirgus, vēl pilnībā nespēj saprast “aizejošā vilciena” principu.

— Pagājušais, manuprāt, bija diezgan veiksmīgs graudu gads,— saka LGAGPKSS valdes priekšsēdētājs Juris Grīns.— Bija pieklājīgas graudu cenas, un preču produkcijas graudu ražotājiem — lielajiem Zemgales novada zemniekiem un palikušajām paju sabiedrībām, kas saražo apmēram 80 procentus no Latvijā izaudzētās labības, nebija pamata kurnēt. Dzirnavnieki slēdz līgumus ar lielražotājiem, kas spēj garantēt lielu apjomu, kvalitatīvus un laikā piegādātus graudus. Nežēlīgajā miltu tirgū arī dzirnavniekiem ir būtiska graudu kvalitāte, no kuriem viņi ražos miltus. Mazie ražotāji ne vienmēr izpilda savas saistības, īpaši piegādes un graudu kvalitātes ziņā. Taču mums ir jādomā arī par mazo un vidējo zemnieku. Un, ja palīdzība nenāk no pārstrādātājiem, tad pašiem pagastos jāatrod veids, kā kooperēties.

Neviens — nedz īpašs ministrs, nedz jauni likumi — nepiespiedīs zemniekus kooperēties, uzskata Juris Grīns. Tikko kā lauku cilvēki ir izkļuvuši no kooperācijas, un visi labi atceras, kā tas bija. Taču, ja nebūs iespējams izdzīvot pa vienam, cilvēki sāks meklēt izeju kopdarbībā. Pati dzīve visu noliks savās vietās. Kooperācijai — koplietošanas tehnikai u.c. — jāsākas zemnieka sētā. Mazā un vidējā zemnieka sētā.

— Man ir grūti pateikt, cik daudz vajadzētu izaudzēt graudus, lai pilnas dienas saimniecība varētu nevis izdzīvot, bet modernizēt tehnikas parku, līdz ar to samazinot pašizmaksu,— saka Juris Grīns, kura saimniecībā Bauskas rajona ”Leriķos” šogad graudi tiks sēti 500 hektāru lielā platībā.— No savas pieredzes varu teikt, ka pagājušajā gadā varēju iegādāties Rietumu tehniku un daļēji pārņemt tehnoloģiju, kaut graudaugu sējumi saimniecībā bija tikai 300 hektāros. Šogad esmu palielinājis sējumus pusotru reizi, bet rēķinu, ka peļņas masa samazināsies uz pusi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Par 25 procentiem ir pieauguši ražošanas izdevumi, bet realizācijas cena būs zemāka nekā pagājušajā gadā — tas ir redzams pēc līgumiem, ko slēdz “Rēzeknes dzirnavnieks”.

Protams, iepirkuma cenas Latvijā nebūs augstākas par vidējām labības cenām pasaulē — to no mūsu pārstrādātājiem prasīt nevar. Taču nevar salīdzināt palīdzību, ko valsts sniedz zemniekam attīstītās tirgus ekonomikas zemēs, ar to palīdzību, ko spējīga sniegt savam zemniekam Latvija. Var jau oponēt — ārzemēs raža ir 80 — 90 centneru graudu no hektāra, bet Latvijā — vidēji 20 centneru. Taču, aprēķinot vidējo ražību, nevar mehāniski dalīt iegūto graudu daudzumu ar hektāru skaitu. Jāņem vērā, ka Latvijā tradicionāli — jau no pirmās brīvvalsts laikiem — ir graudkopības rajoni un lopkopības rajoni un ka Latvija vairāk ir lopkopības zeme. Vienīgi Zemgales līdzenums, kas ir apmēram 10 procenti no Latvijas zemes kopplatības, ir mūsu graudu klēts. Galīgi aplami būtu prasīt graudu ražošanu tajos novados, kur nav piemērotas augsnes, un šo audzēšanu dotēt no valsts budžeta.

— Nešaubīgi varu pateikt, — Juris Grīns ir pārliecināts, — ka Zemgale var pilnībā nodrošināt Latviju ar pārtikas graudiem. Saimnieki Zemgalē iegūst 30 — 40 centnerus graudu no hektāra. Valdībai būtu jādomā, kādā virzienā attīstīt pārējos Latvijas novadus, lai saglabātu lauku vidi.

Lielajiem graudu ražotājiem ir apgrozāmie līdzekļi, tiesa gan, ierobežoti, bet ir. Jurim Grīnam, ko pamatoti var dēvēt par lielsaimnieku, šobrīd ir apmēram 40 procenti no nepieciešamajiem apgrozāmajiem līdzekļiem, lai realizētu iesāktos projektus. Visreālākā kredītiestāde ir “Laukkredīts”, bet tās klienti ir tikai nedaudz vairāk kā tūkstotis zemnieku. Runājot par kredīta atdošanu, termiņi ir negrozāmi, bet dzirnavnieki sola par realizētajiem graudiem samaksu divu un trīs mēnešu laikā, daži pat līdz pusgadam. Un jārunā arī par nodokļu maksāšanu, par PVN un peļņas nodokli precīzos termiņos. No kā lai zemnieks, graudu ražotājs, šo kredītu atdod un šos nodokļus samaksā? Kā to visu savienot?

— Runājot par nodokļiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, esmu ļoti negants,— saka Juris Grīns.— Ja līdz 1995. gadam lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem bija nodokļu atvieglojumi, tad uz atvadām 5. Saeima šos atvieglojumus atcēla. Ja man šodien ir jāsamaksā sociālais nodoklis, peļņas nodoklis, tad ne tikai mana, bet visas lielās saimniecības grimst. Nodokļu nastu nevar panest. Jā, nodokļi ir jāmaksā un tie ir jāiekasē, bet nevar būt tā, ka lauksaimnieciskās produkcijas ražotājam ir 25 procentus lieli nodokļi un arī bankām tādi paši nodokļi. Ja lauksaimniekam kapitāla aprite ir 14 mēneši, tad bankai šis pats kapitāls apgrozās dažās dienās. Visā pasaulē valstis pārdala budžetus tā, lai palīdzētu lauksaimniekiem, bet mūsu neattīstītajai lauksaimniecībai, gluži pretēji, vēl uzsit pa sāpošām vietām. Un grimst ne tikai lauksaimniecība, bet visa Latvijas tautsaimniecība.

Zemnieki ir neapmierināti: tika ievēlēta viena Saeima, tad otra, izveidota viena valdība, otra, trešā. Uz vēlēšanām zemnieku glauda, bet pēc tam tik sit. Zemniekiem nav savas pārstāvniecības Saeimā. Principā it kā būtu, par “ lauku” deputātiem sevi sauc kādi divdesmit, taču viņi, esot katrs savā partijā, deķīti velk uz savu, nevis lauksaimnieku pusi. Ja nākamajās Saeimas vēlēšanās šie spēki neapvienosies zem viena karoga, tad lauku liktenis ir neatgriezenisks.

— Mums vajag vienotību parlamentā, noteiktu skaitu lauku attīstībā ieinteresētu deputātu, kam ir likumdevēja spēks, — Juris Grīns ir pārliecināts.— Kamēr tas nebūs, nekas labāk nekļūs un zemnieki atkal būs pazemota lūdzēja lomā. Vēlētāji pagastos jau sāk izsvērt, par ko balsot, lai būtu sabalansēta politiskā un ekonomiskā vara. Tas ir pašu rokās, tāpat kā kooperācija. Tādēļ ir jāstimulē ražotāju pašpārvaldes organizāciju veidošanās, taču arī tām jāveidojas “no apakšas”.

Taču saruna šoreiz ir par graudkopību, par sēju. Zemgales novadā ir diezgan daudz zemnieku, kas apsaimnieko 200 — 300 hektāru sējumu. Kā lielsaimnieki sagaida šo sēju, konkrēti — Juris Grīns?

— Mani sēja nebaida, tai esmu pilnībā sagatavojies, — saka lielsaimnieks.— Esmu nodrošinājies ne tikai pašai sējai, bet arī sējumu kopšanai un visam nepieciešamajam līdz ražas novākšanai. Taču tādu saimnieku ir maz. Lielākos sarežģījumus rada apgrozāmo līdzekļu trūkums un augstie kredītprocenti tehnikas iegādei. Atspaids ir kredītgarantiju fonds, no kura tiks daļēji segti kredītprocenti. Taču mani baida rudens, graudu realizācija. Šobrīd esmu pārdošanas līgumus noslēdzis tikai pusei plānotās ražas, jo mani neapmierina iepirkuma cena. Rudenī jāskatās, kādas būs cenu svārstības, un jārēķina, kur būs izdevīgāk graudus pārdot. Ja kviešu cena būs 85 lati par tonnu, bet plānotā graudu pašizmaksa saimniecībā būs 75 lati (pagājušajā gadā bija 65 lati), tad arī lielsaimniecībai vidējas auglības Zemgales augsnēs un ar vidēju ražošanas līmeni jādomā, kā savilkt galus. Taču atkal nekas neatliks apgrozāmajiem līdzekļiem. Katru gadu nevar ņemt kredītus, saspringta ir to atmaksāšana, un nevar būt runas vairs par kādu citu saimniecisko darbību. Lielsaimniecībai ar konkrētu specializāciju arī pārorientēties uz cita veida ražošanu nav vienkārši. Šis rudens diemžēl ļoti izsijās... Vēl tik atliek arī laika apstākļiem būt nelabvēlīgiem...Vai tiešām mūsu valstij nav vajadzīgi Latvijā izaudzēti graudi?

— Mūsu kļūda ir tā, ka zemnieki nav akcionāri graudu pārstrādes uzņēmumos,— konstatē Bruno Barons.— Ar to viss ir pateikts. Mēs varam apelēt pie domas, ka izdzīvos lielgruntnieks, bet bojā aizies sīkais zemnieks. Tā nebūs. Pašreizējā situācijā bojā aizies gan viens, gan otrs, jo ne lielais, ne mazais zemnieks nevar iespaidot graudu iepirkuma cenas un arī šāgada sējas kreditēšanu.

— Ražotājs un galaprodukcija — grauds un beķereja, un veikals — Latvijā nav saslēgti vienā ķēdē. Privatizācija sākās it kā no otra gala, jo vispirms noprivatizēja maizes fabrikas, tad — labības pārstrādes uzņēmumus,— secina Juris Grīns.

— Nenormāli liels atrāvums ir starp ražotāju un pārstrādātāju un starp tirgotāju un ražotāju. Šajā ceļā galaproduktam uzaug neadekvāti augsta cena, kuras veidošanās ir komercnoslēpums. Patērētājs šo cenu samaksā, bet zemniekam ražotājam no tā netiek nekas. Ražotājs paliek ārpus.

Jau deviņdesmito gadu sākumā diskutēja, vai Latvijā ir vajadzīga lauksaimniecība vai nav. Ievest lētas lauksaimniecības preces, pārtiku no Eiropas Savienības nav problēmu. Problēma ir tikai viena — ar ko mēs maksāsim. Ar mežiem?

— Tas ir jautājums, uz ko atbilde jāatrod augtākajos Latvijas varas slāņos,— saka Juris Grīns. — Un šis jautājums vairāk vai mazāk slēpti visu laiku tiek pasniegts, taču katru reizi tādā rakursā, kāds nepieciešams attiecīgajā politiskā teātra ainā. Acīmredzot vienkāršāk būs ievest pārtiku nekā domāt par laukiem, par tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Grūti izsvērt, kādas likumsakarības veidosies, mēģinot sasaistīt Latvijas politiku un Latvijas ekonomiku, taču lauku cilvēkam vietas tur nebūs.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore