SARUNAS. PROBLĒMAS

Humānās palīdzības ceļš pie mums

Likumos un sarakstos un kravās

Ilmārs Dzintars, Finansu ministrijas Muitas tarifu un likumdošanas departamenta Muitas likumdošanas nodaļas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— 1995. gada 29. augustā Valsts prezidents izsludināja Saeimas pieņemto Likumu par humānās palīdzības sūtījumiem. Tas noteica, kas drīkst būt humānās palīdzības saņēmēji un kas drīkst atrasties humānās palīdzības kravās, vienlaikus uzdodot Ministru kabinetam pieņemt noteikumus, kuros būtu skaidri noteikts, kādas organizācijas var būt humānās palīdzības saņēmējas, un kādi priekšmeti var atrasties humānās palīdzības kravās un kāda ir humānās palīdzības uzskaites, izsniegšanas un izmantošanas kārtība. Minētā likumā 2. panta 1. daļa nosaka, ka humānās palīdzības kravu saņēmēji ir valsts vai pašvaldību institūcijas, kā arī Latvijas Republikā reģistrētas sabiedriskās organizācijas, reliģiskās organizācijas, fondi, biedrības un citas institūcijas, kuru sarakstu apstiprinājis Ministru kabinets. Šī punkta redakcija izraisīja lielas domstarpības starp Valsts ieņēmumu dienestu un humānās palīdzības saņēmējiem. Jo pēc likuma nevar skaidri saprast, vai valsts un pašvaldību institūcijām ir jāreģistrējas minētājā sarakstā vai nav. Mēs saņēmām Saeimas skaidrojumu, ka valsts un pašvaldību institūcijām šajā sarakstā nav jāreģistrējas.

— Kāpēc tika veidots šāds saraksts?

— Pirmkārt, tāpēc, lai varētu zināt, kas ir tās organizācijas, kuras saņem humāno palīdzību. Lai saņēmēji būtu spiesti sniegt pārskatu Valsts ieņēmumu dienestam par kravu izlietojumu, kā arī tāpēc, lai varētu pārreģistrācijā pārliecināties, vai šo organizāciju sarakstā nav tā sauktās mirušās dvēseles, respektīvi, vai organizācija darbojas, vai tai nav mainīti statūti, vai tā nav pārreģistrējusies.

Ja runājam par humānās palīdzības kravu saturu, noteikumi, kas tika pieņemti 1996. gada 12. martā, paredzēja ļoti ierobežotu preču un priekšmetu sarakstu, ko atļauts saņemt kā humāno palīdzību, pārsvarā tie bija medikamenti, apģērbs un pārtika. Tomēr, ņemot vērā to, ka ļoti daudzas skolas, slimnīcas un valsts institūcijas saņēma arī mēbeles, datorus un saimniecības priekšmetus, Ministru kabineta noteikumos tika izdarīti grozījumi. Saskaņā ar Ministru kabineta 1996. gada 8. oktobra noteikumiem nr. 376 tagad humānās palīdzības kravās var saņemt visu, izņemot priekšmetus, kas ir apliekami ar akcīzes nodokli, t.i., vieglās automašīnas līdz septiņu gadu vecumam, naftas produkti, alkohols, tabakas izstrādājumi, dārglietas u.c. Bez tam humānās palīdzības kravās nedrīkst būt sprāgstvielas, ieroči, to daļas un piederumi, munīcija.

Tā ka šis priekšmetu klāsts ir tik plašs, ļoti daudzām organizācijām rodas vēlme tikt iekļautām humānās palīdzības saņēmēju sarakstā. Taču saskaņā ar Ministru kabineta 1996. gada 12. marta noteikumiem nr. 366 par organizācijām, kuras var būt humānās palīdzības kravas saņēmējas, šāds statuss bija piešķirts tikai 81 organizācijai. Šajā sarakstā pārsvarā bija fondi, apvienības, biedrības, bet nebija nevienas reliģiskas organizācijas. Finansu ministrija saņēma ļoti daudz pieteikumu par iekļaušanu papildinātajā humānās palīdzības kravas saņēmēju sarakstā. Un Ministru kabinetam tika iesniegts jauns saraksts, ko apstiprināja ar Ministru kabineta noteikumiem 1996. gada 24. septembrī. Šajā sarakstā kā humānās palīdzības saņēmējas jau bija reģistrējušās 460 organizācijas, to skaitā 334 reliģiskās organizācijas, 26 fondi, 31 biedrība, 23 citas sabiedriskas organizācijas, 17 arodbiedrības.

Pērnā gada nogalē Finansu ministrija presē publicēja paziņojumu, ka visiem humānās palīdzības kravu saņēmējiem ir jāpārreģistrējas. Tas netika noteikts tāpēc, lai mēs radītu kādus birokrātiskus šķēršļus, bet gan tālab, lai pārliecinātos vai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem finansu inspekcija ir saņēmusi visus nepieciešamos pārskatus par iesūtītajām kravām. Te aina ir jau pavisam cita: līdz 1. martam bija pārreģistējušās tikai 110 organizācijas no 460. Klāt ir nākušas 92 organizācijas. Tiem, kas gribēja, lai tos atkārtoti iekļauj sarakstā, bija jāatnes pieteikums un pārskats par iepriekš saņemtajām humānās palīdzības kravām, šis pārskats obligāti bija jāapstiprina Valsts ieņēmumu dienesta nodaļā, kas šīs kravas ir ņēmusi uzskaitē.

— Vai arī turpmāk ir paredzētas šādas pārreģistrācijas?

— Mums tās būs jāveic katru gadu. Jāatzīmē, ka sarakstā ir arī organizācijas, kurām pēc sava nosaukuma un būtības nevajadzētu būt humānās palīdzības kravu saņēmējām, — ir atsevišķi sporta klubi, arī sabiedriskas organizācijas. Iespējams, ka būtu mērķtiecīgi Finansu ministrijā izveidot nelielu komisiju, kas izvērtētu, vai pieteikuma iesniedzējs patiesi ir jāreģistrē kā humānās palīdzības kravu saņēmējs. Cik esmu dzirdējis, Anglijā šāda komisija ir un pārbauda gan to, kas tiek ievests, gan to, kas tiek saņemts un kā šī krava tiek izmantota.

— Ne reizi vien dzirdētas valodas, ka Latvijā lietoto mantu veikalos galvenokārt tirgo to, kas valstī ievests kā humānā palīdzība. Vai šādiem spriedumiem ir pamats?

— Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem katram saņēmējam ir jāparakstās par mantu, ko viņš ir dabūjis kā humāno palīdzību. Reizēm tas var būt pat cilvēka cieņu aizskaroši, ja slimniekam ir jāparakstās, cik viņš slimnīcā saņēmis vitamīnus vai arī vienreizējās lietošanas šļirces. Tomēr arī šāda kārtība neizslēdz, ka daļa mantu bēdīgi slavenajos “Second hand” veikalos nenonāk no humānās palīdzības kravām. Kā tas var notikt? Uzskaite ir vai nu gabalos, vai kilogramos. Ja kāds mēģina valsti un finansu inspekciju krāpt, ir iespēja labāku mantu aizstāt ar sliktāku, ir arī citi paņēmieni. Bet neiesim jau mācīt blēžus... Ar pašreizējo humānās palīdzības saņemšanas kārtību nemierā ir daudzi. Var jau būt, ka mums vairāk jāuzticas tādām starptautiski atzītām humānās palīdzības organizācijām kā Svētā Jāņa palīdzība, Sarkanais Krusts, Maltas Palīdzības dienests, arī citām, kas mūs ir pārliecinājušas, ka ne ar kādām blēdībam nenodarbosies, bet pārējie jāpārbauda pamatīgāk.

— Jums droši vien ir dati par sarakstā iekļautajām organizācijām — cik lielā apjomā tās saņēmušas humāno palīdzību?

— Pēc pārskatiem, ko apstiprinājusi finansu inspekcija, šīs organizācijas ir saņēmušas dažādu humānās palīdzības kravu skaitu. 41 organizācija no 110, kas bija pārreģistrējušās, vispār nav saņēmusi nevienu humānās palīdzības kravu, 10 un vairāk kravas ir saņēmušas 9 organizācijas, bet līderis ir Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas apvienība — 75 kravas, visas no Kanādas; tālāk seko Latvijas Sarkanais Krusts — 43 kravas; sabiedriskā organizācija Svētā Jāņa palīdzība — 28 kravas.

— Humānās palīdzības krava — vai tas ir kāds noteikts, samērojams lielums?

— Tā ir krava, kas vienā reizē pārvesta pār robežu. Tā var būt gan milzu konteiners, gan krietni mazāks daudzums. Par humānās palīdzības kravu saturu mēs spriest nevaram, jo šie pārskati tiek iesniegti Valsts ieņēmumu dienestam un muitai, kad krava šķērso robežu. Varam apskatīties, par kādu kopsummu ir saņemtas kravas, bet arī tas nevar būt rādītājs. Jo, piemēram, vācieši uzskata, ka humānajai palīdzībai jābūt bez maksas un uzrādīt tai kādu vērtību ir nepiedienīgi. Par mūsu prasību, ka jāuzrāda vērtība, uzklausām daudz sūdzību, taču nedrīkstam no šīs kārtības nekādi atkāpties, jo kravu bez vērtības nevar ņemt uzskaitē. Un tad vācieši nereti kā izsmieklam noceno datoru vai rakstāmgaldu par vienu marku. Zviedri gan lielākoties uzrāda katra humānās palīdzības kravas priešmeta vērtību kronās, kas atbilst patiesajai cenai Zviedrijā.

Par humānās palīdzības kravu izlietojumu dati ir Valsts finansu inspekcijā, tur ir pārskati, kā noteikts Ministru kabineta noteikumos, par katru priekšmetu. Tāpēc arī daudzas organizācijas, kas nodarbojas tikai ar labdarību, ir diezgan neapmierinātas ar pastāvošo kārtību — viņi saņem daudz kravu, tajās ir daudz mantu. Un viņi sūdzas, ka ir spiesti pieņemt pat īpašu cilvēku šo pārskatu sagatavošanai. Vēl kāda problēma — varbūt jābūt kādai centralizētai institūcijai, kas dod savu atzinumu par humānās palīdzības kravu: ievest to vai neievest. Jo ir arī sūdzības, ka humānās palīdzības kravās ir stipri nolietotas drēbes un citi priekšmti.

— Vai ir pētīts, kā humānās palīdzības saņemšanu regulē citās valstīs?

— Pašlaik gatavojam lūgumus ārvalstu vēstniecībām, lai noskaidrotu, kā palīdzības saņemšana ir izkārtota viņu pārstāvētajās zemēs. Iespējams, ka vajadzētu sekot to valstu piemēram, kur darbojas īpašas humānās palīdzības komisijas. Bet tad ir jāizdara grozījumi likumā.

— Vai līdz šim humānā palīdzība allaž bez īpašiem sarežģījumiem nonāk Latvijā?

— Pēdējoreiz visai nepatīkams notikums bija ar fon Tīzenhauzenas kundzi no Vācijas. Viņa veda uz Latviju humāno palīdzību 16 automašīnās. Atsevišķiem muitas punktiem tās tika cauri, bet citur visus vajadzīgos dokumentus neizdevās sadabūt — nācās kravas noformēt kā tranzītu. Un tā Latvijai domātā palīdzība aizceļoja tālāk uz Igauniju.

— Kāpēc radās tādi šķēršļi?

— Viņa nebija iepriekš iesniegusi finansu inspekcijai sarakstu par humānās palīdzības kravu saturu. Tādējādi uz robežas trūka viena dokumenta, muitnieki to pieprasīja un... Bet ir noteikts, ka visas formalitātes, kas saistītas ar humānās palīdzības kravu ievešanu, kārto saņēmējs. Tātad palīdzības sniedzējam nevajadzēja būt nekādām grūtībām, jo viss jau iepriekš bija jānokārto saņēmējam. Šoreiz saņēmējs Latvijā to nebija izdarījis.

— Vai ir vēl kādas īpašas prasības, ko vajadzētu ielāgot humānās palīdzības sniedzējiem un saņēmējiem?

— Ja humānās palīdzības kravā ir zāles, tad jābūt iepriekš ar Labklājības ministrijas Farmācijas departamentu saskaņotam sarakstam, ka šīs zāles Latvijā drīskt ievest, ka tām nav beidzies derīguma termiņš utt. Produktu ievešana jāsaskaņo ar Labklājības ministrijas Vides veselības centru.

Andris Sproģis,

“Latvijas Vēstneša” nozaru

virsredaktors