RAKSTI. RUNAS. REFERĀTI

Ne tikai pagātne, bet dzīva dzīve

Uzrakstīta Latgales kultūras vēsture

Prof., hab. phil. PĒTERIS ZEILE — “Latvijas Vēstnesim”

Līdz XVI gadsimta beigām par latviešiem sauca tagadējās Latgales un Vidzemes teritorijā dzīvojošos baltu cilšu piederīgos. Pārējie bija kurši, sēļi, zemgaļi, šejienes somugri — lībieši. Jau Livonijas laikā notika pirmā cilšu vienotības apziņas apjausma, par to īpaši liecina folklora, kuras lielākā daļa radusies šajā laikā. Taču arī tālākā konsolidācija visus nevērta kā pēc vienas olekts nomērītos abstraktos latviešos. Ikviens sev nesis līdzi sava novada īpatnības. Jo savā vēstures posmā ir bijusi gan plaukstoša Kurzemes hercogiste pat ar savām aizjūras kolonijām, gan Pārdaugavas hercogiste, gan poļu Inflantija un Krievijā drakoniski iekļautā Latgale, saukta par Vitebskas guberņas daļu. Novadu īpatnības un to kultūru savdabību noteikusi gan sociāli politiskā vēsture, daba, gan cilvēku rakstura īpatnības, arī citi faktori.

Par to stāsta profesors Pēteris Zeile, kurš nesen beidzis darbu pie Latgales kultūras vēstures izpētes.

— Manuskripts aptver zināmo vēsturi no tās sākumiem līdz mūsdienām. Tas ir pirmais šāda veida sistematizēts un apkopojošs darbs, kas jaunā, mūsdienīgā skatījumā izvērtē visus galvenos posmus un parādības Latgales novada kultūrvēsturē. Tas attiecas uz arheoloģijas un etnogrāfijas materiālu liecībām par senākajiem laikposmiem, par kultūru latgaļu senvalstīs un svešu varu dažādos periodos. Par vietējo iedzīvotāju, sveštautiešu, Baltijas latviešu ieguldījumu Latgales kultūrā. Esmu centies atklāt ne tikai Latgalei savdabīgo, specifisko, bet reizē arī to, kas saista Latgali ar pārējo Latviju un plašāk — Eiropu (īpaši nodaļās par garīgo ordeņu un laicīgo poļu kultūrdarbību, tēlotāju mākslu Latgalē XVIII gadsimtā, XIX gadsimta pirmajā pusē u.c.).

— Jūsu pamatprofesija ir estētika. Kā tas saskaņojas ar it kā savrup esošo priekšmetu — Latgales kultūras vēsturi?

— Latgales kultūras vēsture un viss ar to saistītais kļuvis par manu otro profesiju, reizē sirdsdarbu. Pētījums tapis samērā lēni, nesteidzīgi gan tālāb, lai detalizētāk apgūtu materiālu, gan arī lai neciestu pamatdarbs.

Topošajiem mākslas zinātniekiem lasu atjauninātu estētikas vēstures un estētikas kursu. Vadu Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūru un zinātniskās atestācijas komisiju maģistru darbu vērtēšanai un aizstāvēšanai. Turpinu sarūpēt izdevniecībai “Zvaigzne ABC” filozofiskos darbus latviskos izdevumos. Līdz šim ar manu līdzdalību (izdošanas ideja, priekšvārdi, daļēji komentāri) tapuši Lesinga, Merķeļa (2 grāmatas), Lihtenberga, Herdera izdevumi (ar Sorosa fonda atbalstu), patlaban ražošanā ir F.Nīčes darbs “Ecee homo”. Šī pieredze gan tieši, gan pastarpināti palīdzējusi, strādājot pie Latgales kultūras vēstures, kaut arī tā ir brīvprātīgi pieņemta zinātniskās izpētes slodze. Tā kā tā ir mana dzimtā novada vēsture, visu apzināmo un izpētāmo materiālu tveru sev daudz pietuvinātākā tuvplānā, nekā, teiksim, domājot par kādu Ēģiptes, Vācijas vai Holandes mākslas, estētikas pārdzīvojumu. Katrs jaunatklājums, negaidīts pavērsiens, fakts ir radījis ne tikai to vai citu racionālu atziņu, bet arī personisku, emocionālu pārdzīvojumu. Varbūt tas ir mazliet robusti, bet es kā ilggadīgs makšķernieks puspajokam kādreiz lielākos atradumus dēvēju par lielajiem lomiem, mazāk principiālos — par mazajiem... Taču allaž priecājos kā par vieniem, tā par otriem...

— Kādi principi noteica darba struktūru, atsevišķu parādību konceptuālo vērtējumu, faktu atlasi?

— Esmu balstījies uz trijiem būtiskiem principiem. Pirmkārt, uz sistēmiski komplekso pieeju, kura prasa visu kultūras vēsturei nozīmīgāko faktu un parādību atlasi un izkārtojumu, tieši kultūrvēsturē, nedublējot latgaliešu ekonomikas, literatūras, rakstu valodas attīstības un citu disciplīnu materiālu, kas izmantojams specifisku pētījumu rakstīšanai. Otrkārt, sistēmisko pieeju tiecos apvienot ar hermeneitisko skatījumu uz parādībām un personībām. Tas nozīmē sava laika norišu, vērtību samērojumu ar to “paškustību”, to lomu visā tālākajā vēstures gaitā, ieskaitot mūsdienas. Citiem vārdiem, analīzē, savā apziņā, jāiziet vairāki “hermeneitiskie loki” (šī virziena teorētiķa H.G.Gādamera termins), līdz nokļūst līdz pamatbūtībai šajā pagātnes un tagadnes horizontu samērojumā (Horizontverschmelzung) . Ir jāizjūt kultūras nesēju, viņu darbu dialogs ar savu laiku un pēclaiku (kurā šis dialoga raksturs mainās, iegūst citu kontekstu, nianses). Un trešais princips — Latgales kultūrvēsturi esmu skatījis (un rakstījis), ņemot vērā horizontālos (vēsturiskās secības, periodizācijas) un vertikālos (ilgstoši darbojošos būtiskos) līmeņus. Tāpēc līdzās 18 horizontālo līmeņu nodaļām trīs veltītas vertikālajiem līmeņiem jeb šķēlumiem: reliģija un Latgales kultūra; valoda un Latgales kultūra; latgaliešu etnomentalitāte un kultūra. Šīs nodaļas zīmīgas ar dziļāku sociālfilozofisku skaidrojumu. Tajās, no vienas puses, it kā savākts, sintezēts viss galvenais, kas izkliedēts pārējās nodaļās. Taču tas nav mehānisks savākums, šīs nodaļas raksturīgas ar esejisko, nereti arī tēlaini metaforisko raksturu. Tā septiņpadsmitajā nodaļā “Trešais vertikālais šķēlums. Valoda un kultūrvēsture” valoda aplūkota ne jau no šauri lingvistiskā, bet gan no kultūrvēsturiskā viedokļa. Te parādīta Latgalei veltīto rakstisko avotu daudzveidība — tie tapuši latīņu, vācu, poļu, krievu, latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā. Līdz ar to esmu tiecies atklāt, kādi periodi un īpatnības saistās ar katras valodas lietojumu un vietu kultūras vēsturē.

— Kāda ir novadu kultūrpētīšanas pieredze pasaulē? Kā jūs pamatojat Latgales kultūrvēstures izpētes nepieciešamību?

— Ņemsim kaut vai analoģiju ar latviešu literatūru. Lielākā daļa rakstnieku attēlo tieši (un jo bieži — tikai) savu dzimto novadu. Jo tas vislabāk pazīstams un cilvēciski vistuvāks. Brāļiem Kaudzītēm un A.Austriņam tā ir Piebalga, J.Janševskim — Kurzeme, A.Brigaderei un E.Virzam — Zemgale, J.Jaunsudrabiņam — Sēlija, A.Sprūdžam, J.Klīdzējam, A.Vējānam — Latgale. Ar to literatūra kļūst daudzveidīga, vitāla un savdabīga, patiesa. Izsaka nācijas esību dažādajos variantos. Līdzīgi tas ir ar kultūru. ASV ir liela, dabas un citu apstākļu ziņā — ļoti daudzveidīga zeme. Arī visu iespējamo rasu un cilvēku konglomerāts. Tāpēc Amerikā ir radīts milzum daudz grāmatu, kas ataino šo daudzveidīgo novadu, štatu, etnosu dzīvi, vidi. Sākot ar tūrisma ceļvežiem un beidzot ar vēsturiski etnogrāfiskiem apcerējumiem, eseju grāmatām, anekdošu krājumiem un dokumentālas ievirzes romāniem...

Taču var likties — kādas gan novadu kultūrvēsturiskās īpatnības sameklējamas bezkoku, geizeru, klinšu zemē Islandē, kur pavisam ir tikai 265 tūkstoši iedzīvotāju (atzīmēsim, ka Latgales teritorijā 1935.gadā dzīvoja divkārt vairāk — 567 164 iedzīvotāji). Bet islandiešu dzejnieks un publicists Einars Braji par dzimto, reti apdzīvoto Austrumislandi uzrakstījis fundamentālu kultūrvēsturisku darbu divos biezos sējumos ar parādību un personu detalizētības un individualizācijas augstu pakāpi.

Salīdzinot ar valsts, visas nācijas kultūras vēsturi, kas saistīta ar vispārīgāku un oficiālāku līmeni, novada kultūras vēsture sniedz iespēju veidot zemei, sociālajām parādībām, atsevišķām personībām pietuvinātāku mozaīku, ar visu zemes un ūdeņu krāsu gammu, ar neformālo, pašdarbīgo norišu īpatsvaru.

Novadu kultūrvēsturi var dokumentēt un atklāt dažādās formās un līmeņos. Trīsdesmitajos gados tapušais apjomīgais enciklopēdiskais izdevums “Talsu novads”, S.Rusmaņa un I.Vīka nesen sastādītie jau visu Kurzemi aptverošie enciklopēdiska tipa darba “Kurzeme” (R., 1993), “Kurzeme un kurzemnieki” (1995), V.Veldres “Dzīve pie jūras” (1938; 1991), rakstu krājums “Lībieši” (R., 1994), V.Villerušas sastādītais krājums “Sēļu zeme” (R., 1995), A.Anspaka “Preiļu novads” (Preiļi, 1996)... Tie visi bagātina mūsu kultūras vēsturi, atklāj samērā mazas valsts dažādu reģionu dažādību un dzīves variablo bagātību. Kultūras ģeogrāfiski un vēsturiski nosacītais lokālais areāls ir tā etniski nacionālās individualizācijas izpausme. Un tās nozīme konkrētā etnosa (subetnosa) garīgajā esmē un pat izdzīvošanā nav mazāka par kultūras vispār lomu cilvēces, lielas vai mazas tautas izdzīvošanā un progresā.

Tieši pēdējais vadmotīvs vijas cauri visai manis uzrakstītajai Latgales kultūras vēsturei. Tā veido savpatīgu līmeni starp visas Latvijas un atsevišķu pagastu vēsturi. Taču tās atsevišķie pagasti (Nautrēnu, Varakļānu, Preiļu) kultūrpersonību ziņā ir tikpat bagāti kā Piebalga Vidzemē. Bet, no otras puses, esmu tiecies akcentēt: mūs, latviešus, vieno vissavdabīgā Latvijas novada — Latgales neatdarināmās kultūrvides tradīcijas un garīgās vērtības, kas laika gaitā kļuvušas un aizvien vairāk kļūst par visas nācijas bagātību. Un otrādi.

Protams, “lokālās kultūras” līmeņi un to “specifikas blīvums” var būt visai atšķirīgi. Var runāt, teiksim, par Nīcas un Bārtas, Piebalgas un Alūksnes kultūru savdabību un niansēm. Taču kopumā tās nav tik specifiskas, lai izdalītos no Latvijas kopīgās vēstures un tās kultūras. Ne tikai līmeņu, apjoma ziņā. Turpretī īpaši aplūkojamo Latgales kultūras vēstures iespējamību un vajadzību nosaka vairāki fundametāla un pašpietiekama rakstura faktori. Latgales atšķirīgie sociālpolitiskie aptsākļi, vēsturiskie likteņi vairāku gadsimtu ilgamībā. Valodas (dialekta) īpatnības; savas (otrās) rakstu tradīcijas pastāvēšana kopš XVIII gadsimta. Dominējošās reliģijas — katolicisma raksturs un saikne ar kultūrprocesiem — garīgo ordeņu darbību, sakrālo arhitektūru, tēlotāju mākslu, mūziku. Dabas, cilvēku etnomentalitātes, rakstura savdabība un saikne ar dažādām jomām — dzīvesveidu, sadzīves kultūru, ieražām, to izpausmi tautas un profesionālajā mākslā, literatūrā. Lielais Latgalei veltīto avotu (rakstu, periodikas, krājumu, atsevišķu monogrāfiju) daudzums prasīt prasas pēc sistematizācijas vienotā, secīgi aplūkojamā kultūras vēsturē.

Kultūras vēsturē (tāpat kā atsevišķā personībā) svarīgi saredzēt tautas aktīvo, radošo, dažādas pozitīvās vērtības vairojošo un mērķtiecīgi pārmantojamo spēku. Zviedrijā dzīvojošā igauņa Arno Megi grāmatā “Eiropas tautu hronika” (R., 1995) latgaļi pieminēti tikai vienreiz, turklāt pasīvi ciešamajā formā — kā vācu klerikāļu un bruņinieku pakļautībai nolemtā pagānu cilts. Tā kā šī hronika balstās galvenokārt karu un valdnieku maiņas reģistrā, neko neuzzinām par mūsus reģionā dzīvojošo cilšu un tautu radošo darbību. Bet tieši pēdējo esmu centies viscaur akcentēt — vienalga, vai runa ir par vietējiem iedzīvotājiem vai arī progresīvajiem cittautiešiem, kas devuši paliekošu ieguldījumu Latgales kultūrā.

— Vai var runāt par būtiskiem jaunatklājumiem jūsu veikumā?

— Pie līdzšinējām redzamākajām iestrādēm Latgales kultūrvēsturē uzskatu F.Kempa monogrāfiju “Latgales likteņi” (R., 1938; 1991), vairākas B.Brežgo apceres, trimdas pētnieku M.Bukša (īpaši viņa “Latgaļu atmūda” (1976)) un T.Puisāna grāmatas “Nogrimušās jaunavas mantojums — Ludza” (J.Šķirmanta apgāds, 1973, Daugavpils — 1992) “Latgale — vēsturiskas skices” (Toronto, 1988) un “Acta Latgalica” astoņi sējumi (1965—1981), Minhene, 8. sēj., LKC izd., Rēzekne, 1993).

Taču visos šajos darbos aplūkotas Latgales kultūras atsevišķas vēstures parādības, posmi un problēmas. Turklāt par trimdā tapušajiem nozīmīgākajiem darbiem var sacīt, ka tiem nereti pietrūcis tikai uz vietas pieietamā materiāla un tā trūkuma dēļ (īpaši krājumos “Acta Latgalica”) tas sāk atkārtoties, kamēr sevi gandrīz pilnībā izsmeļ.

Sev izvirzīju trīs savstarpēji saistītus uzdevumus: sistematizēt daudzveidīgo, izkliedēto materiālu; aizpildīt līdzšinējos baltos plankumus, robus, pievērst īpašu uzmanību mazizpētītām, neapzinātām parādībām un personībām; lauzt dažu virspusēju, vienpusīgu vai pat kļūdainu stereotipu un, balstoties izpētītajā materiālā, jaunā skatījumā izgaismot parādības.

Vadījos no uzskata, ka tikai secīga, aptveroša kultūras vēsture dod iespēju atklāt parādību ģenēzi, cēloņus un attīstību, parādību savstarpējos sakarus, pārmantojamības daļu, ieguvumu un zaudējumu cēloņus. Nemaz jau nerunājot par to, ka tai jātop par visas Latvijas kultūras vēstures būtisku sastāvdaļu, ka tā nepieciešama skolām, augstskolām, pašizglītībai, īpaši Latgalē. Tikai vesela (nevis fragmentāra) kultūras vēsture var īsti atklāt, kāpēc vieni procesi un darbības pārtapušas tajā fenomenā, ko ietveram plašajā jēdzienā — “kultūra”, bet citi par tādu nav vērtušies, pildījuši īslaicīgas funkcijas vai palikuši tikai labas gribas un šķituma līmenī.

Protams, uzmanības centrā jāpatur pamattautas ieguldījums savas kultūras veidošanā. Taču nedrīkst aizmirst te dzīvojošo tautību pienesumu. Līdz šim pastāvējis priekšstats, ka piemēram, poļu laiki Latgalē saistīti ar uzdzīvot kāriem šļahtičiem, kas neinteresējās par vietējo kultūru, neprata, (atšķirībā no vācu muižniekiem) Latgales latviešu valodu... Un par vienīgo šīs kultūras pārstāvi ticis uzskatīts pārpoļojies vācietis G.Manteifels. Es būtiski koriģēju šo, maigi izsakoties, vienpusīgo priekšstatu. XVIII gs. beigās un XIX gs. Latgales kultūrā darbojās un savas jūtamas pēdas atstājusi vesela plejāde gaišu, progresīvu kultūras darbinieku. Viņu vidū — Dagdas Hilzeni, Zosulu muižas leģendāri skaistā dzejniece Konstance Benislavska, Varakļānu muižnieks M.J. Borhs, Eiropas mēroga zinātnieks un arī rakstnieks. Preiļu muižnieks Mihals Borhs, kurš uzrakstījis vairākus pētījumus par Latgales kultūrvēsturi un kura dzejoļi par Latgali un Daugavu publicēti Polijā īpašā krājumā (“Polskie wiersze znad Džviny”) 1994. gadā. Aglonas Šostovicki, Riebiņu Kerbedzi, Krāslavas Plāteri... Jā, Plāteri, par kuriem īsi nemaz nevar pateikt. Jo viss, kas pagātnē Krāslavā bijis nozīmīgs, ir Plāteru radīts... Tāpēc nodaļa “Laicīgo poļu kultūrdarbība Latgalē” ir viena no plašākajām.

— Kāpēc nepieminat savu lielāko atklājumu, savu “lielo lomu” — Kazimiru Buiņicki?

— Tāpēc, ka par viņu gribas īpaši runāt un izcelt Buiņicka sevišķi lielo ieguldījumu Latgales kultūrvēsturē. Izglītotais, progresīvais, gudrais Dagdas muižnieks (kurš te nāca pēc Hilzeniem) savas dzīves 90 gados (1788—1878) ar īstu apgaismotāja vērienu un radošu dedzību paspēja paveikt ļoti daudz. Bet paradoksāli — šis izcilais vīrs līdz šim mūsu sabiedrībā, arī Latgalē, ir tikpat kā nepazīstams un mūsu kultūrvēsturē, mantojumā neiekļauts. K.Buiņickis — sociālo reformu rosinātājs Latgalē (XIX gs. sākumā aktīvi darbojas, lai atceltu dzimtbūšanu Latgalē). Latvijas cilšu un novadu vienotības paudējs. Rakstnieks, publicists, redaktors. Astoņu gadu laikā (1842—1849) organizē un izdod almanaha “Rubon” (Daugava) desmit apjomīgus sējumu (ap 2800 lappušu kopapjomā), kas galvenokārt veltīti Latgales kultūrvēsturei, saimnieciskajai dzīvei un literatūrai. Tajā nozīmīgus rakstus publicē Ā. un J.Plāteri, M.Borhs, J.Jaloveckis, pats K.Buiņickis u.c. Galvenie K.Buiņicka prozas un dramaturģijas darbi apkopoti septiņās grāmatās, no kurām piecas ir divos sējumos. Ārpus šiem sējumiem palikuši vairāki nozīmīgi darbi, to vidū drāma “Kostjuško Šveicē”, kas izrādīta Dagdā K.Buiņicka zelta kāzu dienā 1860. gadā un, kā atzīst poļu kritiķi, ir ievērojamākais autora darbs viņa dzejā un prozā rakstīto lugu vidū. “Kostjuško Šveicē” pauž poļu tautas atbrīvošanās alkas no Krievijas impērijas, ticību, ka agrāk vai vēlāk skanēs brīvības zvani.

Taču izcilākais “Rubon” visos sējumos pirmpublicētais K.Buiņicka darbs ir kultūrvēsturiskais romāns par XVII gadsimta Latgali “Priestera Jordāna atmiņas” (grāmatas variantā divās daļās, 524 lpp.). Tajā apgaismotāja, reālista un enciklopēdista skatījumā ļoti detalizēti attēlota tā laika Latgales daba, vēsture, senās tradīcijas no muižas brīvajā latviešu ciemā dziļā, mežainā apvidū. Pilis un apdzīvotas vietas, kristiānisma iesakņošanās, cīņa ar zviedriem... Kolorīti, dokumentāli un brīvi tipizēti personāži, raita valoda, veikls ironijas un humoristisko toņkārtu izmantojums... Tas ir unikāls darbs par poļu laikiem Latgalē, kuram nav līdzinieka. Romānam cauri vijas ideja par latviešu tautas brīvību. Ne velti tas ļoti iespaidojis A.Rupaina pazīstamā romāna “Baltie tēvi” tapšanu. Ar savām vispusīgajām kvalitātēm pelnījis, lai to izdotu iedibinātajā sērijā “Romāns – pagātnes liecinieks”.

Nevar nepieminēt arī K.Buiņicka publicistisko darbu divās daļās “Ceļojumi pa maziem ceļiem”, kurā skaudri un patiesīgi attēlota XIX gs. sākuma Latgale. Šo darbu var pielīdzināt G.Merķeļa “Latviešiem”, bet K.Buiņicki ierindot Eizena un Merķeļa cīnītāju, apgaismotāju plejādē. Zīmīgi, ka enciklopēdiskajā apcerē “Inflanty” (Widsemme) viņš literatūras sarakstā min G.Merķeļa “Latviešus” un “Vidzemes senatni”.

Jāatzīmē, ka vairākus K.Buiņicka darbus saņēmu no Polijas un Viļņas, kur tie savulaik izdoti. Minēto romānu un visus “Rubon” tekstus no poļu valodas tulkot palīdzēja Bruno Krusts, sekmējot arī manu poļu valodas apguvi.

Nodalījumu “Gustavs Manteifels” var uzskatīt par monogrāfiju monogrāfijā. Te atklātas daudzas kļūdas un vienpusības līdzšinējās publikācijās par Manteifelu, parādīti viņa nopelni latgalisko kalendāru tradīcijas iedibināšanā un dažās citās jomās (īpaši novadpētniecības laukā), reizē atklāti Manteifela nomaldi, pozīciju līkloči skeptiskajā attieksmē pret latgaliešu kultūru, kā arī vairāki jauni fakti viņa biogrāfijā un darbībā.

Līdz šim garīgo ordeņu, īpaši jezuītu, loma akcentēta latgaliešu grāmatniecības iedibināšanā XVIII gs. un XIX gs. sākumā, bet es tiecos parādīt viņu darbību kompleksi, saistībā ar izglītību, žēlsirdības kustību, racionālas saimniekošanas sekmēšanu, vietējo sadzīves tradīciju veidošanu, bet jo sevišķi ar baznīcu celšanu, savdabīgas glezniecības, tēlniecības un mākslu sintēzes attīstību Latgalē, radot paliekošas kultūras vērtības.

Iepriekšējās publikācijās drukas aizlieguma laiks (1865—1904) iezīmēts tikai ar rokrakstu literatūras tapšanu. Es parādu vairākas citas kultūrdarbības izpausmes šajā kopumā drūmajā genocīda un rusifikācijas laikā — dzīvesveida, tradīciju, ieražu, rituālu attīstību, krucifiksu parādīšanos Latgales ciemos un ceļmalās, zemnieku sētas arhitektonisko un sadzīviski piepildīto raksturu, amatniecības attīstību, folkloras vākšanas sākumus Latgalē, cittautiešu un Baltijas latviešu īpašo interesi par Latgali visai daudzās publikācijās...

— Par Latgales pirmo atmodu M.Bukšs uzrakstījis plašu monogrāfiju. Vai jums ir kas jauns arī par šo posmu?

— Jā, ir. Un samērā daudz. M.Bukša darbā ir ļoti bagāts faktu un empīriskais materiāls. Es, izmantojot visus būtiskos faktus un faktorus, centos tipoloģiskā un filozofiskā skatījumā raksturot šo kustību. Akcentēju domu, ka tieši šajā laikā Latgales latvieši no pasīviem vēstures objektiem kļūst par aktīviem tās subjektiem — sava likteņa noteicējiem un radītājiem.

Bez tam, es parādu, ka apzinātas, mērķtiecīgas darbības rezultātā tieši pirmās atmodas laikā (1904—1917) tika radīta civilizētai sabiedrībai raksturīga kultūras sistēma. Biedrību darbība. Prese. Grāmatniecība. Literatūra. Folkloristikas un etnogrāfijas aizmetņi. Mūzika un teātris. Teoloģija un reliģijas ētika. Baznīcas iekārta. Sarīkojumi, priekšlasījumi, diskusijas. Bibliotēku un lasītavu izveide. Izglītība. Valodniecība (pirmā latgaliešu rakstu valodas reforma 1907.gadā). Lauksaimniecības izstādes, populārzinātniskās literatūras izdošana.

Iepriekšējās publikācijās pirmās atmodas darbinieku kopums ticis aprobežots ar galvenajiem tās idejiskajiem vadītājiem — F.Trasunu, F.Kempu, N.Rancānu, brāļiem K. un A.Skrindām. Jā, tās bija personības ar enciklopēdiju, apgaismības kustībām raksturīgu vērienu. Taču atmodas darbinieku loks (īpaši tad, kad tā no Pēterburgas izvērtās pašā Latgalē) bija ļoti plašs — priesteri, ārsti, inženieri, pedagogi, agronomi, juristi, iestāžu un tipogrāfiju, pašvaldību darbinieki, studenti, vecāko klašu ģimnāzisti, attīstītākie rūpnīcu strādnieki. Manā reģistrā ir gandrīz simt aktīvu, nereti unikālu darbinieku.

Viņu vidū — tautskolotāja Helēna Oreniete-Lietavniece, kura savos 90 mūža gados aktīvi darbojusies gan atmodas sagatavošanas posmā, gan pirmajā un otrajā (1920—1940) atmodas laikā. Cara galma darbinieks Aloizs Lauris Trūps (1856—1918), noslepkavots kopā ar cara ģimeni Jekaterinburgā. Lai cik tas būtu paradoksāli, pirmās Latgales atmodas atbalstītāju vidū bijuši arī trīs latgalieši — ģenerāļi: Antons Kazradzis (1862—1917), Ignats Čeksters (1842—1914) (tāpat kā F.Trasuns — abi sakstagalieši) un Benedikts Zazerskis (1867—1917). B.Zazerskis ir vienīgais Latgales latvietis, kurš ieguvis ne tikai augsto militāro pakāpi, bet no 1912. līdz 1917.gadam ir Krimas gubernators un, izmantojot savu augsto stāvokli, sniedz daudzpusīgu palīdzību atmodas darbiniekiem dzimtenē. Šīs personības raksturo ne vien cildenums un drosme, bet arī traģisms, ko, tāpat kā A.L.Trūps, piedzīvo B.Zazerskis ar ģimeni. Bēgdams no boļševiku terora, B.Zazerskis ar sievu (latvieti no Dagdas puses) un trijiem bērniem 1917.gada 19.decembrī noslīkst Melnajā jūrā.

Rakstot par pirmo Latgales atmodu, salīdzinu to ar pirmo Baltijas latviešu atmodu. Viena no īpatnībām un atšķirībām ir tā, ka Latgales kultūras atmoda pārtapa politiskajā atmodā un noslēdzās 1917.gada maijā Rēzeknes kongresā ar apņēmību atdalīties no Vitebskas guberņas un apvienoties ar pārējo Latviju patstāvīgas valsts veidošanai.

Laikam visplašākā ir sešpadsmitā nodaļa “Kultūra Latgalē Latvijas Republikas laikā (1920—1940)”. Divpadsmit apakšnodaļās atklāju Latgales kultūras sazarošanos vienotajā valstī — Latvijas Republikā.

Esmu īpaši akcentējis F.Trasuna lomu Latgales kultūrvēsturē — gan iepriekšējā periodā, gan šajā. To sekmēja ap 400 F.Trasuna runu izstudēšana, iedziļinoties Satversmes sapulces un pirmo divu Saeimu stenogrammās. Šajā plašajā nodaļā polemizēju ar dažiem latgaliešiem (sevišķi trimdā esošajiem), it kā pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma notikusi Latgales “iekšējā kolonizācija”, totāla letonizācija, dialekta diskriminēšana utt. Taču ar konkrēto faktu analīzes palīdzību esmu pierādījis, ka tā nebūt nebija. Tiesa, arī pēc Ulmaņa apvērsuma daudzi mazturīgi jaunieši devās kalpu gaitās uz pārnovadiem, sašaurinājās latgaliešu dialekta lietojuma sfēra, pastiprinoties valsts valodas lomai. Taču arī šajā laikā iznāca laikraksti, žurnāli, kalendāri, grāmatas latgaliešu rakstu valodā. Liels progress bija vispārējās un specializētās izglītības jomā. 30.gadu otrajā pusē tika uzcelts visvairāk jaunu skolu un kultūras namu. Šajā laikā augstskolas beidza visvairāk jauniešu no Latgales. Rēzeknē un Daugavpilī izveidojās spēcīgas profesionālo mākslinieku kopas. Jūtami cēlās visu kultūras nozaru, arī latgaliešu literatūras kvalitāte. Latgales rakstnieku (A.Rupaiņa, A.Sprūdža, J.Klīdzēja, A.Ancāna, A.Eglāja u.c.) darbi kļuva pazīstami un populāri visā Latvijā.

— Kādi secinājumi radušies pēc šī darba?

— Strādājot pie Latgales kultūras vēstures, nereti esmu izjutis subjektīvo gandarījumu — garīgi izdzīvojot mūsu nācijas kādreiz lielākās cilts, etnosa esamību un centienus, dramatiskos likteņus visā apziņai aizsniedzamā laikrita ilgamībā. Un, ja ir izdevies paplašināt līdzšinējos horizontus, lauzt atsevišķus vecos stereotipus, atklāt personības un vērtības to patiesajā nozīmīgumā, tad var pietuvoties domai, ka arī citiem tas noderēs un viņi pārdzīvos līdzīgas izjūtas. Un nonākt pie atziņas, ka tā nav tikai pagājībā nogrimusi vēsture, bet dzīvā dzīve savās īpašās dimensijās, tautas garīgās bagātināšanās un atdzimšanas nosacījums.

Andris Sproģis, “Latvijas Vēstneša” nozaru virsredaktors

Reti kāds atceras, ka Latvijas pirmās atmodas laikā Latgalē pat bija aizliegts iespiest un lasīt grāmatas ar latīņu burtiem. Novada gaišākie prāti grāmatas saviem tautiešiem rakstīja paši — tā bija rokrakstu literatūra. Šo rakstītāju pulkā bija arī Staņislavs un Tadeušs Svilāni no Varakļānu Lazdiniekiem. Pēckara gados senču rakstītā grāmata kopā ar mantiniekiem aizceļoja uz Austrāliju, bet tagad šī unikālā darba kopija ir arī Pētera Zeiles rīcībā. Šajos attēlos dažas lappuses no brāļu Svilānu rokraksta.