RUNAS. REFERĀTI

Par izglītību katram savā dzimtajā valodā

Juris Celmiņš, Izglītības un zinātnes ministrs:

Ar Hāgas ieteikumu mērauklu

Turpinājums no 1.lpp.

Viena lieta — valsts politika, otra lieta — tās praktiskā realizācija. Domāju, Latvijas valsts politika pamatvirzienos ir pareiza. Mēs ejam uz to, ka atjaunojam šīs tiesības gan minoritātēm, gan latviešu tautai. Mums ir dažādas domstarpības un problēmas par konkrētiem realizācijas jautājumiem. Un mēs jau redzam arī, kur šīs problēmas rodas. Šīs problēmas rodas ap jautājumu, ka it kā samazinās krievvalodīgo skolu skaits šeit, Latvijā. Bet tas ir loģiski, jo daudzas minoritātes līdz šim mācījās krievu valodā. Tagad šīm minoritātēm tiek nodrošināta iespēja mācīties savās dzimtajās valodās. Tāpat aktuāls ir arī jautājums par augstākās izglītības iegūšanu krievu valodā. Arī šis jautājums, manuprāt, ir risināms praktiski, tātad tas nesaistās ar valsts politiku kopumā. Jo valsts politikai ir jābūt vienotai attiecībā uz šīm problēmām.

Ir radušās arī dažas praktiskas problēmas ar poļu skolām. Arī šis jautājums nav politisks, bet ir praktiski risināms jautājums.

Es domāju, ka ir jāņem vērā tā situācija, ka nacionālā vide Latvijā ir un arī nākotnē būs neviendabīga. Latvijā dzīvo šīs minoritātes, kādas pastāv līdz šim, un pastāvēs arī vēlme apgūt izglītību savā valodā, apgūt savu kultūru, savas tradīcijas. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz to, lai to nodrošinātu. Tanī pašā laikā ir jāveic ļoti būtiski pasākumi, lai Latvijā varētu nodrošināt arī latviešu, tātad valsts valodas apguvi. Un man ir liels gandarījums par to, ka Latvijā jau ir uzsākta ļoti nopietna programma, kas paredzēta apmēram desmit gadiem. Domāju, ka šīs programmas realizācijas rezultātā mēs varēsim nodrošināt tādu situāciju, ka visi Latvijas iedzīvotāji pārvaldīs arī valsts valodu tādā līmenī, lai varētu valsts valodā iegūt gan izglītību, gan apgūt profesiju, strādāt jebkuru darbu, kur ir nepieciešamas zināšanas valsts valodā.

Taču ir jāņem vērā tas, ka, veidojot savu izglītības politiku attiecībā uz minoritātēm, mēs nedrīkstam vadīties tikai pēc savas taisnīguma izpratnes. Mums ir jāņem vērā arī tie starptautiskie standarti, kādi pastāv Eiropas Savienībā. Tāpēc arī mēs šodien runāsim par šīm Hāgas rekomendācijām un par to, kā mēs varētu šos starptautiskos principus realizēt šeit, Latvijā.

Labi, ka šī saruna notiek tieši tagad, kad gan Saeimā, gan Izglītības un zinātnes ministrijā tiek sagatavots jaunais Izglītības likums. Un, izstrādājot šo likumu, manuprāt, vajadzētu attiecībā uz minoritāšu izglītību šajā likumā iestrādāt tos principus, kādi ir ietverti minētajās Hāgas rekomendācijās. Un, sasaistot to ar izpratni un arī atsaucību pret minoritāšu vajadzībām izglītības iegūšanas konkrētā, praktiskā realizācijā, es domāju, mēs varētu tuvākajā laikā šo jautājumu sakārtot tā, lai būtu apmierinātas Latvijā dzīvojošās minoritātes ar savām iespējām un lai arī tas nebūtu pretrunā ar Hāgas rekomendācijām. Tādu es saskatu galveno uzdevumu, lai realizētu pamatprincipus minoritāšu izglītībā.

Novēlu konferences dalībniekiem radošu darbu un veiksmīgi risināt šīs problēmas. No savas puses apņemos, realizējot pašreizējo izglītības politiku, ņemt vērā to, ko teiks šinī konferencē.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Andris Tomašūns, LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija

Jaunā Izglītības likuma projekta apspriešanas gaita un pieņemšanas izredzes

Mans uzdevums ir šajās nākamajās 20 minūtēs pastāstīt, kas notiek ar izglītības jauno likumprojektu, par tā pieņemšanas izredzēm, un, ja atliks laiks, atļaušos beigās paust arī savu personisko viedokli par tām problēmām, kas šajā sakarībā ir radušās.

Tātad par veco Izglītības likumu, kurš pieņemts 1991.gada 15.augustā un kurā pēc tam ir veikti iespējamie grozījumi. Šobrīd es gribētu teikt tikai vienu — mana pieredze liecina, ka šis Izglītības likums ir labs, jo tas netraucē strādāt. Varbūt ir vēlēšanās vienam otram cilvēkam, darbiniekam, ierēdnim, lai šajā likumā būtu daudz precīzāk atrunātas daudzas lietas, kas šodien varbūt parādās tiešajā darbā kā bieži vien pašiem izlemjamas, kuras neregulē tieši likumdošana. No tāda viedokļa, protams, šo likumu varētu uzlabot, un tas tiek arī laiku pa laikam darīts.

Protams, visus vairāk interesē, kas notiek ar jauno Izglītības likuma projektu, kas šobrīd ir Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Likumprojekts ir vienā lielā, biezā mapē, tāpēc ka pēc pirmā lasījuma šajā likumprojektā bija laikam tik daudz trūkumu, tik daudz diskutējamu lietu, ka faktiski par katru likuma pantu komisija saņēma no pārējiem Saeimas deputātiem vidēji apmēram septiņus papildinājumus vai labojumus. Mainoties Latvijā politiskajai situācijai un valdībām, mainoties varbūt arī tieši šai iekšējai ekonomiskajai un līdz ar to arī sociālajai politikai, parādījās daudz jaunu lietu, kuras likumprojekts neapskatīja. To mēs šodien saucam par ļoti straujajām izglītības reformām. Šobrīd mūsu komisija šo likumprojektu ir nolikusi mazliet malā un mēģina tikt skaidrībā par veselu virkni jautājumu, kas tiešā vai netiešā veidā noteikti skar jaunā likuma tapšanu. Un esam veikuši varbūt dažas iestrādes, tādas, kas skar veco likumu, mainot atsevišķas normas tieši tur, bet nemēģinot to visu veikt jaunā likuma projektā.

Šeit, par problēmām runājot, es gribētu minēt tikai dažas pašas svarīgākās. Bet varbūt svarīgas arī tāpēc, ka ļoti lielā mērā tās noteikti saistīs arī minoritāšu pārstāvju intereses. Jo tās varētu ietekmēt nevis valsts aktivitātes vai darbību, bet tieši sekmēt indivīda personisko attieksmi pret šīm problēmām un varbūt palielināt vēl arī iespēju vairāk piedalīties savu jautājumu risināšanā.

Tātad pirmais lielais problēmu loks ir saistīts ar to, kādam jābūt jaunajam izglītības likumam. Vai tam ir jābūt vispāraptverošam, kurā detalizēti ierakstītas visas nianses? Vai arī tam jābūt tādam “jumta likumam”, kas apskata galvenos principus, kuriem jādarbojas izglītības sistēmā Latvijas valstī?

Es zinu, ka sākusies teritoriālā reforma. Daļēji tā arī jau realizēta sakarā ar lielajām pārmaiņām tieši rajonu līmenī, tātad šajā otrajā pašvaldību posmā. Un nav īstas skaidrības, ar ko tas beigsies, tāpēc, ka šī koncepcija vēl nav valdībā apstiprināta. Kā jau zināt, Izglītības likums regulē arī skolu pakļautību, kontroli un pārraudzību, un tur rajonam ir bijusi liela nozīme.

Skolu resorpakļautība. Mums ir tāda īpatnēja situācija, ka valstī Izglītības ministrija neatbild par visu izglītības sistēmu. Jo daudzas izglītības iestādes vēl atrodas astoņu resoru ministriju pakļautībā. Pašlaik ir sākts risināt jautājums par to, lai visas skolas pakļautu administratīvi vienai ministrijai, kā tas varbūt arī būtu pareizi. Izglītības ministrija tātad pārvaldītu visas mācību iestādes, nevis tikai tās, kas atrodas tiešā tās pakļautībā.

Viena skolēna finansēšanas ieviešana. Es ļoti gribu pievērst uzmanību šim aspektam. Jo šobrīd skolā liela nozīme ir tam, cik daudz skolēnu ir grupā vai klasē. No tā izriet skolas finansiālais stāvoklis. Es šajā gadījumā runāju gan par valsts finansējumu attiecībā uz skolotājiem, gan arī par pašvaldību līdzekļu daļu, kas ir ēku uzturēšanai, komunālajiem maksājumiem. Tikko ir viena skolēna finansējums, ir šī kārtība, kas paredz, ka nauda pārvietojas līdzi skolēnam uz to skolu, kur viņa vecāki izvēlas viņu sūtīt. Jūs varat saprast, ko tas nozīmē? Tas nozīmē — vecāki izlemj, vai šī nauda aiziet uz valsts, pašvaldības vai privāto skolu. Un tam ir ļoti liela nozīme it īpaši minoritāšu jautājumu risināšanā, kad varbūt dažkārt šīs skolas neveidojas tikai tāpēc, ka nav īsti šo garantiju. Izglītības likums paredz, ka privātās skolas var finansēt līdz 80 procentu apmērā, bet tajā pašā laikā prakse liecina, ka Latvijā šī lieta šobrīd nav atrisināta par labu privātajām skolām.

Skolotāju algu izmaksas kārtība un mehānisms. Šobrīd skolotāju algas maksā valsts no sava budžeta mērķdotācijas veidā. Kā jūs zināt, ir bijis mēģinājums, ka algas maksā arī pašvaldības. Izglītības, zinātnes un kultūras komisija šī gada budžeta apspriešanas laikā pretojās jaunā mehānisma ieviešanai, ka valdībai vairs nebūtu īpašas atbildības par to, kādi skolotāji un kādā mērā ir atalgoti. Protams, ja skolotāji algu izmaksa nonāks līdz pašvaldībām, tad tajās pašvaldībās, kur minoritāšu pārstāvjiem būs lielākas iespējas nokļūt šajā pašvaldībā pie varas, varētu būt arī daudz savādāki risinājumi tieši skolotāju algošanas un kadru izvēles politikā.

Valsts, pašvaldības un privātskolas. Laikā starp veco Izglītības likumu, ko pieņēma 1991.gadā, un jaunā likuma apspriešanu Latvijas valstī ir stājies spēkā Civillikums. Un šis Civillikums bieži vien izglītības sistēmā rada savas nepatikšanas vai, pareizāk sakot, šī kārtība dažkārt tradīcijas pēc netiek ievērota tā, kā to prasa Civillikums. Konkrēti es gribētu norādīt uz valsts, pašvaldības un privātskolas statusu. Mums ir tāda īpatnība, ka, piemēram, pašvaldību skolās algu skolotājiem maksā valsts. Bet tās ir pašvaldību skolas. Mums ir valsts ģimnāzijas, kurās nolikums paredz, ka visas finanses sedz pašvaldība. Faktiski tās nav valsts ģimnāzijas, bet valsts ģimnāziju vārdā nosauktas pašvaldību skolas. Privātskolas šobrīd dažkārt tiek diskriminētas tāpēc, ka pašvaldībās ierēdņi un vēlētie deputāti ļoti negribīgi pieņem domu, ka privātajās skolās iet tie paši bērni, kuri dzīvo šajā pašvaldībā un kuru vecāki maksā nodokļus šai pašvaldībai un valstij. Un tā ir liela domāšanas problēma, kas no likuma viedokļa it kā būtu atrisināma un ir atrisināta daļēji, bet no domāšanas viedokļa, no šīs psiholoģijas viedokļa ir liela problēma.

Minoritāšu skolas. Šis termins, protams, daudzu iepriekš minēto attiecībā izskan ļoti īpatnēji. Jo, ja jau pēc Civillikuma mums ir pēc īpašuma formām, pēc šīs kārtības trīs tipu skolas, kas tad ir minoritātes skola? Tā ir valsts skola, pašvaldības skola vai privātskola? Droši vien daudzi — loģiski gribētu redzēt šajā valstī, lai minoritāšu skolas būtu privātskolas. Ja būs šī garantija līdz 80 procentiem, ko likums paredz (un tas var būt tikai tādā gadījumā, ja nauda “piestiprināta” vienam skolēnam), tad noteikti, es domāju, minoritāšu skolas kļūs par privātskolām.

Izglītības obligātais vecums līdz 18 gadiem. Tam arī ir liela nozīme, jo tādā gadījumā ir šīs valsts garantijas uz šo “piestiprināto” naudu, jo tiek tik tiešām ieviests šāds finansēšanas princips — vienam skolēnam noteikta naudas summa.

Par minoritāšu izglītību. Jau mazliet pieskāros šim jautājumam. Tātad minoritāšu skolas, jauktās skolas un krievvalodīgās skolas. Latvijā ir īpatnēja situācija tieši ar to, ka krievvalodīgā skola nav minoritātes skola. Tā vienkārši ir tradicionāla skola, valsts skola, pašvaldības skola, kur mācības notiek krievu valodā. Es šodien esmu atlasījis dažus uzskates līdzekļus, kurus pēc tam demonstrēšu, lai jūs labāk ieraudzītu krievvalodīgās skolas iekšējās problēmas šajā jautājumā — vai tā ir valsts skola, pašvaldības skola, vai tā ir minoritātes skola, vai tā ir nacionāla skola utt.

Par perspektīvām. Domāju, ka tuvākajā laikā netiks pieņemts jauns izglītības likums, darbosies jau spēkā esošais. Jo turpināsies strīdi daudzos dažādos līmeņos. Ne tikai būs sabiedrības domas un droši vien daudzi izpausmes veidi, kuros klāstīt savu attieksmi pret tām reformām, kuras valstī notiek, bet šis strīds pastāvēs arī starp Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju un valsts valdības galvu Šķēles kungu un viņa padomniekiem. Jo mūs pašlaik neapmierina tas, ka mēģina realizēt reformas, nedodot iepriekš ekonomiskos aprēķinus, neparādot perspektīvu, neparādot pētījumus.

Dati šodien ļauj izdarīt secinājumus, pētīt, statistika ir ļoti bagātīgi savākta. Es paņēmu līdzi vairākas grāmatas, kas iznākušas tikai pēdējos gados. Šie dati, protams, ir ļoti interesanti, ļauj secināt un arī izdarīt dažas prognozes. Domāju, ka šajā gadījumā Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā ļoti lielas diskusijas būs pie nākamā gada budžeta apspriešanas, jo tur tieši būs jātiek skaidrībā par šiem principiem viena skolēna finansēšanā, par skolotāju algošanu, un arī par šīm valsts, pašvaldību un privātskolām, varbūt arī vēl par citiem jautājumiem. Viedoklis ir tāds, ka varētu būt vajadzīgs “jumta likums”, kurš ieliek pamatprincipus un garantē tos no valsts puses, maksimāli daudz realizējot decentralizācijas principu, ka visu, ko var atdot lemšanai citām iestādēm vai sabiedriskām grupām, tas ir jādara. Un te, protams, vesela virkne dažādu speciālu izglītības nozaru likumu. Daļa no tiem jau ir pieņemti, kas liecina, ka — vai mums šodien ir jauns izglītības likums, vai nav, — augstskolas par to īpaši neuztraucas, viņām ir savs likums.

Tālāk daži dati par stāvokli šobrīd vai varbūt pirms kādiem gadiem, jo jaunāku informāciju šādā aplūkojumā es neatradu. Šeit ir tabula par vispārizglītojošo dienas skolu sadalījumu pēc apmācību valodas šī mācību gada sākumā. Pēc maniem datiem, šobrīd ir tikai viena krievu nacionālā skola Latvijā, pārējās visas ir krievu valodā notiekošās skolas, un ir šīs jauktās skolas, kur ir apmācība gan krievu, gan latviešu valodā. Latviešu skolu ir 67 procenti, krievu valodā 19 procenti, jauktās skolas 13 procenti un skolas ar citu mācību valodu — 1 procents.

Skolēnu sadalījums pēc mācību valodas. Ir tendence, ka aug skolēnu skaits, kuri mācās latviešu valodā. Tas nav saistīts ar ļoti lielu latviešu dzimstību vai pieplūdumu skolās, tas ir saistīts ar to, ka cittautiešu bērni tiek arvien vairāk un vairāk sūtīti latviešu skolās. Šeit parādās viena problēma latviešu nacionālajās skolās, ka skolotāji nav gatavi profesionāli izglītot vai strādāt ar minoritāšu pārstāvju bērniem, kas ienāk latviešu skolās bieži vien ar ne visai labām latviešu valodas zināšanām.

Ir viena problēma, kas varbūt jau ir politiska rakstura — skolēnu tautība krievvalodīgajās skolās, kas liedz runāt par krievvalodīgajām skolām kā par nacionālajām skolām. Es šos skaitļus īpaši nesaukšu, tikai gribu minēt šo politisko situāciju. Ja šādās skolās mācās latvieši, un Rēzeknes rajonā to ir 12,2 procenti, Rēzeknē pašā — 16 procenti, Preiļos — 12 procenti, Aizkrauklē — 15 procenti, tas liecina par to, ka Latvijas valsts nav nodrošinājusi visiem latviešiem mācības latviešu skolās. Šī problēma Latvijā ir ļoti aktuāla, un par to noteikti ir jādomā, tāpēc arī Latgales pusē ir šie īpašie noteikumi, ka jaunākajās skolās ir ļoti mazs latviešu bērnu skaits, ja vecāki to vēlas.

Otra problēma ir tā, ka tie, kas nav krievu tautības, ieejot skolās ar krievu mācību valodu, neapgūst mācības savā dzimtajā valodā. Valsts interesēs, protams, ir mēģināt panākt, lai šie bērni izvēlas apmācību latviešu valodā, jo te nekādas tiesības netiek pārkāptas — lai apgūst izglītību tajā valodā, kas mums ir noteikta kā valsts valoda.

Un dažas pārdomas, kuras es gribētu paust nobeigumā.

Latvijas sabiedrība, Latvijas tauta nav tikai latviešu, bet ir arī citu tautu pārstāvji. Situācija pēc 1991.gada, kas mums ir robežšķirtne, parāda, ka ir pamatnācijas — latvieši un lībieši, kuriem ir skaidra identitāte, ir skaidra valstiskā apziņa, bet tajā paša laikā no izglītības viedokļa ir dažkārt problēma savus bērnus sūtīt latviešu skolā. Tātad ir šis jautājums — apgūt izglītību valsts valodā, latviešu valodā. Lībiešiem varētu būt īpaša programma, tāpēc, ka viņu ir ļoti maz, un tā ir īpaši aizsargāta pamatnācija šobrīd.

Otrs jēdziens ir, ko starptautiski laikam nelieto, bet mums tas bieži vien tiek pieminēts, — vēsturiskās minoritātes, tās, minoritātes, kas šeit dzīvo daudzās paaudzēs — krievi, baltkrievi, ebreji, poļi, čigāni un citas. Tām ir ļoti skaidra nacionālā identitāte, tās veido savas organizācijas, tai skaitā arī savas skolas, un tās ļoti normāli integrējas šajā vidē, kurā viņas dzīvo, Latvijas valstī, un īpašu problēmu viņām varbūt nav.

Tad ir jaunākas minoritātes, kuras ir ienākušas pēdējos 50 gados vēsturisko apstākļu dēl un kurām brīžiem ir ļoti lielas problēmas ar šīs identitātes atklāšanu, ar tās apzināšanu, izkopšanu. Protams, tas uzreiz traucē tālāk šīs organizēšanās iespējas, traucē integrācijai, notiek asimilācija, domā par emigrāciju utt. Un, protams, ir otra daļa, kas ļoti nopietni mēģina saglabāt savu identitāti, es gribētu minēt ukraiņus, kam ir savas organizācijas, skolas, notiek integrācija, saglabājot savu identitāti. Problēma gan no vēsturiskajām minoritātēm, gan jaunajām minoritātēm ir tiem cilvēkiem, kas nevar atrast savu nacionālo identitāti. Līdz ar to viņiem tiek traucēta oganizāciju veidošana, skolu dibināšana, jo viņiem ir jāizlemj, ko darīt.

Izglītības likums mums ir, agri vai vēlu būs arī jauns izglītības likums, bet pirms tam būs vēl daudz diskusiju par šiem jautājumiem, par ko mēs šodien runājām.

Andris Sproģis,

“Latvijas Vēstneša”

nozaru virsredaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Referāts konferencē “Pamatprincipi nacionālo minoritāšu izglītībā: problēmas un perspektīvas Latvijā” Rīgā, 5.aprīlī, viesnīcas “Latvija” konferenču zālē

Kaija Gertnere,

Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja v.i.

Latvijas Republikas starptautiskās saistības nacionālo minoritāšu izglītības jomā

Demokrātiskai sabiedrībai ir ne tikai jāciena katras pie nacionālās minoritātes piederošas personas etniskā, lingvistiskā un reliģiskā identitāte, bet arī jārada atbilstoši apstākļi, kas ļautu izpaust, saglabāt un attīstīt šo identitāti. Neapšaubāmi, viens no būtiskākajiem nacionālās minoritātes izdzīvošanas pamatnosacījumiem ir tās izglītības veicināšana. Tādēļ šī referāta mērķis ir atainot situāciju, kā Latvijas Republikas starptautiskās saistības izglītības jomā ir atspoguļotas valsts likumdošanā, nedaudz aplūkojot arī šo normu īstenošanu.

Pirms sāku runāt par starptautiskajiem dokumentiem, gribētu atzīmēt, ka tajos ietvertās tiesības un brīvības parasti tiek attiecinātas uz nacionālajām minoritātēm. Tādēļ būtiski ir noskaidrot nacionālās minoritātes jēdzienu.

Nepastāv vienota definīcija, kas ir nacionālā minoritāte. Eiropas Savienības valstīs galvenais kritērijs ir nacionālās minoritātes tradicionālisms valstī. Tādēļ šo valstu terminoloģijā ar jēdzienu “nacionālā minoritāte” saprot tās grupas, kuras valstī dzīvo jau neskaitāmās paaudzēs. Savukārt tās grupas, kuras šajās valstīs ieceļojušas pēc Otrā pasaules kara, tiek apzīmētas ar jēdzienu “imigrantu minoritāte”. Imigrantu tiesības no starptautisko tiesību viedokļa parasti ir krietni ierobežotākas nekā nacionālo minoritāšu tiesības.

Neatkarīgi no termina izvēles kādas nacionālas grupas apzīmēšanai būtiskākais ir tas, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam tiktu garantētas un nodrošinātas cilvēktiesības.

1990. gada 4. maijā Latvija ar deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos pievienojās 51 dokumentam, tajā skaitā Vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai, Starptautiskajam paktam par civilajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Ar šo soli Latvijas Republika ir atzinusi šos dokumentus par juridiski saistošiem, un tie Latvijas tiesību normu sistēmā ir tūlīt aiz Satversmes.

Tomēr neviens no šiem dokumentiem kompleksi neaptver nacionālo minoritāšu izglītības tiesības, bet vairāk runā par visu cilvēku tiesībām uz izglītību, to nozīmi un pieejamību.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija bija pirmais starptautiskais dokuments, kas pasludināja tiesības uz izglītību par cilvēka tiesībām, nosakot, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai jābūt obligātai. Tehniskajai un profesionālajai izglītībai ir jābūt visiem pieejamai, un augstākajai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilstoši katra spējām”. Deklarācija nosaka, ka izglītībai ir jāveicina savstarpējā saprašanās, iecietība un draudzība starp visām tautām, rasu un reliģiskajām grupām.

Starptautiskā pakta “Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām” 13.pants nosaka, ka “pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz izglītību, kurai jābūt virzītai uz cilvēka personības un tā cieņas apziņas pilnīgu attīstību. Izglītībai jādod visiem iespēja efektīvi iekļauties brīvā sabiedrībā, jāsekmē visu nāciju un visu rasu, etnisko un reliģisko grupu savstarpēja saprašanās, iecietība un draudzība”. Kā nākamo minēšu starptautisko paktu “Par civilajām un politiskajām tiesībām”, kas jau apstiprina iespēju nacionālo minoritāšu pārstāvjiem izpaust, saglabāt un attīstīt savu nacionālo identitāti, nosakot, ka “valstīs, kur ir etniskās, reliģiskās un valodas minoritātes, personām, kuras pieder pie šīm minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pašas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, piekopt savu reliģiju un izpildīt tās rituālus, kā arī lietot dzimto valodu”. ANO Bērnu tiesību konvencijas 30. pants garantē pie nacionālajām minoritātēm piederoša bērna tiesības kopā ar citiem savas piederības grupas locekļiem baudīt savu kultūru, reliģiju un lietot dzimto valodu.

Latvija, tāpat kā ikviena valsts, kura ratificē šīs konvencijas, ir apņēmusies saskaņot nacionālo likumdošanu ar konvenciju noteikumiem.

Atsaucoties uz minēto, ir būtiski pievērst uzmanību Latvijas Republikas tiesību normām, kas garantē un regulē nacionālo minoritāšu tiesības izglītības jomā. Konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kaut arī īpaši nereglamentē, tomēr skar arī nacionālo minoritāšu tiesības, nosakot, ka katram Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņa nacionālās piederības ir tiesības uz izglītību. Valsts garantē iespēju iegūt obligāto izglītību bez maksas (obligātais mācību laiks Latvijā ir līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai vai pamatskolas beigšanai). Savukārt likuma 41.pants īpaši reglamentē nacionālo minoritāšu tiesības, nosakot, ka “katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu”. Jāatzīmē, ka valsts ietvaros būtisks vienojošs elements ir lojalitāte pret valsti, tās konstitūcijas un likumības respektēšana, pamatnācijas nacionālās gribas un tiesību respektēšana, valsts valodas lietošana u.c.

Izglītības likums garantē visiem Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz izglītību, nosakot, ka šīs tiesības nodrošina valsts un pašvaldība. Viens no Latvijas izglītības pamatprincipiem ir visu iedzīvotāju vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā neatkarīgi no viņu sociālā un mantiskā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma u.c. pazīmēm, kā arī izglītības sistēmas vienotība, nepārtrauktība un daudzveidība.

Likuma “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kurš pieņemts, lai garantētu visām nacionālajām un etniskajām grupām tiesības uz kultūras autonomiju un pašpārvaldi, normas paredz, ka valsts institūcijas sekmē nacionālo un etnisko grupu izglītības attīstību, paredzot tam budžetā noteiktas summas.

Atbilstoši likuma noteikumiem ikvienai pie nacionālās minoritātes piederošai personai ir tiesības par saviem līdzekļiem izveidot skolas ar savu nacionālo valodu, tādējādi garantējot nacionālo minoritāšu skolu pastāvēšanu un perspektīvu, kā arī iespēju iegūt augstāko izglītību dzimtajā valodā ārpus Latvijas.

Nozīmīgs starptautisko cilvēktiesību dokuments nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā ir ANO “Deklarācija par to cilvēku tiesībām, kuri pieder pie nacionālajām, etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām minoritātēm”, jo tā skar nacionālo minoritāšu tiesības apgūt dzimto valodu vai mācīties dzimtajā valodā. Deklarācijas 4.panta ceturtā daļa nosaka, ka valstij jāsekmē savā teritorijā dzīvojošo minoritāšu valodas, kultūras un tradīciju apgūšana, kā arī iespēju robežās jārada tādi apstākļi, lai personai, kura pieder pie nacionālās minoritātes, būtu iespēja mācīties savā dzimtajā valodā. Taču šo apstākļu radīšanu izšķir pati valsts.

Nacionālo minoritāšu tiesības uz izglītību nesaraujami ir saistītas ar tiesībām lietot un mācīties dzimto valodu, jo valodai ir īpaša loma etniskās identitātes saglabāšanā un attīstībā. Taču, aplūkojot jautājumu par valodu izglītības sfērā, jānošķir dzimtās valodas tiesības vispār no iespējām iegūt dažāda līmeņa izglītību.

Gan Latvijas Valodu likums, gan spēkā esošais Izglītības likums nosaka, ka “Latvijā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā ir arī valstī dzīvojošajiem citu tautību pārstāvjiem”. Šobrīd Latvijā ir iespējams iegūt pamata un vidējo izglītību nacionālās minoritātes dzimtajā valodā, jo darbojas krievu, igauņu, čigānu, ukraiņu, ebreju, lietuviešu u.c. skolas. Jāatzīmē arī, ka ikvienai pie nacionālās minoritātes piederošai personai ir tiesības par saviem līdzekļiem izveidot skolas ar savu nacionālo valodu. Arī šajās skolās atbilstoši Valodu likuma noteikumiem tiek mācīta latviešu valoda un to beidzējiem (vidējo, vidējo speciālo, arodvidusskolu un augstāko mācību iestāžu) jākārto eksāmens valsts valodā.

Saskaņā ar Valodu likuma 11. pantu valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro mācību gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda. Šī likuma norma bieži tiek traktēta kā nacionālo minoritāšu tiesību pārkāpums, jo “liedzot tām iespēju iegūt izglītību”. Saskaņā ar ANO Bērnu tiesību konvenciju dalībvalstīm ir jāgādā, lai augstākā izglītība būtu pieejama visiem atbilstoši viņu spējām. Taču šīs tiesības vienmēr ir pakļautas prasībām, kādas pastāv attiecīgajā valstī. Tādēļ nacionālo minoritāšu lingvistisko tiesību joma stingri jānošķir no valodas tiesībām. Indivīda vai indivīdu grupas lingvistiskās tiesības nevienā valstī nevar tikt realizētas pilnā apjomā ārpus teritorijas, kurā šī valoda ir dzimtā. Valsts iedzīvotāju integrācijai nepieciešamas valodas zināšanas visās iedzīvotāju grupās, tādēļ arī Latvijā valsts valodas lietošana ir likumīga prasība, kas nav pretrunā ar starptautiskajām normām.

Paralēli pastāv arī alternatīva iespēja — iegūt izglītību dzimtajā valodā ārpus Latvijas. Salīdzinājumam jāmin, ka valsts valodas dominance augstākās izglītības sfērā vērojama gandrīz visās attīstītajās Eiropas valstīs.

Neraugoties uz atsevišķām problēmām, nemaz nav tik daudz valstu, kurās kā Latvijā ir iespējams iegūt valsts finansētu pamata un vidējo izglītību kādā nacionālās minoritātes valodā.

Saprotama ir nacionālo minoritāšu vēlme dzimtā valodā un augstskolas līmenī studēt savu kultūru un valodu. Tādēļ privātās vai ārvalstu finansētās augstskolas ar mācībām citās valodās varētu būt pozitīvs šā jautājuma risinājums. Taču arī tajās atbilstoši Valodu likuma noteikumiem tādam mācību priekšmetam kā latviešu valoda jābūt obligātam. Nacionālo minoritāšu augstākās izglītības mērķa īstenošanai vērā jāņem arī Latvijas pamatnācijas intereses. Kopumā valsts izglītības sistēmai nav jādomā tikai par to, vai izglītību var iegūt cilvēks, kurš pārvalda tikai kādas minoritātes valodu, bet par to, lai visi audzēkņi un līdz ar to visi Latvijas iedzīvotāji apgūtu latviešu valodu, vienlaikus plaši lietojot arī citas valodas.

Nacionālo minoritāšu izglītības tiesību jautājumi plašāk ir reglamentēti daudzos EDSO dokumentos (1989. gada Vīnes un 1990. gada Kopenhāgenas Nobeiguma dokumentā; 1991. gada Parīzes hartā jaunajai Eiropai; EDSO 1992. gada Helsinku dokumentos; 1992. gada 18. decembra Deklarācijā par to personu tiesībām, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām minoritātēm), kuri pieņemti, dalībvalstīm vienojoties par nacionālo minoritāšu tiesībām saglabāt un attīstīt savu identitāti ar dzimtās valodas starpniecību. Šo tiesību realizācija tiek nodrošināta ar izglītības palīdzību, taču minētie dokumenti kopumā ir visai neskaidri, jo nesatur norādi uz izglītības pieejamības pakāpi, nedz arī to, kāds dzimtās valodas izglītības līmenis nacionālajām minoritātēm ir jānodrošina un kādā veidā.

Jāpiemin arī Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 1.protokola 2.pants, kurš nosaka, ka “nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību”. Šīs tiesības jānodrošina neatkarīgi no nacionālās izcelsmes, un tas attiecas galvenokārt uz pamata izglītību. Tomēr Eiropas Cilvēka tiesību konvencija aizsargā individuālu personu, nevis personu grupu tiesības.

Kompleksi nacionālo minoritāšu tiesības ir ietvertas Eiropas Padomes Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību, kuru šobrīd Latvija vēl nav atzinusi par juridiski saistošu (Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību Latvija ir parakstījusi 1995. gada 11. maijā, bet vēl nav ratificējusi).

Jāatzīmē, ka šīs konvencijas ratificēšanai Latvijā nevajadzētu būt problēmu, jo konvencijā ietvertās normas, kas skar nacionālo minoritāšu izglītību, jau ir ietvertas Latvijas likumdošanā. Piemēram, savas valsts izglītības sistēmu ietvaros pusēm jāatzīst, ka personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīgas izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. Šo tiesību baudīšana nerada valstij nekādas finansiālas saistības, taču nacionālās minoritātes var prasīt valsts atbalstu. Savukārt valsts savu iespēju robežās garantē subsīdijas privātai izglītībai.

Šis dokuments īpaši uzsver, ka nacionālo minoritāšu tiesībām saglabāt kolektīvo identitāti ar dzimtās valodas palīdzību jābūt sabalansētām ar pienākumu integrēties un līdzdarboties plašākā nacionālā sabiedrībā. Savukārt integrācijai nepieciešamas labas dzimtās valodas un valsts valodas zināšanas.

Visaptverošas nacionālo minoritāšu tiesības uz izglītību ir ietvertas Hāgas rekomendācijās par nacionālo minoritāšu tiesībām uz izglītību. Kā liecina dokumenta nosaukums, tam nav saistoša rakstura, taču, tā kā šīs rekomendācijas normas pamatā balstās uz dokumentu, kas Latvijai nākotnē jāratificē (Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību), tajā noteiktās tiesības ir vērā ņemamas un vēlamas. Rekomendācijas paplašina nacionālo minoritāšu tiesības uz izglītību visos tās līmeņos — gan pamatskolas un vidusskolas līmenī, gan profesionālās un augstākās izglītības līmenī nacionālās minoritātes dzimtajā valodā. Rekomendācijas vienlaikus nosaka, ka nacionālajām minoritātēm ir ne vien tiesības lietot savu dzimto valodu, bet arī pienākumi pret valsti un sabiedrību. Pienākums piedalīties sabiedrībai aktuālos procesos, apgūstot valsts valodu. Līdz ar to var secināt, ka starptautiskie dokumenti kopumā par vislabāko veidu atzīst vairāku valodu zināšanu — dzimto un valsts valodu. Tātad nevajadzētu nacionālās minoritātes izglītības tiesības aplūkot atrauti no attiecīgās valsts un situācijas tajā.

Nedaudz atkāpjoties, gribu atzīmēt, ka Latvija jau sen ir bijusi daudznacionāla zeme, bet jo vairāk par tādu kļuvusi padomju varas laikā. Taču, neiedziļinoties problēmās, kas radušās pēc padomju perioda, arī šobrīd nacionālo minoritāšu jautājums nav atdalāms no Latvijas vēsturiskās pieredzes.

Latvijas Republika XX gs. 20. un 30. gados atradās pozitīvi līdzsvarotā situācijā, ko nacionālā sastāva ziņā varēja nosaukt par nacionālu valsti. Tomēr arī tad ar lielu piepūli tika risināti jautājumi par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, par pilsonības statusu un nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas tiesībām, kā arī šo tiesību robežām.

Nacionālo minoritāšu tiesības tika atzītas ar Satversmes sapulcē 1922.gadā pieņemto Satversmi. Līdzās jēdzienam “latviešu tauta” Satversmē tika lietots jēdziens “Latvijas tauta”, ar kuru apzīmēja dažādu nacionalitāšu Latvijas pilsoņu kopumu. Vēlāk pieņemtie likumi un lēmumi visām lielākajām nacionālajām minoritātēm piešķīra kultūras autonomijas statusu un reālas iespējas attīstīt savu kultūru tās dažādās izpausmēs. Paralēli kultūras tiesībām nacionālajām minoritātēm tika nodrošinātas arī sociālās un politiskās tiesības. Jau Latvijas valsts tapšanas pašā sākumā nacionālās minoritātes tika pārstāvētas kā Pagaidu valdībā, tā Satversmes sapulcē un vēlāk — Saeimā. 1922.gada Satversmes noteiktā proporcionālā vēlēšanu sistēma, kad jebkuras piecas personas varēja reģistrēt savu kandidātu, bija būtisks nacionālo minoritāšu pārstāvniecības garants.

Šis princips tika saglabāts arī turpmāk — Saeimā visas tās darbības laikā bija pārstāvētas nacionālās minoritātes ar 16 — 19 deputātiem. Ar šo deputātu, kā arī ar nacionālo grupu līdzdalību tika pieņemti likumi, kas sekmēja kultūras autonomijas principu īstenošanu. Nacionālo minoritāšu kultūras autonomija vispirms tika nodrošināta izglītības laukā. Piemēram, 1919.gada likums “Par Latvijas izglītības iestādēm” noteica, ka nacionālo minoritāšu skolu sistēma ir savā organizācijā autonoma. Kādas apdzīvotas vietas 30 jebkuras nacionalitātes bērni varēja veidot atsevišķu klasi, bet 60 — nacionālu skolu, kuras atvēršana un uzturēšana bija valsts un pašvaldības pienākums. Šajā laikā darbojās skolas astoņām tautībām desmit valodās.

Taču arī šobrīd Latvijas nacionālo minoritāšu tiesības uz izglītību un tās pieejamību nav mazinājušās, jo, kā jau iepriekš minēts, “ikvienam Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz izglītību”, valsts garantē nacionālo minoritāšu tiesības atvērt skolas no saviem līdzekļiem un ar savu mācību valodu. Nacionālo minoritāšu tiesības izveidot un vadīt izglītības iestādes ir pamatotas starptautiskajās tiesībās, arī rekomendācijās, savukārt valsts pienākums ir padarīt iespējamu šo izglītības iestāžu veidošanu, veicinot, piemēram, starptautisko līdzekļu piesaisti.

Viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem ir tās sabiedrības aktīva līdzdalība būtiskos politiskos, ekonomiskos, kultūras u.c. procesos. Tādēļ būtiska ir nacionālo minoritāšu aktīva līdzdalība izglītības politikas noteikšanā.

Neatkarīgi no izglītības pieejamības līmeņa, kādu valsts ir spējīga nodrošināt, to nosakot, jāņem vērā nacionālo minoritāšu intereses un vajadzības, iesaistot tās lēmumu pieņemšanas procesā. Taču arī nacionālajām minoritātēm jāizrāda iniciatīva un savu prasību pamatotība, piemēram, iesniedzot priekšlikumus jaunā Izglītības likuma projekta apspriešanas gaitā.

Uzskatu par būtisku nacionālo minoritāšu izglītības tiesību veidošanā šīs konferences organizatoru līdzdalību. Izglītības ministrija, kas ir valsts politikas veidotāja izglītības jomā, vislabāk pārzina vispārējo situāciju izglītības tiesību jomā. Savukārt Valsts prezidenta Tautību konsultatīvā padome vispamatotāk zina nacionālo minoritāšu vēlmes un vajadzības izglītības jomā. Valsts cilvēktiesību birojs, raugoties no Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām izglītības jomā, vienlaikus veic līdzdalību abu šo institūciju darbā.

Nobeigumā jāatzīmē, ka Latvijas Republikas starptautiskās saistības nacionālo minoritāšu izglītības jomā nav pretrunā ar valsts likumdošanu. Taču, ņemot vērā svarīgumu, kādu starptautiskie dokumenti piešķir nacionālo minoritāšu tiesībām izglītības jomā, Latvijai savu iespēju robežās jāatbalsta un jāpaplašina nacionālo minoritāšu vēlmes un vajadzības.

Runa konferencē “Pamatprincipi nacionālo minoritāšu izglītībā: problēmas un perspektīvas Latvijā” Rīgā, 5.aprīlī, viesnīcas “Latvija” konferenču zālē