SARUNAS. INTERVIJAS

Lai izprotam savas patiesās vērtības

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Latvijas valsts radiofonā vakar, 7.aprīlī

Turpinājums no 1.lpp.

Guntis Ulmanis: — Tā atkal ir viena galējība. Nē, es neatbalstu. Nevar šodien pateikt cilvēkiem: jums ir jābrauc prom, jums ir jāpazūd no šejienes. Mums tas ir jādara pavisam civilizēti, ja gribam darīt. Un man ir aicinājums partijām: ja reiz šo jautājumu pacēlāt, tad pastāstiet arī, kā šo lietu izdarīt. Un mēs nedzīvojam uz neapdzīvotas salas, mēs dzīvojam starp citām valstīm. Un mūsu nākotne ir atkarīga ne tikai no tā, ko mēs domājam, bet arī no tā, ko domā Vācijā, Anglijā, Francijā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, ar kaimiņiem vienmēr ir jārēķinās.

Jautājums: — Viens no ceļiem, kā tas laikam tiek darīts, ir — radīt tādus dzīves apstākļus, lai viņi gribētu braukt prom.

Guntis Ulmanis: — Tas ir koks ar diviem galiem, ka mēs paši kādreiz nenokļūstam šādos dzīves apstākļos pēc tam. Tā ka es negribētu ar ļaunuma zīmi visus šo jautājumus risināt. Bet par šīm okupācijas sekām pareizi saka “Tēvzemei un Brīvībai”, un es piekrītu, ka visās šajās problēmās, kas radušās, nav vainojami cilvēki, bet gan tā ideoloģija un tā valsts sistēma, kas 50 gadus pie mums bija. Bet šī problēma mums jārisina pašiem, pie mums nenāks neviena sveša ideoloģoija šīs problēmas risināt.

Jautājums: — Ja vēl repatriācija, kas būtu tas ceļš, kuru vajadzētu iet?

Guntis Ulmanis: — Ceļš vispirms ir ekonomisks. Valstī jārada apstākļi, lai katrs cilvēks, kas šeit dzīvo, var dabūt darbu, strādāt, nopelnīt un veidot savu dzīvi. Jo mēs ejam uz modeli, uz liberalizācijas modeli, kur pats svarīgākais ir indivīds un tai pašā laikā arī tauta. Un, ja mēs nedosim katram indivīdam iespēju strādāt, nopelnīt, veidot ģimeni, audzināt bērnus, skolot viņus un arī skatīties uz pasauli ar Latvijas acīm, tad mēs nespēsim arī šo Latvijas valstisko modeli un nacionālo interešu jautājumu loku veidot tālāk.

Mūsu Pilsonības likums ir vispāratzīts Eiropā, bet ir svarīgi šo Pilsonības likumu arī realizēt tā, lai netiktu skartas ne pamatnācijas intereses, ne arī to cilvēku, kas šo pilsonību vēlas iegūt. Tāpēc es esmu pret visādām galējībām. Es kategoriski vienmēr nosodu un nosodīšu tos Krievijas mēģinājumus iejaukties mūsu iekšējās lietās. Viņi saviem tautiešiem nevis palīdz, bet savus tautiešus mēģina musināt, mans uzdevums ir nevis musināt nepilsoņus, kas te dzīvo, bet palīdzēt viņiem izprast Latvijas patiesās vērtības. Tāda ir mūsu politika.

Jautājums: — Jūs sakāt, ka vajag “atvērt naturalizācijas logus”, ko jūs ar to domājat?

Guntis Ulmanis: — Nu, “caur naturalizācijas logiem” — tā zināma hiperbolika vai metamorfoze, ko lieto, lai varbūt reālāk un pareizāk izjustu. Ir dažādi profesijas aizliegumi, pieņemsim, tie ir eksāmeni, kurus pieņem. Man atnesa kādu no biļetēm, kurā cilvēkam , kurš vēlas iegūt pilsonību, lūdza nosaukt Latvijas Valsts prezidenta tiesības, pienākumus un pilnvaras. Nu, un būsim atklāti, eksāmeni jau vienmēr ir zināmā mērā pārspīlējums attiecībā uz reālo dzīvi, to mēs katrs esam izbaudījuši, kārtodami eksāmenus gan skolās, gan augstskolās. Bet tas nedrīkstētu ietekmēt reālo dzīves izpratni katram pilsonim un nepilsonim. Un tāpēc es runāju par šiem “naturalizācijas logiem”, lodziņiem un spraudziņām, varbūt dažādiem pārspīlējumiem.

No otras puses, tiem ir jābūt pietiekami stingriem. Jo nedrīkstētu šeit jaukt lietas. Katram cilvēkam, kas pretendē uz pilsonību, ir jāzina valsts valoda, ir jāzina himna, ir jāzina Latvijas vēsture. Bet varam par šo vēsturi dažādi pajautāt. Jūs man un es jums varu uzdot tik daudz jautājumu par Latvijas vēsturi, uz kuriem mēs nespēsim atbildēt, vai tamdēļ esam sliktāki pilsoņi? Un tas ir jautājums par to, lai šie procesi netiktu izkropļoti. Ka jāzina latviešu valoda, to neviens nekad nav apšaubījis. Un otri grib arī ko citu. Es domāju, ka tas ir tieši šis dialogs, par ko es esmu iesācis šo sarunu. Un man ir svarīgi divi momenti. Ar juridisko pusi mums viss ir kārtībā. Bet kāda ir morāli psiholoģiskā puse? Mēs gribam kādam “iegriezt” ar to — tu esi pilsonis, tu esi nepilsonis vai otrādi. Bet varbūt mēs gribam konsolidēties un tomēr veidot šo valsti tā, lai katrs bērns, kas piedzimst mūsu zemē, justos droši un nākotnē varētu justies kā Latvijas pilsonis. Bet vai mēs dodam tādu ticību un pārliecību? Un — es vēlreiz pasvītroju —, mēs nedrīkstam rīkoties šeit, atriebības motivācijas vadīti, jo es pats esmu bijis Sibīrijā un daudzi ir cietuši no šīs okupācijas varas. Un, nedod Dievs, ka mēs šīs savas personiskās izjūtas, kuras varbūt šobrīd ir noglabātas tādos tālākos kaktiņos, liekam priekšplānā, aci pret aci un zobu pret zobu, uzvarētāju šeit nevar būt.

Jautājums: — Nepilsoņiem vajag pārliecību, ka viņi var kļūt par Latvijas pilsoņiem?

Guntis Ulmanis: — Tieši tā. Viņiem ir jāzina ceļš, viņiem ir jāzina — kāpēc, viņiem jāzina, kā viņi var kļūt par Latvijas pilsoņiem. Jo tas ir process, un tā ir arī atklātība.

Jautājums: — Jūs sakāt, ka šobrīd faktiski gandrīz vai viens no desmit tiem, kas varētu naturalizēties, tikai naturalizējas. Kur ir problēma, jūsuprāt?

Guntis Ulmanis: — Šeit ir daudz problēmu. Objektīvās problēmas ir tās, ka daudzi varbūt negrib iet dienēt Latvijas armijā, nepilsoņiem tas nav jādara. Varbūt var pārbraukt pāri vieglāk Krievijas robežai. Viens otrs cer, ka viņš nākotnē būs citas valsts pilsonis, nevis Latvijas pilsonis. Viens otrs šaubās par Latvijas patiesajām vērtībām un tā tālāk. Šīs ir katra cilvēka individuālās īpašības. Bet es gribu vienu momentu varbūt pēc manas uzstāšanās pasvītrot, šai nedēļā pie manis ir griezušies un devuši ziņu daudzi cilvēki, kuri saka: mēs iesim un ņemsim pilsonību. Es saku — kāpēc? Tāpēc, ka valsts mums uzticas.

Es nekad nebiju iedomājies, ka caur manu uzrunu un caur maniem izteikumiem daudzi cilvēki, nepilsoņi, kuri labi prot latviešu valodu, kuriem viens no vecākiem ir latvietis, kuriem ir visas tiesības uz pilsonību, vienkārši to līdz šim nedarīja, jo atbildīgām valsts amatpersonām nav tikai jāgaida, lai pilsoņi vai nepilsoņi uzticas viņiem kā augstākām valsts amatpersonām. Arī mums ir jāuzticas pilsoņiem un nepilsoņiem, lai viņi jūt šo valsts uzticību un valsts atbildību. Un pēc šī mūsu nelielā dialoga, gan no “Tēvzemei un Brīvībai” un no manas uzstāšanās daudzi cilvēki, kuriem ir tiesības uz šo pilsonību, ies un saņems šo pilsonību.

Jautājums: — Viens varētu būt fakts, ka jūs izsakāt savu vēlmi. Ko varētu darīt, lai šo situāciju lauztu?

Guntis Ulmanis: — Es aicinu politiskos spēkus un partijas, kas ir mūsu valsts sirdsapziņa un valsts galvenais dzinējspēks, galvenie atbildīgie par to, kas notiek valstī, jo gan valdība, gan parlaments veidojas no politiskiem spēkiem pirmām kārtām. Aicinu plaši diskutēt un runāt par šīm lietām, nevis tā — tikko kāds ierunājas, tā kāds metas populistisku apsvērumu dēļ viņam virsū ar aizlieguma zīmi, un mēs it kā izvairāmies, mēs it kā baidāmies. Mēs paši no sevis baidāmies.

Jautājums: — Jūs varētu rīkot kādu apaļo galdu?

Guntis Ulmanis: — Tas ir process. Es nedomāju, ka te ir apaļais galds, te ir ļoti daudzi un dažādi — radio, televīzija, avīzes, savstarpējās runas, kongresi, konferences, apaļie galdi. Galvenais, lai mēs neklusētu un nenēsātu akmeni azotē, kā mēdz teikt.

Jautājums: — Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par savām vizītēm. Jums priekšā acīmredzot atkal daudz braucienu.

Guntis Ulmanis: — Divas vērtīgas vizītes, interesantas vizītes. Es negribu teikt, ka smagas vizītes, jo tas būtu aplami teikts, dodoties Latvijas interešu vārdā un mūsu kopīgo interešu vārdā vizītē uz Vāciju un Franciju. Es domāju, ka tā ir kārtējā lielā atbildība, kas maksimāli jāizmanto. Un tieši šīs vizītes ir viens no instrumentiem, kā realizēt valsts nacionālās intereses un kā stiprināt valsts prestižu ne tikai savās mājās, bet visā pasaulē. Un, protams, Francija un Vācija tādā dialogā un kopumā ir galvenie virzītājspēki arī Eiropas Savienībā un NATO. Un šīs būs galvenās sarunu tēmas, divi jautājumu bloki — savstarpējā politiskā izpratne par procesiem, kas notiek Latvijā, un Latvijas izpratne par to, kas notiek Eiropā, ekonomiskā tuvināšanās. Tāpēc man bija ļoti patīkami, ka pirms gada, kad es tikos ar Vācijas ārējās tirdzniecības ministru, viņš apsolīja, ka Vācija ieguldīs zināmus līdzekļus, lai vienā no lielākajiem pasaules gadatirgiem Hannoverē izveidotu Latvijas stendu ar Latvijas rūpniecību, biznesu un Latvijas ekonomiku.

Un tagad tas ir noticis, man ir jābrauc uz Hannoveri, jāatklāj šis process un tālāk jāstimulē, protams, pēc tam es tikšos ar Vācijas prezidentu, mēs pārrunāsim, kā Latvija ir veikusi savus mājasdarbus, pieņemsim, šā pēdējā gada laikā, un kas būtu jādara tālāk, un arī kādas ir mūsu prasības pret procesiem, pret Eiropas Savienību un NATO. Mani uztrauc tas, ka aptaujā, kas ir veikta par Eiropas Savienību, daudzi iedzīvotāji ir ar negatīvu zīmi, jo tikai mazākums, varētu teikt, atbalsta šo virzību uz Eiropas Savienību. Un tā ir mūsu vaina, tā ir mana vaina, tā ir valdības vaina, tā ir parlamenta vaina, cilvēki nav izpratuši vai mēs neesam pietiekami viņos ieklausījušies un devuši informāciju. Un kopā ar Vāciju un Franciju šim procesam arī jākļūst saprotamākam.

Izklāstā. Pēc raidījuma “Pusdiena” Valsts radio — žurnālistam Aidim Tomsonam vakar, 7. aprīlī, pulksten 12.35.