Nesavtība, kas nes dzīvību

Reiz pirms gadiem Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā ievietoja smagi cietušu zēnu. No bojātās vēnas nepārtraukti tecēja asinis. Lai glābtu bērna dzīvību, bija nepieciešama svaigu asiņu pārliešana, taču piezvanīt uz Asins pārliešanas staciju neizdevās. Tur bija bojāts tālrunis. Ko darīt? Dārga taču katra minūte! Institūta uzņemšanas nodaļas vadītājs toreiz uztraukumā gluži automātiski uzgrieza... 09 (toreiz tāds bija tālruņu ziņu biroja numurs). Klausulē atsaucās: "Trīspadsmitā!" Ārsts tūlīt sāka skaidrot: "Pie mums, Traumatoloģijas institūtā, ievietots zēns. Viņa dzīvība ir briesmās. Steidzīgi vajadzīgas asinis. Palīdziet!..." Ko gan varēja palīdzēt pilsētas uzziņu dienests, kam ar medicīnu nav ne mazākā sakara? Un tomēr. "Esmu donore," atsaucās telefoniste. "Man ir ceturtā asins grupa, vai der?" Jau pēc neilga laika Rīgas telefona centrāles telefoniste Velta Cīrule atradās institūta operāciju zālē. Mazais pacients no donores saņēma četrsimt piecdesmit gramus asiņu. Bet nedaudz vēlāk, kad atjaunojās telefona sakari ar Asins pārliešanas staciju, ieradās dežurējošā donore. Atveda arī konservētu asiņu ampulas.

Savulaik par donoriem runāja daudz un ar cieņu. Pret cilvēkiem, kas citu labā ziedo savas asinis, attieksme it kā nav mainījusies, ja vien neskaita kādreizējās viņiem sniegtās privilēģijas. Arī lielāku cieņu. Donoru skaits valstī katastrofāli mazinājies. Kādreiz asinis dienā nodeva pāris simtu cilvēku. Tagad situācija cita.

Dāvinātājam prieks gandrīz vienmēr ir lielāks nekā dāvanas saņēmējam. Dāvājot asinis, šai izjūtai jābūt divkārt lielākai. Kādam taču esi palīdzējis ilgāk dzīvot. Un varbūt tieši tava asins lāse bijusi izšķirīgā.

Vai mūsos zudis dāvinātāja prieks? Bet neviens no mums nezina, kā dzīvē kādreiz var gadīties. Varbūt kādam no mums ļoti būs nepieciešamas asinis. Jo katru dienu un katru nakti tās kādam ir vajadzīgas. Smagi slimiem, operētiem, nelaimes gadījumos cietušiem...

Bet atgriežoties vēsturē... Donoru kustība Latvijā aizsākās 1957.gadā, kad 124 fabrikas "Laima" un Rīgas gaļas kombināta Sarkanā Krusta pirmorganizācijas brīvprātīgie, kā arī Latvijas Sarkanā Krusta administratīvie darbinieki Valsts asins donoru centrā (toreiz — Asins pārliešanas stacijā) pirmo reizi bez atlīdzības nodeva savas asinis. Kopš tā laika bezatlīdzības donoru kustība kļuvusi par vienu no valsts veselības aprūpes un Latvijas Sarkanā Krusta komiteju būtisku darbības jomu.

Aizvadītajā gadā asinis un tās komponenti sagatavoti no 55 100 bezatlīdzības donoru nodotām asins devām. Sarkanā Krusta devuma vērtība ir 34,7 tūkstoši donoru. Pasaulē aptuveni vienu trešo daļu asiņu piegādā vai piedalās to piegādē Sarkanā Krusta organizācijas. Latvijā tie ir 63 procenti, tātad — daudz vairāk.

"Sarkanais Krusts ir palīgs valstij un valdībai," stāsta Latvijas Sarkanā Krusta Sociālās un ekstremālās palīdzības daļas vadītāja Ingrīda Belkovska. "Dažām valstīm ir darba līgumi ar Labklājības ministriju, valdību, slimnīcām un donoru centriem. Un Sarkanais Krusts par to saņem zināmu naudas summu, ko var ieguldīt donoru kustības attīstībā un propagandā. Tas dod iespēju rīkot donoriem dažādus pasākumus, viņu apbalvošanu, ceļojumu iespējas. Katra valsts šīs iespējas izmanto atšķirīgi. Tai pašā laikā šie no līgumsaistībām iegūtie līdzekļi nodrošina darbinieku atalgojumu."

Runājot par mūsu valsti, kopš 1991. gada Latvijas Sarkanais Krusts ir absolūti brīvprātīga organizācija un par savu darbību nesaņem nekādu atlīdzību. Var teikt, ka ir pazuduši savulaik ierastie donoru apbalvojumi, vairs nav iespēju palīdzēt donoriem atpūsties sanatorijās vai doties ekskursijā uz citu valsti. Tādām šķietami elementārām lietām Sarkanajam Krustam nav absolūti nekādu līdzekļu. Tiesa, dažu rajonu Sarkanā Krusta organizācijas ir noslēgušas līgumus ar Valsts asins donoru centru un saņem nelielu naudas summu par to, ka kādā konkrētā dienā ir nodrošinājušas ar zināmu donoru skaitu. Rajoni šo, kaut arī nelielo, summu izmanto donoru kustības propagandai — rīko donoru vakarus, sarūpē suvenīrus. Šī summa, kā varbūt varētu domāt, netiek izmantota organizācijas rajona nodaļas darbinieku atalgojuma palielināšanai.

Kā stāsta I.Belkovska, ar donoriem īpaši labi strādājot lauku rajonos — Aizkrauklē, Daugapvils rajonā, Saldū, Kandavā, Valmierā, Limbažos, Jelgavā, Gulbenē, Madonā, Ogrē. Dažu pašvaldību vadītāji ļoti labi izprotot donoru problēmu un šajā jomā cenšoties Sarkanā Krusta rajonu organizācijām palīdzēt. Katram rajonam vai pilsētai ir jānodrošina sevi ar nepieciešamo asins un to preparātu daudzumu. Tas izriet arī no valsts finansējuma iespējām.

I.Belkovska stāsta: "Citviet pasaulē Sarkanais Krusts gādā, lai asinis būtu vietā un laikā. Savukārt Asins donoru centri rūpējas par šo procedūru, par recipienta un donora drošību. Latvijā donori, kas nodevuši desmit vai divdesmit litru asins plazmas bez atlīdzības, saņem Latvijas Goda donora nosaukumu, ko piešķir ar Latvijas Sarkanā Krusta valdes lēmumu. Pašlaik šis nosaukums piešķirts jau 2489 cilvēkiem. Tagad mums ir jau vairāk nekā 800 cilvēku, kas asinis nodevuši 50 reizes, un pāri par 50 donoru, kas nodevuši savas asinis biežāk nekā 100 reizes, tātad — pa pieciem spaiņiem. Bet donoram nekad neviens nepasaka paldies. Jo ļoti reti viņš sastopas ar to cilvēku, kas saņēmis viņa dāvinājumu. To paredz ētikas kodekss." Kā saka I.Belkovska, diemžēl mūsu valstī nav radīta situācija, lai donors tiktu uzskatīts par ļoti īpašu, ļoti godājamu cilvēku. Līdz ar to rodoties problēma par donoriem nākotnē. "Jo par donoru neviens nepiedzimst," viņa teic. "Donors jāveido sabiedrībai, viņš ir jāaudzina jau no skolas sola. Citās valstīs izdod pat bilžu grāmatas, kurās tiek stāstīts par asins pilītes ceļu. Tiek ieviestas īpašas veselības mācības programmas. Īpašs darbs tiek veikts augstskolās. Astoņpadsmit gadu vecumā jaunieši ir morāli gatavi pildīt šo pienākumu — nodot savas asinis. Pasaules veselības dienas sakarā pašlaik arī Latvijas skolās ir iespējas skatīt videofilmas un citus materiālus, domājot par donoru paaudžu maiņu. Kādreiz ļoti aktīvi asinis nodeva studenti. Pašlaik to var teikt vienīgi par Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Policijas akadēmijas studentiem.

Uzskatu — un tās nav tikai manas domas, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme pret šo problēmu jeb misiju. Mēs ļoti gribētu lūgt valdību, ja iespējams, pieņemt likumu par donoriem, lai tas noteiktu donoru tiesības, pienākumus un arī viņu prioritātes. Daudzās pasaules valstīs par noteiktu nodoto asiņu litru daudzumu vai reižu skaitu cilvēks kā dāvinājumu saņem veselības polisi uz noteiktu laiku vai pat uz visu mūžu. Ir valstis, kur donori bez atlīdzības vai ar atlaidēm var iegādāties savā valstī ražotus medikamentus. Tepat kaimiņos, pašlaik trūcīgajā un problēmu pārpilnajā Krievijā, tikko izdots lēmums, uz kura pamata, ja cilvēks 40 reižu nodevis asinis, viņam tiek piešķirts valsts ordenis. Tāpat šim cilvēkam ir iespēja saņemt piecdesmit procentu atlaidi par komunālajiem maksājumiem, transporta izdevumiem un medicīnas pakalpojumiem. Būtu ļoti jauki, ja arī mūsu valstī donoriem varētu piešķirt kādus atvieglojumus, parādīt viņiem cieņu. Jo mēs visi šiem cilvēkiem esam parādā. Asinis — tā ir materiāla vērtība, ko cilvēks dāvā valstij. Un valstij tātad vajadzētu rast iespēju šiem cilvēkiem palīdzēt. Visi labi zinām, ka reizēm pat viskvalificētākais ārsts ir bezspēcīgs, ja nav donora asiņu vai asins preparātu."

Šī gada Pasaules veselības dienas devīze ir: "Asins drošība sākas ar mani. Asinis glābj dzīvību." Devīzes viena puse skar katru planētas iedzīvotāju, otra — galvenokārt asins donorus. "Asinis ir unikāla zāle," saka I.Belkovska. "Un tās saista cilvēkus visā pasaulē, neatkarīgi no viņu politiskās pārliecības, rases, vecuma un dzīvesvietas. Jo nelaime var notikt jebkurā pasaules malā un ar ikvienu no mums. Asinis ir visus planētas iedzīvotājus vienojoša saikne. Šogad pirmo reizi Pasaules veselības organizācija un Starptautiskais Sarkanais Krusts pievērsušies tādai tēmai — asinīm. Par to beidzot bija jāsāk runāt. Turklāt problēma skar ne vien Latviju, arī daudzas citas postsociālisma valstis."

Par laimi, Latvijā ir garantija, ka pēc asins nodošanas un to pārliešanas cilvēkiem veselības problēmas nevar rasties. Īpaši svarīgi tas ir situācijā, kad visur pieaug ar AIDS inficēto cilvēku skaits.

Latvijas Sarkanā Krusta organizācija ir ļoti gandarīta, ka šogad pirmo reizi Valsts prezidente tikusies ar trīsdesmit donoriem, kas nodevuši visvairāk asiņu, un pasniegusi viņiem savus atzinības rakstus. Protams, pateicības vārdi adresēti visiem mūsu valsts donoriem. Diemžēl Valsts prezidentes atzinības rakstus saņēma vien trīsdesmit cilvēku, lai gan, kā sacīja Ingrīda Belkovska, ļoti grūti bijis izsvērt, kuriem tie pienākas. Starp citu, daudzviet pasaulē esot tradīcija, ka valsts vadītāji reizi gadā rīko pieņemšanas un pat balles donoriem un viņu ģimenes locekļiem.

"Ir pēdējais laiks," uzskata I.Belkovska, "lauzt viedokli, ka šodien asins donoru kustība ir sociāli vismazāk aizsargāto iedzīvotāju prioritāte. Par donoriem reti kļūst labi situēti un valstī populāri cilvēki. Bet nelaime jau nešķiro, vai esi bagāts vai nabags, tā var skart katru. Tādēļ svarīgi katram bagātajam arī par to padomāt. Tagad asinis bieži nodod cilvēki, kurus to darīt spiež nabadzība. Reizēm Valsts asins donoru centrā ierodas cilvēki no kāda rajona cerībā par nodotajām asinīm saņemt trīs latus. Nereti viņi saņem atteikumu, jo zemais hemoglobīna līmenis neļauj no viņiem asinis ņemt. Bet mājās gaida trīs četras mutes, kurām šie trīs lati dotu iespēju nopirkt maizi. Tāda ir dzīves īstenība. Lai gan donoram samaksātie trīs lati domāti viņam pusdienām. Taču par tiem tiek barota ģimene.

Trīs lati par pusdienām donoram. Trīs lati par nodotajām asinīm, kuru vērtība gan ir daudzkārt lielāka. Starp citu, bijušajos padomju laikos donoriem naudu nedeva, bet viņiem tika sarūpētas labas pusdienas. Pašlaik jautājums par kompensāciju donoram ir atrisināts it kā atviegloti, jo izsniegt naudu, kaut arī niecīgu, ir vienkāršāk. Trīs lati ir zināma valsts garantija, lai donors paēstu pusdienas un viņa organismam pēc asins nodošanas nerastos problēmas.

Kā uzsver I.Belkovska, lauku iedzīvotāji ir dāsnāki un saprotošāki, viņi biežāk kļūst par donoriem. Aktīvi donori ir Aizkraukles un Rēzeknes rajonā, Liepājā, Jelgavā, tāpat Daugavpils rajonā, Jēkabpilī. Rīgas iedzīvotāji diemžēl ir mazaktīvi. Rīgā ar asins donoriem strādā vienīgi Vidzemes priekšpilsēta. Aizvadītajā nedēļā šajā Rīgas rajonā notika Pasaules veselības dienai veltīts plēnums, kurā piedalījās paši pirmie donori, bijušie fabrikas "Laima" darbinieki, kas savas asinis nodeva pirms četrdesmit gadiem. Donoru kustību no laika gala ir atbalstījusi Vidzemes priekšpilsētas pašvaldība. Arī tagad donorus šajā rajonā tur lielā cieņā un godā. Rajona Sarkanā Krusta organizāciju ilgus gadus vadījusi Ilga Lemberga, kas visnotaļ veicinājusi donoru darbu. "Priecājos, ka šopavasar daudzviet notiekošās aktivitātes liecina, ka par donoriem sāk runāt biežāk. Jo par šiem cilvēkiem mums visiem ir jāzina," saka I.Belkovska. Donori ir tie, kas glābj šķietami bezcerīgā situācijā. Jo katra asins lāse ir zelta vērta. Ikviens no donoriem pelnījis īpašu atzinību. Un ne tikai skaistos vārdos izteiktu. Jo cilvēki, kas nodevuši savas asinis piecdesmit un pat simt reižu, varbūt ir pelnījuši pat ordeni. Aktīvi donori vienmēr bijuši ārsti. Iespējams, tādēļ, ka viņi labāk nekā jebkurš cits saprot, ko nozīmē asins lāse.

Asinis nopirkt nevar. Ne par kādu naudu. Bet tā ir dzīvības lāse. Tava, mana, mūsu.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente

a