Ko slēpj akcīzes marka

Leonards Teniss,

Finansu ministrijas Akcizēto preču padomes priekšsēdētājs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc šās “akcīzes Latvijas kartes” Latvijā ir divas Krāslavas: vienu reizi nosaukums “Krāslava” ir uzdrukāts savā vēsturiski zināmā vietā, otru — Kārsavas vietā. Raksturīgi, ka no 20. gadu sākuma valsts centrālās iestādes Rīgā dažreiz jauca Krāslavu un Kārsavu. To esmu uzzinājis, studējot Krāslavas pašvaldību dokumentāciju Latvijas Vēstures arhīvā.”

Fakts patiesi interesants, un, tuvāk pētot jauno akcīzes nodokļa marku, arī redakcijas darbinieki šo misēkli pamanīja. Tādēļ, lai noskaidrotu, kālab šāda kļūme ielavījusies, “Latvijas Vēstnesis” lūdza LR Finansu ministrijas Akcizēto preču padomes priekšsēdētāju, 6. Saeimas deputātu Leonardu Tenisu nomierināt saasināto ziņkāri.

Leonards Teniss teica:

— It kā nu es to nezinātu. Zinu un pat ļoti labi. Patiešām prieks, ka atradies cilvēks, kurš šo marku ir cītīgi pētījis. Viņš ir vienīgais, kurš ir šo neprecizitāti pamanījis, un es gribu viņam pateikties.

Taču, lai saprastu, kālab ir šī kļūda, jāatgriežas apmēram gadu senā pagātnē. Ar Akcizēto preču padomes lēmumu jauno alkohola akcīzes marku veidot uzticēja padomes priekšsēdētājam. Tas bija ļoti nopietns jautājums, jo vajadzēja izveidot tādu marku, kurai būtu maksimāli augsta drošības pakāpe. Leonards Teniss vairākkārt tikās un apspriedās ar Ministru prezidentu Andri Šķēli par to, kad, kāda būs šī jaunā marka un ar kuru firmu tiks slēgts līgums par tās izgatavošanu. Pirmais, kas šo marku redzēja vēl tās tapšanas laikā, bija Andris Šķēle. Otrais — Leonards Teniss, kurš ar savu parakstu apstiprināja paraugu un nosūtīja izgatavotājfirmai ar 150 gadus garu vērtspapīru drukāšanas pieredzi “De La Rue” Lielbritānijā.

No pirmajām pārrunām līdz markas gatavajam veidolam pagāja pusgads. Somijas firma, kas ražoja pirmo Latvijas alkohola akcīzes marku, arī cīnījās par savām tiesībām strādāt ar jauno pasūtījumu. Taču galvenais bija augsta drošības pakāpe, jo pirmajai markai parādījās dažādi viltojumi, bija arī 100 000 marku “noplūde”.

Līgums ar izgatavotājfirmu izmaksāja 1,5 miljonus ASV dolāru. Tas bija lētāks nekā kontrakts ar Somijas vērtspapīru firmu. Konkurence ir konkurence, un šoreiz svaru kausi nosliecās par labu “De La Rue”. Pavisam tiks izgatavoti 50 miljoni marciņu, un vienas pašizmaksa ir 3 santīmi.

Markai ir daudz aizsargelementu. Katru ceturksni markā kaut kas mainīsies — it kā nemanāmi patērētājam, bet manāmi speciālistiem. Arī šī it kā kļūda — divi vienādi uzraksti “Krāslava”— ir viens no aizsargelementiem. Šāda veida paņēmieni pasaulē ir pietiekami izplatīti. Ja nu gadījumā kāds mēģinātu marku viltot, tad būtu jācenšas izdomāt: pieļaut šādu “kļūdu” vai tomēr drukāt pareizus vietvārdus? Nu šī autoru viltība ir atklāta, un nākamajām markām būs jādomā kāda cita “kļūdīšanās”. Vēl viens aizsargelements ir markas izmēru maiņa. Aizsargelementu ir daudz — hologrammai ir seši līmeņi, un katrā līmenī ir vairākas viltības. Pie marciņas dizaina sākotnēji strādāja Latvijas mākslinieki, un vēlāk jau tas izvērtās par Latvijas un Lielbritānijas mākslinieku kopdarbu. Par piemiņu britu kolēģiem tika uzdāvināts senais “Latvju rakstu” izdevums, lai viņi tā kārtīgi varētu ielūkoties mūsu tautas krāsās un zīmēs, iepazīt mūsu tautas stilistiskās tradīcijas.

Bija doma ar šāgada sākumu izņemt no apgrozības iepriekšējo akcīzes nodokļa marku un alkoholu marķēt tikai ar jauno. Šis nodoms neizdevās, jo dažas organizācijas radīja lielu pretspēku. Varbūt tas ir saistīts ar naudu, kas joprojām iet garām valsts budžetam, varbūt ar vēl ko citu, bet centieni ar jaunās markas palīdzību sakārtot alkohola tirgu vēl gaida savu piepildījumu.

— Tas ir process, kas, bez šaubām, nevar risināties ātri,— samierinoši teica Leonards Teniss. — Taču jaunā marka jau tagad ir devusi pietiekami lielu ieguldījumu akcīzes nodokļa sakārtošanā. Palielinās apgrozījums, ieņēmumi valsts budžetā aug, un tas ir svarīgi. Pārliecinātāki kļūst vietējie alkohola ražotāji — arī visa viņu produkcija tiek marķēta.

Nākamajam solim vajadzētu būt drošai un pret viltojumiem labi aizsargātai tabakas izstrādājumu akcīzes markai. Ar lāzerstara palīdzību uzdrukātie cipariņi uz alkohola markas sniedz pilnīgu informāciju par produktu (uzņēmuma nosaukumu, licences numuru, dzēriena veidu un nosaukumu, tilpumu, akcīzes nodokļa maksu u. c.), bet tabakas izstādājumu akcīzes marka, kas pašlaik ir apgrozībā, šādu informāciju nesniedz. To arī ir pietiekami vienkārši viltot. Tādēļ tad, kad būs pienācis laiks mainīt pašreizējo akcīzes nodokļa marku tabakas izstrādājumiem, acīmredzot atkal tiks slēgts līgums ar britu kompāniju.

Akcīzes nodoklis no alkohola 1995. gadā budžetu piepildīja par vairāk nekā 20 miljoniem latu. Akcīzes nodoklis no pilnīgi visām apliekamajām precēm ir katrs ceturtais budžeta lats, tātad — 25 procenti visas valsts naudas. Paredzēts, ka šāgada bezdeficīta budžetā visu preču akcīzes nodoklis iepludinās valsts budžetā 125 miljonus latu. Tādēļ akcizēšana ir nopietna lieta. Un tikpat nopietni būtu arī jādomā par muitas datoru saslēgšanu vienotā tīklā. Par to runāts jau gandrīz piecus gadus, taču rezultāta — nekāda.

— Uzskatu, ka to plānveidīgi nedara,— noskaldīja Akcizēto preču padomes priekšsēdētājs.— Ja mēs sakārtosim robežu, kontrabandistiem būs grūti. Tāpēc šajā jautājumā ir vēl spēcīgāks lobisms un pretdarbība nekā jautājumā par iepriekšējās akcīzes markas izņemšanu no apgrozības. Bija cerības, ka pašreizējā valdība sakārtos muitas jautājumus, taču mainījies nav nekas. Aktivitāte noplaka. Un nav tiesa arī, ka Latvijā trūkst pietiekami spēcīgu struktūru, kas varētu stāties pretī organizētajai kontrabandai. Šādi cilvēki ir, visi taču nav korumpēti, un ir paņēmieni, kā ierobežot nelegālo ievešanu. Nenoliedzami, līdztekus cietīs vēl kāda cita sfēra, piemēram, legālais tranzīts, bet ir jāsadūšojas un no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Vajadzētu atgriezties pie tranzīta kartīšu sistēmas alkohola tranzītam, kā tas vienu laiku arī bija. Tad daudzi ministri bija šīs sistēmas pretinieki un nācās no tās atteikties, kaut arī tranzīta kartīšu sistēma sevi attaisnoja. Bet paredzu, ka arī šajā jautājumā būs jāsaduras ar pretdarbību.

Akcīzes nodokli šobrīd iekasē no alkoholiskajiem dzērieniem (izņemot alu), tabakas izstrādājumiem, degvielas, petrolejas un tās aizstājējiem, dārgakmeņiem un dārgmetāliem, automašīnām un to rezerves daļām. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ar akcīzes nodokli aplika arī raugu, apgaismes priekšmetus, alu, bezalkoholiskos un medus dzērienus, čaulītes, sērkociņus un tēju. Tajā laikā akcīzes nodoklis arī bija viens no visrosīgākajiem valsts kases piepildītājiem, tiesa gan, nedaudz rāmāks. Latviešu konversācijas vārdnīca sniedz šādus datus: 1921./22. gadā akcīzes nodoklis deva 8,0% budžeta ienākumu, 1922./23. gadā — 5,5%, 1923./24. — 6,0%, 1924./25. — 7,3%, 1925./26. — 11,6%, 1926./27. — 10,5% un 1927./28. gadā akcīzes devums valsts kasei bija 11,2%. Pašu pirmo reizi termins “akcīze” ir sastopams viduslaikos (XIII—XIV gadsimtā) Vācijas pilsētu saimniecībā, bet īpaši attīstīts šis nodoklis kļuva XVII—XVIII gadsimtā. Anglija ar akcīzi iepazinās 1643. gadā, sekojot Holandes paraugam. Savukārt Rīgā akcīze minēta jau 1353. gadā ar nosaukumu “vīna nauda” (pecunia vini) . Nosaukumi zise, syse, zeise, axise ieviesti XV gadsimtā, un hronikas vēsta, ka Rīgā īpaši “akcīzes kungi” (syze—heren) bijuši 1495. gadā. Tajos tālajos gadsimtos akcīzes naudu iekasēja galvenokārt no alus un vīna, un to sauca par wyn und beer zyse.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore