PROBLĒMAS

Turpinājums

no 1.lpp.

Cik mūsu cilvēku Cik mūsu cilvēku ir zem iztikas minimuma

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Universitātes profesors, - "Latvijas Vēstnesim"

Mājsaimniecības zem iztikas minimuma

Mājsaimniecību daļu, kas dzīvojušas zem iztikas minimuma, atrod šādi. Pilnais iztikas minimums 1996.gada 4.ceturksnim bija noteikts Ls 74,98 mēnesī. 1.tabulas pēdējā ailē meklējam deciles grupu, kurā šis skaitlis atrodas starp minimālo un maksimālo ienākumu. Tā ir 8.deciles grupa. Tātad visu iepriekšējo deciļu grupu mājsaimniecības, un tādu ir 70 procenti, - ir dzīvojušas zem šī minimuma. Kādu daļu pieskaitot no 8.deciles grupas, to atrod ar lineāro interpolāciju, ņemot intervālu no iztikas minumuma līdz 8.deciles zemākajai robežai un attiecina to pret visa deciles intervāla plašumu. Attiecību reizina ar 10 (lai iegūtu procentus) un pieskaita iepriekš tieši noteiktajiem 70 procentiem.

Iegūstam

Tātad 76 procenti no visu tautību mājsaimniecībām 1996.gada 4.ceturksnī dzīvoja zem pilnā iztikas minimuma. Līdzīgi aprēķina mājsaimniecību daļu, kas dzīvoja zem krīzes iztikas minimuma (2.tabula).

Galvenie secinājumi no 2.tabulas ir šādi.

Mājsaimniecību daļa, kas dzīvoja zem pilnā un zem krīzes iztikas minumuma, 4.ceturksnī ir nedaudz mazāka nekā 3.ceturksnī. Tā cēlonis varētu būt dažādi ienākumi par gada darba rezultātiem (prēmijas, procenti, ienākumi no lauksaimniecības produktu pārdošanas u.c.).

Krieviem nabadzīgo mājsaimniecību daļa ir lielāka nekā latviešiem, toties mazāka ir trūcīgo mājsaimniecību daļa. Arī citi aprēķini, piemēram, Džinī koeficients parāda, ka krievi sabiedrības pamatmasā noslāņojas straujāk nekā latvieši.

Kā rāda 1.un 2.tabulas dati, latviešiem ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir nedaudz lielāki nekā krieviem. Papildu pētījumi parādīja, ka starpību galvenokārt veido ienākumu naturālā daļa (pašražotie un pašu patērētie pārtikas produkti u.c.), kas latviešiem ir lielāka.

Dažas atrunas

Ir dzirdēts jautājums, vai mājsaimniecību budžetu pētījumi atspoguļo visus Latvijas iedzīvotāju slāņus. Pēc autora ekspertvērtējuma, tie pietiekami precīzi atspoguļo sabiedrības pamatmasu, bet nav piemēroti, lai iegūtu ziņas par visbagāto, t.s. jaunbagātnieku grupu. Tāpat neesam pārliecināti, vai pētījumi pietiekami atspoguļo galēji nelabvēlīgās mājsaimniecības, piemēram, bezpajumtniekus.

Mājsaimniecību budžetu aptauja ir brīvprātīga. 1996.gadā izlases sarakstos iekļauto mājsaimniecību skaita piedalīties pētījumā atteicās 12 procenti. VSK darbinieki ir novērojuši, ka biežāk no aptaujas atsakās uzņēmēji un pašnodarbinātie, kuriem, iespējams, ir nelegāli ienākumi. Iedzīvotāju reģistra kļūdu un citu iemeslu dēļ intervētājiem neizdevās sastapt 15 procentus no sākotnējās izlases sarakstā iekļautajām mājsaimniecībām. Kopējais nerespondences procents ir 29 procenti, kas atbilst Eiropas attīstīto valstu analogu pētījumu korespondences rādītājiem.

Abas minētās grupas, kuras pētījumus, iespējams, aptver nepilnīgi, nevar veidot kaut cik plašu iedzīvotāju daļu. Šī daļa jāpētī ar citām metodēm.

Pētījuma iecere paredz nedalīt mājsaimniecībai piederoša uzņēmuma (-u) līdzekļu kustību no mājsaimniecības. Kā patērētāju vienības ienākumiem un izdevumiem. Tomēr konsekventi to var izpildīt tikai par tādiem uzņēmumiem, kuros iekārtota grāmatvedība. Sīkajos individuālajos lauksaimniecības un citos uzņēmumos šāda nodalīšana ir apgrūtināta, kas atspoguļojas augstāk minētajā rīcībā esošo ienākumu definīcijā. Ja šāds nodalījums nav panākts un mājsaimniecības uzņēmums ir cietis zaudējumus, var iznākt, ka mājsaimniecības ienākums ir negatīvs skaitlis. Dažos gadījumos tas arī ir konstatēts (1.tabulas 1.rinda). Tomēr ne grupu, ne kopējos vidējos rādītājus šādi reti fakti nav ietekmējuši.

Pēc raksta autora domām, līdz galam nav atrisināta mājsaimniecību ienākumu un izdevumu kustības un uzkrājumu kustības nodalīšana.

Piemēram, depozītnoguldījuma procenti ir mājsaimniecības ienākums, bet, izņemot pašu noguldījumu, ir gan gūti ieņēmumi, kurus var izlietot izdevumu segšanai, bet nav gūti ienākumi. Tādēļ parādās mājsaimniecības, kuru izdevumi pārsniedz ienākumus. Vēl grūtāk ir atspoguļot īslaicīgu uzkrājumu veidošanu kāda dārgāka priekšmeta iegādei vai pareizi novērtēt dārglietu, mākslas priekšmetu u.c.pirkumus un pārdevumus, jo tie vienlaikus ir ģimenes uzkrājumi, bet var pildīt arī kādas patēriņa funkcijas (rotaslietas).

Mājsaimniecību budžetu statistiku nepārtraukti pilnveido. Bet tas nav pamats kritiskai attieksmei pret šiem datiem vispār. Pašreiz tie ir labākie, kādi pieejami tautas dzīves līmeņa raksturošanai. Pēc mūsu vērtējuma, sociālā statistika Latvijā ir augstākā līmenī par dažām citām statistikas nozarēm.

Lielāka ģimene - mazāk ienākumu

Latvijā ir raksturīgas skaitliski nelielas ģimenes. Vidēji visu tautību mājsaimniecībās 1996.gada 2.pusgadā bija 2,4 locekļi. Viens vai divi no viņiem gūst ienākumus ārpus mājsaimniecības. Pārējie ir vai nu bērni, vai darba nespējīgi sirmgalvji. Tādēļ, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, lielajās mājsaimniecībās iznāk mazāk.

Visu tautību mājsaimniecībās 1.tabulā izveidotajās deciļgrupās 1996.gada 4.ceturksnī bija šāds vidējais locekļu skaits: 3,3; 3,3; 2,5; 2,0; 2,2; 2,3; 2,2; 2,4; 2,1; 1,9. Ja neskaita visiem izlasveida pētījumiem raksturīgas nelielas svārstības, mājsaimniecību ienākumi, rēķinot uz vienu tās locekli, pieaug, samazinoties mājsaimniecības locekļu skaitam.

Tā pati tendence ir novērojama visu tautībtipu mājsaimniecībās, grupējot tās katru atsevišķi. Latviešu mājsaimniecības ir nedaudz lielākas nekā krievu: vidēji 2,3 un 2,2 locekļi mājsaimniecībā. Formāli ievērojami lielākas iznāk jaukto tautību mājsaimniecības. Taču šādi skaitļi nav salīdzināmi. Vientautības mājsaimniecību skaitā ieskaita arī vieninieku mājsaimniecības, kamēr tautību ziņā jaukta vieninieka mājsaimniecība nav iespējama.

Ņemot vērā, ka nabadzīgo un trūcīgo grupās biežāk nonāk skaitliski lielākās mājsaimniecības, mājsaimniecību daļa, kas dzīvoja zem pilnā un zem krīzes iztikas minimuma, ir mazāka nekā iedzīvotāju daļa, kas dzīvo zem šiem minimumiem.

Būtu gan nepareizi, ja no atziņas, ka lielajās ģimenēs ir mazāki ienākumi, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, lasītāji automātiski secinātu, ka lielās ģimenes dzīvo sliktāk. Nomināli mazākus ienākumus lielāka ģimene vismaz daļēji spēj kompensēt, savstarpēji sadalot mājsaimniecības darbus un pienākumus, gatavojot ēdienu lielākam personu skaitam utt. Vieniniekam, kaut gan iznāk caurmērā lielāks ienākums, ir jāsamierinās ar "dārgāku" dzīvi. Kādā mērā ģimenes priekšrocības kompensē papildu izdevumus, prasa atsevišķu pētījumu.

Iedzīvotāji zem iztikas minimuma

Ar līdzīgu metodi, kā noteicām mājsaimniecību daļu, kas dzīvo zem pilnā un zem krīzes iztikas minimuma, var noteikt, kāda daļa iedzīvotāju (personu) dzīvo zem šiem minimumiem (3. tabula).

Noapaļojot procentu skaitļus, var teikt, ka no visiem Latvijas iedzīvotājiem 60 procenti bija nabadzīgi, bet vēl 20 procenti - trūcīgi, kopā ap 80 procentiem, krievu mājsaimniecībās šie skaitļi ir apmēram par 5 līdz 10 procentu punktiem lielāki nekā latviešu, ko var izskaidrot galvenokārt ar latviešu mājsaimniecību lielākiem naturāliem ienākumiem.

Varbūt rēķināt citādi?

Secinājums, ka 80 procenti Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma, ir patiešām draudīgs. Tādēļ dažiem ierēdņiem rodas vēlēšanās atrast kādu citu metodi, kas dotu "labākus" rezultātus. Piemēram, par nabadzības sliekšņa kritēriju iesaka izmantot 50 procentus no vidējā iedzīvotāju ienākumu līmeņa uz vienu iedzīvotāju. Zem šāda minimuma Latvijā 1996. gadā dzīvoja tikai ap 21 procents iedzīvotāju.

Minētās metodes raksturu var atklāt ar ironisku "projektu". Kāds autoritārs premjers 81. panta kārtībā izdod noteikumus, ka visi iedzīvotāji no bērniem līdz sirmgalvjiem tiek papildus aplikti ar galvasnaudu Ls 10 mēnesī, papildu budžeta ienākumus izmantojot leibgvardes vajadzībām.

Bez aprēķiniem ir skaidrs, ka iedzīvotāju reālais dzīves līmenis pazemināsies. Taču, izdarot aprēķinus pēc apspriežamās metodes, izrādīsies, ka par konstantu lielumu pazeminājušies visu deciļgrupu un arī kopējais vidējais ienākumus uz personu un iedzīvotāju daļa, kas dzīvo zem minimuma ir palikusi iepriekšējā - 20 procentu līmenī. Viegls risinājums, kā piepildīt valsts kasi, turklāt "nepazeminot" tautas dzīves līmeni!

Ja nopietni gribam apspriest un varbūt pilnveidot aprēķinu metodiku, vajadzētu publicēt plašākai apspriešanai pilnā un krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozu lietisko saturu. Patērētāju lielākajai daļai tie ir grūti pieejami dati un līdz ar to grūti vērtējami. Pēc autora domām, diezin vai ir pamats šos standartgrozus padarīt tukšākus nekā 1991. gadā. Ja to izdarīs, tad secināt varēs daudz ko...

SARUNAS. INTERVIJAS

1. tabula

Budžeta statistikas mājsaimniecību deciļgrupējuma pēc ienākuma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, grupu robežas un vidējais ienākums grupā 1996. gadā, Ls

2. tabula

Mājsaimniecību daļa, kas dzīvoja zem pilnā un zem krīzes iztikas minimuma 1996. gadā, procentos

3. tabula

Personu skaita vērtējums, kas dzīvoja zem pilnā un zem krīzes iztikas minimuma 1996. gadā, procentos