Baltija ceļā uz NATO

Aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš pēc Igaunijas, Latvijas, Lietuvas ministru sarunas Viļņā

Turpinājums no 1.lpp.

Ir pieņemts principiāls lēmums, ka trīs Baltijas valstis 1998. gada pirmajā pusē rīkos kopīgas militāras mācības, kur piedalīsies līdz vienam bataljonam no katras valsts. Tie nebūs Baltijas bataljona karavīri, bet regulārās karaspēka daļas. Mācības varētu risināties visās trīs valstīs, koordinējot štābu sarakstus, sakaru sistēmas un konkrēto kaujas darbību. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs pašlaik panākam savu savietojamību ar NATO spēkiem, bet mums ir ļoti daudz darba, lai varētu savietot kopīgai darbībai arī Baltijas valstu atsevišķās militārās vienības.

Sava ziņojuma tālākajā daļā Andrejs Krastiņš iepazīstināja žurnālistus ar Baltijas valstu aizsardzības ministru turpmākajām kopīgajām aktivitātēm. No plašākajām militārajām mācībām Baltijas valstu teritorijā vispirms jāatzīmē mācības Igaunijā “Baltic Chalenge 97”, kas būs Paldiski ar Baltijas valstu un ASV piedalīšanos, un “Kooperativa Best Effort”, kas, sākot ar 2. septembri, notiks Latvijā, Ādažu mācību centrā, kur piedalīsies vismaz 15 valstu bruņoto spēku apakšvienības un štābu vienības gan no NATO valstīm, gan no programmas “Partnerattiecības mieram” valstīm.

Tālāk Latvijas aizsardzības ministrs teica:

— Būtiska un praktiska bija NATO štāba atbildīgās delegācijas ierašanās NATO ģenerālsekretāra palīga Entonija Krega vadībā. Mēs izskatījām absolūti praktiskus jautājumus — mūsu savietojamības principus ar NATO, to, ko mēs varam atļauties finansiāli, ko mēs varam atļauties tehniski. No vispārpolitiskiem un teorētiskiem jautājumiem par militāro spēku civilo kontroli, par mūsu civilo un militāro struktūru uzbūvi nonācām pie konkrētiem plāniem un apakšpunktiem par mūsu savietojamības iespējām. Minēšu kaut vai, liekas, tādu sīkumu kā izmantotās degvielas markas un veidi; kādi mums ir degvielas uzpildes krāni, kāda sistēma, cik tā savietojama ar NATO transportlīdzekļiem. Vēl — sakaru sistēmas frekvences un jaudas, dažādi normatīvie materiāli. Tātad tie jautājumi, kas pārējām ministrijām varbūt jārisina Eiropas Savienības divūkstoš jautājumu un atbilžu veidā, mums jārisina NATO dialoga koordinātē. Turklāt šie jautājumi ir ļoti specifiski, ļoti cieši saistīti ar standartizācijas gatavību, militāro taktiku un, kā jau teicu, apgādes īpatnībām, ar noliktavu sistēmu ar grāmatvedības sistēmu utt. Tā ka šis Latvijas un NATO savietojamības darbs ir viens no praktiskajiem etapiem, kas ir ļoti atbildīgs Latvijai. Šai tikšanās reizei mēs ilgi gatavojāmies, tika sagatavots ziņojums, ko sniedzām mēs, savukārt viņi sniegs savu komentāru, perspektīvā tas būs NATO štāba atzinums par mūsu savietojamības gatavības pakāpi un iespējām tālākā attīstībā.

Viens no ļoti specifiskiem punktiem bija jautājums par mūsu finansiālajām iespējām un valsts budžeta atbilstību mūsu izrādītajai vēlmei jeb savietojamības iespēju iestājai NATO.

Andrejs Krastiņš informēja par saviem iespaidiem Dānijā, kur viņam nācies dzirdēt tikai cildinošas atsauksmes par Latvijas karavīriem, kas pilnveido savu militāro sagatavotību dāņu zemē. Nobeigumā Latvijas aizsardzības ministrs akcentēja vēl kādu problēmu:

— Mēs varam gaidīt, un mēs sagaidīsim, ka mūsu militārajai attīstībai būs palīdzība no mūsu Rietumu partneriem. Bet tas ir tāpat kā ar visām citām investīcijām — ja mēs nenodrošinām no savas puses pietiekamu finansējumu, tad šīs investīcijas mēs, protams, nesagaidīsim. Mēs esam parādījuši ļoti augstu politisko gatavību savietojamībai ar NATO, bet mēs neesam to pietiekami parādījuši praktiski. Jo vārdi ir vārdi — mūsu izteikumi un paziņojumi tiek uzklausīti un akceptēti, bet ar lielām bažām tiek uzskatīts tas, ka Latvijas valsts nav atradusi iespēju pēdējos gados pienācīgi finansēt Nacionālo bruņoto spēku attīstību. Jo ar katru gadu šis finansējums praktiski samazinās. Ja tas tā turpināsies, pastāv diezgan lielas bažas, vai ar šādu valstisko attieksmi mēs varēsim būt reāli pretendenti, lai iekļautos NATO sadarbībā.

Preses konferences turpinājumā Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Einārs Vaivods iepazīstināja ar aplēsēm un tabulām, kas raksturo Nacionālo bruņoto spēku finansējumu. Šī gada budžetā tas bija noteikts 25,5 miljoni latu, taču robežapsardze tika nodota Iekšlietu ministrijas pārziņā, un pieci miljoni latu nonāca tās rīcībā. Līdz ar to Nacionālo bruņoto spēku budžets šogad ir 20,5 miljoni latu jeb 0,66 procenti no nacionālā kopprodukta. Salīdzinot Baltijas valstu aizardzības spēku budžetus, Igaunijai tas ir 76,5 miljoni ASV dolāru, Lietuvai — 56,2 miljoni dolāru, Latvijai — 45 miljoni ASV dolāru jeb 26 procenti no Baltijas valstu aizsardzības izdevumiem. Gan Igaunija, gan Lietuva plāno ņemt lielu ilgtermiņa aizdevumu, lai nodrošinātu saviem bruņotajiem spēkiem vismaz tādu ekipējumu, kāds ir Viduseiropas valstīm, kas reāli kandidē uz līdzdalību NATO. Arī Latvijas Aizsardzības ministrija plāno šādu kredītu, nepieciešamie dokumenti tuvākajā laikā tiks iesniegti Ministru kabinetā un Saeimā.

Pēc tam Andejs Krastiņš atbildēja uz jautājumiem.

Jautājums: — Cik lielu summu jūs plānojat valsts aizsardzības budžetam nākamgad?

Andrejs Krastiņš: — Ņemot vērā mūsu ieguldījumu Baltijas reģiona drošībā, minimālā prasība ir viens procents no nacionālā kopprodukta, šī summa varētu būt pat virs 30 miljoniem latu. Reāli mums vajadzētu savu šīgada budžetu dubultot, tātad tai vajadzētu būt 50 līdz 52 miljoniem latu. Es varētu atskaitīties par katru santīmu. Jo ir normatīvi, kas mums ir jāpilda. Ja mums piešķir tieši uz pusi mazāk līdzekļu un pieprasa pildīt šos normatīvus, tad tas, protams, nav reāli.

Jautājums: — Par gaisa telpas kontroles centru Viļņā. Vai tas jau šogad sāks darboties?

Andrejs Krastiņš: — Nē, lai centrs sāktu darboties, nepieciešams informācijas ņēmēju tīkls, attiecīgā radaru sistēma, kas izvietota Baltijas valstīs, tātad dažādu tipu radari, kas ir savietojami.

Lai tas viss sāktu darboties, ir vajadzīgi starpvalstu līgumi, kas noteiktu finansiālās dalībmaksas.

Jautājums: — Cik ilgā laikā šie līgumi varētu tikt sagatavoti?

Andrejs Krastiņš: — Līgumu projekti tiek gatavoti jau tagad, bet tiem ir nepieciešams visu triju vastu attiecīgu institūciju akcepts.

Jautājums: — Ar ko šim gaisa telpas kontroles centram būtu jānodarbojas?

Andrejs Krastiņš: — Centra pārziņā būs militārā gaisa telpas kontrole, centrs ir savietojams ar civilo lidojumu kontroli, kas jau pašlaik darbojas. Piemēram, Lidojumu kontroles centrs lidostā “Rīga” ir viens no modernākajiem Austrumeiropā un modernāks par dažu tādu Rietumeiropas valstī. Centrs kontrolē visu gaisa telpu, tātad jebkuru lidaparātu, kas ir gaisa telpā. Tā ir arī glābšanas un meklēšanas sistēma. Un, visbeidzot, šie reģionālie tīkli tiek saslēgti kopā vienotā tīklā, šajā gadījumā tas ir ar NATO valstīm, arī Višegradas valstīm. Centrs darbojas kopīgā NATO kontroles vadības un glābšanas sistēmā.

Jautājums: — Cik lielam jābūt kredītam, lai varētu modernizēt mūsu bruņotos spēkus?

Andrejs Krastiņš: — Lai apmierinātu mūsu vajadzības pēc sakaru, transporta, moderniem mācību līdzekļiem, arī ieročiem, minimālajai summai vajadzētu būt ap 100 miljoni dolāru ar atmaksas termiņu uz desmit gadiem un pietiekami zemu procentu likmi. Šāds jautājums, protams, jārisina valstiskā līmenī ar speciālu konkursu, ar speciālistu līdzdalību. Mums ir vienošanās starp Baltijas valstu ministrijām, lai mēs šos iepirkumus pamazām standartizētu, lai tie būtu savietojami arī Baltijas valstu starpā. Seviški tas attiecas uz sakaru iekārtām. Par transporta līdzekļiem es gribu paskaidrot, ka tie ir speciālie transporta līdzekļi motorizēto strēlnieku vai izlūkdesanta bataljoniem un apakšvienībām. Pašlaik mūsu karavīriem, kas piedalās Bosnijā, ir jāaiziet speciāla apmācība, jo viņiem transportlīdzekļus piešķir partnervalstis, tātad Zviedrija vai Dānija. Mūsējie brauc uz turieni, mācās vadīt šos transportlīdzekļus. Jo mūsdienu miera uzturēšanas operācijās vai, nedod Dievs, kara vešanas operācijās netiek uzskatīta par pilnvērtīgu vienība, kurai nav savu bruņoto transportlīdzekļu. Es nedomāju te kaut kādus kaujas tankus vai uzbrukuma helikopterus, bet normālus transporta līdzekļus, kas ir katras pasaules valsts bruņotajos spēkos. Bet tādu nav mums, tie ir diezgan novecojuši Lietuvai un Igaunijai, tomēr arī absolūti nepietiekamā skaitā.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors