RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Par koptu un bagātu latviešu valodu

Latvijas Zinātņu akadēmija savu kārtējo — 11. sēdi par pētījumiem “Letonikā” rīkoja 21.martā kopā ar Rīgas Latviešu biedrību. Kopsēdes temats — “Atis Kronvalds un latviešu valodas bagātināšana”. To kuplināja grāmatu izstāde “Valodnieku devums valodas zinātnei un praksei”. (Akadēmiķis Viktors Hausmanis gan ar rūgtumu atzīmēja, ka šis devums nākotnē stipri saruks, jo finansējums grāmatu izdošanai nemitīgi samazinās.)

Sabiedriskais darbinieks, pedagogs un publicists Atis Kronvalds visu savu diemžēl īso mūžu (1837 — 1875) ar īsti pilsonisku degsmi aizstāvēja latviešu valodas vietu sabiedrībā, un pats piedalījās tās kopšanā un bagātināšanā. Cīņa par latviešu valodu, kas ar Juri Alunānu bija sākusies, ar Ati Kronvaldu iedegās. Kaismīga gaisotne valdīja arī šajā sanāksmē, mudinot vienu otru skolotāju un “vienkāršu valodas lietotāju” papildināt akadēmiķu un zinātņu doktoru atzinumus ar saviem vērojumiem un ierosinājumiem.

Un izrādās, ka daudzas latviešu valodas problēmas, pie kurām Atis Kronvalds kopā ar citiem jaunlatviešiem tik dedzīgi ķērās pirms vairāk nekā 100 gadiem, joprojām ir aktuālas. Un varbūt vispirms būtu jāceļ godā viņu izvirzītā prasība ierādīt latviešu valodai pienācīgu vietu izglītības sistēmā.

Filoloģijas doktore Dzintra Paegle atgādināja, ka pirmās brīvvalsts laikā skolēnu valodu centās kopt un attīstīt visu priekšmetu skolotāji, bet tagad par to rūpējas labi ja latviešu valodas un literatūras stundās. Tad nav jābrīnās, ka, piemēram, Nacionālā progresa partijas izvirzīto kandidātu sarakstā Rīgas Domes vēlēšanās bija vismaz 20 ortogrāfijas, interpunkcijas, loģiskās un citas kļūdas. Izteikties un rakstīt literārā valodā, šķiet, kļuvis nemoderni. ZA goda locekle kultūrvēsturniece Saulcerīte Viese savukārt pauda sašutumu par TV diktoru un pieaicināto runātāju nekopto valodu un nelatviskajām intonācijām. Būtu varbūt jāuzraksta par TV briesmu darbiem latviešu valodas graušanā.

Arī akadēmiķis Vilnis Zariņš runāja par latviešu valodas un izglītības lomu nācijas saglabāšanā. Tauta kā kultūras tauta var pastāvēt, kamēr tā spēj uzturēt visu līmeņu skolas, arī augstskolas.

Visas kultūras tautas dziļi un nopietni mācās savas tautas valodu. Jūtot atbildību par latviešu tautas pilnskanīgu dzīvi un dzīvīgumu, pirms simt gadiem uz to savus laikabiedrus aicināja Atis Kronvalds. Un šis ir viens no tiem aicinājumiem, kas nav zaudējis un nezaudēs savu aktualitāti.

Ar latviešu valodas situāciju skolā un sabiedrībā savu stāstījumu saistīja arī akadēmiķe Aina Blinkena (Ata Kronvalda loma 19.gadsimta latviešu nacionālās valodas izkopšanā un attīstīšanā), zinātņu doktores Maija Baltiņa (Valodas jaunrade un kultūra) un Ella Buceniece, Latvijas ZA korespondētājlocekles Valentīna Skujiņa un Daina Nītiņa. Pēc akadēmiķa Jāņa Graudoņa ierosinājuma tika apspriesta iespēja rīkot “Letonikas” izbraukuma sēdes par šo tematiku arī Madonā, Cēsīs un Balvos vai Rēzeknē.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Valentīna Skujiņa, Latvijas ZA korespondētājlocekle:

Par jaunvārdu modeļiem pirms gadsimta un mūsdienās

Salīdzinot Ata Kronvalda laika un mūsdienu jaunvārdu modeļus, varam atrast daudz līdzīga un arī atšķirīgo, tātad mūsu valoda ir dzīva jeb, citējot A.Kronvalda uzsvērtos Augusta Bīlenšteina vārdus, — “latviešu valodai visādi daudz dzīva spēka iekšā”. Mūsu valoda ir attīstīta un joprojām strauji attīstās, lai būtu spējīga pastāvēt arī turpmākajos augsti datorizētajos gadu simtos.

Vārdu jaunrades jomā Atis Kronvalds godam turpināja pāragri mirušā Jura Alunāna devumu, sekojot sava priekšgājēja principiem: “turēt savu tēvu valodu godā”, “nesmādēt svešas valodas” un “nekautrēties būt īstam latvietim”. “Kaunīgos” latviešus Kronvalds aicināja cieti turēties pie tēvu zemes, jo tikai savai tautai mēs esam vajadzīgi.

Jaunlatviešu laiks nāca ar jaunām atziņām un skaidri apzinātiem principiem vārdu krājuma bagātināšanā. To savos rakstos vairākkārt uzsvēris arī Atis Kronvalds. Latviešu valoda nav nabaga. Tā gan ir maz kopta, tomēr tā līdzīga “treknai auglīgai zemei, kas palaista un bez kopšanas būdama, ušņas un dadžus izaudzina, bet kas, ar prātu kopta, svarīgus zelta kviešus simtkārtīgos augļos atmet”. Kaut arī valoda ir bagāta, tomēr jaunām lietām, protams, ne vienmēr ir jau gatavi vārdi. Galvenais leksikas bagātināšanas avots — jaunu vārdu darināšana un veco vārdu lietošana jaunā nozīmē, ieskaitot arī apvidvārdus un lietuviešu kā tuvākās radu valodas vārdus, bet sava vieta ir arī svešo vārdu “pieņemšanai”, t.i., aizgūšanai. Piemēram, lai nosauktu dažādās skolas, var izmantot jau ierasto vārdu skola , pieliekot tam vajadzīgo raksturotāju: pagasta skola , draudzes skola , var darināt jaunu vārdu: augstskola , bet var arī pieņemt svešu vārdu: seminārija (`kur mācītājus māca'), universitiete (`kur gariniekus, dakterus, tiesas vīrus u.c.māca'). Atzīstot svešu vārdu aizgūšanu kā vienu no valodas bagātināšanas paņēmieniem, A.Kronvalds vairākkārt brīdina: “bet mums tik jāsargās, ka mēs tādā aplamībā nekrītam, kā citur noticis, ka svešiniekus sāka vairāk cienīt, godāt un mīlēt ne kā paša bērnus”.

Atzīstot, ka vispusīgi izglītotam kultūras darbiniekam nedrīkst būt sveša valodniecības teorija, Atis Kronvalds mudina latviešu inteliģenci runāt un rakstīt latviski. Viņš arī pats daudz raksta un darina jaunus latviskus vārdus. Ata Kronvalda pūrā ir vairāki simti jaunu latvisku vārdu. Daļa no tiem ir apvidvārdi, piemēram, apvārsnis, balva, jauda, nolūks; īpats, tvirts, vijīgs; kautrēties, sacerēt . Kronvalda ieteikumos mainīta nozīme vārdiem arods, josla, loma, luga, māksla, oma, spraislis, veids .

Kronvalda ieteikto jaundarinājumu modeļi ir daudzveidīgi. Jau Juris Alunāns, vēršoties pret ģermāniskajiem tautu vārdiem ar –eris (piemēram, englanderis, portugalieris ), ieteica to vietā lietot atvasinājumus ar –ietis/–iete , bet darītāju nosaukumos izmantot latvisko izskaņu –(i)nieks/–(i)niece un darba vietu nosaukumos –tava ( arī –tuve) . Kronvalds šo klāstu papildināja ar vārdiem dzejnieks , burtnīca (gan formā burtnīce ), laistuve (no laist ), spļaustuve (tagad spļaujamtrauks ), lūktuve (tagad lupa ). Tai laikā abstraktu jēdzienu izteikšanai jau plaši tika lietoti darinājumi ar –ība (daudzi no tiem — J.Alunāna darināti): atlecamība, dalāmība, izplešamība, saspiežamība, pakustināmība u.c., kam Kronvalds pievienoja vēl tādus vārdus kā būtība , izglītība, kaislība un pirmatnība.

Atis Kronvalds jau pagājušajā gadsimtā vērsās pret ģermānismu prove (ko mūsdienu Saeima akceptējusi pat likuma tekstā!) un vīze, vīzīgs (piemēram, kokvīzīgs , krūmvīzīgs ). Veselu rakstu A.Kronvalds veltī latviskās un dažādos atvasinājumos ( vienāds, vienādība, savāds, citāds ) jau lietotās īpašības vārdu izskaņas –āds/–āda pamatošanai, norādot uz tās etimoloģisko saikni ar grieķu eidos (kas līdzīgos gadījumos izmantota svešos vārdos). Eidos latviski ir veids (Kronvalda laikā tas bija maz pazīstams latviešu vārds).

Daudzveidīgi ir A.Kronvalda darināto lietvārdu modeļi. Visbiežāk izmantoti piedēkļi ar n, tn: –ātn–, –otn–, –ītn , –tn–: zinātne, pagātne, nākotne, sūtnis, vērtne, nogultne (tagad nometne ), aizbildnis.

Ieteikti darinājumi arī ar citiem, patlaban mazproduktīviem, piedēkļiem: –on–: varonis, cēlonis, pilsonis, ziedonis, dailonis, sn–: cietoksnis, izloksne, sm–: satversme, ul–: vēstule, zīmulis, dzenulis, ur–: vēsture, raksturs, kl–, –ekl–, –okl–: apstāklis, jutekļi, līdzeklis, skābeklis, stāvoklis, j–: kauja, ij–: tēvija.

Tieši Ata Kronvalda laikā — pagājušā gadsimta 70.gados — daudzus iepriekš nepamatoti lietotos procesu nosaukumus ar –šana, –šanās aizstāja ar latviešu valodā jēdzieniski precīzākajiem darinājumiem ar –ums, –ība u.c.: apspriešana — pārspriedums, locīšana — locījums, pretošanās — pretestība, vadīšana — vadība, uzslavēšana — uzslava, kaušanās — kauja u.tml.

Lai atbrīvotos no ģermānismiem, A.Kronvalds atzina pat burtisko tulkojumu (resp.kalku) priekšrocības un ieteica tādus mūsdienās plaši lietotos vārdus kā pilnvara, priekšmets .

Reti ir tie gadījumi, kad jauns vārds sabiedrībā tiek pieņemts uzreiz, tikko tas radīts. Paiet vairāki gadi, kamēr no dažādiem praksē lietotiem variantiem nostiprinās viens. Katrā procesā, lai lietas plauktu un zeltu, kā uzsver Atis Kronvalds, nepieciešama vienprātība. Arī jaunu vārdu ieviešanā. Ja vienprātības nebūs, “celsies liela jukšana”. Lai priekšlikumu pieņemtu, tas jāizprot. Tāpēc Kronvalds, rosinot citus uz vārdu jaunradi un arī pats piedāvādams jaunus vārdus, sīki paskaidro, kā un kāpēc tieši tāds vārds radīts. Zinātniski pamatoti ir principi, kā tiek meklēts, atrasts un pamatots katrs jaundarinājums, piemēram, vēsture (BW, 1869, 59). A.Kronvalds min gan atbilstošos vārdus citās valodās: vācu Geschichte , grieķu historia , analizē izteiktos iebildumus un dod sava priekšlikuma pamatojumu. Proti: citi saka, ka “galotne urs , uris, ure netiekot ņemta priekš iztaisāmiem vārdiem”, bet tas ir atvasināts no vēstīt , tāpat kā žuburs no žubīt , dukuris no dukāt , dunduris no dundēt vai pumpurs no pumpst . Tāpat kā “pumpurs ir pampšanas sekme”, tā “vēsture ir vēstīšanas sekme”. Interesants ir jaunvārda dīvatrons pamatojums. To Kronvalds ieteica “teātra” vietā. Viņš atzīst, ka “tea” latviešu mēlei ir neparasts skaņu savienojums, bet “teateris” atgādina noraidīto “englanderi”. Tā kā vācu “Theater” ir no grieķu valodas, kur “tea” saistāms ar gaišu, dīvainu parādīšanos, Dievu (grieķu teos, tios ), arī latviešu valodā to var saistīt ar dīvains, diena, Dievs un lietuviešu dīva, dīvnas (`brīnums', `brīnišķīgs'). Pēc jautrs, gudrs parauga var teikt dīvatrs , bet pēc pērkons parauga vārda beigās var būt –ons. Tātad: dīvatrons . Kaut arī vārds neieviesās un tāpēc no gadu tāles šķiet dīvains, tomēr Kronvalda analītiskā pieeja un cilmes valodas formu analīze joprojām ir derīgs paņēmiens gan jaunvārdu meklēšanā, gan priekšlikumu vērtēšanā.

Ar Ati Kronvaldu beidzas leksiskās svārstības daudzu vārdu izvēlē: 1) stāsti/istorija/ vēsture, 2) gudrība/mācība/zinātnība/ zinātne, 3) grāmata/breve/ vēstule, 4) slaktiņš/kaušanās /kauja, 5) ciets pilsāts / kreposts/ cietoksnis, 6) skolmeisters/skolnieks/ skolotājs, 7) rīmnieks/dziesminieks/ dzejnieks.

Diemžēl Atim Kronvaldam atvēlētais dzīves laiks nebija ilgs. Taču latviešu valodas leksikas attīstībai 19.gadsimta vidū bija likti stabili pamati. Tos tālāk stiprināja un attīstīja Fricis Brīvzemnieks, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns un citi. Strauji attīstījās nozaru terminoloģija. Tika publicētas pirmās terminu vārdnīcas. Liela nozīme latviešu vārdu krājuma apkopošanā ir Mīlenbaha un Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcai.

Tas kopumā ir stiprinājis latviešu valodas pozīcijas un 20.gadsimta 40.—80.gados palīdzējis latviešu valodai ne tikai turēties pretī Padomju Savienībā valdošajam “minimālo atšķirību” principam, bet arī tālāk attīstīties uz pašu valodas bāzes. Protams, kā katra saskarsme, arī saskarsme ar krievu valodu savu ietekmi ir atstājusi. Tomēr latviešu koptās valodas līmenī tieši aizguvumi no krievu valodas maz raksturīgi (pēc Svešvārdu vārdnīcas liecības— tikai 0,4 procenti no aizguvumiem). Galvenā loma krievu valodai bijusi daudzu internacionālismu izplatīšanā latviešu valodā. Negatīvi vērtējama krievu valodas loma vairāku latviešu valodas sistēmā neiederīgu ģermānismu ieviešanā ( avanbeks, hinterlande, kornpapīrs, kronšteins, šlihs, štrihs ), kā arī anglismu aizgūšanas veicināšanā, kas turpinās vēl patlaban ( bizness, brokeris, displejs, dizains, kompjūters, menedžments, ofšors ).

Lai aprakstītu visus mūsdienu terminu darināšanas praksē izmantotos modeļus, būtu jāuzraksta grāmata. Katrā ziņā varam būt pārliecināti, ka latviešu valoda nav zaudējusi savas daudzveidīgās vārddarināšanas iespējas. Izmantojot latviskās saknes un celmus, joprojām tiek radīti daudzi jauni vārdi. Bet tie, kas savu anglomāniju attaisno, teikdami, ka latviešu valodā trūkstot vārdu vai latviskais vārds tik precīzi neizsakot kādu domu un skanot aizvēsturiski, nemoderni, faktiski veicina latvisko sakņu pakāpenisku samalšanu citu valodu mistrā. Latviešu tauta ārzemnieciskā “smalkā toņa” švaukstus un puskoka lēcējus ir izsmējusi visos laikos un, cerams, pratīs ar tiem tikt galā arī patlaban. Lai radītu jaunu vārdu, nepieciešami trīs priekšnoteikumi: jābūt nobriedušai vajadzībai pēc jauna vārda, jābūt pilnīgi skaidram izsakāmajam jēdzienam un valodā jābūt attiecīgam paraugam (modelim).

Izsakāmā j ēdziena skaidrībai ir īpaši būtiska loma. Ja zinām, ko gribam pateikt, parasti to arī protam. Ja nezinām, tad visbiežāk priekšroku dodam aizguvumam.

Kādi ir modeļi? Viens no visplašāk izplatītajiem, kur arvien nāk klāt jauni vārdi, ir darinājumi ar –šana, –šanās, –ums, –tājs un attiecīgie darbības vārdi, kuru pamatā ir lietvārds vai īpašības vārds (ar indeksu “a” atzīmēti autores ieteikumi): apzemēšana, atstarpošanaa, ciematošana, izvirsmošanaa, aizslepenošanaa, atslepenošanaa, atvalstiskošana, dzeltināšanaa, mīkstēšanaa, raupināšanaa, siltināšanaa, smadzināšanaa, aprīkojumsa, apvirvējumsa, iejūtojums, sarminājumsa, vispārējumsa, patērnieciskums . Atsevišķu modeli izveidojuši darinājumi ar –ums , kas apzīmē `nepilnīgu veikumu': neielikumsa, nenobriedumsa, nepiekrāvumsa, neveikumsa (krievu valodā tiem atbilst vārdi ar Ytlj– , angļu valodā — dažkārt ar under– , piem., nepiekrāvums — underloading ).

Ir daudz jaunu abstraktas nozīmes vārdu ar –ība : autorība, grimstībaa, iesīkstētība, izpratība, klātējība, lasītība, laulātība, nebojātībaa, pārvaldība, pacietībaa, pleicībaa, rūkamībaa, sagulstamībaa, vērstībaa, zinātība.

Īpaši daudz jaunu vārdu ir ar –n–, –tn–, –ātn–, –otn– : asotnea, atstatnea, cirpnis, dzertnisa, dzīvotnea, iestrādnea, iesūtnea, izstrādnea, iztvaikotnea, izvēlnea, kasetne, kliednis, lietotne, mazgātnea, mazgātnisa, pretnis, raktnea, segnisa, šķeltnis.

Bez tam vēl ir jauni darinājumi ar:

–nieks: apdarnieksa, kostīmnieks, modeļnieks,

–niecība: arhīvniecībaa, monētniecība, muzejniecība, remontniecībaa,

—nīca: saldējumnīca, tabeļnīca,

–tuve: pārtītuvea, uzkostuve,

–aine: kārtainea, parkaine, tukšaine,

–ājs: bruģājsa, grēdājsa,

–iena: iedalienaa,

–onis: dzēronis, salonis,

–ene, –enis: sitenea, galenisa, kājenisa,

–kste: plākstea.

Īsi un tālab ērti lietojami ir termini, kas atvasināti ar sufiksālajām galotnēm: skanda, spilgaa, dzesea, šūpe, kakle, roce, atrisea, izmetea, spīdsa, spraudsa, smagrisa.

Daudzi jauni vārdi atvasināti ar priedēkļiem: aizpagalmsa, apzeme, atsolisa, atšķidrumsa, attvaiksa, atūdensa, atvaļa, sadancisa, uzgropea, ieplašinājumsa, arī tādi kā: atkritasa, izskalasa u.d.c.

Jauni īpašības vārdi atvasināti ar izskaņām:

–isks: caurcaurisks, gaismisks, kāpnisks, liekēdisks, uzvārdisks,

–īgs: izplatīgsa, sārnīgs, saskarīgsa, traipīgs,

–ējs: ārupējsa, iekšupējsa.

Daudzi jauni termini veidoti kā salikteņi. Sistēmas raksturu ieguvuši modeļi ar –caurlaidīgs un –caurlaidība , –cietīgs un –cietība, –ietilpīgs un –ietilpība , –jutīgs un –jutība, –spējīgs un –spējība u.c. Modelis ar –spēja, –spējīgs, –spējīgums jaunākajā laikā veidojas kā atbilsme daudziem angļu vārdiem ar –able, –ability , piem., ilgtspējīgsa, ilgstpējīgumsa –angļu sustainable, sustainability .

Tāpat kā lielajās pasaules valodās, arī latviešu valodā jaunus terminus esam darinājuši, izmantojot internacionālus elementus. Latviešu valodā darināti vārdi: kvalitativitātea, serialitāte, programmatūraa, mononīmijaa, mononīmisksa, protēzijaa, luksofors, terminēmaa, funkcionēmaa, tonēma, deklarantsa, emulgantsa, kondiciants, papetea, brika, dokumentoloģijaa, reliģioloģijaa, translatoloģijaa, ludotēkaa. Darināti jauni īpašības vārdi ar –āls, –ārs : adefisālsa, diafragmālsa, faktuāls, grupālsa, operaciālsa, rajonāls, tekstuālsa, tipālsa, gravitārsa, rehabilitārs, statuārs, kā arī ar –īvs: reanimatīvsa, rezonatīvsa .

Ir patīkami apzināties, ka minētais ir tikai neliela daļa no pēdējo gadu jaunvārdiem un jaunvārdu modeļiem. Aicinu visus atsūtīt Terminoloģijas nodaļai savus jaundarinājumus, lai kopā mums iznāktu plaša jaunvārdu vārdnīca.

Kā viss jaunais, arī jaunvārds nereti dzimst mokās, turklāt mokās — nevis to radot, bet aizstāvot pret noraidītājiem. Pirms dažiem gadiem TV žurnālistu vidū pārsvarā noraidoša attieksme bija pret vārdu tiešraidea : proti — “visā pasaulē lieto live un tiešraid i nesapratīs. Valodas prakse rāda, ka tiešraide ir ērti iejutusies visaktīvākajā lietojumā. Datorzinātnē no pāri par 2000 terminu tikai kādi 50 ir jaunvārdi, bet arī tiem nākas sīvi cīnīties par savām tiesībām pastāvēt latviešu valodā.

Meklēsim visi jaunus ceļus un modeļus latviešu valodas bagātināšanā un attīstībā! Nenoraidīsim kādus darinājumus tikai tāpēc, ka tos ietekmējusi cita valoda vai ka tā parasti nedara. Pildspalva, šujmašīna, debeszils, līdzautors un citu vārdu analīze liecina, ka šādiem modeļiem, kas valodā iedzīvojas, parasti noteikts pamats rodams arī pašā latviešu valodā.

Referāts “Letonikas” sēdē 1997.gada 21.martā. Publicējam saīsinātu

Aina Blinkena, Latvijas ZA akadēmiķe:

Par pienākumu pret savu tēvu valodu

Salīdzinot Ata Kronvalda dzīves laiku ar mūsdienām, redzam daudz līdzīga, tāpēc pievēršanās viņa darbam un ideāliem ir visai aktuāla.

Šāsdienas “Letonikas” pētījumu uzmanības centrā ir Ata Kronvalda darbība latviešu valodas bagātināšanā, taču jāapzinās, ka valodas izkopšana un bagātināšana ir tikai viena no Ata Kronvalda (un vispār jaunlatviešu) patriotiskās programmas sastāvdaļām.

Kronvalds rakstīja: “Savu tautu celt, kultūrai un civilizācijai pie viņas arvien jo plašāk durvis atvērt, valodu izkopt un viņu darīt par augšējā uzdevuma izpildītāju ieroci, tā ir, pēc mūsu domām, visas mūsu tautiskās preses kopējā cenšanās. Šī cenšanās ir nenoliedzami laba un pelna, ka to, kur vien vajadzīgs, pabalsta katrs, kam uz to spēja un prašana.”

Arī Kaudzītes Matīss savās “Atmiņās” raksta: “Augstākais slavas spožums Kronvaldam ir un paliek kā skaidrsirdīgam un varbūt visdedzīgākam latviešu patriotam. Pie savas tautas valodas godā celšanas viņa lielie nopelni nenoliedzami, pavadīti no aizraujoša spēka vārdos, rakstos un priekšzīmēs. Otrs augstākais Kronvalda nopelns, kas rindojams šim pirmajam cieši klāt, ir valodas izkopšana un viņas kuplināšana.”

Zīmīgs un arī patlaban mums ļoti aktuāls ir kāds Kronvalda raksts (1870) “Karš miera laikos”, kurā apcerēta dažādu tautu vēsture un saskatīts, ka tajās ir bijušas kalpināšanas partija un brīvības jeb vaļības partija , starp kurām tad notiek šis “karš miera laikā”. Te secināts, ka “Vaļības partijas cīnīšanās un sekmes liecina, ka viņas virsrocība no seniem laikiem līdz mūsu dienām augtin augusi un pēc gadu simteņiem arvien pilnīgākos spēkos pieņēmusies.” Atsaucoties uz A.Bīlenšteina izteikumu, ka latviešu tauta tagad ceļas mantā pēc klausības laikiem un brīvībā pēc dzimtbūšanas laikiem, Atis Kronvalds saka: “Bet ja nu mūsu tauta patiesi ceļas mantā un vaļībā (brīvībā — A.B. ), gaismā un tautībā, tad saprotams, ka arī latviešiem jāuzņem miera laiku cīnīšanās; jo nedz mantas un vaļības, nedz gaismas un tautības novēlēšana un atļaušana vien iespēj tautu augstākā godā pacelt. Nu mums vajag pašiem ar sviedriem vaigā visas vaļības laiku dārgās rotas sev izkaroties, izpelnīties, jo tās mums nespēj neviens cilvēks kā tādu miesīgu mantu dāvināt.”

Ar milzīgu patriotisku kaismi Kronvalds metas šajā “miera laiku karā”, turpinot un izvēršot Jura Alunāna, Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un citu jaunlatviešu programmu. Viņš izraugās sev par devīzi spēcīgos vārdus “Mosties, celies, strādā!” un ceļas pats un modina citus. Latviešu dziedāšanas svētkus apcerot, viņš raksta: “...laika gars, kas arī mūs modinājis, paģēr, lai cilvēks cilvēku, draudze draudzi, tauta tautu cieņā godā turēdamas, cits no cita to mācās un pieņem, kas labs un paturams. Bet viņi arī liecinās, ka tagadējo laiku gars prasa, lai ikkatrs cilvēks, ikkatra draudze, ikkatra tauta izrāda savas pašas īpatību. Jo tagadējo laiku, gaismas laiku ,likums ir šis: vispārīgas kultūras derīgiem elementiem pa valstu valstīm izplatoties, pieaug un spēcinājas katra cilvēka, katras tautas īpatnība sev un citam par svētību un laimību.” Te redzam arī Kronvalda plašo redzesloku, neiegrimšanu lokālā šaurībā, un tas vēlāk izpaužas arī viņa valodnieciskajā darbībā.

Jau vienā no saviem pirmajiem darbiem — vācu valodas mācībgrāmatā “Mazais vācietis” (1863), kas domāta latviešu bērniem, — Atis Kronvalds droši apgalvo, ka “...tas ir īsta un liela muļķība, kad domā, ka cilvēks, kas grib latvietis palikt, nedrīkst mācīties citas valodas /../ Tā ir ļoti slavējama lieta, kad mācās (arī) citas valodas tik drīz, kā to iespēj, jo ar latviešu valodu neaizsniedz tālu pasaulē, tādēļ, ka tas gabals ir mazs, kur to runā. Taču ir īsti gods tam, kas, par augstu jo augstu kungu palicis un arī citas valodas runādams, neliedzas nemaz skaidri izteikt, ka ir un paliek latvietis, ka no sirds mīlē latviešu tautu un valodu, rūpēdamies par viņu labklāšanos, kur un kā to iespēj. /../ Latviešu valoda stāv īsti godā starp Eiropas tautām; viņu valoda ir ļoti cienījama un ir papilnam vērta, lai tanī saraksta brangas jo brangas grāmatas, kādas līdz šim brīdim vēl it retas atrodas.” Kārlis Kārkliņš nosauc Kronvalda nacionālismu par kulturālo nacionālismu, kura mērķis ir celt nacionālo kultūru, lai tādējādi varētu teikt savu vārdu arī cilvēces kultūras laukā. Vispirms šai nacionālismā ietilpst tautas vienības ideja, tad — latviešu valodas izkopšana.

Tautas valodas izpausmes formas ir daudzveidīgas, bet arī mainīgas. “Mūsu valoda vēl ir dzīva. Kas dzīvs, tas aug, briest un izplaukst. Tādēļ tagad līdz ar mūsu tautas atspirgšanu arī mūsu valoda iztaisās jo kuplāka un glītāka. To vietām ievērojam pie latviskām runām, rakstiem, avīzēm un grāmatām. Bet mūsu valoda netiek visur vienādi runāta, jo viņai daudz izlokšņu jeb dialektu. Ja katrs sacītu, ka viņa izloksne tā visu derīgākā, ka viņš savējo vien grib runāt un rakstos daudzināt, tad celtos sajukšana, kas tikai tautas apgaismošanu aizkavētu. Tādēļ mums būs gādāt, ka skolotie, mācītie un apgaismotie tautas locekļi visos apgabalos vienādi runā un raksta, proti, skaidro rakstu valodu, kā tas noticis pie citām tautām, kuras bij nodomājušas no miega tvaikiem atsvabināties.”

Tas ir viens no stingrākajiem prasījumiem pēc vienotas latviešu literārās valodas, kaut arī Kronvalds apzinās, ka tāds darbs nav izdarāms ne vienā dienā, ne arī vienā gadā un tam būs vajadzīgi visu kopīgie pūliņi. Te viena no galvenajām lomām, pēc Kronvalda ieskatiem, pieder skolai un skolotājam.

Latviešu skolai ir jābūt tādai, kurā bērnam ieaudzina mīlestību pret savu tēvu valodu un māca to pazīt. Lai to panāktu, pirmām kārtām ir vajadzīgi gudri un prasmīgi skolotāji, kuri ne vien savu tēvu valodu ciena, bet paši to labi pazīst. Tāpēc nepieciešamas arī augstākas skolas, kurās dziļāku izpratni par latviešu valodu iegūtu paši skolotāji. “Kad nu latvieši arī bez svešu valodu saprašanas varēs piekļūt pie augstākām skolām pašu valodā, tad būs tautas skolām jo svabadas rokas pie sava īstenā darba izdarīšanas,” saka Kronvalds. Cik aktuāls šis jautājums ir vēl simt gadu pēc Kronvalda, mēs esam pieredzējuši, un aktualitāti tas nav zaudējis arī šodien.

Ar lielu dedzību Kronvalds organizē skolotāju sanāksmes, kur viens no galvenajiem jautājumiem ir latviešu valodas mācīšana un, galvenais, tās cieņas un mīlestības ieaudzināšana. Nenoguris Atis Kronvalds cenšas pārliecināt klausītājus par latviešu valodas vērtībām, tās dziļajām saknēm un izaugsmes iespējām. “Tātad latviešu valoda, kura nebūt nevar lepoties ar lieliskiem dzejas ziediem, nedz citādiem pasaulīgiem literatūras augļiem, tomēr sevis pašas dēļ ir un paliek cienīgs mācīšanās priekšmets priekš īstiem zinātnības mācekļiem, kuri nebūt uz to vien nelūko, kas tik ārīgi smuks un spožs, vai tik pēc koduma gaļīgs, vai dzīvē labi naudīgs.

Tādēļ, kur vien Eiropā un ārpus viņas pilnīgas universitātes, tur der latviešu valoda par mācības priekšmetu. Un lai to liekam vērā, ka šī valoda paliks mūžīgi par tādu zinātnības priekšmetu, jo, kamēr vien pilnīgas augstskolas pastāvēs, tāmēr kļūs filoloģija ar savām māsām un audzēknēm mācītas, un, kamēr filoloģiju pilnīgi mācīs, tāmēr būs arī latviešu valoda cienīgs priekšmets. Filoloģijas labad var daudz ātrāki slavenās angļu, franču un itāļu valodas pie malas atmest nekā latviešu valodu. Tātad latviešu valodas mācīšanās paaugstina mūsu filoloģijas stāvokli.”

Laiks apliecinājis Kronvalda sprieduma pareizību: tagad patiesi latviešu valoda kļuvusi par mācību priekšmetu daudzās pasaules universitātēs, tās pētnieki no visas pasaules pulcējas starptautiskos baltistu kongresos, izvirza darba uzdevumus un pārrunā rezultātus. Diemžēl Latvijā, kaut arī oficiāli mūsu valodai ir piešķirts pat valsts valodas statuss, valodas nozīmi valsts vadība novērtē nepietiekami, un līdzekļu trūkuma dēļ latviešu valodas pētniecība, it īpaši pētījumu publicēšana, sarūk. Par maz arī katrs latvietis rūpējas par savas valodas pareizu un skaistu lietošanu, par maz skolās audzina cieņu pret valodu. Ir aizmirsti Ata Kronvalda zvērestam līdzīgie vārdi: “Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu; nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana” un: “Man kā latvietim ir pienākums un tiesība izkopt savu tēvu valodu.”

Īsu brīdi tikai uzliesmoja Pirmās atmodas laika gars, kad vairāk nekā 350 000 latviešu prasīja valsts valodas tiesības savai valodai. Bet arī to jau paredzēja Kaudzītes Matīss: “Zināms gan, ka nekad mūsu tautiņa vairs nesavienosies vienā pašā uzskatu un centienu strāvā, kā tas bij tautības laikmetam pašā pirmā galā, ko redzam arī — un jo vairāk — pie lielām tautām, jo vieni domās šo, otri gribēs to, trešie meklēs ko citu, ceturtie rādīs kaut ko pavisam savādu, bet visi vienkopīgie tautas dārgumi paliks tomēr par nedalāmu un neatraujamu kopīpašumu visiem savas tautas bērniem.”

Varbūt tomēr vēl atnāks latviešiem tie laiki, kad uz latviešu valodu visi latvieši skatīsies ar Ata Kronvalda acīm?

Referāts “Letonikas” sēdē 1997.gada 21.martā. Publicējam saīsinātu.

No Latvijas ziņojuma par nacionālo kultūrpolitiku

Turpinām lasītājus iepazīstināt ar Latvijas ziņojumu par nacionālo kultūrpolitiku, ko rudenī paredzēts aizstāvēt Eiropas Padomes sēdē Strasbūrā. 20. marta “LV” numurā sniedzām dzejnieka Imanta Ziedoņa pētījumu par latviešu nacionālās kultūras identitātes problēmām. Šajā numurā ar autora laipnu atļauju — Latvijas Kultūras akadēmijas docenta vēsturnieka Jura Goldmaņa sagatavotā ziņojuma nodaļa

Etnisko minoritāšu kultūras attīstības vēsture Latvijā

Lai izprastu šodienas daudznacionālās sabiedrības situāciju Latvijā, ir jāsniedz kaut neliels ieskats šajā aspektā valsts vēsturē. Topot Latvijas valstij 1918.gadā, latviešiem un mazākumtautībām, kuras jau vairākus gadsimtus dzīvoja šajā teritorijā, — vāciešiem, krieviem, poļiem, ebrejiem u.c. — sarežģītās iekšpolitiskās un starptautiskās situācijas dēļ, lai saglabātu zināmu sociālo stabilitāti, bija jāizvēlas sadarbības un savstarpējas uzticības attiecību modelis. Latvieši no mazākumtautībām cerēja sagaidīt lojalitāti pret neatkarīgo valsti, savukārt minoritātes vēlējās nodrošināt brīvu savas kultūras attīstības iespēju, saglabājot nacionālo identitāti.

Pirmās valstiskās neatkarības laikos, it īpaši divdesmitajos gados, Latvijā tika īstenots kultūras autonomijas princips. Tomēr atšķirībā no Igaunijas šo principu neapstiprināja konstitūcijā un īpašā likumā. Netika pieņemta Satversmes otrā daļa, kurā bija deklarēts, ka “mazākuma tautības savās nacionāli kulturālās lietās ir autonomas publiski tiesiskas organizācijas”, tāpat nebija pieņemti likumprojekti par vācu, ebreju, poļu valodas lietošanu Latvijā. Nacionālās kultūras autonomijas tiesiskais garants bija pagaidu parlamenta — Tautas Padomes — 1919.gadā pieņemtais “Likums par mazākuma tautu skolu iekārtu Latvijā”, kurš bija spēkā līdz 1934.gadam, kā arī citu likumu atsevišķas normas.

Saskaņā ar minēto 1919.gada likumu Izglītības ministrijā darbojās mazākuma tautību skolu pārvalde ar vācu, krievu, ebreju, poļu, baltkrievu nodaļām. To vadītājiem bija tiesības padomdevēja statusā piedalīties Ministru kabineta sēdēs, kad tur tika izskatīti ar viņu pārstāvētās minoritātes kultūras dzīvi saistīti jautājumi.

Minoritātes Latvijā varēja īstenot visai plašas savas nacionālās kultūras un izglītības attīstības iespējas. Valsts, pašvaldību un privātajās pamatskolās un ģimnāzijās izglītību bija iespējams iegūt vācu, krievu, poļu, ebreju, baltkrievu, lietuviešu, igauņu valodā. Darbojās vācu, krievu, ebreju teātri, vairākas kultūras biedrības, regulāri tika izdoti laikraksti un žurnāli. 1919./20.m.g. bija 1053 latviešu un 212 mazākumtautību pamatskolas, 1933./34.m.g. — 1502 latviešu un 555 mazākumtautību skolas. Savukārt 1919./20.m.g. bija 36 latviešu un 29 mazākumtautību vidusskolas, bet 1933./34.m.g. — 55 latviešu un 41 mazākumtautību vidusskola.

Zināmā mērā minoritāšu tiesības nodrošināja arī to izveidotās politiskās partijas, kuru kandidāti vispārējās un proporcionālās vēlēšanās tika ievēlēti parlamentā (15 — 18 deputāti no 100). Šie deputāti dažādās komisijās, arī Kultūras fonda Domē aktīvi aizstāvēja savu vēlētāju intereses.

Tiesa, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados latviešu un mazākuma tautību attiecībās bija vērojama arī savstarpēja neapmierinātība un konflikti. Ar dažiem izņēmumiem tie gan tika atrisināti atbilstoši demokrātiskas sabiedrības normām. Pēc 1934.gada valsts apvērsuma minoritātēm tomēr bija jāsamierinās ar savu tiesību zināmiem ierobežojumiem. Tas savukārt nesekmēja minoritāšu lojālas attieksmes saglabāšanos pret Latvijas valsti.

Padomju okupācijas gados oficiālā ideoloģija postulēja katras tautības brīvu attīstību, tomēr reālā politika bija vērsta uz nacionālo atšķirību nonivelēšanu un etnisko procesu unifikāciju rusifikācijas ietvaros. Tika īstenotas politiskas represijas pret “ buržuāziskā nacionālisma” izpausmēm, kosmopolītismu, kura būtība bija antisemītisma padomju variants, īstenojās atsevišķu tautību kultūras attīstības iespēju ierobežošana. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā netika atjaunota ebreju skolu darbība, tika slēgtas arī poļu, lietuviešu un igauņu skolas. Tā kā totalitārā režīma represijās Latvijas nacionālo minoritāšu inteliģence bija cietusi smagus zaudējumus, dažādas etniskās grupas tika visai ātri rusificētas un sovjetizētas. Latvijā legāli līdztekus latviešu kultūrai attīstījās vienīgi krievu kultūra — skolas, periodiskie izdevumi, teātri u.c.

Astoņdesmito gadu otrās puses politiskajās pārmaiņās būtisku lomu spēlēja arī cīņa par nacionālās kultūras un valodas brīvas attīstības iespēju nodrošināšanu. Latvijas Tautas frontes un 1990.gadā ievēlētās Augstākās padomes attieksmi pret minoritāšu kultūras un izglītības attīstību noteica šādi apsvērumi: pirmkārt, centieni arī etnopolitikas jomā nodrošināt maksimālu demokrātiju, sekmējot nacionālo minoritāšu kultūras brīvu attīstību; otrkārt, mēģinājumi panākt cittautiešu sabiedrības dezintegrāciju, lai nepieļautu impēriskajiem un antidemokrātiskajiem spēkiem pārstāvēt visu t.s. “krievu valodā runājošo” cilvēku mērķus, Latvijas Tautas fronte sekmēja nacionālo kultūras biedrību tapšanu 1988. — 1989.gadā. Šīs politiskās stratēģijas ietekmē Latvijas PSR Tautu forumā 1988.gadā tika deklarēta apņēmība īstenot iespējas apmierināt visu Latvijas nacionālo grupu kultūras brīvas attīstības tendences.

Likumdošanā noteiktās etnisko minoritāšu kultūrautonomijas tiesības

Etnisko minoritāšu kultūras autonomiju Latvijā tiesiskā aspektā nodrošina Augstākās padomes 1991.gadā pieņemtais Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Cilvēku un pilsoņu tiesības un pienākumi” un tajā pašā gadā pieņemtais likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”. Minoritāšu kultūras attīstību ietekmē arī likumdošanas akti par valsts valodas funkcionēšanu, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas 1992.gadā akceptētā koncepcija, kura aplūko etnisko grupu izglītību.

1995.gadā Latvijas parlamentā apstiprinātajās kultūrpolitikas pamatnostādnēs ir noteikts, ka “Latvijas valsts savā kultūrpolitikā aizstāv dabisku, uz savstarpējas cieņas un tolerances principiem balstītu kultūru līdzās pastāvēšanu un mijiedarbi. Valsts garantē Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu kultūras attīstību un rada priekšnoteikumus cittautiešu brīvai izvēlei integrēties latviešu kultūrā. Valsts savā politikā realizē kultūrautonomijas principu.”

Zināmu ieguldījumu kultūras autonomijas reālajā tiesiskajā nodrošinājumā veido arī noslēgtie līgumi starp Latviju un dažu etnisko minoritāšu etniskās dzimtenes valstīm par sadarbību kultūras un izglītības jomā. Visefektīvāk šāda sadarbība norisinās ar Poliju, Lietuvu un Igauniju, lielu atbalstu ebreju kultūras un izglītības jautājumu risināšanā sniedz Izraēla. Pēdējā laikā Ukraina sniegusi materiālu un morālu atbalstu ukraiņu skolas izveidē Rīgā.

Etnisko minoritāšu kultūras infrastruktūra. Nacionālo kultūras biedrību darbība

Eiropas Padomes Parlamentu asambleja 1993.gadā ieteica uzskatīt minoritāti par personu grupu, kurai ar mītnes zemi ir ilgstoši un pastāvīgi sakari. Tai ir specifiskas atšķirības — izcelsme, valoda, kultūra, reliģija. Tātad nacionālā minoritāte ir apzināta un gribēta cilvēku kopība. Pašlaik Latvijā formāli juridiski par nacionālām minoritātēm pieņemts uzskatīt tos nelatviešus, kas jau pieder pie pilsoņu kopuma. Toties pragmatiski un politiski nereti tiek atzīts, ka minoritāte ir visi Latvijā pastāvīgi dzīvojošie nelatvieši, izņemot īslaicīgos viesstrādniekus. Arī citu iemeslu dēļ Latvijā nav tik vienkārši izmantot minoritātes jēdzienu — gan nelatviešu iedzīvotāju lielā īpatsvara dēļ, gan arī tādēļ, ka sovjetizācijas rezultātā daudzām etniskajām grupām ir zudušas specifiskās atšķirības — valoda, kultūra.

Trīsdesmit viena Eiropas Savienības dalībvalsts ir parakstījusi Vispārējo konvenciju par mazākumtautību (nacionālo minoritāšu) aizsardzību. Šī konvencija šobrīd vēl nav spēkā, jo to ir ratificējušas tikai dažas valstis. Arī Latvijā ratifikācija kavējas, jo vairāki ar to saistītie jautājumi vēl ir neskaidri.

Modernajā etnopolitikā ir vairāki modeļi — asimilatorisms, diferenciālisms, integratorisms. Latvijā reālākā šķiet pēdējā modeļa īstenošana. Integratorisms paredz iespēju robežās mēģināt apvienot unitārā valstī ar vienu politisko nāciju dažādas kultūras, atšķirīgus elementus kombinējot vienā veselumā, tomēr katram saglabājot savu specifisko pamatidentitāti. Tādējādi valstī visnotaļ veicināma nelatviešu integrācija, kas savukārt uzlūkojama par priekšnoteikumu naturalizācijai.

Viena no sarežģītākajām integrācijas problēmām joprojām ir latviešu valodas apguve un lietošana, tā kā joprojām liela daļa cittautiešu vai nu vispār nepārvalda latviešu valodu, vai arī zina to daļēji, vāji. Tiesa, vairāk tas attiecas uz vidēja un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Šim jautājumam ir divas puses — iespējas apgūt valsts valodu un motivācija to darīt. Daļa cittautiešu ir vāji motivēti mācīties latviešu valodu, un šī orientācija acīmredzot var mainīties tikai ilgstošākā politiskās attīstības procesā. Valsts pienākums ir sekmēt iespēju radīšanu latviešu valodas apguvē.

1995.gadā ir pieņemta latviešu valodas mācīšanas valsts programma. Tās īstenošana prasa lielus budžeta līdzekļus, kurus pašreizējā ekonomiskajā situācijā ne vienmēr var nodrošināt. Tādēļ nozīmīgs ir 1996.gada beigās Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (UNDP) un Latvijas valdības parakstītais palīdzības projekta līgums par 3,2 miljoniem ASV dolāru. Projekta mērķis ir veicināt sabiedrības integrāciju, nodrošinot kvalitatīvu latviešu valodas mācīšanu latviski nerunājošajiem pieaugušajiem un mazākumtautību skolēniem. Projektu finansēs UNDP, Eiropas Komisija, Dānijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas valdības. Līdzekļi paredzēti programmas pirmā posma īstenošanai līdz 1998.gadam. Projekts izstrādāts četrām mērķa grupām: skolām ar nelatviešu mācību valodu un šo skolu pedagogiem, jauniešiem, kas nezina latviešu valodu, pieaugušajiem un dažām profesionālajām grupām, piemēram, policijas un ieslodzījuma vietu apsardzes darbiniekiem. Projektu ietvaros paredzēts mācīt aptuveni 800 latviešu valodas un 300 citu latviešu valodā apgūstamo mācību priekšmetu skolotājus mazākumtautību skolām. Tiks izdoti arī moderni mācību līdzekļi — grāmatas, video un audio materiāli, kā arī sagatavots mācību kurs televīzijai un radio.

Latvijā ir plaši izplatīta valodu kursu sistēma, kas ir pieejama visiem valsts iedzīvotājiem. Sadarbībā ar Valodu mācību centru tiek pārņemta citu valstu valodu mācīšanas pieredze — aktīvās, atraktīvās metodes. Eiropas Savienības PHARE programmas ietvaros ir atvēlēti līdzekļi, lai izdotu vārdnīcas un sagatavotu televīzijas mācību raidījumus. Mācību raidījumu cikls ir izveidots arī Latvijas radio. Tiesa, valstī joprojām trūkst latviešu valodas skolotāju, kuri būtu sagatavoti darbam krievu mācībvalodas vidusskolās. Šādu pedagogu sagatavošanu gan īsteno vairākas valsts augstskolas, tomēr problēmas rada zemais skolotāju atalgojums, pašlaik valstī trūkst praktiski visu priekšmetu pedagogu.

Izpildvaras līmenī etnisko minoritāšu problēmas risina Nacionālo jautājumu departaments, kurš darbojas LR Tieslietu ministrijas sastāvā.

1991.gadā pieņemtais Izglītības likums reglamentē tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā. Latvijā pašreiz 30 nacionālajām minoritātēm ir savas skolas un klases. Pašlaik valstī ir iespējas iegūt pamata un vidējo izglītību latviešu, krievu, poļu, ebreju, igauņu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu valodā. Latvijā ir iespējams mācīties skolās arī ar angļu, franču, vācu mācību valodu. Visai izplatīta ir svētdienas skolu prakse, kuru izmanto skaitliski nelielu minoritāšu (armēņu, azerbaidžāņu, gruzīnu u.c.) pārstāvji. Pastāv arī iespējas dibināt privātskolas, šīs iespējas izmanto, piemēram, Rīgas japāņu skola. Tiesa, valsts finansētā augstākās izglītības sistēma darbojas latviešu valodā, bet līdztekus funkcionē vairākas privātas augstskolas ar krievu apmācības valodu.

Likums atļauj Latvijas valsts televīzijā 2. programmā 20% no raidlaika ierādīt nacionālo minoritāšu raidījumiem — pašlaik šim nolūkam tiek izmantots nedaudz vairāk par 16% no kopējā raidlaika. Ik gadu valsts budžetā ir paredzēti līdzekļi nacionālo kultūras biedrību pasākumu finansēšanai, valsts dotē arī Rīgas Krievu Drāmas teātra darbību. Protams, valsts finansiālā palīdzība šajā jomā varētu būt lielāka, bet, ņemot vērā pašreizējo finansiālo situāciju, ir grūti cerēt uz nozīmīgāku materiālu atbalstu.

Īpašu vietu etnisko minoritāšu vidū Latvijā ieņem lībieši. Neraugoties uz nelielo skaitu (1995.gadā Latvijas teritorijā dzīvoja 204 šī etnosa cilvēki), šīs nacionālās grupas kultūrvēsturiskā nozīmība ir neapšaubāma. Lībieši ir sena Latvijas pamattautība un mūsdienu humanitārajai zinātnei visai nozīmīgas rietumsomu valodas nesēji. Jau 12. gadsimta beigās lībieši pirmie saņēma krustnešu uzbrukuma triecienu. Smagos politiskos, sociālekonomiskos un etniskas izkliedētības apstākļos lībieši kā kaut cik vērā ņemama etniska vienība saglabājās līdz 19. gadsimtam. Traģisks lībiešiem bija 20. gadsimts, kas viņus noveda pie etniskas katastrofas robežas. Abos pasaules karos gāja bojā daudzi lībieši, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados neatkarīgā Latvijas valsts nepievērsa vajadzīgo uzmanību lībiešu etniskās pašapziņas un valodas saglabāšanai, savukārt padomju okupācijas gados kopš 50. un 60. gadu mijas lībieši netika atzīti par patstāvīgu etnosu, tika sekmēta, arī administratīvā kārtā, viņu izzušana. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tiek darīts patlaban iespējamais, lai saglabātu lībiešu kultūras vērtības un valodu. Likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” pirmo reizi vēsturē juridiski atzinis lībiešus par Latvijas pamattautību. Lībieši guvuši ne tikai morālu atbalstu, savu problēmu atspoguļojumu zinātniskās konferencēs un izdevumos, bet arī valsts finansētā “Lībiešu krasta” ekonomiskajā un kultūras darbībā. Latvijā darbojas atjaunotā “Līvu savienība”, kura veic nozīmīgu kultūras un izglītošanas darbu, līvu etnogrāfiskie ansambļi, Ziemeļvalstu informācijas biroja ietvaros — Lībiešu kultūras centrs. Protams, kritiskās demogrāfiskās situācijas dēļ ir grūti prognozēt šī etnosa tālāku attīstību Latvijas kultūrvidē.

Nozīmīgu vietu Latvijas valsts kultūras dzīvē ieņem nacionālo minoritāšu kultūras biedrības. 1988.gadā aizsākās šo biedrību veidošanās process. Pirmās organizējās relatīvi nelielās, no padomju nacionālās politikas vairāk cietušās minoritātes — šajā gadā pirmās tapa Latvijas ebreju kultūras biedrība un Latvijas poļu savienība. Nacionālo kultūras biedrību veidošanās procesu sekmēja cittautiešu un latviešu inteliģences redzamāko pārstāvju aktivitātes, Latvijas Tautas frontes politiskais atbalsts. Tika radīta arī apvienojoša organizācija — Nacionālo kultūras biedrību asociācija (LNKBA), kura pilda organizatoriskas funkcijas etnisko minoritāšu kultūras attīstībā. Pašlaik LNKBA, apvienojot 20 nacionālās kultūras biedrības (dažas darbojas ārpus šīs asociācijas), ieņem stabilu vietu Latvijas sabiedriskajā dzīvē. 1995.gadā Latvijā valsts vai reģionālā līmenī dažādos sociālos un kultūras virzienos darbojās 10 baltkrievu, 3 čigānu, 20 ebreju, 3 igauņu, 33 krievu, 8 lībiešu, 10 lietuviešu, 14 poļu, 4 ukraiņu, 11 vācu organizācijas. Jāatzīst, ka vairākām no šīm visai atšķirīgajām institūcijām ir raksturīga arī noteikta politiska ievirze, kuru var vērtēt nacionālās minoritātes attieksmē pret neatkarīgās Latvijas valsts statusu. Postsociālisma sabiedrībā, kurā turklāt neeksistē vairākas etniskās grupas, arī kultūras procesiem nereti ir zināma politiska orientācija.

Visai aktīvas ir nacionālo minoritāšu profesionālās un amatiermākslas izpausmes teātra, glezniecības, mūzikas jomā. 1996.gadā noritēja arī nacionālo minoritāšu kultūras festivāls daudzveidīgās amatiermākslas izpausmēs.

Latvijas valsts kultūrpolitika nacionālo minoritāšu jomā visumā atbilst civilizētas Eiropas sabiedrības standartiem, turklāt tiek ievērotas multinacionālās sociālās realitātes attīstības tradīcijas, protams, ir daudz problēmu, kuras nosaka vispārējā politiskā situācija, kopējā kultūrsituācija, valsts birokrātiskā aparāta darbības īpatnības.

Johana Broces otrs piemineklis XVIII gadsimta Rīgai un Latvijai

Prof. Heinrihs Strods — “Latvijas Vēstnesim”

Čehu izcelsmes Baltijas izcilā novadpētnieka, Rīgas skolotāja Johana Kristofa Broces (1741 — 1823) ap 100 sējumos savāktajiem latviešu un igauņu tautu vēstures materiāliem ir izcila nozīme mūsu vēstures apzināšanā un pētīšanā. J.K.Broces darbu nozīme Rīgas un Latvijas vēstures pētniecībā skaidrojama ar autora piederību t.s. erudītu skolai vēstures zinātnē, kura XVII gs. aizsniedza Baltiju un kuras izcilākie pārstāvji šeit bija J.G.Arnts (1710 — 1767) un F.K.Gadebušs (1719 — 1788). Šī skola par savu galveno uzdevumu uzskatīja vēstures avotu vākšanu, apstrādāšanu un izdošanu, tā iegūstot objektīvu vēstures tēlojumu. Kaut arī J.K.Broce bija visai piesardzīgs, lai atklāti paustu savas simpātijas kādai politiskai iekārtai vai sociālai kārtai, tomēr savākto materiālu tematika liecina par viņa simpātijām. J.K.Broce, kaut arī viņam nebija G.Merķeļa (1769 — 1850) publicista kaismes, veltījis lielu uzmanību latviešu tautas dzīves, darba un kultūras atspoguļošanai, pratis latviešu valodu, citē tekstus zīmējumiem, dzejoļus un dziesmas latviešu valodā. Sevišķa nozīme ir viņa desmit sējumos savāktajam materiālam “Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģerboņu u.c. krājumam” (Sammlung verschiedener liefländischer Monumente, Prospecte, Mūnzen, Wappen etc. — Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu nodaļa), pie kura tulkošanas un gatavošanas izdošanai jau pēckara gados bija ķērušies mag. phil. A.Jansons, prof. Dr. M.Stepermanis, Dr. hist. M.Taube, A.Štāls, J.Straubergs. Taču, lai gan toreiz līdzekļi zinātnei bija gandrīz neierobežoti, šī darba izdošanu “augšā” atzina par neaktuālu un darbs tika pārtraukts. Pirms 18 gadiem, 1979.gada 22.februārī, LPSR ZA Prezidijs nolēma izdot J.K.Broces Monumentu materiālus, uzdodot darbu veikt LPSR ZA Vēstures institūtam un LPSR ZA Fundamentālajai bibliotēkai. 1992.gadā iznāca J.K.Broces “Zīmējumu un aprakstu” 1. sējums, kurā publicēti Rīgas skati, ļaudis un ēkas no 1780. līdz 1818.gadam. Darbam toreiz bija redakcijas kolēģija sešu cilvēku sastāvā (V.Dorošenko, V.Samsons, J.Stradiņš, M.Taube, J.Vasiļjevs, T.Zeids), no kuriem pašreiz dzīvi ir J.Stradiņš un V.Samsons. No izdošanai paredzētajiem pieciem sējumiem — 1. un 2. — Rīga un apkārtne, 3. un 4. — pārējā Latvija, 5. — Igaunija — 1996.gadā 18 gadus pēc minētā LPSR ZA lēmuma par J.K.Broces darbu izdošanu iznācis 2. krājums “Rīgas priekšpilsēta un tuvākā apkārtne”. Ne grāmatas redaktors docents Dr.hist. T.Zeids, ne valodas redaktors A.Feldhūns šo izdevumu nesagaidīja. Krājumu izstrādājuši Dr. hist. R.Brambe, Dr. habil. hist. S.Cimermanis, Dr. hist. A.Liepiņa, Dr. hist. M.Svarāne, Dr. hist. M.Taube, Dr. hist. Ā.Zeida, no kuriem pēdējās divas arī jau ir zem zemes. Diemžēl grāmatā nav minēti visi, kas strādājuši pie sējuma. Tā Dr. hist. G.Straube pārrakstījis visus sējuma vācu tekstus, bet nav minēts. Arvien skopāk tiek minēts arī iepriekšminētās pirmās darba grupas veikums.

Nupat izdotais sējums veltīts Rīgas priekšpilsētām un tuvākajai apkārtnei — Rīgas priekšpilsētām, Rīgas lauku novadam, Bolderājai, Slokai. Izdevumā materiāls sakārtots 10 nodaļās, blakus attēliem, tāpat kā pirmajā sējumā, sniedzot Broces tekstu vācu valodā un tulkojumu latviešu valodā, kā arī autoru komentārus. Protams, recenzijā nav iespējams minēt visus tos konkrētos pierādījumus, ko rūpīgi uzzīmējis Latvijas izcilākais novadpētnieks J.K.Broce. Šajā sējumā iekļauti Rīgas priekšpilsētas plāni, dažādu sabiedrisku ēku (skolu, baznīcu, slimnīcu), kā arī privātceltņu attēli. Zīmējumi ataino tā laika Rīgas tirdzniecību (noliktavas, strūgas, preču šķirotavas) un topošo rūpniecību (cukurfabrika, dzirnavas, balzama rūpnīca u.c.). Tā kā latvieši toreiz parasti nebija turīgi un nespēja dzīvot t.s. Iekšrīgā, bet dzīvoja Ārrīgā un Rīgas lauku novadā, jāteic, ka šis sējums sniedz vairāk materiāla tieši par latviešu tautas darba dzīvi un kultūru nekā iepriekšējais. Nozīmīgi, ka šim zīmējumu un aprakstu krājumam atšķirībā no pirmā krājuma sniegti visi teksti un arī ievadi vācu valodā (izņemot autoru komentārus un precizējumus). Tas padara šo izdevumu pieejamu Eiropas lasītājiem. Arī personu, vietu un lietu rādītājs šajā sējumā sniegts arī vācu valodā, pat pirms attiecīgajiem rādītājiem latviešu valodā.

Otrā sējuma struktūra un materiālu sakārtošanas plāns ir atšķirīgs no pirmā sējuma. Iepriekšējā sējumā tas bija tematisks pēc objektu grupām (pilsētas panorāmas jeb prospekti, plāni, valsts pārvaldes, policijas, karaspēka ēkas utt.). Otrajā sējumā izvēlēts topogrāfiskais sakārtojums. Taču arī šis princips nav ievērots konsekventi. Sējuma pirmā nodaļa “Rīgas priekšpilsētu un apkārtnes plāni”, tāpat otrā nodaļa “Kanāli un slūžas” sakārtotas pēc tematiskā principa. Arī pēdējā, desmitā, nodaļa “Dažādi notikumi un objekti” sakārtota pēc tematiskā principa, jo šai nodaļai nebija atrodama vieta pirmajā sējumā. Rezultātā pēc topogrāfiskā principa sakārtotas no trešās līdz devītajai nodaļai. Protams, šādam kārtojumam, runājot par Rīgas āpkārtni, ir pozitīva nozīme, taču lasītājs bieži sastopas ar tematiskiem atkārtojumiem — dzirnavas, baznīcas, zemnieku ciemi u.c. Tāpēc lasītājam būs rūpīgi jāizmanto lietu rādītājs grāmatas beigās.

Pirmo sējumu ievadīja divi pētījumi: A.Jansons “Johans Kristofs Broce un viņa darbs” (8. — 27.lpp.) un T.Zeids “Rīga XVIII un XIX gadsimta mijā” (32. — 38.lpp.), no kuriem pirmais raksturojams ar sevišķu dziļumu, bet otro sējumu ievada redaktora raksts “Rīgas priekšpilsēta un apkārtne”, kurā patiesībā bez atsaucēm uz literatūru nodaļu kārtībā apraksta sējuma nodaļu materiālus un ir zīmējumu un anotāciju pārstāsts. Ja šajā sējumā mazāk jūtami komunistu okupācijas laika obligātie secinājumi, tad tomēr bez tiem, vismaz ievadtekstā, nav iztikts. Manuprāt, vairāk nekā nepieciešams uzsvērts sociālais faktors un mazāk nekā nepieciešams — nacionālais. “Feodālajā Rīgā” — un ne bez svētības no augšas — savā laikā bija tikpat kā nepamanīta galvenā šīs Rīgas tautība — vācieši, bet otrajā sējumā šķiet nepietiekami pamanīti galvenie Ārrīgas un Rīgas patrimoniālā apgabala iedzīvotāji — latvieši.

Šis sējums izdots bez redakcijas kolēģijas, bez ekspertu un recenzentu pieminēšanas. Iespējams, ka tādu nav bijis. Rezultātā pat atsevišķu nodaļu autoriem ir piezīmes (piemēram S.Cimermanim) par citām savu kolēģu nodaļām, kur vismaz neprecīzi interpretēts etnogrāfiskais materiāls. To ātri varēja novērst, autorkolektīvam izskatot vienam otra nodaļas.

Publicētajā sējumā, tāpat kā katrā grāmatā, diemžēl ir redakcijas neprecizitātes. Nereti jaukts jēdziens “Krievija” un “Krievijas impērija” (391. u.c. lpp.). Slokas apgabals netika iekļauts Krievijā (13.lpp.), bet pievienots Krievijas impērijai. Ievaddaļā minētajām, pat izcilākajām personībām (J.M.Essens, A.S.Berkļešovs, G.Merķelis, Pēteris I, Katrīna II u.c.) nav minēti dzimšanas un miršanas gadi. To mans skolotājs T.Zeids man kā studentam nekad neļāva darīt.

Pie J.K.Broces krājuma trešā sējuma izstrādes ķērusies jau trešā šī krājuma pētnieku grupa docenta Dr. hist. G.Straubes vadībā. Kā novēlējumu jaunajai grupai gribētu ieteikt, pirmkārt, Broces zīmējumus un aprakstus vairāk skatīt vēstures pirmavotu un literatūras Eiropas kontekstā. Nepublicēto pirmavotu atsauces līdz šim abos sējumos pat komentāros redzamas nedaudz un bez tam visas t.s. kurlās atsauces. Ir arī gadījumi, kad komentētājs nosauc skaitļus un datus, bet nenorāda avotu. Bez Eiropas konteksta Rīgas pārvalde, saimniecība un kultūra paliek novadpētnieciskā līmenī, ko ne J.K.Broce, ne Rīga, ne Latvija nav pelnījusi. Jau pats J.K.Broce un tā laika Rīga bija Eiropas kultūras atspulgs.

Civilizētā pasaulē ir pieņemts, ka tūlīt pēc nāves publicētos autoru vārdus speciāli apzīmē ar melnu svītru. Vai to nebija pelnījis pirmkārt šī krājuma redaktora vārds un varbūt vēl viens otrs tekstā minētā autora vārds. Tas izdevniecībai bija jāpārdomā. Labi, ka izdevniecība “Zinātne” bija organizējusi šīs grāmatas, kā tagad saka, prezentāciju. Labi, ka to vadīja izdevniecības direktors un tā ilga divas stundas. Taču nožēlojami, ka prezentācijā šī otrā sējuma cienījamām galvenajām autorēm Dr. hist. M.Svarānei un Dr. hist. Dz.Liepiņai netika dots vārds un bija jāspēlē tikai butaforiju loma. Arī tas izdevniecībai bija jāpārdomā.

XVIII gadsimta beigu Latvijas apgaismotāji, vispirms G.Merķelis un J.K.Broce, nenovērtējami daudz izdarījuši mūsu tautas dzīves un darba tēlojumos. G.Merķeļa darbi kļuva pazīstami jau laikabiedriem un toreiz veicināja latviešu zemnieku atzīšanu par latviešu tautu, bet J.K.Broces zīmējumi un apraksts kļūst plašāk pazīstami tikai XX gs. beigās un XXI gs. sākumā (izdevuma 5. sējums tiek solīts 2012.gadā). Bez J.K.Broces zīmējumiem par XVIII — XIX gs. sākuma laikmetu būtu stāstījušas pāris gravīras un gleznas. J.K.Broces zīmējumi katram lasītājam pierāda, ka arī Rīgas latviskās priekšpilsētas un lauku novads jau XVIII gs. bez visādiem lēmumiem piederēja Eiropai. Pie svarīgajiem, monumentālajiem J.K.Broces zīmējumu un aprakstu krājuma materiāliem, kuri pēc divsimt gadiem pamazām tiek nodoti lasītājiem, vēl gadsimtus griezīsies lasītāji un pētnieki, lai smeltos jaunas atziņas Latvijas XVIII — XIX gs. vēsturē. Šai grāmatai jābūt ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju, sevišķi Vācijas, bibliotēkās.

1997.gada 2.aprīlī

Recenzija. Johans Kristofers Broce. Zīmējumi un apraksti. 2. sējums. Rīgas priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. Sējuma redaktors Teodors Zeids. Rīga “Zinātne”, 1996, 590 lpp. Cena Ls 26.