No Sēlijas, pāri Latvijai līdz Vāczemei, bet tik un tā — savā tēvzemē

Dr. Sigizmunds Timšāns — “Latvijas Vēstnesim”

Viņai tagad būtu 85 gadi. Diemžēl tikai nu jau jālieto pagātnes izteiksme ar dzīves nogriežņa diviem rādītājiem: 1911.18.03. – 1991.27.12.

Ar Austru Rudzīti–Zariņu tā pa īstam iepazinos 1990.gada janvārī, kad, izmantojot Gunta Priedīša ģimenes divu nedēļu pansiju, strādāju Minsteres Latviešu ģimnāzijas bibliotēkā un arhīvā.

Austras Rudzītes dzimtā puse ir Ilūkstes apriņķa Dēmenes pagasta “Pelavnieki”. Te viņa dzimusi. Te aizrit bērnu dienas. Kādā sarunā viņa strikti paziņoja: “Mana dzimtene man jaukākā no visiem Latvijas novadiem, kaut pati esmu skolā gājusi Priekuļos pie Cēsīm”.

Pēc mācībām Daugavpils Valsts ģimnāzijā viņa mācās Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolā. Tajā laikā tā bija paraugskola, kuru veidoja talantīgs pedagogs, vēlāk pazīstamais zinātnieks un pirmais Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors Pāvils Kreišmanis — Kvelde. Pēc skolas beigšanas Austra studē Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Diplomētā agronome strādā Latvijas Lauksaimniecības kameras Ekonomikas nodaļā.

Karš. Austra Rudzīte ir Vācijā. Bonnas Universitātē viņa studē bioloģiju un teoloģiju. Darbs Minsterē Latviešu centrā. Te Austra Rudzīte dara brīnumus. Kādā sarunā viņa saka: “Esmu nostrādājusi 22 gadus Minsteres Latviešu ģimnāzijā par skolotāju. Tagad te esmu bibliotekāre, arhivāre, rakstnieku muzeju pārzine: Zentas Mauriņas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Konstantīna Raudives, Pētera Ērmaņa, Kārļa Ieviņa. (..) Rakstu par Jāni Jaunsudrabiņu un Augšzemi ...”

Austra Rudzīte šajā fantastiskajā kultūras un zinātnes krātuvē strādā, stundas neskaitot. Nereti te viņa pavada svētdienas un brīvdienas. Ir tikai darbs. Savai bijušajai skolas biedrei Priekuļos docentei Mildai Krūklandei 1990.gada 25.maijā viņa raksta: “Kā ir gājis visu pēdējo gadu Minsterē, nav izstāstāms. Esmu bijusi pārslogota ar ziņu sniegšanu trimdas kultūras pētniekiem, kas te ierodas cits pēc cita. Tad vēl lielā skolotāju sanāksme — no Latvijas cilvēki 40. Daži no Austrālijas, ASV, Anglijas un Zviedrijas. Vai katram kādi speciāli jautājumi dažādās nozarēs. Tikai tagad mēs paši aptveram, cik vērtīgs darbs te darīts, krājot visu trimdā iespiesto kopš 1940.gada. Skolotāju sanāksmes laikā notika arī Vispasaules Lieldienu izstāde — olu krāsojumi, svētku paražas, rotājumi.

Šogad klāt vēl otra izstāde — Latvija un Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves vietas Latvijā. Man vajadzēja astoņos plakātos parādīt rakstnieka dzīves vietas Latvijā. Sevišķi piemiņas plāksnes un veidojumus, jo Kērbekas novada pētniecības biedrība grib aizbraukt uz kādu J.Jaunsudrabiņa muzeju. (..) Bet nu izrādās, ka tāda tur nemaz nav. Ja muzeju iekārtos Neretas “Riekstiņos” “mazā Pēterīša” meitas meita, tad es arī palīdzēšu ar te iespiestām rakstnieka grāmatām, fotouzņēmumiem. (..)”

Austra Rudzīte ne tikai citiem palīdz apzināt latviešu tautas vēsturi un devumu kultūrā. Arī pati rosina un raksta. Tā dziesmu svētku laikā Toronto viņa rosina atmiņu vākšanu par savu “Gaismas pili” Priekuļos. Ideju īsteno Heinrichs V.Ritums. Iznāk grāmata “Priekulieši”.

Iecerēts apjomīgs darbs par Ilūkstes apriņķa Augšgalu. Par dzimto pusi.

Neliela atkāpe. Par Austru Rudzīti stāstīja leģendas. Par viņas prasīgumu, stingrību. Arī manī bija nedrošība. Kā būs? Jā, viņa bija konkrēta, lietišķa. Patiesi taisnīgi stingra. Taču es jutu arī lielu sirsnību. Daži minsterieši bija neskaidrībā. Katru dienu viņa sarūpēja launagu. Man vakaros atļāva strādāt vienam, atstājot atslēgas. Tādēļ parasti strādāju līdz pulksten 22. Bibliotēkas vadītāja aizejot uzklāja pirmo vakariņu galdu. Īstās bija viesmīlīgajā Priedīšu ģimenē. Šai īpašai rūpei un sirsnībai galvenais pamats bija vienkāršs — mēs bijām novadnieki. Arī es esmu dzimis Ilūkstes apriņķī.

Pēc dažu dienu sirsnīgas sadarbības Austra Rudzīte parādīja apmēram metru augstu kaudzi ar rokrakstiem, saraksti, dokumentiem, fotogrāfijām. Tā bija iecerētā grāmata par “jaukāko” Latvijas novadu.

Tajā ietilpa vairāki pagasti: Dēmenes, Kaplavas, Kurcuma, Laucesa, Salienas, Silenes, Skrudalienas un Sventes, kā arī Grīvas pilsēta.

Mēģinājām sakrāto materiālu sistematizēt. Sastādījām aptuvenu plānu. Tā norakstu paņēmu sev līdzi uz Rīgu. Darbs bija iecerēts vērienīgs. Novadu ģeogrāfiskais raksturojums. Vēsture. Dzīve divu pasaules karu laikā. (..) Attīstība un sagrāve līdz 1990.gadam (šo gadu ar savu roku ieraksta A.R.).

Katru pagastu bija paredzēts pamatīgi izvērtēt. Pagasta vēsture. Ēkas tajā. Iedzīvotāji. Infrastruktūra. Skolas, bibliotēkas, dziedniecības iestādes, pasts, tirdzniecība, biedrības, baznīcas kapi (..) brīvo profesiju darbs pagastā (..). Lai vispusīgi ieskatītos kultūras dzīvē, tika vākti materiāli par teātra izrādēm, kultūras pieminekļiem, tūrismu, par K.Ulmaņa “Draudzīgā aicinājuma” devumu.

Īpaša nodaļa bija iecerēta par 1940./41.gadu un kara gadiem. Tajā bija iecerēts aprakstīt saimniecību pārdali, iedzīvotāju deportācijas, iesaukšanu armijās, izsūtītos darbiniekus, partizānu cīņas, izlaupīšanu kara laikā. Autore iecerējusi izvērtēt arī pēckara deportācijas, mežabrāļu cīņu, kopsaimniecību veidošanu.

Atsevišķu nodaļu Austra Rudzīte bija iecerējusi ģimenes ciltskokam. To precizēt bija grūti. Tās pārstāvji nu atradās dažādās pasaules vietās (..). Te arī viņu kapu pieminekļu un plākšņu fotogrāfijas. Daudzi ciltskokā ierakstītie jau atdusējās Dēmenes (Zariņi, Bumbēri) un Berkeneles (Birķeneļu) kapos.

Austra Rudzīte lepojās ar novadniekiem — izcilām personībām. Runājām par profesoru Paulu Joozusu. Viņa stāstīja par ģenerāli Andreju Auzānu, minēja kooperatoru Siliņu (..).

Austra Rudzīte meklēja palīgu šī darba pabeigšanai. Viņa piebilda, ka šim nolūkam arī nauda iekrāta. (..) Nezinu šī darba likteni. Varu iedomāties, ka šādā grūti apzināmā veidā tas tā arī paliks. Varbūt noticis brīnums?

Austras attieksme pret Jāni Jaunsudrabiņu bija īpaša. Rakstnieka piemiņai viņa veltīja daudz laika un darba. Kad bibliotēkas pārzine man nolika uz rakstāmgalda kserokopijas, kur Jānis Jaunsudrabiņš piemin vai apraksta Austras bērnu dienu un jaunības laiku zemi, tad es sapratu, ka rakstnieks viņai jau sen bijis tuvs. Tie bija apraksti, stāsti, romāni. Piemēram, Grāmatu Drauga 1980.gada izdevums “Kam dāvana, tas nestāv dīkā”. Apgāda “Selga” (Kemptenē) 1946.gadā izdotais J.Jaunsudrabiņa romāns “Augšzemnieki”. T.Dārziņa grāmatu apgāda (Vestfāles Hallē) izdotais rakstnieka romāns “Neskaties saulē”. (..)

Austras Rudzītes entuziasms, sirdsdegsme un darbs rada muzeju rakstniekam Latviešu centrā: “Jānis Jaunsudrabiņš — rakstnieks, mākslas kritiķis, gleznotājs, grāmatu ilustrators”. Viņa daudz raksta par Jāni Jaunsudrabiņu. Stāsta vāciešiem par Latvijas dižgaru. Viņas rokai pieder vērienīgs pētījums “Jaunsudrabiņš Vestfālē”. Tas izdots 1982.gadā Minsterē. Šo 134 lappušu darbu A.Rudzīte nosauc par paplašinātu prospektu. Citēsim tikai darba ievadnodaļu.

“Pa Jaunsudrabiņa pēdām Otrā pasaules kara trimdā Vācijā — Vestfālē.

Par savām gaitām trimdā Jaunsudrabiņš ir plaši aprakstījis grāmatā “Es stāstu savai sievai”. Taču tur stāstījums visai plašs un vietām bez konkrētiem norādījumiem. Vadoties pēc tā, ir grūti izstaigāt pa viņa pēdām, ja vēl nav bijis saskares ar tām.

Vissvarīgākā vieta rakstnieka pēdējā dzīves posmā ir Mēnesnīca. Tā kā “Es stāstu...” iespiesta 1950.gadā, tad tur pietrūkst vienpadsmit nodzīvoto gadu.

Man bija laime, sākot ar 1952.gadu, ļoti bieži būt Mēnesnīcā un ar Jaunsudrabiņu izstaigāt tuvāko apkārtni. Pēc viņa nāves vēl biežāk esmu ciemojusies pie Nates Jaunsudrabiņas. Pēc viņas pāriešanas uz otru Mēness ezera krastu, braucu pie Mēnesnīcas īpašniekiem Ostermaņiem. To daru vēl tagad.

Uz Eduarda Silkalna ierosinājumu: uzrakstīt prospektus par mūsu rakstniekiem un citiem kultūras darbiniekiem trimdā (Laiks 1981, Nr.75), tūlīt atsaucos, apzinādamās, ka varu to izdarīt par Jaunsudrabiņu un Ērmani.

Lai gan abu šo rakstnieku pirmajās dzīves vietās svešumā netiku tieši minusi viņu pēdās, taču tās biju iesākusi apzināt kopš 1962.gada.

No Jaunsudrabiņa “Es stāstu savai sievai” un “Mana dzīve” izrakstīju visu uz albuma lapām, kas attiecas uz vietām un cilvēkiem. Tad apbraukāju un fotografēju šīs vietas. Viņa draugu un līdzgaitnieku uzņēmumus dabūju arhīvā. Kā tur trūka — no attiecīgām personām vai to mantiniekiem. Tā izveidoju albumus ar tekstiem un uzņēmumiem.

Tagad, rakstot prospektus, tie man lieti noderēja. Lai gan visās vietās tiku bijusi vairākkārt, bija jābrauc atkal, jo agrākie bija krāsaini uzņēmumi, nu vajadzēja melnbaltus.

Mans prospekts ļoti atšķiras no Silkalna ierosinātā. Esmu to izveidojusi ļoti plašu divu iemeslu dēļ: domāju, ka vairums to izlietos tikai lasīšanai, lai iepazītos ar Jaunsudrabiņa dzīves vietām vai arī par jaunu tās atsauktu atmiņā, mazākums ar prospektu rokā izstaigās pa šīm vietām.

Otrs iegansts plašākam aprakstam bija daudzo ziņu saglabāšana, ko vēlāk nekādiem līdzekļiem vairs nebūs iespējams “uzkonstruēt”.

Vispirms biju uzrakstījusi tikai “Pa Jaunsudrabiņa pēdām ap Mēness ezeru”. Uz pārdomātu ieteikumu, lai visas Jaunsudrabiņa dzīves vietas trimdā varētu pārskatīt vienkopus, — papildināju ar Bīlefeldi (Bielefeld), Bindi (Būnde), Verfeni (Werfen), Greveni (Greven).” Arī šis darbs vēl neraksturo to, ko Austra Rudzīte veltījusi J.Jaunsudrabiņam.

Jaunsudrabiņa kapa vieta

Körbecke, 1981.gada 24.jūnijā

Jāņu dienā aizbraucu uz Kerbeku, lai ciema valdē pie Gemeindedirektore Siepmann noskaidrotu, cik būs jāmaksā par nākošajiem 20 gadiem Jaunsudrabiņa kapa vietai. (Tur ir 3 kapi: Jaunsudrabiņš – cinka zārkā, Nate Jaunsudrabiņa pārpelnota urnā un Lilija Jaunsudrabiņa - Stöppler – parastā zārkā. Un tad vēl brīvs stūris ar krūmiem, labi kopts.)

Izrādās, ka Siepmans jau pensionējies, mani nosūtīja pie kapsētas un “Heimatmuseum” lietu pārzinātāja Liebegott, tas paskaidroja, ka no draudzes ciema valde pārņēmusi kapsētu. Tur vairs nevienu neapglabā. Nav arī vairs par kapa vietu jāmaksā. Tā viss paliks līdz 2006.gadam. Tātad 25 gadus. Pēc tam tur ierīkos parku.

Kas tad notiks ar kapiem un pieminekļiem, Liebegota kungs nezināja teikt. Pēc kādas par parku pārveidotas kapsētas Minsterē, Grēvenes ielas galā, varētu spriest, ka pieminekļi paliek parka zālājos un apstādījumos.

Tomēr rakstīšu Siepmana kungam, ko ļoti labi pazīstu un kurš Jaunsudrabiņam ir bijis ļoti labvēlīgs, prasīšu padomu, vai, kad nu to esam uzzinājuši, nevajag iesniegt kādu lūgumu vai iebildumu, ka Jaunsudrabiņa cinka zārkam un piemineklim jāpaliek turpat parkā.”

Trimdas izdevumos ir vairākas Austras Rudzītes publikācijas par latviešu trimdas izglītības un daļēji zinātnes vēsturi. Bibliogrāfija vēl nav rakstīta.

Laiks izdzēš daudzas dzīves lappuses. Kā būs ar izglītības un kultūras darbinieces — fanātiķes savā darbā — Austras Rudzītes vērtējumu un viņas ieceri? Atmiņas apkopot vēl ir visas iespējas.

Austra Rudzīte sava mūža veikuma izskaņā — unikālajā bibliotēkā Minsterē

Foto: Alberts Spoģis (Minstere), no Sigizmunda Timšāna kolekcijas

No kreisās: Jānis Jaunsudrabiņš, Nate Jaunsudrabiņa, Austra Rudzīte, Ansis Dreimanis, Egons Āboliņš

Minsteres Latviešu ģimnāzija. Sigizmunda Timšāna kolekcija

Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē Jaunjelgavā

Trešdien, 16. aprīlī, Jaunjelgavas vidusskolā LZA izbraukuma sēdē uzstāsies divu Zinātņu akadēmiju prezidenti: LZA prezidents Tālis Millers un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidents Voldemārs Strīķis. Sēdē galveno referātu lasīs LZA viceprezidents Jānis Stradiņš. Pēc tam — diskusija par Sēlijas teritoriālo likteni. Sēlijas likteņgaitas. Tālā pagātnē. Šajā gadsimtā. Šodien, kad Latvija ir teritoriālo reformu gaidās.

Referenti pieminēs Sēlijas diženos, piemēram, profesorus Pēteri Nomalu, Vili Skārdu un Pēteri Rizgu, kā arī komponistu Pēteri Barisonu. Par “Letonikas” veikumu stāstīs akadēmiķis Saulvedis Cimermanis. Par Sēliju veic pētījumus vairākās valstīs. Par to, ko dara Austrālijā, runās Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas ārzemju biedrs Guntars Saiva.