intervijas. sarunas

Kuģis krastā ar viceadmirāli pie stūres

Jānis Bērziņš, Latvijas Jūras akadēmijas rektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Bērziņš, viens no 18 valsts augstskolu rektoriem Latvijā. Dzimis 1938.gada 24.decembrī. Savu svinamdienu līdz ar to viņam nav — vai nu Ziemassvētki, vai Jāņi. 1962.gadā beidzis Rīgas Politehnisko institūtu mehānikas specialitātē. Palicis strādāt savas augstskolas aparātu būves katedrā. Turpinājis izglītību Maskavā, Baumaņa Augstākās tehniskās skolas aspirantūrā. Atgriezies Rīgā, strādājis fizikas katedrā, 18 gadus bijis šīs katedras vadītājs, nodarbojies ar lāzertehnoloģiju un optoelektroniku. Kopš 1993.gada Rīgas Jūras akadēmijas rektors. Jāņa Bērziņa Latvijas jūrnieku formas tērpu rotā uzpleči, kas atbilst viceadmirāļa pakāpei.

— Lai gan pirmā jūrskola Rīgā vēra durvis 1805. gadā, latviešu kapteiņu un stūrmaņu izglītošanas pirmsākumi tomēr meklējami vēlāk un ārpus galvaspilsētas. Šopavasar aprit 130 gadu kopš pirmā izlaiduma Ainažu jūrskolā. Vai Latvijas Jūras akadēmija būtu uzskatāma par Krišjāņa Valdemāra dibināto jūrskolu mantinieci?

— Man nekas nebūtu pretī, ja tā tas būtu. Bet... Buriniekiem tomēr bija citādas prasības, lai gan arī Krišjānim Valdemāram viegli negāja. Mūsdienās ir cita situācija, citi kuģi. Saglabāt tradīcijas ir diezgan grūti, tomēr galvenā ir palikusi: “Latvji, brauciet jūriņā!”. Šīs tradīcijas dēļ arī Jūras akadēmija ir radīta. Pašlaik pie mums mācās 65 procenti latviešu, ļoti aktīvi uz akadēmiju mācīties nāk arī krievi, turklāt ar labām latviešu valodas zināšanām.

Viena no Krišjāņa Valdemāra idejām — jūrskolas gar visu piekrasti. Es pats esmu ļoti par to. Diemžēl, kā saka, izlaida garu Ventspils jūrskola, kas gatavoja kuģu mehāniķus. Jo mūsdienu kuģa vadītāju, arī elektromehāniķi nevar apmācīt uz 40 gadus vecas aparatūras, tur vajadzīga cita tehnika — dators, mikroprocesors.

Ostu padomē jau divreiz skatīts jautājums par jauno jūrniecības speciālistu sagatavošanas koncepciju. Redziet, te ir grāmata angļu valodā “Jūrnieku apmācības un sertifikācijas sardzes dienesta standarti”, tā izdota 1995. gadā, tur ir noteiktas konkrētas prasības, kas mums obligāti jāievēro. Ja nesagatavosim jūrniekus tā, kā pieprasa šī starptautiskā konvencija, mūs ierakstīs tā sauktajā pelēkajā lapā, bet mūsu jūrnieki drīkstēs kuģot tikai teritoriālajos ūdeņos. Ja tāds jūrnieks būs uz kāda kuģa ārzemju ostā, kapteinim būs jāmaksā pamatīgs sods, jo viņa komandas loceklis nav gatavs garantēt kuģošanas drošību. Ļoti lielu impulsu šī dokumenta tapšanai deva prāmja “Estonia” avārija. Pēc konvencijas prasībām mums bija jāpārstrādā arī jūrniecības izglītības koncepcija. Jo mums ir jāmāca jūrnieks ne tikai līdz tam, kamēr viņš pabeidz skolu, bet visu laiku — ik pēc pieciem gadiem ir noteikti kursi, ir 21 sertifikāts, kas vajadzīgs dažādās specialitātēs. Un tas viss ir iekļauts šajā jaunajā koncepcijā. Ļoti apsveicami, ka Ostu padome uzņēmās nodarboties ar šiem jautājumiem, lai gan patiesībā tā arī ir īstā institūcija, jo pie jūrniecības speciālistiem pieder arī ostas apkalpojošie dienesti.

Jūrniecības jauno speciālistu sagatavošanas koncepcijā tiek iestrādāti arī priekšnoteikumi, kā varētu attīstīties mazās jūrskoliņas. Ainažnieki man vairākkārt ir prasījuši, kad pie viņiem būs jūrskola. Labi, pilnīgi pamatoti varētu būt jūrskola. Bet pirms tam Ainažos jābūt ostai, dzelzceļam, tad tiks iekārtots dzemdību nams, vērs durvis vidusskola. Un pēc tam varēsim runāt par jūrskolu. Jo ir jābūt jauniešiem, ko mācīt, vajadzīga vidējā izglītība, kas būtu pamats nākamajai jūrskolai.

Pašlaik tiek spriests, ka Engurē un Salacgrīvā būs jūrniecības klases, jo jūrskola tomēr ir mazliet augstāks veidojums. Koncepcijā paredzēts, ka varētu būt Jūras akadēmija ar divām jūrskolām — Rīgā un Liepājā. Latvijas vajadzībām tas varētu būt pieteikami. Lai gan neviens jūrnieks nestrādā tikai uz savas valsts kuģiem, to dara tikai piekrastes zvejnieki.