intervijas. sarunas

Kuģis krastā ar viceadmirāli pie stūres

Jānis Bērziņš, Latvijas Jūras akadēmijas rektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Bet jūrnieki nepaliek svešumā, viņi aizbrauc, nopelna naudu un savu algu atved atpakaļ, ģimenēm. Zemākā alga akadēmijas beidzējiem ir 900 dolāru mēnesī, tas ir, ja viņš aiziet par trešo stūrmani vai ceturto mehāniķi uz “Latvijas kuģniecību”. Profesora alga ir 118 latu, var salīdzināt... Līdz ar to mūsu absolventi palielina šo vidēji iztikušo slāni, kas tik ļoti vajadzīgs Latvijai. Bet grūtības ir ar pasniedzējiem — tie vienkārši izmirst. Jo vietā neviens nenāk. Kurš normāls jūrnieks ies strādāt akadēmijā par 100 latu algu, ja jūrā var nopelnīt vairāk? Ja citās augstskolās dažs atgriežas savā “alma mater”, tad mūsu beidzējs par to pat nedomā. Viņš pēc gadiem pieciem pelnīs divus tūkstošus dolāru, pat vairāk, bet es viņam varu piedāvāt simts latus! Domāju, ka Krišjāņa Valdemāra laikos šī problēma bija mazliet citādāka.

— Jā, cik lasīts, Ainažu jūrskolas pirmais vadītājs Kristiāns Dāls pirmos trīs gadus pat strādājis bez algas...

— Laikam toreiz bija citi iztikas avoti. Tomēr mums pasniedzēju trūkst jau tagad. Negribu gan apgalvot, ka visas mācības notiek tikai latviski. Jūrniecības valoda ir angļu, tāpēc to mācām pastiprināti. Bez tam mums blakus ir Krievija, tāpēc jāprot arī krievu valoda. Jo ļoti daudzas ārzemju firmas ar saviem kuģiem neiet uz Krieviju. Tās nāk uz Baltijas valstīm, kas veido bufera zonu, un mudina, lai baltieši paši iet uz Krieviju, jo viņi zina krievu valodu, pazīst krievu mentalitāti. Jo ārzemnieki baidās no krievu lāča un nemaz tik droši tā migā iekšā nelien.

Mums ir bijuši trīs izlaidumi un nav pretenziju ne par vienu. Nāk organizācijas, kas vervē jūrniekus, visi ir apmierināti: dod tik šurp! Jau tagad astoņi stūrmaņi brauc par otrajiem, jo trešā stūrmaņa darba laiku ir izgājuši. Atšķirībā no tiem masveida jūrniekiem, kas mums bija agrāk, — pārsvarā krievi, ukraiņi, baltkrievi —, mūsu absolventi labi zina angļu valodu. Jo jūrniecības angļu valoda mums ir profesionāls mācību priekšmets, arī tas saistīts ar kuģniecības drošību. Ja cilvēks nevar saprast komandu vai pareizi atbildēt, skaidrs, ka viņš nespēs izpildīt glābšanas darbus.

Mums ir labi sagatavoti studenti un absolventi, kam nepastāv bezdarba problēmas, jo šogad pasaulē trūkst 20 tūkstošu kuģu virsnieku, ir prognoze, ka 2000.gadā šis deficīts pieaugs līdz 40 tūkstošiem. Bet, — no otras puses, nepietiekams ir mācību nodrošinājums: jaunas iekārtas nespējam iegādāties, jaunus pasniedzējus nevaram dabūt, vecie, kas ir, velk kaut kā. Aizsūtīt viņus celt kvalifikāciju vai uzaicināt ārzemju pasniedzējus? Tas viss prasa naudu. Sarīkojām semināru jūrniecības angļu valodas mācību spēkiem, tas maksāja trīs tūkstošus latu.

Redziet, mums piedāvā pilnīgi jaunas mācību iekārtas, bet to cena ir 3 miljoni 840 tūkstoši dolāru. Pilns komplekts. No Anglijas mums tās piesūtīs, uzstādīs, noliks atslēgas: lūdzu, strādājiet!

— Vai ārzemēs kabatas ir lielākas?

Mūsu mācību gaitā ļoti svarīga ir prakse. Pirmie absolventi vēl nebija tā sagatavoti, jo toreiz nebija tādu iespēju, bet pašlaik visi beidzēji saņem arī izziņu, ka viņiem ir pilns jūrnieku cenzs. Kas tas ir? Jānobrauc jūrā noteikts mēnešu skaits uz noteiktiem kuģiem un noteiktos apstākļos — tikai tad var pretendēt uz nākamo kuģotāja amatu, tā ir vesela sistēma, kas jāizpilda. Tagad mūsu beidzējs uzreiz var iet par trešo stūrmani vai par ceturto mehāniķi. Piemēram, kuģa vadītājam ir jānobrauc jūrā 14 mēneši, tas nav maz, jo kuģis jau nav tramvajs, kas iet pēc saskaņota grafika. Prakse ir ļoti būtiska zināšanu jeb, kā tagad teic, kompetences līmeņa nostiprināšanā. Ik gadus mums praksē dodas 350 jauniešu. Liels pulks, tajā gan ietilpst arī jūrskolas audzēkņi. Lielākoties viņi nonāk uz “Latvijas kuģniecības” kuģiem, bet ne tikai. Protams, uz visiem kuģiem praktikantus četrreiz dienā pabaro, par to naudu neņem. “Latvijas kuģniecībā” viņiem vēl piemaksā kabatas naudu — kādus 55 dolārus mēnesī. Bet ārzemju firmās, kur ik gadu nokļūst 25 līdz 30 studentu, kabatas nauda ir viņu izpratnē, tas ir, apmēram 350 dolāru mēnesī. Kāda nu kuram tā kabata... Protams, studenti šo naudu nopelna, jo viņi sešas stundas dienā strādā.

Nevaru noliegt — pirmajos kursos diezgan daudzus atskaitām. Atbildība tiem, kas beidz, ir liela — moderns kuģis maksā 60 līdz 100 miljonus dolāru, vēl krava, cilvēki. Arī Latvijā ir diezgan daudz ieinteresētu firmu, kuras varētu finansēt šo izglītību un kurām mūsu beidzēji ir vajadzīgi.

— Bet pagaidām firmas neiegulda ne santīma?

— Pērn ziedojumos saņēmām 18 tūkstošus latu. Nav slikti. Jau minēto semināru par jūrniecības angļu valodu sarīkojām tikai par ziedotāju naudu. Tur mums palīdzēja vairākas organizācijas. Bet šāda piepalīdzēšana jau nav izeja. Faktiski mūsu finansējums ar katru gadu samazinās, lai gan studentu skaits aug.

Pašlaik Jūras akadēmijā mācās 312 studenti, bet Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka mums drīkst būt 213 studentu, kuriem tiek nodrošināts finansējums. Līdz ar to ministrijas atvēlētā nauda uz vienu studentu it kā ir 968 lati, bet reāli mums iznāk 611.

— Vai uz studentu vietām akadēmijā ir konkurence?

— Konkurss ir specialitātēs, caurmērā gandrīz trīs uz vietu. Esam sākuši apmācīt arī krasta specialitātēs — 1995.gadā uzņēmām ostu vadītājus, tie būtībā ir ekonomisti, biznesa menedžeri, kā mēdz teikt. Vēl gatavojam hidrogrāfus, šogad paredzam uzņemt arī ostu tehniķus. Ar šīm specialitātēm ir mazliet sarežģītāk. Jūrniekus varam gatavot katru gadu, bet hidrogrāfu, domāju, pēc diviem trim izlaidumiem pilnībā pietiks. Ostu vadītājus varbūt vajadzēs četrus piecus izlaidumus. Tālab griezāmies Starptautiskajā jūrniecības organizācijā, lai iesaka augstskolas, kur mūsu studenti varētu gūt daļu nepieciešamo zināšanu. Shēma ir vienāda gan hidrogrāfiem, gan ostu vadītājiem. Trīs gadus viņus mācām Latvijā. Pēc tam ostu vadītāji vienu gadu mācās Velsas universitātē Kardifā, bet hidrogrāfi — Plimutā, tad atgriežas Rīgā un aizstāv diplomdarbu. Tātad viņiem ir mūsu diploms, bet arī sertifikāts, ka ir noklausījušies Kardifā vai Plimutā attiecīgus kursus. Hidrogrāfija ir ļoti dārga specialitāte, kur vajag daudz īpašu iekārtu. Mums to visu iegādāties diviem izlaidumiem būtu pavisam neracionāli.

Mūsu augstskolai ir kāda īpatnība — jūrā neiet tie, kas grib labi dzīvot krastā. Mums te gandrīz nav bagātu vecāku bērnu. Lielākoties ir laucinieki un maznodrošinātie, kas grib ar savu darbu izsisties ļaudīs un nopelnīt, lai tiktu pie labākas dzīves.

Jūrniecība ir nozare, kas dod gandrīz trešdaļu no nacionālā kopprodukta, tātad tā jānodrošina ar speciālistiem. Bet to sagatavošana pašlaik netiek pietiekami finansēta. Tā kā mums ir tāda bezizejas situācija, nolēmām sākt apmācības arī par naudu. Ja ministrija pēc saviem plāniem dod 968 latus uz studentu gadā, tad nospriedām, ka 900 latu gadā būtu jāmaksā. Vai ir daudz vecāku, kas var atļauties izdot sava bērna izglītībai 900 latu gadā? Ir daži. Bet tikai daži. Tas nozīmē, ka mums tūdaļ saruks studentu skaits. Jaunieši uz šejieni nenāks. Laucinieki savām atvasēm vēl cūkas stilbu var iedot līdzi, bet naudas taču viņiem nav. Vēl kāds “sīkumiņš” — tika likvidēta jūrnieku slimokase. Līdz ar to studentiem katru gadu jāmaksā par medicīnisko apskati, ja jūrniekiem tā nav bijusi, viņi netiek praksē uz kuģa. Apskate tagad maksā 19 latu. It kā nav daudz, tomēr šī nauda ir jāsamaksā, arī bāreņiem, kas agrāk no šādiem izdevumiem bija atbrīvoti, viņiem bija arī citas atlaides.

— Vai Rīgas Jūras akadēmijas diploms ir starptautiski atzīts?

— Ir gan. Protams, būs arī pārbaudes. Eksperti brauks un pētīs, ko mēs esam darījuši. Nedod, Dievs, mums iekļūt pelēkajā sarakstā, tad ir krusts pāri un maz cerību no tā tikt ārā, jo starptautiskās lietas kustas ļoti lēni.

Toties dažs apšauba Latvijas jūrnieku izglītību tepat mūspusē. Jaunākajā žurnāla “Morskoi flot” numurā bija intervija ar Ventspils ostas direktoru Oļegu Stepanovu, kam nesen pieškīra Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem. Jāpiebilst, ka “Morskoi flot” ir nopietnākais jūrniecībai veltītais žurnāls Krievijā. Šajā intervijā Stepanova kungs teica, ka Ventspils savas ostas vajadzībām regulāri sūtot speciālistus gatavot uz Krieviju un Ukrainu un tas tā turpināšoties, kamēr Latvijai nebūšot savas kvalitatīvas jūrniecības izglītības. Grūti komentēt šo izteikumu. Tātad tas ir vēl viens cauruļvads, kas savieno Ventspili ar Krieviju.

— Augstskola — tie, protams, ir studenti, mācību spēki, bet tam visam vajadzīgs arī jumts virs galvas, mācību telpas. Kā ar tām ir nodrošināta Jūras akadēmija?

— Šīs trīs ēkas kanālmalā it kā bija Jūras akadēmijas rīcībā. Bet tam namam Kronvalda bulvārī 10 uzradās saimniece no Kanādas un atguva savu īpašumu. Mēs no viņas īrējam pusi ēkas. Pērn palikām parādā — mūs iesūdzēja tiesā. Pagaidām no mūsu siltuma naudas samaksājām trešdaļu parāda. Domāju, ka tas arī būs viss, tiesa tomēr notiks. Kāds būs spriedums? Mūs izliks ārā un aprakstīs mantu. Ko mums aprakstīs? Datorus, bet arī tie jau ir trīs gadus veci... Ja no tās mājas būs jāaiziet, kur pārsvarā ir mūsu klausītavas, nezinu... Astotais nams ir avārijas stāvoklī — sapuvuši starpstāvu pārsegumi, pagalma pusē kāda tualete jau naktī nogāzās stāvu zemāk, labi, ka nebija letālu seku... Astoto namu tātad varam izmantot par 40 procentiem, ne vairāk. Sestajā mājā tiek liktas lietā visas telpas no pagraba līdz bēniņiem, vietu arvien ir par maz.

Rīkojām nodarbības arī uz mācību kuģa “Krišjānis Valdemārs”, kas stāv Bolderājas kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Tas ir 30 gadus vecs kuģis ar izjauktu dzinēju, bet mācībām noder. Tomēr patlaban ir kritiska situācija, jo parādu dēļ kuģim atslēgta elektrība, bet bez tās neko nevar iesākt, jo kuģa vēderā ir tumšs un auksts. Parāds nav brālis, nezinu, kā no tā izkulsimies.

Ceram un sapņojam, ka beidzot piepildīsies tas, ko vēl 1993.gadā bija paredzējusi toreizējā Ministru padome, — piešķirt mums nomā zemi un pārvietot Jūras akadēmiju uz bijušo Krievijas jūrnieku mācību centru Daugavgrīvā. 1994.gada augusta beigās mēs pārņēmām šo teritoriju, nolikām apsardzi, sākām tīrīt, sakopt. Tam visam nekādi līdzekļi netika doti.

Pašlaik Daugavgrīvā ir mūsu kopmītne un dzīvojamās ēkas, kur mīt 20 darbinieku ģimenes — tā ir dienesta viesnīca. Vieta jūrniecības mācību iestādei tur ir ļoti laba — ir klāt līcītis ar pietiekamu dziļumu, ir mācību kuģi, ja to visu sakopj... Bet pagaidām mēs dzīvojam šeit. Jo, lai pārvāktos uz Daugavgrīvu, mums vajag divus līdz divarpus miljonus latu. Galvenokārt ir jāsaved kārtībā komunikācijas, siltumtīkli, kas ir izpuvuši, jāliek apsildes radiatori, cauruļvadi, Jāremontē arī telpas, kas palikušas tā kā aizejot krievu armijai... Protams, daudz ko esam saglābuši, bet diezgan arī darāmā.

Situācija ir bēdīga, jo pērno gadu beidzām ar 55 tūkstošu latu parādu dažādām organizācijām. Visvairāk esam parādā Daugavgrīvas apsardzei. Ja no turienes aizies apsardze — pieci cilvēki augu diennakti, bruņoti ar ieročiem, — zaudējumi būs milzīgi. Esam parādā arī Ķīpsalas peldbaseinam. Jo pirmajā kursā kāda piektā daļa jauniešu ir peldētnepratēji. Bet jūrniekam peldēt jāprot.

Pērn uzšuvām 54 formas tērpus akadēmijas un jūrskolas beidzējiem. Šos izdevumus apsolīja apmaksāt kāda sabiedriska organizācija — fonds “Ilga Kreituse — Latvijas prezidente”. Līdz šim brīdim no 4700 latiem 2600 nav samaksāti. Ko lai dara? Diezin vai mēs to naudu dabūsim. Bet sākumā bija ļoti daudzsološi.

Mēs gan arī pelnām naudu ar kvalifikācijas uzlabošanas kursiem. Tie vispirms vajadzīgi “Latvijas kuģniecības” kapteiņiem, kuģu mehāniķiem, augstākajai virsniecībai, kas nāk pie mums mācīties. Viņi paši atzīst, ka mēs nebūt neesam sliktāki par Makārova augstskolu, kur viņi brauca celt kvalifikāciju iepriekš. Pērn ar to mēs nopelnījām 130 tūkstošus latu. Daļa šīs summas aiziet pasniedzēju darba apmaksai, sociālajam nodoklim, bet paliek arī akadēmijai.

Ir cerība pelnīt vēl ar Daugavgrīvu, kad tā mums būs nodota nomā ar ierakstu zemesgrāmatā. Kāda ļoti interesanta Holandes firma tur piedāvā 100x100 metru platībā uzbūvēt noliktavu augļiem (teritorija tur ir), uzstādīt saldējamās iekārtas, lai uzglabātu banānus, apelsīnus, kivi un citus augļus. Nu, ja kāds banāns sāks bojāties, ēdēji nebūs tālu jāmeklē. Lai gan tie, kas brauc uz banānkuģiem, augļus ir atēdušies.

— Ir dzirdētas domas, ka Jūras akadēmija varētu kļūt par pirmo augstskolu Latvijā, kur izmēģināt studiju kreditēšanas iespējas. Kā šī kreditēšana iecerēta?

— Janvāra sākumā kādā izglītības darbinieku sanāksmē es piedāvāju, lai mums ļauj izmēģināt studiju kreditēšanas sistēmu. Jo ir daudz zemūdens akmeņu, kurus var ieraudzīt tikai straumē, no malas viss nav pamanāms. Kāpēc šim eksperimentam der Jūras akadēmija? Mums studentu nav daudz — līdz ar to nevajadzēs ieguldīt lielus līdzekļus. Un mums varbūt visas augstskolas mērogā ir vienīgie absolventi, kam ir visas iespējas aizdevumu atdot. Jo kurš skolotājs ar 52 vai 60 latu algu mēnesī var atmaksāt kredītu?

Lai varētu daudzmaz atrisināt savas problēmas, katram studentam gadā vajadzētu samaksāt ne mazāk kā 2000 latu.

— Tā ir liela nauda.

— Liela gan. Nupat vēl zvanīju uz Izglītības un zinātnes ministriju, un man atbildēja, ka virziens tomēr būs uz studentu kreditēšanu — dot viņiem lielāku stipendiju, 30 vai 40 latu mēnesī. Taču tas neatrisinās problēmu. Bez tam dot šo stipendiju 19 tūkstošiem studentu Latvijā un pēc tam no viņiem savākt — tā ir milzīga grāmatvedība. Mūsu 300 studentiem šie divi tūkstoši latu gadā iekļautu sevī arī studenta stipendiju, vienu parādes formu pa visu mācību laiku un valsts profesoru algas 350 latu mēnesī.

— Tas uzreiz atrisinātu arī mācību spēku problēmu.

— Ja budžeta finansējums paliek, no tā varam segt pamatalgas, komunālos maksājumus, bet piemaksas pasniedzējiem varam kārtot no studiju kreditēšanas rēķina. Kopumā šī summa pat varētu būt 2,5 tūkstoši latu gadā. Ļoti svarīgi ir cik procentu šim maksājumam uzliks bankas? Ja tie ir 15 procenti gadā, neviens students to naudu neņems, jo, ja tā jāatdod 20 gadu laikā, summa trīskāršosies. Ja pilno summu apliek ar 15 procentiem, tad 20 gados ik mēnesi būtu jāatmaksā 80 latu. Saprotu, ka tas nav maz, bet jūrnieku algas to atļauj, tā domā arī mūsu studenti. Ja prasīs lielākus procentus, tad nekas neiznāks. Turklāt jūrnieks jau nav tas, kas pazūd. Ir jūrnieku reģistrs, ir ļoti stingra uzskaite, visam var izsekot. Ja šāda kreditēšana būtu, tad tā ietvertu arī 40 latu stipendiju, ko varētu nemaksāt, kad audzēknis ir jūrā, jo tur viņš ir nodrošināts ar ēdienu, gultu, veļu un vēl kabatas naudu.

— Viena problēma, kas saskatāma no malas. Students tiek kreditēts, ir šo kredītu daļēji saņēmis, bet pēc pirmā vai otrā kursa tiek atskatīts. Kas notiek? Kas maksā? Un vai maksā?

— Par šo jautājumu esmu domājis, runājis arī ar kolēģiem skotiem un zviedriem. Kredīta summā ir iekļauts arī riska procents, kas pēc viņu domām ir 15 procentu. Tātad 15 procentus nesamaksā.

— Un tātad šie procenti papildus jāsamaksā tiem, kas beidz?

— Jau ir samaksāti. Ja 16 procenti aizmūk, tad ir zaudējums, ja 10 procenti, tad tomēr ir ienākums — riska ienākums. Maksa par bailēm. Var jau finansēt no trešā kursa, bet tad pirmajos divos nebūs studentu. Jā, mūsu augstskolā diezgan daudz ir atskaitīto. Bet īpatnība ir tā, ka 90 procenti no viņiem pēc laika atgriežas un turpina mācības. Jo viņi ir mazliet “vienpusīgi” — orientēti uz jūru. Viņiem to vajag.

— Cik ilgi jāiet jūrā, lai kļūtu par kapteini?

— Oficiālais laiks ir trīsarpus gadi. Ja neej atvaļinājumā, nepārtraukti atrodies jūrā un visu laiku esi kāpis pa karjeras kāpnēm. Dzīvē tomēr tik gludi un ātri tas viss nenotiek. Jo tu neesi ticis uz tā kuģa, kur vajadzēja, neesi laikus kļuvis par vecāko palīgu, jo nebija vietas utt. Ja 23 gadu vecumā cilvēks beidz augstskolu, tad reāli pēc gadiem desmit viņš var vadīt kuģi. 33 gadu vecumā jau ir pieredze, ir briedums.

— Ir ticējums, ka sieviete uz kuģa nes nelaimi. Bet akadēmijas studentu pulkā var redzēt arī dažu daiļā dzimuma pārstāvi. Vai viņas brauc arī jūrā?

— Šogad meitenes ir trešajā kursā. Kuģu vadītājos mēs viņas ņemam 15 procentus no grupas, ja grupā 40 studentu, tad sešas meitenes. Uz šejieni nenāk nejauši — viņām senčos vai rados ir bijuši jūrnieki.

Pirmais pārbaudījums bija pirmā prakse — seši mēneši jūrā. Viss, protams, notiek dabiski — aizgāja sešas, atgriezās sešas ar pusi. Bet tā ar to pusīti bija mazliet vecāka par citām, ne vairs gluži jauns skuķis, kas nezina, ko dara. Cik zinu, vēlāk apprecējās, izgāja praksi mazliet citā laikā, ļoti labi mācās. Dzīve ir dzīve, galu galā 23 gadi ir normāls laiks, lai tas bērns parādītos.

Meitenes jūrā ir ļoti punktuālas, kārtīgas, centīgas, it sevišķi uz tiltiņa. Mums tāds ļoti stingrs kapteinis ir Māris Mertens. Un tieši viņš vēl uzlielīja praktikantes, iesakot vīriem no meitenēm mācīties. Protams, es nedomāju, ka no viņām kāda līdz pensijai stāvēs uz tiltiņa. Bet, ja mēs esam jūras valsts, tad mums jāveido arī jūrniecības sabiedrība. Meitene nobrauks trīs, piecus gadus jūrā, izveidos ģimeni, apprecēsies ar kādu jūrnieku. Bet viņai jūra nebūs sveša, viņa zinās, kas ir kuģis. Jūrnieciski domājošu cilvēku skaits palielināsies. Pēc tam viņa atnāks uz “Latvijas kuģniecību”, kur tagad sēž milzīgi daudz ļoti izkrāsotu dāmu, kas kuģi varbūt vispār nav redzējušas. Bet meitenei, kas pati braukusi jūrā, vairs nevarēs kaut ko iestāstīt.

Hidrogrāfijā mēs izraudzījāmies trīs meitenes no vadītājiem, jo hidrogrāfam ir jābūt arī kuģa vadītājam, ne kapteiņa līmenī, bet tomēr. Tātad šīs trīs jau tiek gatavotas darbam krastā.

Bet ir arī meitenes, kas redz savu vietu tikai uz kuģa. Viena tāda, klusa, neliela auguma, aizbrauca stūrmaņa praksē. Atgriezās pavisam ar citu stāju. Es viņai vaicāju: “Varbūt mainīsi profesiju?” Viņa atbild: “Vai jūs zināt, kāda ir sajūta, kad tu vadi kuģi cauri Panamas kanālam?!” Nezinu, neesmu bijis. Pēc tam šī pati meitene agrāk nolika otrā kursa eksāmenus, pati sameklēja kuģi un atkal bija prom jūrā.

Sieviete uz kuģa — domāju, ka tik traki tas nemaz nav. Protams, vīriem ir neērti. Esmu dzirdējis, ko teic zviedri: “Apkopējas, bufetnieces, vēl kaut kas — tas ir izlaidībai. Bet kuģa virsnieks sieviete — tas ir disciplīnai.” Tu nevari vairs runāt, kas ienāk prātā, staigāt nošņurcis, kaut ko nepadarīt. Tā ka sieviete uz kuģa ir tikai uz labu. Lai gan arīz man ir nācies dzirdēt veco jūrnieku pukošanos, ka akadēmija esot pārvērsta par meiteņu ģimnāziju. Nav jau tā. Nevajag neko pārspīlēt.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors