DIPLOMĀTIJA

“Ticu, ka jūs īsā laikā sasniegsit daudz”

Odeds Ben–Hurs, Izraēlas Valsts vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Tas ir tas cements vai tā līme, kas satur kopā mūsu tautu... Mēs gribam turpināt šo ceļu. Taču tam mums nepieciešams miers. Un mēs ticam, ka mieru ir iespējams iedibināt.

Atbildot uz jūsu vārdiem sarunas sākumā — mēs ticam, ka šis ir īstais laiks, iemiesot dzīvē mūsu tautas vēlmes. Laiks, kad mēs tumšā tuneļa galā redzam gaismu. Mums ir pamats ticēt, ka beidzot iestāsies miers. Šādus secinājumus ļauj izdarīt arī miera līgumi ar mūsu kaimiņvalstīm. Un pat ar mūsu iekšējiem kaimiņiem palestīniešiem. Jācer, ka Sīrija un Libāna arī sekos mums šajos centienos. Un tad... jā, tad mēs varēsim sēdēt vīģes kokā un izbaudīt laimes brīžus. Tad mēs varēsim darīt patiesi brīnumus. Kaut gan — brīnumus mūsu tauta ir veikusi arī smagu pārbaudījumu brīžos. Par spīti smagajiem pārbaudījumu laikiem Izraēla ir guvusi patiesi pārsteidzošus panākumus. Tā ka grūti pat iedomāties, ko visu mēs būtu sasnieguši, ja būtu varējuši dzīvot mierā. Es ticu, ka tagad mūsu situācija ir daudz labāka.

— Jūsu valsts ir guvusi milzīgus sasniegumus dažādās dzīves jomās.

— Izraēla ir viena no tām valstīm, kas nevar citām valstīm palīdzēt ar naudu, izejvielām vai kādiem ražojumiem. Taču mēs varam palīdzēt un arī palīdzam ar savu pieredzi un savām tehnoloģijām. Mēs arī ar jūsu valsti labprāt dalītos pieredzē, ko Izraēla uzkrājusi gadu ritējumā. Lauksaimniecības produktivitātes ziņā mēs esam vieni no pionieriem pasaules mērogā. To pašu var teikt arī par Izraēlas rūpniecību. Mums nav bagātīgu dabas resursu, nav izejvielu. Tāpēc mūsu rūpniecības radītās vērtības ir atkarīgas no ieguldītajām zināšanām. Mēs spējam ražot patiesi augstas klases produktus, kuros ieguldītas vērtīgas idejas. Lūk, tāpēc mēs arī vēlamies dalīties ar savu tehnoloģiju un savu pieredzi. Ne vien biznesa vārdā, bet arī lai sekmētu Izraēlas pozitīvā tēla izplatību pasaulē. Es domāju, to mēs varētu darīt arī ar Baltijas valstīm. Ar prieku varu sacīt, ka esmu šajā ziņā sastapis pie jums izpratni un vēlēšanos. Dažādās ministrijās, visās trīs Baltijas valstīs. Gan kultūras, gan ekonomikas ministrijās, arī izglītības un zinātnes ministrijās.

— Kā jūs vērtējat Izraēlas un Latvijas pašreizējās attiecības?

— Šīs attiecības ir ļoti labas. Īpaši, ja ņemam vērā, ka mēs taču sākām no nulles, tikai pirms dažiem gadiem. Mūsu attiecībām taču ir tikai pieci seši gadi. Mūsu sadarbības līmenis pagaidām vēl nav īpaši augsts, taču domāju, ka mūsu sadarbība ir attīstības procesā. Es esmu organizējis Latvijas un Lietuvas rūpnieku un tirgotāju delegācijas, kas iepazinās ar mūsu zemes iespējām. Viņus uzņēma Izraēlas valdība. Ticu, ka pēc šo delegāciju vizītēm Izraēlā mūsu sadarbība attīstīsies straujāk. Viņi tikās ar saviem iespējamajiem sadarbības partneriem un pārrunāja ļoti specifiskas sadarbības jomas. Piemēram, konkrētas iespējas sadarboties importa un eksporta jomās.

Domāju, ka mūsu valstis var būtiski palielināt gan importa, gan eksporta apjomus. Jau šogad visās trīs Baltijas valstīs varētu izveidot Izraēlas un Latvijas, Izraēlas un Lietuvas un Izraēlas un Igaunijas tirdzniecības palātas, kas sekmētu mūsu ekonomiskās attiecības.

— Kuri, jūsuprāt, varētu būt galvenie mūsu ekonomiskās sadarbības virzieni?

— Mums ir jāiezīmē īpaši sadarbības punkti, kuros mūsu kontakti būtu visauglīgākie. Es jau minēju, ka uzmanības vērta ir mūsu piena ražošanas tehnoloģija. Arī ziedu audzēšana jeb ražošana. Mēs varētu ieteikt jums savus ekspertus. Šeit varētu izraudzīties dažas fermas vai kooperatīvus un noteikt dažus mēnešus ilgu pārbaudes periodu — lai pārliecinātos, kā mūsu tehnoloģijas darbojas Latvijas apstākļos. Ja šāds periods būtu sekmīgs, mēs pārliecinātos, ka iespējams paaugstināt, teiksim, piena ražošanas produktivitāti par pārsimt procentiem. Ja izrādītos, ka tas ir iespējams, tad kāpēc gan to nedarīt visā valstī? Varbūt pat visās trīs Baltijas valstīs.

Tas pats ar kviešiem vai puķēm. Pateicoties ģenētiskajai inženērijai, Izraēlā tagad spēj izaudzēt 48 kviešu graudus no katra stiebra, kamēr parastais graudu skaits no kviešu stiebra caurmērā ir, šķiet, 24 graudi. Tāpat ziedi — mēs spējam izaudzēt ievērojami vairāk ziedu no katra stāda. Vēl viena joma, kurā mēs varētu sadarboties, ir nelielas rūpnīcas, kas ražotu augstas klases elektronisko produkciju. Sarežģītas tehnoloģijas produktus. Kā jau teicu, šādu produktu vērtība ir ļoti augsta. Bez tam šādas fabrikas nepiesārņo vidi, tās nerada dūmus. Pateicoties šai idejai, Latvijā varētu nodrošināt pietiekami strauju vidusšķiras rašanos. Tas būtu labi no daudziem viedokļiem. Vispirms jau samazinātos bezdarba līmenis. Šie cilvēki piedalītos Latvijas ekonomikas veidošanā. Viņi labi pelnītu un tērētu šo naudu, pērkot visdažādākos Latvijas produktus. Tas būtu konkrēts ieguldījums jūsu valsts ekonomikas attīstībā. Viņi arī maksātu nodokļus.

Es zinu, ka pagaidām daudzi cilvēki šeit skeptiski raugās uz valdības nodokļu politiku un cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas. Taču no tā vispirms cieš Latvijas saimniecība. Viena lieta ir saistīta ar otru. Jaunu darbavietu radīšana izraisa ripojošas sniega pikas efektu. Mums pašiem būtu prieks redzēt, kādus rezultātus tas dotu. Tās ir tās lielās pārvērtības, kam jānotiek jūsu valstī pārejas periodā, kamēr jūs tiekat uzņemti citu Eiropas valstu saimē. Es domāju, jūsu valstij šis periods — līdz 2000. vai, teiksim, līdz 2005.gadam — ir tāds jaunu ceļu iešanas periods. Ļoti interesants laiks. Tas ir ļoti interesanti — nostāties uz šīs starta līnijas un vērot, kā jūs attīstāt Latviju.

Miermīlīgi, bez asinsizliešanas. Jūsu situācija man sauc atmiņā Izraēlu pirms dažiem gadu desmitiem. Mēs varētu daudz darīt, lai tagad izplatītu savu pieredzi.

— Jūs pārstāvat Izraēlu visās trīs Baltijas valstīs. Manuprāt, tas ir visai grūts uzdevums.

— Jā, tas ir sarežģīti. Taču tas ir arī interesanti. Man ir interesanti redzēt, ka visās trīs Baltijas valstīs ir daudz līdzīga. Un tajā pašā laikā katra valsts ir ļoti atšķirīga. Katrai ir savas īpatnības, katrai tautai sava mentalitāte. Un katra no jūsu trim valstīm arī attīstās savā virzienā. Katrai ir savi kritēriji. Taču visās esmu uzņemts ļoti sirsnīgi. Un varu ar prieku teikt, ka daudzas manas idejas ir laipni uzklausītas. Es par to esmu pateicīgs. Mums jāsadarbojas, un šis ir īstais laiks to darīt. Tas ir daudz labāk nekā ieslīgt birokrātiskā rutīnā. Es ceru, ka mēs spēsim pārvarēt birokrātiskas problēmas, kas dažkārt parādās. Man ir ļoti interesanti pārstāvēt arī ebreju jeb Izraēlas tautu trīs Baltijas valstīs.

Man ir arī labas attiecības ar maniem brāļiem un māsām šejienes ebreju kopienā. Arī tas ietilpst manos darba pienākumos — būt ciešā kontaktā ar viņiem. Un es cenšos šo pienākumu pildīt, cik labi vien iespējams. Dažkārt nav viegli, jo cilvēkiem vēl ir svaigā atmiņā ļaunie pagātnes notikumi. Brūces vēl nav sadzijušas, un es ļoti šaubos, vai tās vispār kādreiz spēs sadzīt. Šī manī ir tāda plaisa. No vienas puses, es pārstāvu jauno Izraēlu ar brīnišķīgām sadarbības un progresa idejām. No otras puses, es kā Izraēlas pārstāvis tomēr nespēju palīdzēt traģēdijā, kas savā laikā šeit notika ar manu tautu. Tas ir tāls ceļš. Tiek veikts liels darbs, daudzas aktivitātes, ko mēs veicam sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, atjaunojot ebreju īpašumus. Reabilitācijas jautājumi, kas notiek Lietuvā, tas nav viegls pienākums. Un man nav tāda brīža, kad varētu bezrūpīgi sēdēt savā birojā vai mierīgi baudīt kokteiļus pieņemšanās. Man jārūpējas par visiem šiem procesiem, un tas prasa smagu darbu.

— Vai jums neatliek nemaz brīvā laika?

–— Es nesūdzos. Man tomēr ir arī brīvais laiks. Taču mans oficiālais darbs tomēr prasa savu un paņem daudz, daudz laika. Es taču esmu atbraucis šurp strādāt, nevis vadīt dienas bezrūpībā. To es varēšu darīt, kad aiziešu pensijā.

— Kā jūs iztēlojaties mūsu valstu attiecību tuvāko nākotni?

— Strādājot Ārlietu ministrijā, mums arvien ir jāsagatavo attiecīga programma uz nākamo gadu. Varu teikt, ka šī gada programmas mūsu sadarbībai ar visām trim Baltijas valstīm ir patiešām iespaidīgas. Īpaši tirdzniecībā, arī sadarbībā kultūrā, rūpniecībā un lauksaimniecībā. Tāpat kā politiskajā aspektā. Attiecībā uz politisko sadarbību gribu atzīmēt, ka Latvijas parlamentā izveidota plaša un ļoti simpātiska Latvijas un Izraēlas sadarbības grupa. Un pašlaik tāda pati grupa tiek veidota Izraēlā. Tas noteikti sekmēs mūsu sadarbību, arī mūsu politisko līderu vizīšu apmaiņu.

Tas par politisko aspektu. Taču gribu uzsvērt arī kultūras sadarbības nozīmīgumu. Mēs tagad esam aizsākuši jaunu tradīciju — Izraēlas dienas dažādās Latvijas pilsētās. Ik pēc pāris mēnešiem mēs izraugāmies kādu jaunu Latvijas pilsētu, kurā vienu vai divas dienas reprezentējam savu valsti, tiekoties ar vietējās varas pārstāvjiem, ar vietējo augstskolu mācību spēkiem, ar vietējiem tautsaimniekiem. Protams, arī ar vietējās ebreju kopienas cilvēkiem. Vakarā mēs rādām Izraēlas kultūras sasniegumus. Šādas Izraēlas dienas jau ir notikušas Liepājā un Daugavpilī.

Rīkojam arī Izraēlas mākslas izstādes un koncertus.

Jāmin arī Izraēlas jaunatnes delegācijas apmeklējums, mūsu un jūsu rakstnieku saruna pie apaļā galda par literatūras nozīmi demokrātiskas sadarbības veidošanā. Es būšu priecīgs, kad visi šie ļoti interesantie plāni būs īstenoti.

— Izraēlas dienas dažādās Latvijas pilsētās ir gluži jauna tradīcija. Jūsu vēstniecībai šajā jomā pieder prioritāte.

— Jā, mana pārliecība ir, ka Latvija — tā nav tikai Rīga. Visās pilsētās mūs līdz šim ir uzņēmuši ļoti sirsnīgi. Šādas dienas padziļina abpusējo informētību.

— Vai jūs varētu iepazīstināt ar savu dzīvi? Vispirms, kā jūs kļuvāt par diplomātu?

— Es studēju Telavivas universitātē starptautiskās attiecības. Esmu arī apguvis vairākas svešvalodas. Kad man bija jau pāri divdesmit, uzdevu sev jautājumu, kurā virzienā es gribu iet tālāk. Un es pats sev arī atbildēju, ka gribu strādāt darbu, kas būtu saistīts ar cilvēku un valstu attiecībām. Un tad es arī sajutu, ka gribētu pārstāvēt savu valsti ārzemēs. Labākais ceļš, kā īstenot šos mērķus, bija darbs Ārlietu ministrijā. Tā es 1977.gadā sāku strādāt Izraēlas Ārlietu ministrijā. Tā sākās mana diplomātiskā karjera. Esmu bijis Izraēlas vicekonsuls Atlantā, Džordžijas štatā. Tad es biju konsuls Maiami, Floridā. Esmu vadījis arī Izraēlas konsulātu Bombejā, Indijā. Piecus gadus es biju zinātnes un kultūras lietu padomnieks mūsu vestniecībā Romā. Esmu strādājis arī Ārlietu ministrijā Jeruzalemē. Tāds īsumā bijis mans diplomāta ceļš, nav par ko žēloties. Priecājos, ka viss bijis tieši tā.

— Jūs vēl neko neesat pastāstījis par savu ģimeni.

— Esmu precējies. Manu sievu sauc Edna. Viņa arī strādā Izraēlas vēstniecībā, viņas kompetencē ir ekonomiskās aktivitātes. Viņai nav speciālas diplomātiskās izglītības. Ārlietu ministrijā viņa iekļuva, tā teikt, pasīvā veidā — kļūstot mana sieva. Taču tagad arī viņa ir karjeras diplomāte. Mums ir trīs bērni — divpadsmitarpus gadus, četrarpus gadus un pusgadu veci. Divi jaunākie ir pie mums Rīgā. Mēs visi kopā labi jūtamies. Esam apmierināti ar sevi. Mums patīk Rīga — tā ir patiesi viesmīlīga pilsēta.

— Nupat mums aiz muguras ir visai salta ziema.

— O, man patīk auksts laiks. Man labāk patīk, ka ir auksts, nevis pārāk karsts. Man patīk karstā, sutīgā laikā no Izraēlas atbraukt šurp uz Latviju, kur ir daudz vēsāks.

— Ko jūs gribētu novēlēt mūsu laikraksta lasītājiem?

— Es novēlētu visiem latviešiem sekmīgu un mierīgu pāreju uz modernu rietumniecisku sabiedrību, kuras norisēs piedalīsies ikviens, atrodot savai pašcieņai atbilstošu godpilnu vietu.

Pašlaik diemžēl tikai daļa latviešu ir iesaistīti politiskās vai komerciālās aktivitātēs. Pārējie stāv ārpus aktīvā loka. Es vēlētos, lai viņi saprot: ja gribat virzīt Latviju uz priekšu, tad visiem ir jāpiedalās. Un man ir pamats ticēt, ka tā arī notiks. Jo latvieši ir ļoti mērķtiecīgi cilvēki. Es šeit esmu sastapis daudzus augsti izglītotus cilvēkus. Ar pareizu vadību, ejot pareizā virzienā, jūs sasniegsit daudz. Es ticu, ka jūs to sasniegsit īsā laikā. Es jums vēlu visu to labāko!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors