Vēstule “Latvijas Vēstnesim”

Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes paziņojums

Par Cēsu rajona zemnieku izvirzītajām prasībām

Iepazīstoties ar Cēsu rajona zemnieku izvirzītajām prasībām, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valde uzskata tās par pamatotām un šo prasību ekonomiskajā daļā tām izsaka atbalstu. Prasībās ietvertā situācijas analīze un secinājumi objektīvi atspoguļo ekonomisko stāvokli agrārajā sektorā.

Par vairākiem Cēsu zemnieku prasībās ietvertajiem jautājumiem negatīvu attieksmi paguvuši izteikt gan valdības pārstāvji, gan daži Saeimas deputāti. Tas norāda uz nevēlēšanos ievērot Lauksaimniecības likumu. Likums paredz, ka Ministru kabinetam jāapstiprina noteikumi lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Cenu stabilitātes nodrošināšanai likums paredz realizēt tirgus intervenci, pielietot intervences cenas, kā arī uzliek pienākumu Ministru kabinetam katru gadu noteikt tirgus intervences noteikumus.

Atlikušajām statūtsabiedrībām un lauksaimniecības kooperatīvajām sabiedrībām, salīdzinot ar zemnieku saimniecībām, ir virkne papildu problēmu nodokļu, transportlīdzekļu civiltiesiskās apdrošināšanas un sakaru pakalpojumu tarifu jautājumos, prasība izmantot nesamērīgi dārgos zvērināto revidentu pakalpojumus u.c. Par šiem, kā arī vairākiem Cēsu zemnieku izvirzītajiem jautājumiem Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valde ir sagatavojusi un iesniegusi Saeimai un valsts pārvaldes iestādēm konkrētus priekšlikumus un likumprojektus.

Diemžēl valsts vadītāju atsaucība laukos samilzušo problēmu risināšanā ir minimāla. Tā vietā, lai sekmētu rūpniecības atjaunošanu, sakārtotu muitu, regulētu monopoluzņēmumu pakalpojumu cenu politiku un veiktu citus pasākumus valsts ekonomikas stabilizācijai un budžeta ieņēmumu palielināšanai, atbildīgas amatpersonas aizbildinās ar zemnieku un citu lauksaimniecības produkcijas ražotāju it kā nereālajām prasībām.

Tiek kultivēts uzskats, ka lauksaimniecību nevar dotēt uz pārējo sabiedrības slāņu rēķina. Savukārt, realizējot tēzi “Tirgus ekonomikas apstākļos par visu jāmaksā tik, cik tas patiesībā maksā”, pārējā sabiedrība, nesamaksājot reālo cenu par laukos ražoto (galvenokārt lopkopības produkciju), patlaban dzīvo uz zemnieku, visu lauksaimniecībā nodarbināto rēķina.

Uzsverot, ka valsts neatbalstīs mazefektīvu ražošanu, tiek noklusēts, ka Eiropas Savienībā un daudzās citās Eiropas valstīs lauksaimniecību (patiesībā — pārtikas produktu pircējus) subsidē, bet ražotās produkcijas pašizmaksa, neskatoties uz augstajiem ražošanas rādītājiem, tur nebūt nav zemāka kā Latvijā.

Ražošanas procesa nepārtrauktības nodrošināšanai zemnieki un lauksaimniecības uzņēmumi spiesti par augstiem procentiem ņemt īstermiņa kredītus minerālmēslu, degvielas un citu resursu iegādei. Būtu normāli, ja kārtējās izmaksas būtu iespējams segt ar ieņēmumiem par pārdoto produkciju, bet ilgtermiņa kredītus zemnieki un statūtsabiedrības izmantotu jaunas tehnikas iegādei, kā arī ražošanas ēku celtniecībai un rekonstrukcijai.

Nenodrošinot laukos ražotās produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo resursu un pakalpojumu cenu paritāti, valsts dažādu nodokļu veidā no lauksaimniecības uzņēmumiem, kā arī ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu starpniecību turpina no lauksaimniecības nozares izņemt ļoti lielas naudas summas.

Aprēķini rāda, ka 1997.gadā lauksaimniecības nozares izdevumi resursu cenu pieauguma un dažādu papildu maksājumu dēļ, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieaugs ne mazāk kā par 11,3 miljoniem latu. Šajos pastiprināta finansiālā spiediena apstākļos vienīgā iespēja ir samazināt statūtsabiedrībās un lauksaimniecības kooperatīvajās sabiedrībās strādājošo jau tā zemo darba samaksu, sašaurināt zemnieku ģimeņu pašpatēriņa izdevumus.

Patlaban, kad nepārdomātas valsts ekonomiskās politikas dēļ izveidojušies t.s. depresīvie reģioni un tiek paredzēti līdzekļi jaunu darba vietu radīšanai, netiek domāts un praktiski nekas netiek darīts, lai lauksaimniecības nozarē saglabātu vēl atlikušās darba vietas.

Par nerēķināšanos ar lauku iedzīvotāju ekonomiskajām interesēm liecina arī masveidīga Krājbankas nodaļu, kā arī vairāku dzelzceļa līniju slēgšana, neskaidrā, no augšas uzspiestā teritoriālā reforma ar visām no tās izrietošajām negatīvajām sekām.

Ministru kabineta 1995.gadā akceptētajā koncepcijā “Valsts stratēģija lauksaimniecībā” atzīts, ka lauksaimniecība Latvijā ir un arī turmāk būs viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm, ka tā ir ne tikai lauku iedzīvotāju eksistences avots, bet arī dzīves veids un lielā mērā arī valsts neatkarības garantētāja.

Diemžēl pašreizējā valdība lauksaimniecības jomā nekādas saistības nav uzņēmusies, jo valdības deklarācijā par šo nozari praktiski nekas nav teikts.

Atbalstot zemnieku izvirzītās ekonomiskās prasības, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valde aicina tomēr atturēties no protesta akciju rīkošanas.

Vienlaikus aicinām valsts vadītājus uz konstruktīvu dialogu ar zemniecības pārstāvjiem, aicinām nopietni risināt ar laukiem saistītās ekonomiskās problēmas, praktiski realizēt Lauksaimniecības likumā ietvertos mērķus un uzdevumus.

Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valde norobežojas no Cēsu novada zemnieku politiskajām prasībām par izmaiņām Satversmē un vēlēšanu likumā. Uzskatām, ka nav korekti jaukt ekonomiskās prasības ar vispusīgi neizvērtētām politiskām prasībām.

Mūsu dalīborganizācijas pilnvarojušas asociāciju pārstāvēt un aizstāvēt šo organizāciju ekonomiskās intereses, nevis tajās strādājošo darbinieku neizzinātos, katra cilvēka atšķirīgos politiskos uzskatus.

Paziņojums apspriests un pieņemts Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes sēdē 1997.gada 4.aprīlī

LSA valdes priekšsēdētājs

1997.gada 9.aprīlī J.Beļavnieks