Mēs savā laikā un zemē

Gulbenes novada leģenda

Gulbenes pusē daudzu dzimtu radurakstus glabā fotogrāfijas ar Oskara Zandera (1897—1971) firmas zīmi. 14.martā Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika atzīmēta fotomeistara 100.dzimšanas diena. Ar nelielu izstādi, abu dēlu atmiņu stāstiem un kuplu cienītāju pulku. Turpat 62 gadus pavadījis kopā ar fotoaparātu, Oskars Zanders aizgāja aizsaulē 75.mūža gadā, atstājot sievas ziņā kāzinieku bildes, ko bija gan paguvis safotografēt, bet nepaspēja attīstīt.

Par tēva daudzajiem talantiem un provinces fotogrāfa īpašo lomu novada sabiedriskajā dzīvē tēlaini stāstīja meistara dēls, labi pazīstamais literatūrzinātnieks un kultūrvēsturnieks Ojārs Zanders.

Toreiz, pirms simt gadiem, kad Jaungulbenes muižas grāvrača Jēkaba Zandera ģimenē piedzima pirmais dēls, tas vis nebija kāds tumšs nostūris. Baronam Tranzejam bija viena no lielākajām privātajām mākslas kolekcijām Latvijā. Bija sabiedriska rosība, svarīgākajos notikumos allaž bija klāt arī fotogrāfs Oskars Priedītis. Godinot atzīto fotomeistaru, Zanderi deva dēlam Oskara vārdu un aicināja viņu par zēna krusttēvu. Jēkabs bijis stiprs un visai pašapzinīgs vīrs un, kad barons par smago grāvrača darbu sācis maksāt arvien badīgāk, aizgājis uz Rīgu uz kļuvis par fabrikas strādnieku.

Mazais Osis jau četru gadu vecumā bija zaudējis māti, agri nodots par ganu. Skolā iznācis mācīties tikai četras ziemas. Nokļuvis Rīgā pie tēva, kam nu jau bija jauna ģimene, zēns 12 gadu vecumā kļuvis par krāsotāja mācekli, izmēģinājies vēl citos darbos, līdz kļuvis par fotomeistara Anša Skariņa mācekli. Ansis Skariņš bija jau pazīstams fotogrāfs, cieši saistīts ar mākslas pasauli. Savās gaitās par izpalīgu ņēmis līdzi arī Oskaru. Tā, 1911.gada janvarī gājuši uz Jauno Rīgas teātri fotografēt “Uguns un nakts” pirmizrādi. Saglabājies (un arī izstādē bija skatāms) fotoattēls, kur Ādolfs Kaktiņš redzams Lāčplēša lomā ar vairogu un zobenu rokā. Fotomākslā Ansis Skariņs varbūt nesasniedza Buclera, Rieksta vai Rīdzenieka līmeni un popularitāti, taču arī viņš bija īsts kultūras cilvēks, prata pulcināt ap sevi rakstniekus un māksliniekus. Viņa izdotais “Spogulis” (arī redzams izstādē) bija viens no pirmajiem ilustrētajiem žurnāliem Latvijā. Izdevējs centās nodrošināt augstu kvalitāti un mēģināja maksāt autoriem pienācīgus honorārus, tāpēc bija grūti izturēt konkurenci, un 1913.—1914.gadā iznāca tikai 21 žurnāla numurs.

No bērna kājas gājis skarbajā dzīves skolā, Oskars bija mācījies pastāvēt par sevi, neapjukt grūtā brīdī. Vairīdamies no lielās konkurences Rīgā, viņš 17 gadu vecumā aizbrauca uz Maskavu, lai atvērtu savu fotodarbnīcu. Krievijā un vēlāk Baškīrijā pārlaidis gan pasaules, gan pilsoņu karu ar badu, izsitumu tīfu un citām nelaimēm. Tiklīdz Latvija proklamējusi neatkarību, lauzies atpakaļ uz mājam. Tas bijis krietni grūtāk nekā savā laikā tikt uz Maskavu. Nodienējis savu laiku Nacionālajā armijā, bildināja skaisto jaungulbenieti Annu. Kaut gan Rīgā bija daudz vilinājumu un arī darba piedāvājumu, Anna un Oskars savu ģimenes ligzdu nolēma vīt dzimtajā pusē.

Ko nozīmē būt par provinces fotogrāfu, to laikam gan zina tikai viņš pats un varbūt viņa bērni! Par kundēm daudz nebija jārūpējas, jo kristībās, iesvētībās un kazās tāpat kā bērēs un citos svarīgos brīžos bez fotogrāfa nevarēja iztikt. Bieži vien ar tām pašām kamanām vai līnijdrošku uz ģimenes godiem veda gan mācītāju, gan fotogrāfu. Tomēr Oskars arī pats negulēja aizkrāsnē. Viņš bieži vien brauca uz skolām, tālākām lauku sētām, dažkārt turpat savā kulbā arī attīstīdams lielās fotoplates. Stāstot dēliem par savām gaitām, atcerējies, ka reiz kaut kur Zemgales pusē pārnakšņojis viesnīcā vienā numurā ar slaveno Kaupēnu. “Cilvēks kā cilvēks! Es neko sliktu nevaru teikt.”

Provinces fotogrāfam viss jādara pašam— gan ar indīgām, gan sprāgstošām lietām. Vecākajam dēlam Uldim reiz gadījies iemest plītī magnēzija bundžiņu — iznācis blīkšķis provinces mērogā. Ojārs savukārt uzkritis virsū fotoplatēm un tā savainojis plaukstas, ka līdz šai dienai čigānietes netiekot gudras viņa likteņlīnijās. Retušējot negatīvus, vajadzēja ērgļa acis. Tēvs bijis labs meistars.

Oskars Zanders iecerēja skaistu namu ar labu fotosalonu. Cēla pēc individuāla projekta, lai būtu dažādas gaismas un varētu labi strādāt. Jo viņš vairāk sliecās uz mākslas fotogrāfijas pusi, uz portretu. Un, kas zina, varbūt Gulbenē arī būtu izveidojies viens no labākajiem mākslas fotogrāfiem, ja ne vēl viens karš, kad staltais nams, vēl gluži nepabeigts, tika sabumbots, un ja ne padomiskie laiki ar ražošanas arteli “Vienotais darbs” (kurā vieni strādā, otri savāc naudiņu). Strādājot tādā sociālistiskā artelī, vairs nebija piedienīgi lietot savu firmas zīmi ar Oskara Zandera vārdu, taču haltūrēt, kaut ko darīt pa roku galam meistars tā arī neiemācījās. Viņš ar visu cieņu varētu parakstīt arī tās daudzās fotogrāfijas, kas gulbeniešu albumos glabājas no tiem laikiem. Literatūrzinātniece Dzidra Vārdaune un citi novadnieki pa fotogrāfijai bija atnesuši arī uz sarīkojumu. Pieminēts Oskars Zanders tika ne vien kā labs fotomeistars, bet arī kolorīta pesonība. Jaunībā savus dzejoļus devis lasīt Vilim Plūdonim, kad tas vasarās Gulbenes pusē pie radiem viesojies, bet balsi paskolot esot sadomājis pie paša Paula Saksa, taču dialogs esot bijis īss: — Vai izglītība ir? — Četras klases. — Nu un nauda ir? — Nav vis. — Tad padziedi tāpat, dziedi sava prieka pēc.

Jā, vairāk par četrām klasēm Oskaram Zanderam nebija. Bet bija cenšanās visu darīt godam, darīt tā, lai pašam prieks. Tik skaists rokraksts neesot nevienam citam ģimenē. Un savā kaligrāfiskajā rokrakstā viņš rakstījis gan vēstules dēliem, katru kvīti vai citu dokumentu. Apbrīnojams bijis arī viņa fotoaparātu un dažādo kameru arsenāls, paša mūždien papildināts un uzlabots. Par Gulbenes puses leģendu viņš kļuvis ne vien ar neskaitāmajiem novadnieku portretiem un ģimenes godu bildēm, bet arī jautro dabu, atjautīgo, brīžam dzēlīgo valodu. Kā sarīkojumā teica novadnieki, viņš lieliski kopa to folkloras žanru, ko varētu saukt par tautas asprātību. To grūti pierakstīt un ielikt folkloras krātuvē — joks un prieks allaž izaug no situācijas, atbilstīgi videi un sarunas biedriem. Tos glabā tikai ļaužu atmiņa.

Tāpēc fotomākslinieks un fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, kas bija arī Oskara Zandera piemiņas sarīkojuma iniciators, tā priecājās par meistara dēlu un novadnieku atmiņu dzirkstīm un līdzatnestajām fotogrāfijām. Kara gados Oskara Zandera nams sadega ar visu lielo fotoarhīvu, tika izvazātas fotoplates un paņemts viss, ko rokā var paņemt. Izrādās, palikušas bildes daudzos gulbeniešu albumos, palikušas atmiņas laikabiedru dvēselēs un tai pusē joprojām dzird nostāstus par apsviedīgo fotomeistaru.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Oskara Zandera firmaszīme rotājas daudzu Gulbenes skaistuļu fotoalbumos

Gulbenes fotogrāfs Oskars Zanders...

...viņa dzīvesbiedre Anna

... un dēls Ojārs

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas galvenais bibliogrāfs Ojārs Zanders:

Draudzība gadus neskaita

Par Merķeli un Herderu Latvijā un Vācijā

Viņi ir dažādu paaudžu cilvēki. Garlībs Merķelis (1769—1850) tieši 25 gadus par Johanu Gotfrīdu Herderu (1744—1803) jaunāks, bet saskaņa gandrīz vienmēr bijusi teicama. Viņus vienojušas rūpes par Baltijas tautu likteņiem, kopēja interese par šo tautu folkloru, etnogrāfiju, vēsturi, tālākas attīstības iespējām. Arī uzskati par vācu un Eiropas literatūru bijuši līdzīgi. Merķeļa draudzību ar Herderu ģimeni dokumentē ne tikai iespiestie teksti, bet arī Merķeļa rokrakstu fondā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā saglabātie materiāli — Herdera un viņa dzīvesbiedres Karolīnes vēstules.

Visus Herdera Rīgā aizvadītos gadus (1764—1769) it kā rezumē krietni vēlāk publicētais darbs “Mana 1769. gada ceļojuma žurnāls”, kur viņš iezīmē Vidzemē veicamo kultūras misiju. Citējam Herderu: “Vidzeme, tu barbarisma un greznības, ignorances un pašiedomātas gaumes, brīvības un verdzības province, — cik daudz tevī būtu darāms; darāms, lai sagrautu barbarismu, iznīdētu ignoranci, izplatītu kultūru un brīvību, lai kļūtu par šīs provinces otru Cvingliju, Kalvinu un Luteru! Vai es varu par to kļūt, vai man ir tam dotumi, izdevība, talanti?” Tā ir liela iedrošināšanās: kļūt par Vidzemes labo ģēniju; tam var pietrūkt spēka, laika un talantu.

“Vidzeme ir province, kas atdota svešiniekiem! Daudzi svešinieki to baudījuši, taču vienīgi savā tirgoņu veidā, lai kļūtu bagāti; man arī, svešiniekam, tā dota augstākam mērķim — lai to izglītotu!” Herderam ir konkrēti plāni Rīgas skolu (piemēram, Liceja) reorganizācijā, bet, Rīgā vairs neatgriežoties, tie, protams, paliek uz papīra. Merķeļa grāmatā “Latvieši” izteikto domu, ka latvieši un igauņi pagaidām tautu rindā tiek vērtēti kā nulles, jau agrāk, tikai citiem vārdiem, paudis Herders: “Tautu liktenis Baltijas jūras krastos ir bēdīga lappuse cilvēces vēsturē.”

Merķelis daudzējādā ziņā bijis Herdera iesāktā darba turpinātājs. Abiem viņiem ir izcila vieta Latvijas pirmā posma apgaismībā. Arī Herderam, ko mēdza dēvēt par “austrumu nacionālisma krusttēvu”, dzimtbūšanas atcelšana Baltijā likās pati par sevi saprotama lieta. Merķeļa filozofiskos un sociālvēsturiskos darbus ietekmējis Herdera pamatdarbs “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (1784—1791).

Herdera paveiktais folkloristikā veidoja arī Merķeļa uzskatus par latviešu tautas mutvārdu daiļradi. Gan Herdera izdotie tautasdziesmu krājumi, gan viņa teorētiskie apcerējumi. Vēl savā pēdējā plašākajā darbā (“Adrastea”, 1803) Herders secina: “Viņu dziesmas ir tautas arhīvs, kur izteikta visa viņu zinātne, reliģija, dvēseles rosības, seni notikumi, dzīves prieki un ciešanas.” Šo darbu, starp citu, recenzējis arī Merķelis.

1797. gadā iespiests Merķeļa raksts “Par latviešu dzejas garu un dzeju”, kur Merķelis jau runā par “veco, cienījamo latviešu nāciju” un pēc tautas dziesmu citējuma secina: “Viņu nemākslotais, visiem dabas iespaidiem vaļais gars, viņu dzīvā fantāzija atrod bieži gluži neviļus to, pēc kā kultūras tautu dzejniekam grūti nākas meklēt, un viņu valodas labskaņa tiem vēl piešķir priekšrocību.” Līdzīgi bija runājis un rakstījis arī Herders. Folklorā, bez šaubām, izpaužas latviešu tautas estētiskie ideāli.

No 1796. līdz 1806. gadam Merķelis dzīvo pārsvarā Vācijā un šinī laikā tad arī Veimārā personīgi iespazīstas ar Herderu un Herderu ģimeni. Merķeļa darbā “Skices no manas atmiņu grāmatas” (1812—1816) vesela nodaļa veltīta Herderam: “Atradu viņu ļoti vienkārši mēbelētā istabā trešajā stāvā: samērā liela auguma vīrieti ar to mēreno korpulenci, kādu vīrietim mēdz piešķirt pusmūžs, ļoti staltu stāju, asprātīgi domīgu skatienu un vispār tādu seju, kurā cildena cieņa un maigu jūtu izteiksme pārspēja spēka izteiksmi, to neapslēpjot,” raksta Merķelis par pirmo sastapšanos.

Herderu dzīvoklī Veimārā pulcējas vācu kultūras darbinieki, un to vidū drīz vien arī Merķelis nav vairs svešais. Pie Herderiem Merķelis jūtas kā mājās; viņš brīvi izmanto namatēva plašo bibliotēku, saņem tā morālu un, ja vajag, arī materiālu atbalstu. Pajokodams par Merķeļa kuplajām matu cirtām, Herders piebilst, ka Merķelim esot ne tikai lauvas krēpes, bet arī lauvas daba. Tiešām impulsīvais Merķelis drīz vien Veimārā nonāk konfliktā ar Gēti. Bet arī tad Herderu namdurvis tam paliek atvērtas.

“Herdera nams drīz vien kļuva par vispatīkamāko, kas mani Veimārā saistīja, arvien no jauna es izjutu tā vilinājumu, kad biju uz pāris mēnešiem izbraucis,” turpina Merķelis. “Tas ļāva šo mazo pilsētu man uzskatīt gandrīz vai par otro dzimteni. Nekad neaizgāju no šī nama, vai nu tas būtu pēc divatā ar Herderu viņa darba kabinetā pavadītās stundas, vai pēc viņa ģimenes lokā nodzīvota vakara, bez zināma svinīga noskaņojuma nesaņēmis no viņa daudz jaunu dižu ideju.”

Merķelis uzsvēris Herdera uzskatu skaidrību, objektivitāti, viņa prasmi skatīt visu kopsakarā. Gan Herderam, gan Merķelim šķiet, ka jāatrod līdzsvars starp saprātu, jūtām un fantāziju. Arī Merķelis, tāpat kā Herders, atzīst cilvēka subjektīvā, radošā faktora lomu vēsturē.

Vēlāk, savas grāmatas “Latvieši” otrajā, papildinātajā izdevumā Merķelis par latviešu garīgajām iespējām rakstīs: “Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu tautu vidū, varbūt viņiem būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi, varbūt viņiem kā zinātnes, tā politikas laukā būtu svarīgāka loma, ja viņi būtu atstāti savā ziņā.” Tā, protams, nenotika, un tādēļ jau Herders savā laikā rakstīja: “Nēģeris tēlo velnu baltā cilvēka veidolā, bet latvietis nevēlas nokļūt debesīs, jo arī tur ir vācieši.”

Jau minētajā atmiņu grāmatā Merķelis par Herderu saka: “Cēlas idejas bija viņa gara dzīves elements.” Šīs idejas gan ne vienmēr atrada nobeigtu risinājumu, šīs idejas arī ne vienmēr atrada atbalsi, lai gan Herderu uzskatīja par tā sauktā “vētras un dziņu” laikmeta galveno teorētiķi.

Herderu namā Veimārā reizēm tiek spriests arī par pavisam praktiskām lietām. Herderi domā, ka Merķelis varētu pretendēt uz estētikas profesora vietu Frankfurtes (pie Oderas) universitātē. Te lieti noderētu Herdera pazīšanās ar ministru Hardenbergu.

1797. gadā Merķelis ar Herdera ieteikumu dodas uz Kopenhāgenu, kur īsu laiku (sešas nedēļas) ir Dānijas finansu ministra grāfa Šimelmaņa sekretārs. Herders jau pirms Merķeļa došanās uz Kopenhāgenu ir skeptiski noskaņots par sava aizbilstamā izredzēm: “Tas taisīs karjeru! Tas! Paskaties taču uz viņu! Viņam uz pieres skaidri lasāms Velsas prinča dzīves pretstats: Es nekalpošu! Viņš iegūs interesantu pieredzi, tuvumā redzēs lielo pasauli; tas ir viss.”

Tā arī notiek. Sekretāra karjeru sabojā ne tikai Merķeļa neskaidrais rokraksts; drīzāk gan nepatika bez ierunām paklausīt. “Nu, tur jau viņš atkal ir, šis brīvības putns, kam nekur nav tik labi, kā klajā laukā,” izsaucas Herders pēc Merķeļa atgriešanās Veimārā. Dzīves pieredzes bagātais Herders vispār apšauba iespēju kādu cilvēku radikāli ietekmēt. “Katram cilvēkam dzīvē ir pašam sava gaita; ja viņš to iet, tad viegli un droši tiek no vietas. Kurš vienmēr meklē svešu padomu, nopūlas iemācīties kāda cita soli, nomokas un klūp ik brīdi.”

Vācijas laikā Herders Merķelim ir labākais un varbūt pat vienīgais īstais draugs. Arvien jaunu ideju rosinātājs. Grāmatā “Vēstules kādai sievietei” (1801—1803) Merķelis raksta, ka viņā “nevar neizraisīt entuziasmu šis īsteni dižais cilvēks, kura gara un sirds cildenums apvienojas ar spožu ģenialitāti”. Pēc Merķeļa domām, Herders ir nepietiekami novērtēts. Lai arī Herderu ģimenei tas nav pa prātam, Merķelis reizēm pretstata trūkuma un rūpju nomākto Herderu labklājībā un slavā mītošajam Gētem. Herders kā viens no Gētes “Fausta” prototipiem.

Atsauces uz Herderu rodamas vairākos Merķeļa darbos. Tā polemiskajā rakstā “Vai cilvēces nemitīgs progress ir māņi?” (1810) Merķelis citē Herdera “Idejas”: “Visa cilvēces vēsture ir cilvēcisko spēku, darbību un dziņu dabiska attīstība atkarībā no vietas un laika.”

Grāmatā “Par Vāciju, kādu to atkal ieraudzīju pēc desmit gadu prombūtnes” (1818) viņš atzīst Herdera lielo ietekmi savu uzskatu tapšanā: “Jūs pazīstat manu ilgo studiju un pārdomu asināto cilvēces redzējumu no aspekta, ko man parādīja Herders.”

Arī grāmatā “Vēstules kādai sievietei” Merķelis nenoliedz savu un Herdera uzskatu radniecību, reizēm tomēr ar Herderu polemizē. Recenzējot Herdera “Adrastea” 3. un 4. burtnīcu, Merķelis apšauba Herdera ieteikumu — katram, kas spēj, rakstīt memuārus. Jo neviens taču nav īsti atklāts, patiess pret sevi un lasītāju. “Herders saka, kā jau bija gaidāms, gaišu un dziļu domu pilnas lietas, daudz nobriedušu piezīmju par poēziju — tomēr ne jau visi viņa uzskati sakrīt ar manējiem.” Nākamajā lappusē Merķelis gan atzīst: “Starp mums runājot: ja Herders par kādu lietu domā citādi nekā es, tad ikreiz man gribētos derēt trīs pret vienu, ka viņam taisnība, — taču pats par sevi saprotams, ka tomēr es to neatzīšu, līdz mani būs pārliecinājuši viņa argumenti.”

Ne tikai Merķelis pievērsies Herdera darbiem, bet arī otrādi. Merķeļa “Latviešus” (1796) Herders izlasa ar aizrautību, un seko viņa recenzija par grāmatu laikrakstā “Erfurtes Ziņas” (Erfurten Nachrichten). Vidzemnieku posts dzimtbūšanas jūgā Merķeļa grāmatā parādīts sirdi plosošās ainās, un šī grāmata ir nozīmīga ne tikai Vidzemei. Tā jālasa it visur, kur vēl tiek ierobežota cilvēku brīvība. Autors kalpojis gan patiesībai, gan latviešu dzīves uzlabošanas idejai.

Pieminētajā Erfurtes laikrakstā Herders recenzē arī 1797. gadā iznākušo Merķeļa grāmatu “Hjūma un Ruso darbi par pirmatnējo līgumu līdz ar apcerējumu par dzimtbūšanu. Veltījums Vidzemes dzimtkungiem”. Lai Vidzemes muižnieki nelolo ilūzijas, ka cara valdības durkļi tos vēl ilgi pasargās no tautas dusmām, brīdina grāmatā Merķelis. Herdera recenzija par šo grāmatu ir nenoliedzami pozitīva. “Šī tulkojuma autors jau plaši pazīstams ar savu patriotisko rakstu “Latvieši”. Vidzemnieku postu dzimtbūšanas jūgā viņš tēlojis tik pārliecinoši, ka iemantojis uzslavu un piekrišanu ne tikai Vācijā, kas gan ir visai nepietiekošs atalgojums; viņa rakstam ir pozitīva atbalss arī tur, kur bija jāgaida tā iedarbe. Autors rāda, kādas sekas atstājusi šī cilvēku sabiedrības drausmīgā kroplība ne tikai uz apspiestajiem, bet arī uz apspiedējiem pašiem un uz valsti. Viņš raksta nosvērti, ar dziļu sirsnību un patiesu nozīmību. Lai šī gadsimtiem ilgi sāpinātās un pazemotās cilvēku cilts apoloģija atrod uzmanīgu uzklausījumu un labvēlīgu apspriešanu.”

Herders vēl arī iepazīstas ar Merķeļa darbiem “Vidzemes senatne” (1798/1799) un “Vanems Imanta” (1802), bet slimības saasināšanās vairs neļauj tos plašāk izvērtēt.

Herdera vārdu bieži sastopam Merķeļa rokrakstu fondā, kas glabājas LAB. Ir, piemēram, uzmetums plašākam rakstam “Herders, Vīlands, Gēte”. Te arī saglabājušās trīs Merķeļa vēstules Herderam laika posmā no 1797. līdz 1800. gadam, kuras Karolīne pēc vīra nāves 1803. gadā nosūtījusi Merķelim atpakaļ. Merķelis pateicas par atbalstu ceļā uz Kopenhāgenu, bet šaubās, vai ilgi Dānijā paliks. Ceļojuma laikā Merķelis palicis neatkarīgs un uzticīgs pats sev. Merķelis raksta par vērojumiem Berlīnes bibliotēkās un Potsdamā, par nolūku izdot polemisku grāmatu “Vēstules kādai sievietei”.

Merķeļa rokrakstu fondā LAB ir tikai viena Herdera oriģinālvēstule Merķelim 1800. gada 28. augustā, toties veselas 14 Karolīnes Herderes vēstules laika posmā no 1801. līdz 1804. gadam. Slimo acu dēļ liels rakstītājs Herders mūža nogalē nav bijis, un arī viņa dzīves laikā daļa vēstuļu rakstītas ar Karolīnes roku. Vēl gan jāpiebilst, ka Herdera vēstuļu akadēmiskā izdevuma 8. sējumā, kas iznācis Veimārā 1984. gadā, publicētas vēl piecas citas Herdera vēstules Merķelim (1799—1803). Kāds ir šīs sarakstes saturs? Vēstulēs atkārtoti uzsvērta Herderu labvēlīgā attieksme pret Merķeļa personību un centieniem. “Jūs uz mūžu paliekat mums dārgā atmiņā, lai arī ne tik bieži, kā vēlētos, mēs to varam Jums apliecināt vārdiem un darbiem. Mūsu uzskati par Jums ir stingri izveidojušies, un tie tā vis nevar bez nopietna iemesla mainīties. Kā šo nemainīgo uzskatu apliecinājumu mans vīrs Jums nosūta savu grāmatu “Adrastea”. Mēs Jūs nekad neizlaižam no acīm un, ja mums brīžam arī šķiet, ka jūs maldāties, tad vēl jo priecīgāki esam, Jūs atkal redzēdami uz īstā ceļa. (26.III 1801) Literatūras un mākslas vērtējumi Merķelim parasti ar Herderiem sakrīt, piemēram, spriežot par Šillera “Valenšteinu”, kaut arī ne vienmēr, jo, kā piemetina Karolīne, “mēs esam vecāki, mierīgāki un iecietīgāki”. 1803. gada 12. jūnijā Karolīne raksta: “Man Jums jāatzīstas, ka bieži Jūsu uzslava mums liekas vispatīkamāka. Jo tā reizē ir sirds un prāta radīta. Ar savu garu un raksturu Jūs esat kļuvis mums mīļš un tāds arī paliksiet, tikai ar faktiem mums varētu pierādīt pretējo, jo tikai fakti ir tie, kas pie mums ko nozīmē.” Jau pēc vīra nāves Herdere 1804. gada 1. janvārī raksta: “Jūs viņu izpratāt ar sirdi un dvēseli. No tā brīža, kad viņš bija lasījis un recenzējis Jūsu rakstu, viņš augstu vērtēja Jūsu raksturu un gara spējas.”

Karolīne būtu priecīga, ja Merķelis lasītu estētikas kursu studentiem Frankfurtē pie Oderas: “Tagad gan Jums vajadzētu palikt pedagoģijas laukā, veidojot jaunekļu raksturu un garu. Vai gan vēl citur labāk Jūs varat izlietot savu talantu, kurā slēpjas tik daudz rakstura un gara spēka?” Herdere arī priecājas par Merķeļa panākumiem žurnālistikā. Viņa rokās laikraksts “Brīvdomīgais” (Der Freimūtige) guvis pavisam citu vērienu. Bieži tiek pārrunātas arī Herdera radošās ieceres, piemēram, darbs pie eposa “Sids”, ko Herders veido no atsevišķu spāņu romanču motīviem. Lai saudzētu slimo Herderu, Karolīne lūdz Merķeli neaicināt vīru uz Berlīni. Tur valdošais militārais gars nekad nav bijis Herderam tīkams. Karolīne arī lūdz nejaukt Herderu literārās polemikās: “Nevelciet paralēles starp manu vīru un Gēti. Mēs saprotam, ka Jūs to darāt labā nolūkā, bet šinī ziņā Jūs varat tomēr kļūdīties.”

Pēc Herdera nāves tieši Merķelim nākas kārtot mirušā drauga atstāto darbu izdošanu. Viņš sazinās ar Berlīnes grāmatu izdevējiem, arī ar Hartknohu firmu Leipcigā, kas nesen vēl atradās Rīgā. Ka Merķelis tiešām ko paveicis, liecina Herderes vēstule 1804. gada 18. novembrī: “Jūs mums palīdzējāt tikt uz ceļa. Ne es, ne mani bērni to nekad, nekad neaizmirsīs. Arī turpmāk Jums jāņem dalība mūsu liktenī.” Merķeli labi raksturo arī kāds Karolīnes teikums viņas vēstulē vācu rakstniekam Kārlim Augustam Betigeram, kur viņa par Merķeli saka: “Sirds un galva viņam tiešām ir īstā vietā.”.

Gan Herderu, gan Merķeli satrauca Vācijas feodālā sadrumstalotība. Kad Merķelis viņam vaicāja, kur gan meklējams vācu kultūras centrs, Herders ar rūgtumu atbildēja: “Bet sakiet, kur gan atrodama Vācijas politiskā galvaspilsēta? Kā gan var prasīt, lai literatūrai būtu vienojošs centrs, ja tāda nav pat nācijas svarīgāko jautājumu kārtošanai!”

Merķelis apbrīnoja Herdera universālās zināšanas, dēvēja viņu par savu skolotāju. Gribētos nobeigt ar vērtējumu, ko Merķelis devis kādā literatūrkritiskā rakstā 1804. gadā drīz pēc Herdera nāves: “Cik gan daudz no tā, kas pēdējos trīsdesmit gados veido mūsu literatūras lepnumu, nav uzdīdzis no šī čaklā sējēja kaisītās sēklas, kad tas veicīgi un nenoguris soļoja pa visiem zinātņu un mākslas novadiem. Herdera ģēnijs bija ērglis, kas traucas pret sauli, savā ceļā sastapdams arī mākoņu vālus.”

Referāts nolasīts “Letonikas” sēdē 1996.gada 10.oktobrī