INFORMĀCIJA

Mūsu saknes: zināmais un izzināmais

Lasām žurnāla

“Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”

kārtējo numuru

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Iznācis žurnāla 1996.gada 4./5. numurs.

Žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” humanitāro un sociālo zinātņu sērijas 1996.gada apvienotais apjomīgais 4./5. numurs sniedz lasītājiem plašu, jaunu, rūpīgi izstrādātu un pārbaudītu zinātnisku un praktisku informāciju. Pēdējās īpatsvars ir visai ievērojams un izpaužas gan kā zinātnieku ieteikumi dažādu izglītības, kultūras, saimnieciskās dzīves un citādu jautājumu kārtošanai, gan kā praktiķu stāstījumi nolūkā sekmēt viņu vai citu personu pieredzes pārņemšanu.

Rakstu vairākums grupējas ap Latvijas Zinātņu akadēmijas kopš 1995.gada attīstāmo perspektīvo humanitāro zinātņu virzienu — letoniku.

1. Sēlijas kopa

LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš stāsta par Latvijas Kultūras fonda izsludinātā Sēļu gada — 1995./1996.gada — norisēm un reālo veikumu, kura nolūks ir rosināt visa Sēlijas (Augšzemes) novada kultūrvēsturisko un sasāpējušo mūsdienu ekonomikas un sociālo problēmu apzināšanu. Viņš mudina izstrādāt īpašu Sēlijas izpētes un attīstīšanas programmu, min daļu cilvēku, kas piedalījušies novada izzināšanā. Autors stāsta par sēļu seno izvietošanos Augšzemē, Vidzemes austrumdaļā un Ziemeļaustrumlietuvā, par viņu nosaukuma cilmes skaidrojumiem, par radošiem cilvēkiem, kas nesuši Sēlijas vārdu tālu ārpus tās robežām. Akadēmiķis rosina izvērst kompleksus pētījumus Latvijas un Lietuvas kādreizējos sēliskajos apvidos, sakārtot šā novada saimniecību un sekmēt tā izveidošanos par vienu no Latvijas tūrisma centriem.

Šo rindu autors, daloties pārdomās par Sēļu gada rezultātiem, mudina sākt Sēlijā kompleksus kultūrvēsturiskus pētījumus ar Latvijas un Lietuvas zinātnieku spēkiem, pievēršoties arī novada radošo cilvēku devuma vispusīgai izvērtēšanai un nodošanai plašas sabiedrības rīcībā. Visas Latvijas mērogā izvirzāms jautājums par novadpētniecības stāvokli un tā uzlabošanu, jo ir zudis vēl nesen augstais tā darba līmenis.

Vēstures doktors Juris Urtāns rakstā “Augšzemes arheoloģijas pieminekļi” uzsver nepieciešamību izzināt šo pieminekļu pētīšanas gaitu, pieminekļu lomu senajā un mūsdienu kultūrainavā, pieminekļu un cilvēku garīgo un materiālo mijiedarbību senatnē un mūsdienās.

Habilitētā vēstures doktore Anna Zariņa apkopo dotumus, kas iegūti senās Sēlijas galvenā centra — Sēlpils senvietu kompleksa — Sēlpils pilskalns, apmetne, kapulauki — arheoloģiskajos izrakumos.

LZA akadēmiķe Marta Rudzīte savā pēdējā nepabeigtajā rakstā turpina risināt zinātnē vēl neskaidro sēļu senās izplatības un etniskās vēstures problēmu. Viņas darba avots ir rūpīgi analizētas latviešu valodas augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnes, kas izplatītas Augšzemē (Sēlijā) un Dienvidaustrumvidzemē.

Filoloģijas doktore Maija Poiša saskata vairākas paralēles Vidzemes Piedaugavas sēliskajās un Ziemeļkurzemes lībiskajās izloksnēs. Viņa mudina vākt Vidzemes sēlisko izlokšņu senās izzūdošās pazīmes, kas nozīmīgas latviešu valodas vēstures un Vidzemes sēļu etniskās vēstures jautājumu skaidrošanai.

2. Lībiešu kopa

LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš plašās līnijās raksturo laikmetu, kurā tika organizēta un darbojās akadēmiķa A.J.Šēgrēna 1846.gada krieviņu — lībiešu ekspedīcija, stāsta par starptautiska mēroga zinātnes neatslābstošo interesi par A.J.Šēgrēna personību un vispāratzīto devumu. Īpašu uzmanību autors velta XVIII gadsimta beigu un XIX gadsimta pirmā gadu desmita zinātniskās un sabiedriskās domas vispārējam stāvoklim Krievijas impērijā un Baltijā. Akadēmiķis pārlūko valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” piecu gadu zinātniskās, kultūras un sabiedriskās aktivitātes, vērtē tās pozitīvi un raugās optimistiski uz lībiešu nākotni. Viņš uzsver, ka “Lībiešu krasta” zinātniskās aktivitātes, attīstot A.J.Šēgrēna iedibinātās tradīcijas, ceļ Latvijas valsts un tās tautību (minoritāšu) politikas prestižu starptautiskā mērogā.

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis stāsta par A.J.Šēgrēna darba metodēm 1846.gada ekspedīcijā un par viņa paliekošo devumu.

LZA goda loceklis Tenu Karma sniedz rūpīgi izvērtētu materiālu par daudzpusīgo un ievērojamo somu zinātnieku, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Andersu Juhanu Šēgrēnu, kurš devis daudz paliekoša etnogrāfijai, folkloristikai, valodniecībai un vēsturei. Latvijai Šēgrēns bija pirmais profesionālais valodnieks, kas XIX gadsimta vidū pētīja krieviņu (votu) un lībiešu valodu un iespēju robežās ieguva pēdējos dotumus par gandrīz jau pilnībā izzudušo Jaunsaules krieviņu un Vidzemes lībiešu valodu.

Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” direktors Edgars Sīlis stāsta par lībiešu piekrastes zinātniski pētniecisko un kultūrizglītojošo darbu, kura veikšanai radīja pamatu “Lībiešu krasta” izveidošana 1991.gadā. Ar to “pirmoreiz Latvijā tika radīta no valsts budžeta finansēta iestāde, kuras redzeslokā ir tieši lībiešu etnoss, tā pagātne, tagadne un iespējamā nākotne”. Šis darbs ir akadēmiķa Šēgrēna 1846.gadā iesākto pētījumu turpinājums mūsdienu Latvijas apstākļos.

Vēstures doktore Īrisa Priedīte raksturo igauņu un lībiešu materiālās kultūras objektus, kas redzami Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ekspozīcijā un fondos, stāsta par rakstītajām ziņām, kas glabājas muzeja zinātniskajā arhīvā.

Habilitētā vēstures doktore Anna Zariņa stāsta par lībiešu parādīšanos Daugavas lejtecē X gadsimtā, par viņu darbošanos turpmākajos gadsimtos, par apdzīvotajiem pilskalniem un ciemiem, to tuvumā esošajiem kapulaukiem un šajos pieminekļos atrastajām senlietām.

3. Pētījumu historiogrāfija, metodoloģija, metodika

Vēstures doktors Leo Dribins diskusijas rosinošā saturīgā rakstā sniedz vēsturisku pārskatu par nacionālā jautājuma pētīšanas metodoloģiju Latvijā, īpašu uzmanību veltot jēdzienu “nacionālais jautājums”, “nācija”, “nacionālisms”, “nacionālā kustība” skaidrojumam. Šim rakstam ir izteikta zinātniski praktiska, ar Latvijas valsts interesēm saistīta ievirze, jo: “Nacionālais jautājums Latvijā ir aktualitāte, kas būtiski ietekmē valsts sabiedrisko dzīvi. No tā, cik racionāli un veiksmīgi to risina, būs atkarīga atjaunotās Latvijas neatkarīgās demokrātiskās valsts iekšējā stabilitāte un starptautiskais prestižs.” Autors akcentē domu par to, ka Latvijai “ļoti vajadzīgi jauni darbi par latviešu nācijas, kā arī etnisko un nacionālo grupu rašanos un izaugsmi, to attiecībām vēstures gaitā, bet jo īpaši — vēstures griežos”. L.Dribins parāda nacionālā jautājuma galvenās sastāvdaļas Latvijā laikposmā no XIX gadsimta vidus līdz mūsdienām, sniedzot īsu ieskatu tā nostādnēs citās zemēs un atšķirīgās ideoloģijās. Runājot par latviešu nācijas tapšanas gaitu, autors iztirzā dažādus pieejas kritērijus un pārrunai nodod divus datējumus: 1) XIX gadsimta otro pusi, 2) laiku no 1905.gada līdz 1920.gadam. Politiskās nācijas ideju sākumu Latvijā viņš saskata jau 1885.gadā.

Filozofijas un socioloģijas institūts 1992.gadā sāka attīstīt jaunu pētniecības virzienu — mutvārdu vēstures materiālu vākšanu. Projekta koordinatore Māra Zirnīte stāsta par šā darba ievirzi, metodiku, saturu, iegūto datu izmantošanas iespējām. Personu un ģimeņu dzīvesstāstu, atmiņu, vērojumu un citādu stāstījumu pieraksti sniedz bagātu vielu vēstures notikumu izziņai, cilvēku viedokļu un vērtējumu skaidrošanai, valodas attīstības un savdabību pētīšanai un daudz kam citam. Mutvārdu vēstures pierakstos ir daudz tādu faktu, vērtējumu un viedokļu, kādus neatrodam oficiālos dokumentos un pat vienkāršā sarakstē. Īpaši nozīmīgi šie pieraksti ir 40. — 90. gadu notikumu, norišu un vērtējumu izzināšanai, jo cilvēku atmiņās ir saglabājies daudz tāda, ko nefiksēja to gadu desmitu dokumentos, un arī tāda, par ko toreiz runāja tikai vistuvāko cilvēku starpā vai arī vispār nerunāja. Mutvārdu vēstures materiālu vākšanai vajadzētu kļūt par novadpētniecības svarīgu sastāvdaļu.

Habilitētais filozofijas doktors Augusts Milts stāsta par mutvārdu vēstures pierakstu zinātniski praktisko nozīmību, par garīgajām vērtībām, kādas atklājas dažādu paaudžu un dažādas orientācijas cilvēku dzīvesstāstos, parāda dzīvesstāstu vākšanas nepieciešamību un izmantošanas iespējas. Valsts un pašvaldību darbinieku, visas sabiedrības vislielāko uzmanību prasa profesora secinājums un labi pamatotais brīdinājums: “Vislielākā valsts un visas sabiedrības izšķērdība ir saistīta ar iespējamu pieļaujamību sākotnējai bērna attīstībai veidoties nelabvēlīgi, kad viss turpmākais mūžs ir sava veida ļoti darbietilpīgā pāraudzināšana. Salīdzinot vecāku cilvēku dzīvesstāstos atainoto ģimeni un bērnību ar tagadējo jauniešu pieskaršanos ģimenes problēmām, varam secināt — ja netiks veikti kardināli pasākumi ģimenes nostiprināšanā, ir apdraudēta visas sabiedrības tikumiskā, estētiskā, intelektuālā attīstība, tautas izdzīvošana. Nepadarot veselīgāku un garīgāku pašu cilvēku attīstības sākumu, nav iespējams ievērojami mazināt daudzas sociālas nelaimes, ieskaitot noziedzību, pašnāvību, depresiju, žūpību u.tml.” (Izcēlums mans — S.C. )

LZA ārzemju loceklis, lietuviešu valodnieks Zigms Zinkevičs rakstā “Par latviešu valodas cilmi” (pārpublicēts jau arī “Latvijas Vēstnesī”, Nr.72, 13.03. 1997.) pauž savas hipotētiskās atziņas šajā jautājumā un domas par tā risināšanas metodēm.

Habilitētais filoloģijas doktors Vitolds Valeinis sniedz vēsturisku pārskatu par latviešu dzejas un literatūras teorijas attīstību laikā no XVII gadsimta beigām līdz XIX gadsimta beigām, ietverot tajā gan vācu, gan latviešu autoru darbus.

Vēstures doktore Ieva Ose raksta par ievērojamā Livonijas viduslaiku piļu pētnieka Karla fon Lēvisa of Menāra daudzpusīgo zinātnisko un populārzinātnisko darbību.

4. Atsevišķu jautājumu izzināšanas gaita un rezultāti

LZA akadēmiķe Vera Vāvere un filoloģijas doktore Ludmila Sproģe stāsta par krievu rakstnieku, it īpaši Alekseja Remizova, sakariem ar latviešu literātiem, tādā veidā turpinot risināt latviešu un citu tautu literatūras kontaktu un mijiedarbības problēmu. Autores raksta par XX gadsimta sākumu, kad latviešu literatūrā ienāca Eiropā tolaik modernie virzieni. Personisko un sarakstes kontaktu gaitā krievu presē un pat atsevišķās grāmatās parādījās latviešu rakstnieku darbu tulkojumi. Šo radošo kontaktu uzņemšanā kā īpaši nozīmīgu autores min A.Remizova rīcību, kurai pateicoties Viktors Eglītis kā apcerējuma centrālā persona iekļuva krievu kultūras sabiedrībā. A.Remizovs savukārt apmeklēja Vidzemi, kur iepazinās ar Centrālās augstienes krāšņo dabu un cilvēkiem. A.Remizova ģimenes atstātie iespaidi atspoguļojas V.Eglīša romānā “Nenovēršamie likteņi”, kura analīzei autores velta ievērojamu vietu. Rakstā kā avoti lasāmi izvilkumi no atmiņu stāstījumiem un dažas V.Eglīša vēstules A.Remizovam.

Žurnālā ir vēl virkne citu interesantu pētījumu.

Zinātniski praktiska ievirze ir arī Tokijas universitātes doktoranda Vladimira Tomsona rakstam par sistēmpieeju valsts pārvaldes polihierarhiskās struktūras pilnveidošanā. Īpašu ievērību pelna divas autora paustās nepieciešamības: 1) ikvienai amatpersonai valsts pārvaldes hierarhiskā struktūrā jāprot realizēt nepieciešamās pārvaldes funkcijas un pieņemt attiecīgus lēmumus; viņam jābūt ar noteiktu intelekta, izglītības, profesionālo, inteliģences kvantitatīvo un kvalitatīvo līmeni. Valsts ierēdņi nav tiesīgi ieņemt amatu bez atestācijas un viņu spēju pārbaudes; 2) nelielai valstij, kurai ir ļoti izdevīgs ģeopolitisks stāvoklis, izdevumi pārvaldes sistēmas pilnveidošanai prasīs simtiem tūkstošu dolāru, bet integrāls ienesīgums... veidos miljonus.

Jaunajā numurā publicēto rakstu vairākumam pievienota plaša bibliogrāfija un norādes par pirmavotu glabāšanas vietām. Daļu rakstu bagātina dokumentāli fotoattēli un zīmējumi. Žurnāls ir daudzpusīgu izziņas materiālu sakopojums daudzu nozaru speciālistiem un interesentiem, it īpaši tiem, kas strādā baltistikas un somugristikas jomā. Numurā atrodamie dotumi ir nozīmīgs mācību līdzeklis visu līmeņu mācību iestāžu audzēkņiem un pedagogiem. Tajā atrodamo vajadzētu iepazīt arī valsts iestāžu un saimniecisko organizāciju darbiniekiem.

Baltkrievi par sevi — diplomātiskajā salonā

Kārtējā Rīgas Diplomātiskā salona vakarā namatēva lomā bija Baltkrievijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Valentīns Veļičko. Uzrunājot salona viesus, vēstnieks teica, ka vairāk nekā 100 tūkstoši Latvijā dzīvojošo baltkrievu ir otra lielākā nacionālā mazākumtautības kopiena mūsu valstī (pēc krieviem). Aptuveni 26 tūkstoši no viņiem ir Latvijas Republikas pilsoņi. V. Veļičko apliecināja savu tautiešu labās jūtas pret viņu mītnes zemi Latviju. Vēstnieks arī atgādināja vēl Raiņa veicinātos latviešu un baltkrievu tautu kultūras sakarus un atzinīgi vērtēja tautas diplomātijas atdzimšanu starp abām kaimiņvalstīm. Par to liecinot Latvijas dienas Vitebskā, kā arī Baltkrievijas dienas Rēzeknē un Daugavpilī.

Valentīns Veļičko uzsvēra straujo tirdzniecības attiecību attīstību starp Latviju un Baltkrieviju — salīdzinājumā ar 1992. gadu tirdzniecības apjoms starp abām valstīm palielinājies vienpadsmit reižu un pērn pārsniedzis 200 miljonus dolāru. Agrāk Baltkrievijas ārējās tirdzniecības partneru vidū pēc preču apgrozījuma apjoma Latvija bija divpadsmitajā vietā, tagad — piektā. “Es ar prieku gribu atzīmēt, ka starp mūsu valstīm pastāv laba saprašanās,” teica Baltkrievijas vēstnieks, argumentējot savu optimismu ar vienkāršoto robežas šķērsošanas praksi pierobežas rajonu iedzīvotājiem. Viņa pārstāvētā valsts savā ārpolitikā īstenojot daudzvektoru principu un orientējoties kā uz Austrumiem, tā arī uz Rietumiem. Baltkrievijas integrācija ar Krieviju esot abu valstu tautu gribas izpausme, un šis process noritot atbilstoši konstitucionālajiem principiem.

Latvijā dzīvojošo baltkrievu privātuzņēmēju asociācijas prezidente Valentīna Piskunova uzsvēra, ka Baltkrievija sekmīgi nostiprina savu ekonomisko potenciālu un šis process paver aizvien plašākas iespējas ārvalstu biznesmeņiem. Valentīna Piskunova atgādināja plašo Baltkrievijas eksportpreču izstādi nesen Rīgā, “Skonto” izstāžu zālē. Asociācijā varot piedalīties visi privātuzņēmēji, kurus interesē Baltkrievijas tirgus. Baltkrievu privātuzņēmēji tagad iecerējuši uzcelt Rīgā savu komercinformācijas centru un cerot uz Rīgas Domes atbalstu.

Baltkrievu tautas mūzikas profesionāļi no Minskas un Latvijas baltkrievu kopienas pašdarbnieki sniedza plašu un kolorītu baltkrievu tautas mākslas koncertu. Vakara izskaņā baltkrievu un latviešu uzņēmēji neformālā gaisotnē pārrunāja turpmākās sadarbības iespējas.

Baltkrievijas vakarā Rīgas Diplomātiskajā salonā bija klāt Rīgas Domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš, Krievijas Federācijas vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs, Lietuvas vēstnieks Rimants Karazija, Ukrainas vēstnieks Viktors Mihailovskis un Uzbekistānas pagaidu pilnvarotais lietvedis Latvijā Ibrokhims Mavlanovs.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors