PROBLĒMAS

Kas ir mūsu iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozā

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Vērtējot iedzīvotāju dzīves līmeni, visos preses izdevumos min iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību. Kas ietilpst šajā “grozā”, to parasti paskaidro ļoti aptuveni, un plašāka informācija lasītājiem grūti pieejama.

Saskaņā ar definīciju “... iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozs ir preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. Tā lietiskais saturs apstiprināts ar LR Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95, bet groza vērtību katru mēnesi aprēķina LR Valsts statistikas komiteja” (Latvijas Statistikas gadagrāmata, 1996, 85.lpp.).

Precizējot pirmavotu — tas ir lēmuma “Par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu” 3.pielikums. (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr.27/28, 1991.g. 18.jūlijā, 1158.—1161.lpp.; dokuments Nr.245).

Kad vēlāk LR Labklājības ministrija izstrādāja t.s.krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza saturu, iepriekš minēto sāka saukt par pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozu.

Cik izdevās noskaidrot, minētā lēmuma projektu sagatavoja, izmantojot tālaika minimālā pārtikas patēriņa normatīvus, kurus bija izstrādājis bij. PSRS Uztura institūts. Nepārtikas un pakalpojumu groza saturu atbilstoši Latvijas apstākļiem izstrādāja Latvijas zinātnieki un praktiķi. Iedzīvotāju polarizācija nabadzīgajos, trūcīgajos un relatīvi turīgajos toreiz bija vāji izteikta, kas atviegloja normatīvu izstrādi.

Tātad iztikas minimuma groza lietiskais saturs ir palicis visumā nemainīgs kopš 1991.gada, bet atsevišķu tajā ietilpstošo preču un pakalpojumu cenas atjauno katru mēnesi. Groza vērtību iegūst, naturālos preču un pakalpojumu daudzumus reizinot ar kārtējā mēneša cenām un reizinājumus saskaitot.

Pārtikas grozs

Minētajā valdības lēmumā minimālais pārtikas patēriņa grozs satur 10 pārtikas produktus un to grupas (1.tabula; no oriģināla pirmās trīs ailes, ceturtajā uzrādītos daudzumus pārrēķinājām vidēji vienam mēnesim, kas ir uzskatāmāk).

Kad Valsts statistikas komitejas darbiniekiem vajadzēja aprēķināt šī groza vērtību, izrādījās, ka tirgū nav vienas gaļas un vienas maizes cenas, bet ir dažādas gaļas, maizes, piena u.c.produktu cenas. Tādēļ minētā groza saturu vajadzēja detalizēt, nemainot valdības pamatnostādnes un produktu kopējos daudzumus.

1996.gada beigās šādi detalizētā pārtikas grozā bija minēti 38 produktu veidi un vēl pārējie produkti 5% apmērā no visu produktu vērtības.

Šādā sīkākā grupējumā vienam cilvēkam mēnesī ir paredzēts: 4,1 kg rudzu–kviešu maizes (ķieģelītis), 3,6 kg kviešu maizes no augstākā labuma vai 1.šķiras miltiem, 1 kg augstākā labuma kviešu miltu, 320 g grūbu, 285 g makaronu, 200 g rīsu, 620 g cepumu (vaļēji, bez pildījuma).

Kā uztura pamats vēl paredzēti 7 kg kartupeļu (vecā raža), 1,7 kg svaigu kāpostu, 1,4 kg burkānu, 2 kg ābolu, 730 g sīpolu, 390 g biešu.

No gaļas produktiem paredzēts: 1,42 kg svaigas 2.šķiras cūkgalas, 1,05 kg 1.šķiras vārītas desas, 640 g 1.šķiras svaigas liellopu gaļas, 445 g liellopu gaļas pusfabrikātu, 250 g liellopu aknu, 620 g ķidātu vistu (cāļu), 580 g atdzesētu sīko siļķu dzimtas zivju (reņģes u.c.), 210 g kūpinātu sīku siļķu dzimtas zivju (reņģes u.c.), 180 g zivju konservu (ķilavas) un 55 g siļķu garšvielu sālījumā (kārumam!).

Mēneša normālā uzturdevā ir paredzēti 8,9 litri pasterizēta piena ar tauku saturu 2,56%, 1,41 kg krējuma ar tauku saturu 25%, 720 g vājpiena biezpiena, 280 g cieto sieru, 547 g sviesta, 330 g krējuma saldējuma.

Bez tam mēnesim ir paredzētas 18 olas, 420 g saulespuķu eļļas, 1,82 kg smalkā cukura, 630 g augļu un ogu sulu. Tā kā iztikas minimuma pārtikas grozs ir rēķināts vidēji uz vienu cilvēku, reālie normatīvi pieaugušajiem būs lielāki, jo bērniem tik daudz nevajag. Toties tie nedaudzie kārumi, kas atrodami grozā, laikam tiks vienīgi bērniem: 375 g ietīto karameļu ar pildījumu, 25 g bišu medus, 12 g rozīņu, 42 g iebiezinātā piena.

Alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi iztikas minimuma grozā nav atrodami, un tas laikam ir pareizi, kaut gan praksē mājsaimniecībām šādi izdevumi ir. Tāpat neko nevaram atrast no “Laimas” un maz ko no “Staburadzes” gardumiem (vienīgi vaļējie cepumi bez pildījuma).

Privatizācijas paisumā, reālistiski un pragmatiski

Jānis Naglis, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Jau trīs gadus esat aizvadījis Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amatā. Nesen saņēmāt Ministru kabineta svētību nākamajiem trim. Kā vērtējat aizvadīto cēlienu?

— Ļoti labi gadi. Tikai pirmais bija sarežģīts. Neizdevās uzņemt tik strauju tempu, kā bijām domājuši — viens privatizēts objekts dienā. Tādējādi radās nobīde par kādiem astoņiem deviņiem mēnešiem, un šo iekavējumu neesam atguvuši arī pēc tam. Privatizētajos uzņēmumos strādā divas trešdaļas no nodarbināto skaita. Bet no nacionālā kopprodukta ražotājiem privāto īpatsvars ir 55 procenti. Tas arī ir izskaidrojams, jo vairākas lielas sabiedrības, piemēram, dzelzceļš, vēl nav privatizētas. Slikti, ka aizvadītajos trijos gados mums neizdevās privatizēt nevienu lielo monopolu. Īpaši žēl par “Latvijas gāzi”, šo procesu varējām pabeigt tikai 2. aprīlī. Uzdevums bija ļoti sarežģīts, jo visas šīs lielās sabiedrības ir kā “valsts valstī”.

— Kā vērtējat šo nozīmīgo notikumu?

— Ļoti liels prieks, arī Pasaules bankas un starpvalūtas fonda pārstāvji ir apsveikuši LPA ar līguma noslēgšanu. Prieks arī par “Unibankas” sekmēm un to, ka Krājbanka nav likvidēta, toties nepatīkami, ka tā neveicas ar VEF.

— Par VEF privatizāciju dzirdami ļoti dažādi viedokļi. Vai tiešām vajadzēja uzņēmumu sadalīt?

— Domāju, ka ne, bet šādi sadalītu uzņēmumu saņēmām no VEF.

— Vai patiesi palaisti garām izdevīgi investori?

— Objektīvu ieguldītāju VEF nav. Nav neviena biznesa plāna, neviena piedāvājuma. Par VEF problēmām reiz runājām ar premjeru. Ja Latvijā ierastos kāda liela kompānija ar slavenu vārdu, tad valsts gan atrastu iespēju, kā pārdot tam uzņēmumu kaut par vienu latu. Būtu iespējams pat veikt grozījumus likumdošanā, lai tikai uz VEF fasādes varētu lasīt “VEF — Siemens” vai “VEF — Philips”. Diemžēl — es atkārtošos — tas ir tikai revolucionāru romantiķu sapnisÉ

— Tātad — runas un ilūzijas bez pamata?

— Pilnīgi. Lielais uzņēmums ABB, Eiropā pazīstama kompānija, uzsāka sarunas, taču viņi gribēja tikai iekārtas, pat ne vienu stāvu. Mēs pat nevaram nodrošināt viņiem neatkarīgu elektropadeves uzskaiti. Kas apsaimniekos pārējo ēku? Cerēt, ka atradīsies nopietns investors visam uzņēmumam kopumā, nav reāli. Lūk, par “VEF — Instrumentu” interesējas vairākas firmas. Piemēram, AMP — pasaulslavena un liela kompānija, kas pēc maksātnespējas un bankrota procesa īstenošanas iespējams to iegādāsies. Paliek pārējie milzeņi: “VEF — Tranzistors”, “VEF— KT”, VEF galvas uzņēmums. Šeit situācija ir vairāk nekā sarežģīta.

— VEF administrācija pauž viedokli, ka šo un citus lielos uzņēmumus tik nožēlojamā stāvoklī novedusi arī valsts politika. Kā domājat jūs?

— Protams, arī man izteikt kritiku ir gaužām vienkārši. Visus procesus ir ietekmējuši ļoti daudzi subjektīvi un objektīvi faktori. Un tomēr VEF atbildīgajām personām nav izdevies pārstrukturēt uzņēmumu, izcīnīt “Lattelekom” pasūtījumu, pārliecināt valdību pieņemt akciju sabiedrībai izdevīgākus lēmumus un savukārt pietiekami stingri nostāties, piemēram, pret to, kas noteica valsts pasūtījumu. Šie un citi faktori neļāva VEF iziet no grūtībām. Sakrājās parādi. Bet es varu nosaukt citus uzņēmumus, kas stingri aizstāvēja savu pozīciju un nepieņēma šo valsts pasūtījumu, kas pēc tam uzņēmumu nogremdētu. Piemēram, a/s “Furnieris”, Daugavpils pievadķēžu rūpnīca. Administrācija bija uzstādījusi tādu kā barjeru, līdz kurai atļāva gremdēt uzņēmumu, sakrāt noteiktu parādu masu, taču kritiskajai robežai pāri negāja. Tagad redzam, kā biržas tirgū aug Pievadķēžu rūpnīcas akcijas cena. To pašu var teikt par pārtikas pārstrādes kombinātiem, kuri arī izpildīja valsts pasūtījumus.